Vēja vārds

DEVIŅDESMITĀ NODAĻA . pusuzbūvētas mājas

KATRU VAKARU es kopā ar Auri devos staigāt pa pazemi. Redzēju daudz interesanta, ko varbūt pieminēšu vēlāk, bet pagaidām teikšu tikai to, ka viņa man izrādīja visus daudzos un dažādos plašās Apakš­zemes nostūrus. Viņa aizveda mani uz “Lejgalu”, “Lēcieniem”, “Mežu”, “Raktuvēm”, “Čirkstūdeni”, “Desmitnieku”, “Svečturi”…

Nosaukumi, ko viņa bija devusi visām šīm vietām, pirmajā brīdī izklausījās bezjēdzīgi, taču tad, kad es beidzot ieraudzīju to būtību, tie šķita apbrīnojami trāpīgi. “Mežs” nepavisam neatgādināja mežu. Tā bija tikai pussagruvušu gaiteņu un istabu rinda, kuru griestus bal­stīja masīvi koka baļķi. “Čirkstūdens” bija telpa, kurā pa vienu sienu tecēja tieva ūdens strūkliņa. Mitrums pievilināja circeņus, un zemo, garo telpu pieskandēja to čirkstināšana. “Lēcieni” bija šaurs gaitenis, kura grīdu šķērsoja trīs dziļas plaisas. Nosaukumu es sapratu tikai tad, kad redzēju, kā Auri ieskrienas un aši pārlec tām visām pēc kārtas, lai nokļūtu ejas otrā galā.

Dažas dienas vēlāk Auri aizveda mani uz “Pazemi” plaši sazarotu, krustenisku tuneļu labirintu. Kaut gan mēs atradāmies vismaz simt pēdu zem zemes, tajā bija jaušamas vienmērīgas vēja šalkas, kas nesa līdzi putekļu un ādas smaržu.

Vējš bija mans meklētais pavediens. Tas ļāva noprast, ka esmu no­kļuvis tuvu tam, ko gribēju atrast. Tomēr mani traucēja doma, ka es neizprotu šīs vietas nosaukumu. Jutu, ka man kaut kas ir paslīdējis garām.

- Kāpēc tu sauc to par “Pazemi”? es jautāju Auri.

- Tas ir šīs vietas vārds, viņa nevilcinādamās atbildēja. Viņas smalko matu mākonis vēja pūsmās plīvoja aiz muguras kā gaisīgs, garš karogs. Lietas ir jāsauc to vārdos. Tāpēc jau vārdi pastāv.

Es gluži neviļus pasmaidīju. Kāpēc tai ir tieši tāds vārds? Šeit taču viss atrodas zem zemes, tātad par “pazemi” varētu saukt jebkuru vietu.

Auri pagriezās un paskatījās uz mani, piešķiebusi galvu uz sāniem. Vējš pārsvieda matus viņas sejai, un viņa ar plaukstu atbīdīja tos at­pakaļ. To nesauc par pazemi, viņa teica. To sauc par pa-ze-mi.

Es nespēju saklausīt atšķirību. Pazemi, pārāk zemi tuneļi? mēģi­nāju minēt, pārlaizdams skatienu zemajiem alas griestiem.

Auri līksmi iesmējās. Gandrīz jau trāpīji! Viņa pasmīnēja. Mē­ģini vēlreiz!

Centos izdomāt vēl kaut ko, kam būtu jēga. Kaut kas pazemināts, zemāks par pārējo?

Auri bridi domāja, skatīdamās augšup un šūpodama galvu. īsti neder. Šī ir tikpat zema un tikpat augsta vieta kā visas citas. Tad, pastiepusi sīko plaukstu, viņa norādīja uz manu apmetni. Audums šaurajās ejās bija notriepies ar zemi.

Tad viņa paskatījās uz mani ar lepnu smaidu, it kā nupat būtu veiksmīgi izdarījusi burvju triku.

Pa zemi. Protams, cauri šiem tuneļiem jālien pa zemi. Es pasmaidīju pretī un iesmējos.

Kad nelielā mīkla bija atminēta, mēs ar Auri sākām rūpīgi pētīt “Pazemes” tuneļu labirintu. Pēc vairākām stundām es sāku izjust un izprast neparasto vietu, apjaust, kurp un kādā virzienā jāiet. Pats gal­venais bija atrast īsto eju, kas veda vajadzīgajā virzienā.

Tas nepavisam nebija viegli. Tuneļi meta līkumus, palaikam ievedot plašās, nevajadzīgās sānejās. Tajās retajās reizēs, kad man izdevās atrast pareizo ceļu, tas izrādījās aizsprostots. Vairāki tuneļi stiepās gluži stāvus lejā vai stāvus augšā, un pa tiem nebija iespējams pār­vietoties. Kādu gaiteni aizžogoja masīvas, apkārtējos akmeņos dziļi iedzītas dzelzs restes. Cita eja kļuva arvien šaurāka, līdz sprauga nebija lielāka par plaukstas atpletumu. Vēl cita aizveda līdz nogruvumam akmeņu, koku un zemes jūklim.

Pēc vairāku dienu meklējumiem mēs beidzot atradām vecas, pussatrunējušas durvis. Kad mēģināju tās atvērt, mitrais koks sadrupa gabalos.

Auri sarauca degunu un papurināja galvu. Es nobrāzīšu ceļgalus!

Ar savu rokaslampu apgaismojis telpu aiz sabrukušajām durvīm, es sapratu, kāpēc viņa tā saka. Alas griesti slīpi stiepās lejup, vietām sasniedzot tikai dažu pēdu attālumu no grīdas.

- Vai pagaidīsi mani tepat? es jautāju, tad novilku apmetni un atrotīju krekla piedurknes. Nezinu, vai bez tevis es atradīšu ceļu uz virszemi.

Auri pamāja ar galvu, tomēr izskatījās noraizējusies. Zini, ārā tikt ir vieglāk nekā iekšā. Vietām ala ir ļoti šaura. Tu vari iestrēgt.

Centos par to nedomāt. Es tikai ielīdīšu paskatīties. Pēc pusstun­das būšu atpakaļ.

Viņa piešķieba galvu. Un ja nebūsi?

Es pasmaidīju. Tad tev būs jānāk mani glābt.

Auri pamāja ar galvu, un viņas seja bija svinīgi nopietna kā bērnam.

Paņēmu simpātijas lampu mutē, virzīdams sarkano gaismu pretī piķa melnumam, kas pletās priekšā. Tad nometos četrrāpus un līdu tālāk, ceļgaliem trinoties pret grīdas asajiem akmeņiem.

Pēc vairākiem pagriezieniem griesti kļuva vēl zemāki un rāpot vairs nebija iespējams. Krietnu brīdi prātojis, es nolaidos guļus un sāku līst uz vēdera, bīdīdams lampu pa priekšu. Katra ķermeņa kustība sāpīgi tricināja šuves, kas stiepās man pār muguru.

Ja jums nekad nav gadījies būt dziļi zem zemes, diez vai jūs sapra­tīsiet, kādas sajūtas tur mēdz pārņemt. Tumsa ir bieza un necaurre­dzama, gluži vai taustāma. Tā glūn gaismas loka ārpusē un gaida, kad varēs tajā ielauzties kā spējš palu vilnis. Gaiss ir nekustīgs un sasmacis. Vienīgās skaņas rada tikai pats ienācējs. Elpa kļūst skaļa paša ausīs. Sirds sitas ar dobju troksni. Un visu to pavada baisa apziņa, ka virs galvas gumst tūkstošiem tonnu zemes un akmens.

Tomēr es collu pa collai līdu uz priekšu. Manas plaukstas bija no­trieptas ar zemi, un acīs pilēja sviedri. Sprauga kļuva vēl šaurāka, un kādā neuzmanības brīdī viena roka palika piespiesta man pie sāniem. Mani sagrāba spējš panikas vilnis, un visu miesu pārklāja auksti sviedri. Visiem spēkiem pūlējos atbrīvot roku un izstiept sev priekšā.

Pēc vairākām mokošām minūtēm man tas izdevās. Brīdi trīcēdams gulēju tumsā, tad atkal mēģināju līst tālāk.

Un atradu to, ko biju meklējis…

* * *

Pēc aiziešanas no Apakšzemes es pa logu uzmanīgi ielīdu “Ste­liņģu” ēkā un, atdabūjis vaļā aizslēgtas durvis, iekļuvu sieviešu spārnā. Klusi pieklauvēju pie Felas durvīm, cerēdams neuzmodināt pārējās iemītnieces. Vīriešiem bija aizliegts ieiet sieviešu kopmītnē, it sevišķi jau vēlās vakara stundās.

Pēc trešā klauvējiena dzirdēju viņas istabā vieglu sakustēšanos. Pēc brīža Fela atvēra durvis. Viņas garie mati bija nekārtīgi savēlušies, un durvju spraugā lūkojās miegainas, puspievērtas acis. Samulsušu seju viņa ieskatījās gaiteni un, ieraudzījusi mani, pārsteigta samirkšķināja plakstus: viņa, protams, nevienu nebija gaidījusi.

Viņa bija pavirši apņēmusi palagu ap nepārprotami kailo augumu. Atzīšos, ka šis skats skaistā, puskailā Fela ar krāšņām, pilnīgām krūtīm bija viens no satraucošākajiem erotiskajiem brīžiem manā jaunajā mūžā.

- Kvout? viņa iesaucās, saglabādama vairāk miera, nekā šajos apstākļos varēja gaidīt. Mēģinājums sekmīgāk piesegties viņai izdevās tikai daļēji: uzvilkdama palagu līdz kaklam, viņa atsedza nepiedienīgi lielu daļu no slaidajām, glītajām kājām. Ir taču vēls! Kā tu te iekļuvi?

- Tu teici, ka es jebkurā laikā varot nākt pie tevis, ja man vajadzīga palīdzība, es aši paskaidroju. Vai tu to domāji nopietni?

- Nu… jā. Protams, Fela atbildēja. Ak Dievs, kāds tu izskaties? Kas tev noticis?

Paskatījos lejup uz sevi un tikai tad aptvēru, kāda pašlaik ir mana āriene. Pēc rāpošanas pa alas grīdu biju notriepies gauži netīrs. Manas bikses virs ceļgala bija pārplēstas, un āda zem plīsuma asiņoja. Biju juties tik pacilāts un satraukts, ka pirms šurpnākšanas nebiju pat iedomājies pārvilkt tīras drēbes.

Fela pussoli atkāpās un atvēra durvis plašāk, atbrīvodama man ceļu. Durvīm veroties, viegla vēsma piekļāva palagu viņai cieši pie miesas, uz brīdi teicami izceļot kailā auguma profilu. Vai gribi ienākt?

-Uzkavēties es nevaru, sacīju, cenzdamies apspiest tieksmi atklāti blenzt uz viņas ķermeni. Man ir svarīgi, lai tu rītvakar Arhīvos tiktos ar kādu manu paziņu. Piektā zvana laikā pie četru plātņu durvīm. Vai varēsi?

- Man ir nodarbība, Fela atbildēja. Bet, ja tas ir ļoti svarīgi, es to izlaidīšu.

- Paldies! es klusi teicu un atkāpos gaitenī.

Varat nojaust, cik nozīmīgs bija mans atradums Universitātes paze­mes tuneļos, ja tikai pusceļā uz “Ankera” viesnīcas istabu es attapos, ka esmu atraidījis puskailās Felas aicinājumu ienākt viņas istabā.

Nākamajā dienā Fela neaizgāja uz padziļinātās ģeometrijas kursa lekciju, bet devās uz Arhīviem. Nokāpusi lejā pa vairākiem kāpņu pos­miem un izgājusi caur gaiteņu un plauktu labirintiem, viņa nokļuva pie akmens sienas, kas vienīgā visā ēkā nebija nosegta ar grāmatu plauktiem. Tajā slējās četru plātņu durvis, mēmas un nekustīgas kā kalns: Valaritas.

Viņa apstājās, nervozi mīņādamās no vienas kājas uz otru, un gai­dīja.

Pēc krietna laika no tumsas iznira apmetnī un kapucē ietinies stāvs un ieslīdēja sārtajā gaismas lokā, ko meta viņas rokaslampa.

Fela bažīgi pasmaidīja. Labdien! viņa klusi teica. Draugs mani lūdza… Tad viņa aprāvās un mazliet pielieca galvu, mēģinādama saskatīt kapuces ēnā paslēpto seju.

Jūs droši vien nebrīnīsieties par to, ko viņa ieraudzīja.

- Kvout? Fela neticīgi jautāja un piepešā panikas uzplūdā paska­tījās apkārt. Augstais Dievs, ko tu šeit dari?

- Pārkāpju noteikumus! es bezbēdīgi atbildēju.

Viņa sagrāba mani aiz apmetņa un vilka līdzi pa grāmatplauktu labirintiem, līdz mēs nokļuvām pie viena no mazajiem lasāmkambarīšiem, kas vietvietām bija izkaisīti dažādās Arhīvu daļās. Ievilkusi mani iekšā, viņa enerģiski aizvēra durvis un atspiedās pret tām. Kā tu šeit iekļuvi? Lorrens uzsprāgs gaisā, ja dabūs to zināt! Vai tu gribi, lai mūs abus izsviež no Universitātes?

- Tevi neizsviedīs! es nebēdīgi attraucu. Ļaunākajā gadījumā tevi varētu tiesāt pēc likumpanta “Par slepenu sadarbošanos”. Par to neizslēdz. Droši vien tu tiktu cauri ar naudas sodu, jo sievietēm pērienu nepiespriež. Es mazliet pagrozīju plecus, sajuzdams trulu, velkošu smeldzi muguras šuvju vietās. Vispār jau, atklāti runājot, man tas šķiet drusku netaisnīgi.

- Kā tu šeit iekļuvi? Fela atkārtoja. Aizlavījies garām reģistrā­cijas galdam?

- Tev labāk būs, ja to nezināsi, es izvairījos no atbildes.

Iekļuvis es šeit biju, protams, no “Pazemes”. Līdzko biju sajutis

gaisā vecas ādas un putekļu smaržu, es zināju, ka esmu tuvu savam mērķim. Tuneļu jūklī bija paslēptas durvis, kas ieveda tieši “Krātu­ves” zemākajā stāvā. Tās bija ierīkotas tādēļ, lai varētu viegli piekļūt

ventilācijas iekārtai. Protams, durvis bija aizslēgtas, taču slēgtas durvis mani nekad nav spējušas aizturēt. Diemžēl.

Tomēr Felai es par to nestāstīju. Zināju, ka mans slepenais ceļš paliks slepens tikai tik ilgi, kamēr tas būs vienīgi mans noslēpums. Stāstīt kādam no darbiniekiem pat tad, ja tā ir sieviete, kura gatava man pakalpot, nebūtu prāta darbs.

- Paklausies! es aši teicu. Tas ir pavisam droši. Esmu šeit uztu­rējies jau vairākas stundas, un neviens man nav pat tuvojies. Visi apmeklētāji staigā paši ar savām lampām, tāpēc no viņiem ir viegli izvairīties.

- Tu mani pamatīgi pārsteidzi! Fela sacīja un atmeta tumšos ma­tus pār pleciem. Bet tev taisnība, tur starp plauktiem laikam ir dro­šāk. Viņa atvēra durvis un uzmanīgi paskatījās ārā, lai pārliecinā­tos, ka tuvumā neviena nav. Skrīvi laiku pa laikam apstaigā mazās lasītavas, lai pārbaudītu, vai kāds nav sadomājis tajās gulēt vai nodar­boties ar seksu.

- Ko?

- Tu daudz ko nezini par to, kas notiek Arhīvos. Viņa pasmaidīja, izlaizdama mani pa durvīm.

- Tieši tāpēc man vajadzīga tava palīdzība, es teicu, kad mēs ieslīdējām starp grāmatu plauktiem. Nekādi netieku skaidrībā, kur šajā vietā kas meklējams.

- Ko tu gribi atrast? Fela jautāja.

- Man ir tūkstošiem jautājumu, es atklāti atbildēju. Bet mēs varētu sākt ar Amira vēsturi. Vai ar jebkādām ziņām par čandriāniem, ja tās ir ārpus literāras fantāzijas jomas. Patiesībā jebko par jebkuru no šiem tematiem. Es pats neko neesmu atradis.

Nepūlējos slēpt bezcerīgo neapmierinātību savā balsī. Beidzot pēc visa ilgā laika es biju iekļuvis Arhīvos, taču nespēju atrast nevienu no meklētajām atbildēm, un tas mani tracināja. Biju cerējis, ka šeit būs saprotamāka kārtība, es neapmierināti norūcu.

Fela tikko dzirdami iesmējās. Un kā tu to biji iedomājies? Tas ir, kādu kārtību tu pats šeit censtos izveidot?

- Par to es esmu domājis, kopš šeit ienācu, tātad jau vairākas stun­das, es teicu. Es laikam sakārtotu visu pēc tematiem. Proti, vēsture, memuāri, valodniecība…

Fela apstājās un dziļi nopūtās. Šķiet, mums derētu šo to noskaid­rot. Viņa uz labu laimi izvilka no plaukta plānu grāmatu. Kāds ir šīs grāmatas temats?

Atvēru vāku un pašķirstīju lappuses, pārlaizdams skatienu tekstam. To bija rakstījusi vecīga hronista roka, un rokraksts bija drebelīgs un grūti salasāms. Izskatās pēc memuāriem.

- Pēc kādiem memuāriem? Kādu vietu tu tam ierādītu starp citiem memuāriem?

Joprojām šķirstīdams lapas, es ieraudzīju rūpīgi zīmētu karti. Pa­tiesībā tas drīzāk izskatās pēc ceļojumu apraksta.

- Ļoti labi! Fela teica. Kādu vietu tu tam ierādītu memuāru un ceļojumu nodaļā?

- Es tos sakārtotu pēc ģeogrāfijas principa, es teicu, ar patiku turpinādams spēli. Pāršķīru vēl dažas lappuses. Atura, Modega un… Vinta? Neizpratnē paskatījos uz grāmatas muguriņu. Cik šī ir veca? Aturas impērija iekļāva Vintu savā sastāvā pirms vairāk nekā trīssimt gadiem, un kopš tā laika Vinta vairs neeksistē.

- Pirms vairāk nekā četrsimt gadiem, Fela izlaboja. Tātad kur tu novietosi ceļojuma aprakstu par vietu, kura vairs neeksistē?

- Drīzāk laikam vēstures nodaļā, es domīgi atbildēju.

- Bet ja grāmatai trūkst precizitātes? Fela neatlaidās. Ja tā balstās vairāk uz nostāstiem, nevis uz personisko pieredzi? Un ja tā ir pilnīga daiļliteratūra? Ceļojumu romāni pirms dažiem gadu simtiem Modegā bija ļoti iecienīti.

Aizvēru grāmatu un lēni ieliku to atpakaļ plauktā. Es sāku saprast, kur ir problēma, domīgi atzinos.

- Nepavisam ne, Fela atklāti noteica. Tu ieraudzīji tikai pro­blēmas pašu maliņu. Viņa pamāja uz grāmatplauktiem mums visap­kārt. Pieņemsim, ka tu rīt kļūsti par Arhīvu maģistru. Cik ilgu laiku tev vajadzētu, lai visu šo sakārtotu, kā pienākas?

Pārlaidu skatienu neskaitāmajiem plauktiem, kuru rindas stiepās projām tumsā. Tas būtu mūža darbs.

- Spriežot pēc liecībām, tam vajadzīgs vairāk nekā viens mūžs, Fela bezkaislīgi sacīja. Šeit glabājas vairāk nekā trīsceturtdaļmiljons grāmatu, un kur tad vēl visas māla plāksnītes un tīstokļi, un fragmenti no Kaluptenas!

Fela atmeta ar roku. Tātad tu iztērētu neskaitāmus gadus, veido­jot nevainojamu izvietojuma sistēmu, kurā atrastos piemērota vieta pat tavam vēstures vai daiļliteratūras, vai ceļojumu, vai memuāru sacerējumam. Tu un tavi skrivi pavadītu gadu desmitus, apzīmējot, šķirojot un pārkārtojot desmitiem tūkstošu grāmatu. Viņa ieskatījās man acīs. Un tad tu nomirtu. Kas notiktu pēc tam?

Sāku saprast viņas domu gaitu. Nu… ideālā pasaulē nākamais Arhīvu maģistrs turpinātu darbu no tās vietas, kur esmu beidzis, es atbildēju.

- Lai dzīvo ideāla pasaule! Fela ironiski iesmējās un pagriezusies veda mani tālāk gar plauktu rindām.

- Tātad, ja pareizi nojaušu, jaunajam Arhīvu maģistram parasti ir pašam savi uzskati par vēlamo izvietojuma sistēmu?

-Parasti ne, Fela atbildēja. Dažreiz pat vairāki pēcteči pēc kārtas turpina vienu un to pašu sistēmu. Bet agri vai vēlu uzrodas kāds, kurš uzskata, ka viņam ir labāka metode, un viss atkal sākas pilnīgi no gala.

- Cik dažādu sistēmu te ir izmēģinātas? es jautāju un, pamanī­jis telpas dziļumā gar plauktiem šūpojamies bāli sarkanu gaismiņu, parādīju to Felai.

Fela mainīja virzienu, lai attālinātos no gaismas avota un nere­dzamā lampas īpašnieka. Tas atkarīgs no skaitīšanas veida, viņa klusi atbildēja. Pēdējo trīssimt gadu laikā vismaz deviņas. Visbēdī­gākais stāvoklis bija pirms piecdesmit gadiem, kad piecu gadu laikā cits citu nomainīja četri Arhīvu maģistri. Iznākums bija tāds, ka skrīvu vidū izveidojās trīs dažādi grupējumi, katrs no tiem strādāja atbilstoši savai katalogu sistēmai un bija svētā pārliecībā, ka tieši viņu metode ir vislabākā.

- Izklausās pēc pilsoņu kara, es teicu.

- Tas bija svētais karš, Fela papildināja. Ļoti neuzkrītošs, netiešs karagājiens, kurā katrs bija pārliecināts, ka aizstāv Arhīvu nemirstīgo dvēseli. Viņi zaga grāmatas, kas bija jau sakārtotas plauktos pēc pre­tinieku sistēmas. Viņi slēpa grāmatas cits no cita vai tīši jauca to izvietojumu plauktos.

- Cik ilgi tas turpinājās?

- Gandrīz piecpadsmit gadu, Fela atbildēja. Tas varētu turpinā­ties vēl šodien, ja maģistra Tolema skrīviem nebūtu izdevies nozagt maģistra Larkina reģistru grāmatas un tās sadedzināt. Larkins pēc tam vairs nevarēja turpināt savu metodi.

- Un stāsta morāle ir tāda, ka grāmatas cilvēkos izraisa kaislības? es draudzīgi pazobojos. Vai tāpēc ir regulāri jāpārbauda mazie lasāmkambari?

Fela parādīja man mēli. Stāsta morāle ir tāda, ka šeit valda liels juceklis. Kad Tolems sadedzināja Larkina reģistru grāmatas, mēs bur­tiski “pazaudējām” gandrīz divsimttūkstoš sējumu. Vienīgās norādes uz to, kur šīs grāmatas novietotas, bija sadedzinātajos reģistros. Piecus gadus vēlāk Tolems nomira. Kā tu domā, kas notika pēc tam?

- Atnāca jauns Arhīvu maģistrs, kurš gribēja sākt visu no paša sā­kuma?

- Tas atgādina bezgalīgu pusuzbūvētu māju rindu! Fela sašutusi sacīja. Pēc vecās sistēmas atrast grāmatas ir viegli, tāpēc jaunā sis­tēma tiek veidota uz tās pamatiem. Katrs, kurš ceļ jaunu māju, zog materiālus no tā, kas uzbūvēts iepriekš. Agrākās sistēmas joprojām ir šeit, sadrumstalotas un izkaisītas pa dažādām vietām. Mēs aizvien vēl uzejam kaktus ar grāmatām, ko skrīvi tur paslēpuši cits no cita pirms daudziem gadiem.

- Es jūtu, ka tas tev ir sāpīgs jautājums, es smaidīdams teicu.

Bijām sasnieguši kāpņu laukumiņu, un Fela apstājusies paskatījās

uz mani. Tas ir sāpīgs jautājums ikvienam skrīvam, kurš ir strādājis Arhīvos ilgāk par divām dienām, viņa teica. Apmeklētāji “Sējumu” nodaļā sūdzas, ja mēs veselu stundu meklējam to, ko viņi pasūtījuši. Viņi nesaprot, ka tas nav tik vienkārši kā aiziet uz “Amira vēstures” nodaļu un paņemt no plaukta vajadzīgo grāmatu.

Viņa pagriezās un devās augšā pa kāpnēm. Es klusēdams sekoju, pārdomādams situāciju no jaunā skatpunkta.