Vēja vārds

OTRĀ NODAĻA . skaista diena

APKĀRTNI PRIECĒJA brinum jauka rudens diena viena no tādām, kas bieži sastopamas stāstos, bet reti gadās reālajā dzīvē. Laiks bija silts un sauss, ideāli piemērots kviešu un rudzu briešanai. Abās ceļa pusēs koki palēnām mainīja krāsu. Slaidās papeles bija kļuvušas sviesta dzeltenas, bet zarotais etiķkoks, kas tiecās izlauzties uz ceļa, krāsojās violeti sarkans. Tikai vecie ozoli, šķiet, negribēja atvadīties no vasaras, un to lapotnēs mijās zaļi un zeltaini toņi.

Vārdu sakot, grūti bija iedomāties jaukāku dienu, kurā pusducis medību lokiem apbruņotu armijas dezertieru atbrīvotu cilvēkus no visa, kas tiem pieder.

- No šīs ķēves nekā prātīga nav, ser, Hronists teica. Mugura knapi slejas virs ratiem, un kad līst lietus…

Vīrietis ar skarbu žestu viņu pārtrauca. Paklau, draugs, karaļa armija maksā brangu naudu par visu, kam ir četras kājas un kaut vai viena acs. Ja tu būtu zaudējis saprašanu un lēkšotu pa ceļu ar koka jājamzirgu, arī to es tev atņemtu!

Vadonim bija valdonīga stāja un izturēšanās. Hronists sprieda, ka viņš nesen ir bijis zemākas pakāpes virsnieks. Lec tik zemē! viņš nopietni pavēlēja. Nodarīsim savu darāmo, un tu varēsi iet tālāk.

Hronists nokāpa no zirga. Ar laupītājiem viņš bija ticies jau agrāk un zināja, ka nekādas sarunas te nepalīdzēs. Šie vīri prata savu darbu. Viņi netērēja enerģiju bravūrai un tukšiem draudiem. Viens no kara­vīriem apskatīja zirgu, pārbaudīja pakavus, zobus un zirglietas. Divi citi ar militāru lietpratību pārlūkoja seglu somas un izkrāva zemē visu viņam piederošo mantību. Divas segas, apmetnis ar kapuci, plakana ādas soma un smags, bagātīgi piepildīts ceļamaiss.

- Tas ir viss, komandieri viens no vīriem teica. Un vēl kādas divdesmit mārciņas auzu.

Komandieris notupās un, atvēris plakano ādas somu, ieskatījās tajā.

- Tur ir tikai papīrs un rakstāmspalvas, Hronists teica.

Komandieris pagriezās un pār plecu paskatījās atpakaļ. Tātad tu esi pierakstītājs?

Hronists apstiprinoši pamāja ar galvu. Tā ir mana dienišķā maize, ser. Un jums no tām lietām nebūs nekāda labuma.

Vadonis pārmeklēja somu, pārliecinājās, ka teiktais atbilst patie­sībai, un pasvieda to malā. Pēc tam viņš apgrieza otrādi ceļamaisu, izbēra tā saturu uz izklātā Hronista apmetņa un laiski to pārskatīja.

Viņš paņēma lielāko daļu Hronista sāls un pāri zābaku auklu. Tad, par lielu sarūgtinājumu īpašniekam, viņš pievāca kreklu, ko Hronists bija nopircis Linvudā. Tas bija šūts no smalka auduma un krāsots sulīgā, karaliski zilā tonī, pārāk labs, lai to valkātu ceļojuma laikā. Hronistam vēl nebija radusies izdevība to uzvilkt. Viņš nopūtās.

Visu pārējo komandieris atstāja guļam uz apmetņa un piecēlās kājās. Tad Hronista mantas cits pēc cita pārlūkoja pārējie.

- Tev ir tikai viena sega, Džans, vai ne? komandieris noprasīja. Viens no vīriem pamāja ar galvu. Tad ņem sev vienu no šīm, jo līdz ziemas beigām tu neiztiksi bez otras!

- Apmetnis ir labākā stāvoklī nekā manējais, ser.

- Tad ņem to ciet, bet atstāj vietā savējo! Un tu, Vitkins, dari tāpat! Ja gribi savākt viņa iekuru kārbu, atstāj savu veco!

- Es savējo pazaudēju, ser, Vitkins teica. Citādi es tā darītu.

Darbošanās noritēja apbrīnojami civilizēti. Hronists zaudēja visas

savas adatas, izņemot vienu, abus rezerves zeķu pārus, žāvētu augļu sainīti, cukura kluci, puspudeli stipra dzēriena un dažus ziloņkaula spēļu kauliņus. Karavīri atstāja viņam pārējās drēbes, kaltēto gaļu un pusapēstu klaipu pamatīgi sacietējušas rudzu maizes. Plakano ādas somu viņi neaiztika.

Kamēr vīri pārkravāja Hronista ceļamaisu, komandieris pievērsās tā īpašniekam: Nu tad dod šurp maku!

Hronists iedeva viņam maku.

- Un gredzenu!

- Tajā ir ļoti maz sudraba, Hronists nomurmināja, vilkdams to nost no pirksta.

- Un kas tas tāds tev kaklā?

Hronists atpogāja kreklu, atsegdams apsūbējušu metāla gredzenu, kas karājās ādas auklā. Parasta dzelzs, ser.

Komandieris pienāca tuvāk un, paberzējis gredzenu pirkstos, Jāva tam atkrist atpakaļ pie Hronista krūtīm. Nu tad paturi to! Es neesmu tas, kurš jauksies cilvēka reliģijā, viņš teica, tad iztukšoja maku sev saujā un, pabakstījis monētas ar pirkstu, pārsteigts un apmierināts nosēcās. Pierakstītāja darbs ir ienesīgāks, nekā es biju domājis! viņš noteica un sāka dalīt katram vīram viņa tiesu.

- Varbūt jūs varētu atvēlēt man no tā dažus penijus? Hronists jautāja. Tik daudz kā pāris siltām maltītēm?

Visi seši vīri pagriezās un paskatījās uz Hronistu, it kā īsti nespētu ticēt tam, ko dzirdējuši.

Komandieris iesmējās. Pie Dieva miesām, tu patiešām neesi ar pliku roku ņemams! Viņa balsī skanēja tāda kā negribīga cieņa.

- Jūs man izskatāties saprātīgs cilvēks, Hronists teica, paraustī­dams plecus. Un katram ir kaut kas jāēd.

Vadonis pirmo reizi pasmaidīja. Tam es varētu piekrist. Viņš izņēma no kaudzītes divus penijus un, pavicinājis tos gaisā, iemeta Hronista makā. Nu tad te tev būs viens pārītis! Pasviedis Hronistam maku, viņš iebāza skaisto, karaliski zilo kreklu seglu somā.

- Paldies, ser! sacīja Hronists. Jums nekaitētu zināt, ka pudelē, kuru paņēma viens no jūsu vīriem, ir koka spirts, ar ko es tīru savas rakstāmspalvas. Nebūs labi, ja viņš mēģinās to dzert.

Komandieris pasmaidīja un atzinīgi pamāja. Redzat, ko nozīmēja pret cilvēkiem izturas labi? viņš uzsauca saviem vīriem, kāpdams uz zirga. Bija patīkami satikties, pierakstītāja kungs! Ja tu tūlīt dosies ceļā, līdz tumsai vēl vari nokļūt līdz Abotsfordai.

Kad svešinieku pakavu dimdoņa bija izgaisusi tālumā, Hronists pār­kārtoja ceļamaisu, salikdams visu pienācīgā kārtībā. Tad viņš novilka vienu zābaku, atrāva tam oderi un izvilka no purngala cieši saritinātu monētu vīstokli. Dažas monētas viņš iemeta makā, tad atpogāja bikses, izvilka vēl vienu monētu sainīti, kas bija paslēpts zem vairākām drēbju kārtām, un ari no tā iemeta dažus naudas gabalus makā.

Pats galvenais bija paturēt makā pienācīgu naudas daudzumu. Ja tajā būs pārāk maz, laupītāji jutīsies vīlušies un gribēs meklēt vēl. Ja tajā būs pārāk daudz, viņi satrakosies un kļūs pārmēru alkatīgi.

Trešais monētu sainītis bija iecepts sacietējušajā maizes klaipā, kas varētu ieinteresēt tikai pilnīgi izmisušus noziedzniekus. To Hronists pagaidām neaiztika tāpat kā sudraba talantu, ko bija paslēpis tintes pudelē. Šo naudas gabalu viņš gadu gaitā bija sācis uzskatīt drīzāk par veiksmes simbolu. Neviens to vēl nebija atradis.

Hronistam nācās atzīt, ka šī laikam bijusi viscivilizētākā laupīšana, kādu viņam gadījies piedzīvot. Šie laupītāji bija pieklājīgi, lietpratīgi un ne visai attapīgi. Zirga un seglu zaudējums bija sāpīgs, bet Abotsfordā viņš varēs nopirkt jaunu, un pēc tam vēl paliks diezgan naudas, lai ērti dzīvotu, līdz būs ticis galā ar savu nesaprātīgo ieceri un Treijā satiksies ar Skarpi.

Juzdams neatliekamu dabisko vajadzību, Hronists izlauzās cauri ceļmalas asinssarkanā etiķkoka zariem. Kad viņš pogāja ciet bikses, pamežs piepeši iečabējās, sakustējās, un no tuvējiem krūmiem iznira kaut kas melns.

Hronists sagrīļojās un atkāpās, izbīlī iekliegdamies, bet tad aptvēra, ka tā ir tikai vārna, kas savēzējusi spārnus lidojumam. Apslāpēti pasmē­jies par savu muļķību, viņš sakārtoja apģērbu un caur etiķkoka zariem izgāja atpakaļ uz ceļa, notrausdams pie sejas pielipušos zirnekļa tīklus.

Uzmetis plecā ceļamaisu un somu, Hronists sajuta sirdī neparastu vieglumu. Ļaunākais bija noticis, un ļaunums nemaz nebija tik liels. Koku lapotnes sašūpoja viegla vēsma, un papeļu lapas virpuļodamas krita uz izdangātā zemesceļa kā zelta monētas. Šī bija skaista diena.