Vēja vārds

DEVIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . neatlaidības vērta

RUDENS DIMESTRIS pēc tam ievirzījās mierīgās sliedēs. Fela palēnām iepazīstināja mani ar Arhīvu iekšējām likumībām, un es pavadīju sava brīvā laika mazumiņu, slepeni klīzdams starp grāmatplauktiem un cenzdamies atrast atbildes uz saviem neskaitāmajiem jautājumiem.

Elodins darīja to, ko nosacīti varētu dēvēt par mācīšanu, taču viņam, šķiet, labāk patika jaukt man galvu nekā viest kaut vai niecīgu skaid­rību vārdu mākslas jomā. Manas zināšanas papildinājās tik lēni, ka es reizēm sev jautāju, vai tās vispār papildinās un vai šajos apstākļos tas ir iespējams.

Tās stundas, kas neaizritēja Arhīvos, es pavadīju ceļā uz Imri un atpakaļ, cīnīdamies ar ziemas vēju un pat nemeklēdams tā vārdu. “Eolijā” man bija vislielākās cerības atrast Dennu, un, laika apstākļiem pasliktinoties, es viņu tur sastapu arvien biežāk. Ap to laiku, kad sāka krist pirmās sniega pārslas, man parasti laimējās satikt viņu katrā trešajā “Eolijas” apmeklējumā.

Diemžēl mēs gandrīz nekad nesatikāmies divatā, jo visbiežāk Denna bija kopā ar kādu citu. Kā savulaik sacīja Deohs, viņa nebija no tām meitenēm, kas daudz laika pavada vienatnē.

Un tomēr es gāju turp. Kāpēc? Tāpēc, ka katru reizi, kad Denna mani ieraudzīja, viņā īsu brīdi iemirdzējās tāda kā iekšēja gaisma, neparasts starojums. Viņa pielēca kājās, steidzās man pretī un tvēra aiz rokas. Tad viņa smaidīdama aizveda mani pie galdiņa un iepazīs­tināja ar savu jauno paziņu.

Drīz es pazinu lielāko daļu no viņas pavadoņiem. Neviens no tiem nebija Dennas vērts, tāpēc es tos neieredzēju un nicināju. Tieši tāpat viņi neieredzēja un nicināja mani.

Tomēr mēs ievērojām pieklājību. To mēs ievērojām vienmēr. Tā bija savdabīga spēle. Vīrietis aicināja mani apsēsties, un es izmaksāju viņam dzērienu. Kādu laiciņu mēs trijatā parunājāmies, un palēnām pavadoņa skatiens kļuva arvien drūmāks: viņš ievēroja, cik draudzīgi

Denna man smaida. Viņa lūpas sakniebās arvien ciešāk: viņš dzirdēja, cik gaiši Denna smejas, kad es jokoju, runāju, dziedāju…

Visi šie vīrieši izturējās ļoti līdzīgi, ar dažādiem neuzkrītošiem pa­ņēmieniem cenzdamies demonstrēt savas īpašumtiesības uz Dennu. Maigs plaukstas satvēriens, skūpsts, uzkrītoši nevērīgs pieskāriens viņas pleciem…

Tie centās piesaistīt viņu sev ar izmisīgu apņēmību. Daži tikai juta nepatiku pret mani, jo saskatīja mani sāncensi. Turpretī citiem jau kopš pirmā brīža acīs gailēja dziļi slēpta, biedējoša pārliecība. Viņi zināja, ka Denna aizies, taču nezināja, kāpēc. Tāpēc tie tvērās pie viņas kā slīkstoši jūrnieki, kas pēc kuģa avārijas tiecas pēc klintīm, zinādami, ka ies pret tām bojā. Man šos cilvēkus gandrīz bija žēl. Gandrīz.

Tā nu viņi mani ienīda un, Dennai neredzot, veltīja man naidīgus skatienus. Es piedāvājos vēlreiz pasūtīt visiem dzērienu; pavadonis uzstāja, ka to darīšot viņš; es augstsirdīgi piekritu un smaidīdams pateicos viņam.

Es viņu pazīstu ilgāk, teica mans smaids. Jā, tu esi viņu apskāvis, skūpstījis, izjutis viņas siltumu, un es neko tādu neesmu izbaudījis. Tomēr viņā ir kaut kas tāds, kas pieder vienīgi man. Tas tev paliks nepieejams, lai kā tu pūlētos. Un, kad viņa tevi atstās, es joprojām būšu tepat, likšu viņai smaidīt un smieties. Viņā mirdzēs mana gaisma. Es būšu tepat vēl ilgi pēc tam, kad viņa būs aizmirsusi tavu vārdu.

Tādu vīriešu bija daudz. Viņa slīdēja cauri to pulkam kā rakstām­spalva cauri slapjam papīram. Viņa vīlās, un viņa tos atstāja. Vai arī tie atmeta cerības un paši novērsās, atstādami viņu sāpinātu un sarūgti­nātu, bet nekad nespēdami aizkustināt viņu līdz asarām.

Reizi vai divas es redzēju viņas asaras. Taču to iemesls nebija vīrieši, kurus viņa zaudējusi vai atstājusi. Tās bija mēmas asaras pašai sevis dēļ, jo kaut kur sirds dziļumos viņa bija sāpīgi ievainota. Es nezināju, kas un kāpēc viņu ievainojis, un neuzdrīkstējos taujāt. Tāpēc es vien­kārši sacīju to, kas palīdzēja remdināt sāpes un ļāva viņai uz brīdi aizvērt acis pret apkārtējo pasauli.

* * *

Palaikam es runāju par Dennu ar Vilemu un Simmonu. Viņi bija īsti draugi, kas aptuveni samērīgās devās spēja dot saprātīgu padomu un just man līdzi.

Par līdzjūtību un iejūtību es biju pateicīgs, bet viņu padomi nekur nederēja, lai neteiktu vairāk. Viņi skubināja mani runāt patiesību, at­klāt Dennai savu sirdi. Neatkāpties no viņas. Rakstīt viņai dzeju. Sūtīt rozes.

Rozes! Viņi taču nepazina Dennu. Pat neņemot vērā to, ka es necietu rozes, Dennas aplidotāji bija man iemācījuši to, ko es nekad nebūtu uzzinājis citur.

- Viens, ko tu nesaproti, es mēģināju skaidrot Simmonam kādā pēcpusdienā, kad mēs sēdējām uz soliņa zem karoga masta, ir tas, ka vīrieši nemitīgi iemīlas Dennā. Vai tu zini, ko tas viņai nozīmē? Cik tas ir apgrūtinoši? Es esmu viens no viņas nedaudzajiem draugiem. Es negribu ar to riskēt. Negribu izdarīt spiedienu. Viņa to nevēlas. Es nebūšu viens no simt stulbajiem pielūdzējiem, kas blisina teļa acis uz viņu.

- Es patiesībā nesaprotu, ko tu viņā esi ieraudzījis, Simmons piesardzīgi teica. Jā, zinu, viņa ir pievilcīga. Valdzinoša un tā tālāk. Tomēr viņa šķiet tāda kā… viņš sastomījās, cietsirdīga.

Es pamāju ar galvu. Jā, tā ir taisnība.

Simmons bridi gaidoši vēroja mani un beidzot teica: Kā tā? Tu viņu neaizstāvēsi?

- Nē. “Cietsirdīga” ir viņai diezgan atbilstošs apzīmējums. Tikai man šķiet, ka tu saki “cietsirdīga”, bet domā ar to kaut ko citu. Denna nav ļauna, zemiska vai atriebīga. Viņa ir tikai cietsirdīga.

Simmons ilgi klusēja un beidzot teica: Man šķiet, ka viņai pie­mīt arī kaut kas no tām pārējām īpašībām, bet viņa vēl piedevām ir cietsirdīga.

Krietnais, atklātais, lādzīgais Sims! Viņš nekad nespēja slikti izteik­ties par otru cilvēku, viņš spēja tikai dot netiešus mājienus. Un pat tas viņam nācās grūti.

Simmons paskatījās man acīs. Es runāju ar Sovoju. Viņš joprojām nav ticis tam pāri. Saproti, viņš patiesi mīlēja Dennu. Izturējās kā pret princesi. Viņas dēļ bija gatavs uz jebko. Bet Denna viņu pameta bez jebkādiem paskaidrojumiem.

- Denna ir brīva, neatkarīga būtne, es mēģināju paskaidrot. Kā gazele, kā vasaras vētra. Ja vētra sagāž tavu māju vai nolauž koku, tu taču nesaki, ka tā ir ļauna. Cietsirdīga jā. Vētra dara to, kas atbilst tās dabai, un dažreiz kaut kas diemžēl cieš. To pašu var sacīt par Dennu.

- Kas ir gazele?

- Antilope.

- Kāpēc tad tu saki “gazele”?

- Tā ir suga. Savvaļas dzīvnieks. Kā tu domā, vai ir gudri censties sagūstīt savvaļas dzīvnieku? Nē! Tu panāksi tikai pretējo. Tu to aiz­baidīsi pavisam. Tu vari tikai palikt savā vietā, izturēties draudzīgi un cerēt, ka ar laiku tas tuvosies pats.

Simmons pamāja ar galvu, taču es redzēju, ka viņš nesaprot.

- Vai tu zini, ka šo vietu kādreiz sauca par Jautājumu Zāli? es jautāju, tīšām mainīdams sarunas tematu. Studenti uzrakstīja uz lapiņām jautājumus un ļāva, lai tās aiznes vējš. Atbildes varēja saņemt dažādas atkarībā no tā, pa kurieni lapiņa aizlidoja no pagalma. Es pamāju uz ejām starp pelēkajām ēkām, ko man bija rādījis Elodins.

- Jā. Nē. Varbūt. Kaut kur. Drīz.

Tornī iedimdējās zvans, un Simmons nopūtās, saprazdams, ka nav jēgas turpināt šo sarunu. Vai šovakar spēlēsim?

Es atbildēju apstiprinoši. Kad viņš bija aizgājis, izvilku no apmetņa zīmīti, kuru Denna bija atstājusi manā logā. Lēni izlasīju to vēlreiz. Tad uzmanīgi noplēsu lapiņas apakšējo daļu, uz kuras bija viņas paraksts.

Salocīju šauro strēmeli ar Dennas vārdu, sagriezu to vērpetē un ļāvu, lai vējš, pastāvīgais pagalma iemītnieks, izrauj to man no rokas un aiznes līdzi dažām atlikušajām rudens lapām.

Zīmīte dejoja pār bruģakmeņiem. Tā riņķoja un virpuļoja, zīmēdama gaisā tik ātrus un daudzveidīgus rakstus, ka es tiem nespēju izse­kot. Bet, kaut gan es nogaidīju līdz tumsai, vējš neaiznesa to projām. Kad gāju projām, mans jautājums aizvien vēl klejoja pa Vēja Namu, nedodams nekādu atbildi un kaisīdams gaisā vienīgi mājienus. Jā. Nē. Varbūt. Kaut kur. Drīz.

* * *

Un turpinājās arī mans nebeidzamais naids ar Ambrozu. Ik dienas es staigāju kā pa plānu ledu, gaidīdams viņa atriebību. Tomēr laiks gāja un nekas nenotika. Galu galā es nospriedu, ka viņš beidzot ir kaut ko iemācījies un nolēmis turēties no manis pa gabalu.

Protams, es maldījos. Nenoliedzami un nepārspējami kļūdījos. Ambrozs bija iemācījies tikai nogaidīt. Atriebību viņam tomēr izde­vās īstenot, un, kad tas notika, es vientiesīgi ļāvu sevi pieķert un biju spiests aiziet no Universitātes.

Bet tas, kā mēdz sacīt, ir stāsts citai dienai.