Vēja vārds

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA. Dēmonu laiks

PIRMAJOS MĒNEŠOS Tarbeanā es iemācījos daudz jauna.

Uzzināju, kuras viesnīcas un restorāni izmet vislabākās ēdiena palie­kas, un iemācījos noteikt, cik vecu ēdamo drīkst ēst, lai nesaslimtu.

Uzzināju, ka mūru ieskautā ēku grupa netālu no piekrastes ir Tehlu templis. Tehlieši reizēm dalīja maizi un pirms klaipa izsniegšanas lika skaitīt savas lūgšanas. Pret to man nebija iebildumu. Tas bija vieglāk nekā ubagot. Dažreiz pelēki tērptie priesteri centās piedabūt mani ienākt baznīcā, lai noskaitītu lūgšanu, bet es biju dzirdējis dažādas baumas un tādās reizēs metos bēgt, vienalga, vai biju dabūjis maizi vai ne.

Es iemācījos paslēpties. Man bija sava slepenā vieta virs vecas ādas miecētavas, vairāku jumtu savienojuma vietā, kas veidoja patvērumu no vēja un lietus. Tur es zem spārēm glabāju Bena grāmatu, ietītu audekla gabalā. Es to cilāju pavisam reti, kā svētu relikviju. Tas bija pēdējais taustāmais priekšmets no manas pagātnes, un es ļoti rūpējos, lai tā būtu drošībā.

Es uzzināju, ka Tarbeana ir plaša. To ir grūti saprast, ja neesat to redzējuši paši savām acīm. Tā ir līdzīga okeānam. Varu stāstīt par viļņiem un ūdeni, bet plašumu jūs aptversiet tikai tad, ja stāvēsiet krastā. Un patiesībā okeānu jūs aptversiet tikai tad, ja atradīsieties tā vidū, kur visos virzienos bezgalīgā tālumā plešas vienīgi ūdens. Tikai tad jūs apjautīsiet savu niecīgumu un bezspēcību.

Tarbeanas plašumu lielā mērā nosaka tas apstāklis, ka pilsēta ir sadalīta tūkstoš nelielos gabalos un katram no tiem ir sava seja un raksturs. Dauningza, Droverkorta, Voša, Midltauna, Tallovza, Tanninga, Ostmala, Darvas ceļš, Šuvju iela… Varat visu mūžu nodzīvot Tarbeanā un nekad neiepazīt visus tās rajonus.

Tomēr izplatītākā un praktiskā skatījumā Tarbeanai ir divas daļas: Piekraste un Piekalne. Piekraste ir rajons, kurā mitinās nabadzīgie ļaudis. Tas nozīmē ubagus, zagļus un staigules. Piekalnē dzīvo bagātie. Tas nozīmē advokātus, politiķus un kurtizānes.

Kad biju nodzīvojis Tarbeanā divus mēnešus, es pirmoreiz mēģi­nāju ubagot Piekalnē. Pilsētu ciešā tvērienā bija sagrābusi ziema, un Vidusziemas svētkos ielas kļuva bīstamākas nekā parasti.

Tas man bija īsts trieciens. Manas neilgās dzīves laikā mūsu trupa katru ziemu kādā pilsētā bija rīkojusi Vidusziemas svētku gājienu. Tērpušies dēmonu maskās, mēs biedējām pilsētniekus visas septiņas Lielo Sēru dienas, izraisīdami viņos patiesu sajūsmu. Mans tēvs tēloja Enkanisu tik pārliecinoši, ka varēja nodomāt: mēs esam uzbūruši viņu no citpasaules. Un sevišķi svarīgi bija tas, ka viņš prata būt vienlaikus baismīgs un uzmanīgs. Svētkos, ko rīkoja mūsu trupa, nevienam nekad netika nodarīts pāri.

Taču Tarbeanā viss bija citādi. Jā, visi svētku gājiena elementi bija tādi paši. Ari tur pa pilsētu klejoja viri koši izkrāsotās dēmonu maskās, darīdami velnišķus nedarbus. Ari Enkaniss savā tradicionālajā melnajā maskā klīda apkārt, sagādādams vēl lielākus postījumus. Un es nešau­bījos, ka pa labākajiem rajoniem staigāja ari Tehlu sudraba maskā, tēlo­dams savu lomu. Kā jau teicu, svētku gājiena elementi bija tādi paši.

Tomēr spēle risinājās citādi. Pirmām kārtām, Tarbeana bija pārāk liela, lai viena trupa varētu sagādāt pietiekami daudz dēmonu. Tai nepietiktu pat ar simt trupām. Tāpēc Tarbeanas baznīcas izvēlējās nevis saprātīgu un drošu ceļu, proti, samaksu profesionāļiem, bet atrada ienesīgāku paņēmienu: dēmonu masku pārdošanu.

Šī iemesla dēļ Lielo Sēru pirmajā dienā pilsētu apsēda desmittūkstoš dēmonu. Desmittūkstoš amatieru dēmonu, kas brīvi drīkstēja darīt jebkādas nejaucības, ko vien vēlējās.

Varētu domāt, ka tas radīja teicamu izdevību jaunajiem zagļiem, tomēr īstenībā notika otrādi. Vislielākie dēmonu bari drūzmējās Pie­krastes rajonā. Un, kaut gan vairākums ievēroja pieņemtās paražas bēga, izdzirdot Tehlu vārdu, un velnišķības atļāvās saprāta robežās, tomēr daudz bija ari tādu, kuri to nedarīja. Lielo Sēru pirmajās die­nās stāvoklis bija nedrošs, un lielāko daļu laika es pavadīju, vienkārši vairīdamies no riskantām vietām.

Taču, Vidusziemai tuvojoties, stāvoklis kļuva mierīgāks. Cilvēki vai nu pazaudēja maskas, vai ari spēle tiem vienkārši apnika, un dēmonu skaits kļuva mazāks. Droši vien arī pats Tehlu ierobežoja savu darbību, tomēr tas bija tikai viens cilvēks, vienalga, sudraba maskā vai bez tās. Diez vai viņš septiņu dienu laikā varēja izstaigāt visu Tarbeanu.

Gājienam uz Piekalni es izvēlējos pēdējo Sēru dienu. Vidusziemas dienā pacilātība sit visaugstāko vilni, un tā ir ubagošanai veiksmīga zīme. Turklāt dēmonu rindas bija kļuvušas krietni retākas, tāpēc staigāt pa ielām atkal šķita samērā droši.

Es devos ceļā agri pēcpusdienā un jutos izsalcis, jo nebija radusies iespēja nozagt maizi. Atceros, kad tuvojos Piekalnei, mani pārņēma neizprotams satraukums. Varbūt tas bija saistīts ar atmiņām par to, kādi bija mūsu Vidusziemas svētki kopā ar ģimeni: silts ēdiens un pēc tam silta gulta. Varbūt mani ietekmēja smarža, ko izstrāvoja mūžzaļo koku zari, sakrauti kaudzēs un aizdedzināti par godu Tehlu triumfa svētkiem.

Tajā dienā es uzzināju divus jaunumus. Uzzināju, kāpēc ubagi cen­šas uzturēties Piekrastes rajonā, un uzzināju, ka Vidusziemas svētki lai ko jums stāstītu Baznīca ir dēmonu laiks.

* * *

Izgāju no šķērsielas un jau nākamajā mirkli sajutu, cik uzkrītoši šī pilsētas rajona gaisotne atšķiras no tās vietas, no kuras esmu nācis.

Piekrastes rajonā tirgotāji pielabinājās pircējiem, luncinājās ap tiem, cerēdami ievilināt tos savos veikalos. Ja tas neizdevās, viņi ne­kautrējās no agresijas uzplūdiem, lādēja un pat atklāti biedēja nepa­devīgos klientus.

Šeit, Piekalnē, veikalu īpašnieki tikai nervozi lauzīja rokas. Viņi klanījās, zemojās un nekad nezaudēja laipnību. Šeit nekad neatskanēja paceltas balsis. Pēc Piekrastes brutālās realitātes man šķita, ka esmu iekūlies svinīgā banketā. Visi valkāja jaunus apģērbus. Visi bija tīri, un visi izskatījās pēc dalībniekiem kaut kādā sarežģītā sociālā dejā.

Tomēr draudīgu ēnu netrūka arī šeit. Pārlaizdams skatienu ielai, es pamanīju pretējā šķērsielā glūnlgi grozāmies divus vīrus. Viņu maskas bija itin izdevušās, tās bija asiņaini sarkanas un mežonīgas. Vienai bija vaļēja mute, otra sašķiebtā grimasē rādīja smailus, baltus zobus. Abiem mugurā bija tradicionālie melnie ietērpi ar kapucēm, un pret to es izjutu cieņu. Pārāk daudzi Piekrastes rajona dēmoni nepievērsa uzmanību atbilstošajiem, paražu noteiktajiem apģērbiem.

Abi dēmoni izslīdēja no šķērsielas un lavījās nopakaļ jaunam, labi ģērbtam pārim, kas roku rokā nesteidzīgi pastaigājās pa ielu. Dēmoni kādu gabalu viņiem uzmanīgi sekoja, tad viens norāva jaunajam kungam no galvas platmali un iesvieda to tuvējā sniega kupenā. Otrs rupji sagrāba sievieti un pacēla viņu gaisā. Sieviete iekliedzās, bet vīrie­tis, ko negaidītais pavērsiens bija acīmredzami apmulsinājis, pūlējās atņemt otram dēmonam savu nūju.

Par laimi, sieviete atguvās un savaldījās. Tehus! Tehus! viņa iesau­cās. Tehus antausa eha!

Izdzirdējuši Tehlu vārdu, abi stāvi ar sarkanajām maskām bailīgi sarāvās, tad pagriezās un aizskrēja projām pa ielu.

Visi apkārtējie uzgavilēja. Viens no veikalu īpašniekiem palīdzēja jaunajam kungam atdabūt platmali. Jutos mazliet pārsteigts, ka viss noritējis tik civilizēti. Acīmredzot pat dēmoni cienījamā pilsētas rajonā mēdza uzvesties piedienīgi.

Redzētais mani iedrošināja, un es nopētīju pūli, mēģinādams uzmi­nēt, kur man varētu būt labākās izredzes. Piegāju klāt kādai jaunai sievietei. Viņai mugurā bija dūmakaini zila kleita un balts kažokādas apmetnis. Viņas mati bija gari un zeltaini, un seju ieskāva mākslīgi veidotas cirtas.

Sieviete paskatījās lejup uz mani un apstājās. Dzirdēju, kā viņa izbīll ievelk elpu, redzēju, kā aizsedz muti ar plaukstu. Lūdzu, kādu peniju, kundze! es teicu, pastiepdams roku un ļaudams tai mazliet drebēt. Arī mana balss drebēja. Lūdzu! Centos izskatīties tieši tik sīks un nožēlojams, kāds jutos. Mīņājos no vienas kājas uz otru plā­najā, pelēkajā sniegā.

- Ak, mazais nabadziņš! viņa tik klusi nopūtās, ka es tik tikko sadzirdēju. Sieviete bridi taustījās, meklēdama pie sāniem somiņu, un vai nu nespēja, vai negribēja novērst acis no manis. Tad viņa ieska­tījās somiņā un kaut ko no tās izvilka. Kad viņas plauksta sakļāvās ap maniem pirkstiem, es sajutu auksto, tīkamo monētas pieskārienu.

- Paldies, kundze! es mehāniski noteicu. Pametis īsu skatienu lejup, redzēju sev starp pirkstiem mirdzam sudrabu. Atvēru plaukstu un ieraudzīju sudraba peniju. Veselu sudraba peniju.

Paliku stāvam vaļēju muti. Sudraba penijs bija desmit vara vai piec­desmit dzelzs peniju vērts. Vēl vairāk: tas nozīmēja pilnu vēderu ik vakaru vairāku nedēļu garumā. Par vienu dzelzs peniju es varēju pār­laist nakti uz grīdas “Sarkanajā Acī”, par diviem gulēt pie kamīna blakus vakara uguns oglēm. Varēju nopirkt lupatu segu un nolikt to savā jumta slēptuvē, lai tā visu ziemu palīdzētu man glabāt siltumu.

Es paskatījos uz sievieti, kas joprojām lūkojās lejup uz mani žēluma pilnām acīm. Viņa nevarēja zināt, ko tas nozīmē. Liels paldies, cie­nītā dāma! Mana balss aizlūza. Atcerējos vienu no frāzēm, ko mēs sacījām, kad vēl ceļojām trupā. Lai visi jūsu stāsti ir priekpilni, un lai visi jūsu ceļi ir līdzeni un īsi!

Sieviete man uzsmaidīja un varbūt kaut ko arī teica, bet tajā brīdī man dīvaini iekņudējās pakausis. Kāds mani vēroja. Ielas eksistencē vai nu attīstās īpaša jutība pret dažām parādībām, vai arī dzīve kļūst nožēlojama un īsa.

Pagriezos atpakaļ un ieraudzīju veikala īpašnieku, kas sarunājās ar kādu sardzes vīru, rādīdams uz mani. Tas nebija no Piekrastes sargiem. Šis bija vīrietis ar gludi noskūtu seju un staltu stāju. Mugurā viņam bija melna ādas jaka ar ādas kniedēm un nūja ar misiņa uzgali rokas dilba garumā. Saklausīju dažus veikala īpašnieka vārdus.

- … pircējus! Kurš gribēs pirkt šokolādi, ja… Viņš atkal pamāja uz manu pusi, bet nākamos vārdus es nedzirdēju. … jums taču maksā? Tieši tā! Varbūt man vajadzētu ziņot…

Sardzes vīrs pagriezās un paskatījās uz mani. Mūsu skatieni sasta­pās. Apsviedos apkārt un metos bēgt.

Ieskrēju pirmajā šķērsielā, ko ieraudzīju, plānajām kurpju zolēm slīdot uz plānās sniega kārtiņas, kas sedza zemi. Aiz muguras dzirdēju smagu zābaku dunu un iebēgu nākamajā šķērsielā, kas atzarojās no pirmās.

Elpa svilināja man krūtis, un es izmisīgi meklēju, kurp skriet, kur paslēpties. Taču šī pilsētas daļa man bija sveša. Te nebija atkritumu kalnu, kuros ierakties, nebija nodegušu māju, kuru drupās iebēgt, jutu, ka cauri kurpes plānajai zolei izduras asa, sasalusi šķemba. Piespiedu sevi skriet tālāk, bet pēda sāpēja arvien vairāk.

Pēc trešā pagrieziena attapos aklā ieliņā. Kad biju pa pusei uzrā­pies uz viena no mūriem, stingra roka sagrāba mani aiz potītes un novilka zemē.

Mana galva atsitās pret bruģakmeņiem, un pasaule miglaini sa­vērpās man apkārt. Sardzes vīrs uzrāva mani kājās, turēdams aiz matiem un plaukstas locītavas. Gudrs puika, vai ne? viņš izdvesa, un viņa karstā elpa sitās man sejā. No vīrieša plūda ādas un sviedru smaka. Tu esi pietiekami liels, lai zinātu, ka bēgšana nav prāta darbs! Sardzes virs mani nikni sapurināja un parāva aiz matiem. Es iekliedzos, juzdams, ka iela ap mani sašūpojas.

Viņš mani rupji piespieda pie sienas. Un tev būtu jāzina ari tas, ka Piekalnē tādiem kā tu nav jālien! Viņš vēlreiz mani sapurināja.

- Pamuļķis esi, puika, vai?

- Nē, es nošļupstēju, ar brīvo roku taustīdams vēso sienu aiz muguras. Nē.

Šķita, ka mana atbilde viņu satracina. Nē? viņš ierējās. Tu man sagādāji nepatikšanas, puika! Mani varēja sodīt. Ja neesi pamuļķis, tev vajag mācību! Viņš sagrieza mani apkārt un nosvieda zemē. Es aizslīdēju pa lipīgo ieliņas sniegu. Atsitu elkoni pret zemi, un mana roka kļuva nejutīga. Plauksta, kas žņaudza mēneša ēdamo, siltu segu un sausas kurpes, atvērās vaļā. Dārgums aizlidoja un bez trokšņa no­krita zemē.

Es to gandrīz pat nemanīju. Gaiss nošvīkstēja, un sardzes vira runga atsitās pret manu kāju. Viņš iešņācās: Nekad vairs nerādies Piekalnē, saprati? Runga trāpīja man vēlreiz, šoreiz starp muguras lāpsti­ņām. Tālāk par Papuves ielu jums, mauku bērniem, ir aizliegts līst! Saprati? Viņš ar plaukstas virspusi iesita man pa seju, un es sajutu mutē asins garšu, galvai atkrītot pret sniega klātajiem bruģakmeņiem.

Savilcies čokurā, dzirdēju viņa šņācienu. Es strādāju Dzirnu ielā un Dzimu tirgū, tāpēc Nekad! Tur! Vairs! Nerādies! Katru vārdu viņš pavadīja ar rungas sitienu. Vai saprati?

Es gulēju sabradātajā sniegā, cerēdams, ka ar to viss beigsies. Cerē­dams, ka viņš ies projām. Saprati? Viņš iespēra man pa vēderu, un man šķita, ka iekšā kaut kas pārplīst.

Iekliedzos un laikam kaut ko atšļupstēju. Kad necēlos augšā, viņš man iespēra vēlreiz un devās projām.

Laikam es zaudēju samaņu vai varbūt gulēju pa pusei nemaņā. Kad beidzot atjēdzos, apkārt krēsloja. Biju pārsalis līdz kaulam. Sāku rāpot pa netīro sniegu un slapjajiem atkritumiem, meklēdams sudraba peniju, kaut gan mani pirksti bija tik sastinguši, ka es tos gandrīz nespēju pakustināt.

Viena acs man bija pilnīgi aizpampusi, un mutē jautās asiņu garša, tomēr es meklēju, līdz izdzisa pēdējā vakara gaisma. Pat tad, kad ieliņa bija kļuvusi melna kā darva, es joprojām ar plaukstām sijāju sniegu, kaut gan prāta dziļumos apzinājos: pat tad, ja gadītos uziet monētu, mani nejutīgie pirksti to nesajustu.

Balstīdamies pret sienu, uzslējos kājās un mēģināju iet. Ievainotā pēda tik tikko ļāva virzīties uz priekšu. Katrs solis iesvēla sāpes visā kājā, un es centos izmantot sienu par atbalsta kruķi, lai mazinātu svaru ievainojuma vietā.

Kaut kā aizkūlos līdz Piekrastei vietai, ko visdrīzāk būtu varējis dēvēt par mājām. Sāpīgā kāja bija salā kļuvusi nejutīga; kaut gan attālā prāta kaktiņā šis apstāklis sēja bažas, virspusēji praktiskā līmeni es priecājos, ka vismaz viena ķermeņa daļa vairs nesagādā sāpes.

Līdz manai slepenajai mājvietai bija jāiet vairākas jūdzes, un es kliboju lēni. Kādā bridi laikam nokritu zemē. Krišanas bridi es neat­ceros, bet atceros, kā gulēju sniegā un domāju, cik tas ir patīkami un ērti. Jutu, ka mani ieskauj miegs kā bieza sega, kā nāve.

Es aizvēru acis. Atceros tukšās ieliņas dziļo klusumu. Biju pārāk apdullis un pārguris, lai justu īstas bailes. Iztēles murgos redzēju nāvi; tā izskatījās kā liels putns ar milzu spārniem, kuros uguns mijās ar ēnām. Tā peldēja gaisā virs manis un pacietīgi gaidīja, gaidīja mani…

Ieslīgu miegā, un putns apklāja mani ar ugunīgajiem spārniem. Sajutu visā ķermenī tīkamu siltumu. Bet tad manī ieurbās asie putna nagi un plēsa, plēsa…

Nē, tās bija sāpes no salauztajām ribām, kādam apveļot mani uz muguras.

Ar pūlēm atvēru vienu aci un ieraudzīju virs sevis dēmonu. Tābriža juceklīgais, apdullinātais prāts atteicās pieņemt, ka redzu vīrieti dē­mona maskā, un dīvainais skats izrāva mani no nemaņas; vilinošais siltums, ko nupat biju jutis, izgaisa, un ķermenī atgriezās nevarīgais svina smagums.

- Ir gan! Es taču teicu! Te sniegā guļ bērns! Dēmons piecēla mani kājās.

Samaņai atgriežoties, es redzēju, ka viņa maska ir pilnīgi melna. Tas bija Enkaniss, dēmonu valdnieks. Turēdams mani stāvus, viņš sāka tīrīt sniegu no mana ļenganā auguma.

Ar veselo aci es blakus saskatīju vēl vienu cilvēku spokaini zaļganā maskā. Nāc, ejam! otrs dēmons, laikam sieviete, nepacietīgi teica, balsij dobji skanot cauri smailo zobu rindai.

Enkaniss nepievērsa viņai uzmanību. Vai tu esi pie sajēgas?

Nesapratu, ko atbildēt, tāpēc visu uzmanību veltīju tam, lai notu­rētos kājās, kamēr vīrietis ar melnā tērpa piedurkni turpināja tīrīt no manis sniegu. Dzirdēju tālīnas raga skaņas.

Otrs dēmons pārlaida ielai nervozu skatienu. Ja nepasteigsimies viņiem pa priekšu, mēs iekulsimies nepatikšanās! sievietes balss kļuva uzstājīga.

Enkaniss ar tumšajiem pirkstaiņiem izpurināja man no matiem sniegu, tad ieskatījās ciešāk man sejā. Melnā maska dīvaini šūpojās manu aizmigloto acu priekšā.

- Pie Dieva miesām, Holij, kāds šo puiku ir zvērīgi piekāvis! Un vēl Vidusziemas dienā!

- Sardzes vīrs, es ar mokām izdabūju. To teikdams, sajutu mutē asins garšu.

- Tu esi nosalis, Enkaniss teica un ar cimdotajām plaukstām sāka berzēt manas rokas un kājas, lai atdzīvinātu asinsriti. Tev jānāk mums līdzi!

Ragu pūtieni atkārtojās, un šoreiz tie skanēja tuvāk. Tie saplūda ar neskaidru pūļa troksni.

- Nemuļķojies! sacīja otrs dēmons. Viņš nav tādā stāvoklī, lai skraidītu pa pilsētu.

-Viņš nav tādā stāvoklī, lai paliktu šeit! Enkaniss atcirta. Viņš tur­pināja skarbām kustībām masēt manas rokas un kājas. Tajās palēnām atgriezās dzīvība, galvenokārt kā asa, sāpīgi svilinoša adata, ņirdzīgs aizstājējs mierinošajam siltumam, ko biju jutis pavisam nesen, laiz­damies miegā. Ikreiz, kad viņš pārlaida roku sasistai vietai, tā skaudri iesāpējās, taču es biju tik pārguris, ka nespēju atrauties atpakaļ.

Dēmons zaļajā maskā pienāca tuvāk un uzlika plaukstu draugam uz pleca. Mums jāsteidzas, Gerrek! Gan kāds par viņu parūpēsies! Mēģinājums atvilkt mūs vienu no otra bija nesekmīgs. Ja viņi mūs atradīs te, kopā ar šo puiku, tad nolems, ka to izdarījām mēs!

Vīrietis melnajā maskā nolamājās, tad pamāja ar galvu un sāka meklēt kaut ko zem sava apmetņa. Negulies vairs zemē! viņš man uzstājīgi teica. Un ej kaut kur iekšā! Kādā vietā, kur vari sasildīties! Pūļa troksnis tagad skanēja tik tuvu, ka es spēju tajā saklausīt atse­višķas balsis, zirgu pakavus un čīkstošus ratu riteņus. Vīrietis melnajā maskā pastiepa man roku.

Man vajadzēja labu bridi, lai saskatītu, kas guļ viņam plaukstā. Tas bija sudraba talants, biezāks un smagāks par manu pazaudēto peniju. Tik lielu naudu es pat lāgā nespēju iztēloties. Še, ņem!

Enkaniss stāvēja man pretī kā tumsas tēls melns apmetnis ar kapuci, melna maska, melni cimdi. Viņa plaukstā mirdzēja spožs sud­raba gabals, kurā atstarojās mēness gaisma. Man atmiņā atausa aina no “Daeonikas”: Tarsus pārdod savu dvēseli.

Es paņēmu talantu, bet plauksta man bija tik sastingusi, ka nejutu tā pieskārienu. Vajadzēja paskatīties lejup, lai pārliecinātos, ka pirksti patiešām ir sakļāvušies ap monētu. Man šķita, ka rokā iestrāvo siltums, un pēkšņi es jutos stiprāks. Uzsmaidīju vīrietim melnajā maskā.

- Un ņem arī manus cimdus! Viņš tos norāva un iegrūda man rokās. Tad sieviete zaļajā dēmona maskā aizrāva manu labdari projām, un es nepaguvu pat pasacīt paldies. Noskatījos, kā viņi aiziet. Melnajos tērpos abi izskatījās līdzīgi ēnām, kas aizslīd pa mēness apspīdētajām Tarbeanas ielām, palaikam iezīmējoties uz tumši pelēkā fona.

Pagāja tikai īss mirklis, un es ieraudzīju gar stūri parādāmies svētku gājiena lāpas, kas nāca arvien tuvāk. Neskaitāmas vīriešu un sieviešu balsis, dziesmas un klaigas brāzās man pāri kā viļņi. Kāpos atpakaļ, līdz sajutu aiz muguras sienu, tad sāku vārgi virzīties sāniski un aiz­taustījos līdz durvju nišai.

No šī patvēruma noskatījos garāmejošajā gājienā. Cilvēki plūda barā sasaukdamies un smiedamies. Tehlu stalts un lepns stāvēja ratos, ko vilka četri balti zirgi. Viņa sudrabotā maska mirdzēja lāpu gaismā. Viņa tērps bija nevainojami balts, tā apkakli un piedurkņu galus rotāja kažokādas apmales. Blakus ratiem gāja priesteri pelēkos apģērbos, šķindinādami zvaniņus un skandēdami dziesmas. Daudzi bija aplikuši smagās nožēlnieku ķēdes. Balsu un zvaniņu skaņas, dziedāšana un ķēžu žvadzoņa saplūda savdabīgā kopējā mūzikā. Visi lūkojās uz Tehlu. Neviens neredzēja mani stāvam tumšajā durvju nišā.

Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz visi bija pagājuši garām, un tikai tad es iznācu no paslēptuves un piesardzīgi steberēju mājup. Virzījos lēni, tomēr jutu, ka mani stiprina iedotā monēta. Ik pēc soļiem desmit es apstājos un pārbaudīju, vai tā joprojām atrodas manā neju­tīgajā plaukstā. Gribēju uzvilkt svešinieka iedotos cimdus, bet baidījos, ka nauda var nokrist un pazust sniegā.

Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz nokļuvu galā. Gājiens mani mazliet sasildīja, tomēr kājas aizvien vēl bija sastingušas un nedzīvas. Kad pār plecu paskatījos atpakaļ, redzēju katrā otrajā pēdas nospiedumā krāsojamies asiņu traipu. Tas mani dīvaini nomierināja. Kāja, kas asiņo, ir cerīgāka par kāju, kas sasalusi ledū.

Apstājos pie pirmās viesnīcas, kas man bija pazīstama: to sauca “Smejošais Vīrs”. Iekšā skanēja mūzika, dziesmas, valdīja svētku līks­mība. Nemēģinājis tuvoties ielas durvīm, es apgāju ēkai apkārt no pagalma puses. Virtuves durvīs stāvēja un čaloja divas meitenes, iz­mantodamas atelpas brīdi no darba.

Balstīdamies pret sienu, es piekliboju viņām klāt. Viņas mani nepa­manīja gandrīz līdz pēdējam brīdim. Tad jaunākā meitene paskatījās augšup uz mani un ieelsojās.

Paspēru vēl soli tuvāk. Vai jūs varētu atnest man ēdienu un kādu segu? Es samaksāšu, es teicu. Pastiepu plaukstu un izbiedēts redzēju, cik ļoti tā dreb. Taustīdams seju, biju notraipījis pirkstus ar asinīm. Mute iekšpusē šķita jēla. Man bija grūti runāt. Lūdzu!

Bridi abas meitenes apstulbušas mēmi raudzījās manī. Tad viņas saskatījās un vecākā pamāja, lai nāku iekšā. Jaunākā meitene, neteikusi ne vārda, pazuda aiz kādām durvīm. Vecākā, kurai varēja būt gadu sešpadsmit, pienāca tuvāk un pastiepa plaukstu.

Iedevu viņai monētu un ļāvu rokai smagi nokrist gar sāniem. Viņa paskatījās uz naudu, veltīja man vēl vienu ilgu skatienu un nozuda iekštelpās.

Caur puspievērtajām durvīm plūda rosīgas viesnīcas ēdamzāles siltās skaņas: klusinātu sarunu murdoņa, ko palaikam pārtrauca smiekli, pudeļu dzidrā dzinkstoņa, koka kausu dobjie atsitieni pret galda virsmu.

Un cauri visam šim fonam vijās klusināta lautas mūzika. Tā bija apslāpēta, tikko dzirdama pārējo trokšņu vidū, bet es to saklausīju tāpat, kā māte saklausa sava bērna raudas cauri vairākām istabām. Mūzika skanēja kā atmiņas par ģimeni, par draudzību un piederības siltumu. Klausīdamies jutu, ka vēders saraujas čokurā un iesāpas zobi. īsu brīdi plaukstas vairs nejuta sāpīgos aukstuma dūrienus, un tajās ieplūda ilgas pēc senpazīstamā mūzikas plūduma cauri pirkstiem.

Es paspēru lēnu, šļūcošu soli. Uzmanīgi virzīdamies gar sienu, attā­linājos no durvīm, un drīz mūzika vairs nebija dzirdama. Paspēru vēl

soli tālāk, līdz plaukstās atkal ieknieba aukstums un krūtis sāpēja vairs tikai salauzto ribu dēļ. Tās bija vienkāršākas sāpes, ko vieglāk paciest.

Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz atgriezās abas meitenes. Jaunākā turēja segu, kurā kaut kas bija ietīts. Es piespiedu vīstokli pie smeldzo­šajām krūtīm. Sega šķita nesamērīgi smaga savam izmēram, bet man ari bez nesamā trīcēja rokas, tāpēc es viegli varēju maldīties. Vecākā meitene pastiepa man mazu stingra auduma maku. Paņēmu ari to un saspiedu saujā tik cieši, ka apsaldētie pirksti iesāpējās.

Viņa paskatījās uz mani. Ja gribi, vari nākt iekšā un apmesties kaktā pie kamīna.

Jaunākā meitene aši pamāja ar galvu. Natija neiebildis! Viņa pastiepās, lai saņemtu mani aiz rokas.

Es atrāvos atpakaļ un gandrīz pakritu. Gribēju iekliegties: “Nē!”, bet spēju izdvest tikai vārgu čukstu. Neaiztiec mani! Mana balss trīcēja, bet es nezināju, vai esmu dusmīgs vai nobijies. Streipuļodams atkāpos līdz sienai. Dzirdēju, cik neskaidri izklausās mani vārdi. Man būs labi tāpat.

Jaunākā meitene iešņukstējās un bezcerīgi nolaida rokas gar sā­niem.

- Man jāiet citur. Mana balss aizķērās, un es aizgriezos. Steidzos projām, cik aši vien spēju paiet. Nesapratu, no kā gribu bēgt, varbūt no cilvēkiem. Laikam biju pārāk labi apguvis vēl kādu mācību: cilvēki nozīmē sāpes. Aiz muguras dzirdēju dažus apslāpētus šņukstus. Šķiet, pagāja krietns bridis, līdz sasniedzu ielas stūri.

Aizkliboju līdz savai paslēptuvei, kur savienojās divi jumti un trešais veidoja pārkari. Neatceros, kā man izdevās tur uzrāpties.

Segā bija ietīta aromātiska vīna blašķe, svaigs maizes klaips un tītara krūtiņa, lielāka par abām manām dūrēm. letiņos segā un sari­tinājos aizvējā. Sniegs ārā pārtapa slapjdraņķi, bet skursteņa ķieģeļi man aiz muguras bija silti un patīkami.

Pirmais vīna malks dedzināja ievainotās mutes vietas kā uguns. Taču otrais vairs tik ļoti nededzināja. Maize bija mīksta, un tītara gaļa vēl bija silta.

Es pamodos pusnakti, kad sāka skanēt visi pilsētas zvani. Cilvēki klaigādami skrēja pa ielām. Septiņas Lielo Sēru dienas bija aiz muguras. Vidusziemas svētki bija aiz muguras. Sākās jauns gads.