Vēja vārds

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA. Celi šķiras

LAIKS TURĒJĀS SKAIDRS, tāpēc rati ieripoja Imrē līdz ar saules rietu. Jutos sadrūmis un aizvainots. Denna visu dienu bija sēdējusi ratos kopā ar Džosnu, bet es, būdams lepns nelga, biju turējies pa gabalu.

Līdzko vezumi apstājās, apkārt uzbangoja straujš aktivitātes vilnis. Roenta rati vēl kustējās, kad viņš jau uzsāka strīdu ar gludi skūtu vīrieti samta cepurē. Pēc pirmās kaulēšanās ducis vīru sāka izkraut audekla baķus, sīrupa mucas un kafijas maisus. Reta vēroja viņus ar bargu skatienu. Džosns šaudījās apkārt, rūpēdamies, lai kāds nenodara kaitējumu viņa bagāžai vai to nenozog.

Man bija vieglāk tikt galā ar savu bagāžu, jo tā sastāvēja tikai no ceļamaisa. Izvilku to no vairāku audekla baķu apakšas un atgāju nost no ratiem. Uzmetis maisu plecā, palūkojos apkārt pēc Dennas.

Taču tuvumā redzēju tikai Retu. Tu mums ceļā biji liels palīgs, viņa skaidri un saprotami teica. Aturas valodā viņa runāja krietni labāk nekā Roents un gandrīz bez jebkāda siaru akcenta. Ir patīkami ceļot kopā ar puisi, kuram nav jārāda ar pirkstu, kā iejūgt zirgu. Viņa pasniedza man naudas gabalu.

Es paņēmu to bez domāšanas. Tas bija reflekss no maniem ubago­šanas gadiem tikpat instinktīva rīcība kā rokas atraušana no uguns liesmas. Tikai tad, kad monēta jau gulēja manā plaukstā, es to apska­tīju tuvāk. Tas bija vesels vara džots, puse no tā, ko biju samaksājis viņiem par braucienu uz Imri. Kad atkal pacēlu galvu, Reta jau gāja uz vezumu pusi.

Nezinādams, ko domāt, es aizgāju pie Derrika, kas sēdēja uz zirgu siles malas. Ar vienu plaukstu aizsegdams acis pret vakara sauli, viņš paskatījās uz mani. Tātad tu dodies tālāk? Gandrīz sāku domāt, ka tu varētu vēl kādu laiciņu turēties kopā ar mums.

Es papurināju galvu. Reta man nupat iedeva džotu.

Viņš saprotoši pamāja. Par to es sevišķi nebrīnos. Lielākā daļa līdzbraucēju ir tikai lieka krava. Viņš paraustīja plecus. Un viņai ļoti

gāja pie sirds tava spēle. Vai esi domājis, ka tu varētu kļūt par ceļojošu muzikantu? Runā, ka Imre esot piemērota vieta, kur to iemācīties.

Es novirzīju sarunu atpakaļ pie Retas. Man negribētos, lai Roents uz viņu dusmojas. Izskatās, ka viņš naudu ņem ļoti nopietni.

Derriks iesmējās. Un viņa ne?

- Par braucienu es samaksāju Roentam, es paskaidroju. Man šķiet, ja viņš būtu gribējis daļu atdot man atpakaļ, viņš to būtu darījis pats.

Derriks pamāja ar galvu. Tā viņiem nav pieņemts. Vīrietis neiz­dod naudu.

- Tieši tāpēc, es teicu. Negribu, lai Retai būtu nepatikšanas.

Derriks atmeta ar roku. Es laikam īsti neprotu paskaidrot, viņš

teica. Roents zina. Varbūt tieši viņš sūtīja Retu pie tevis. Bet pieau­dzis keldiešu vīrietis pats nedod naudu projām. Pēc viņu domām, to pienākas darīt sievietei. Ja vien iespējams, viņi pat neiepērkas. Varbūt tu ievēroji: tieši Reta bija tā, kas pirms pāris naktīm viesnīcā sarunāja mums istabas un ēdienu.

Kad viņš to pieminēja, es atcerējos. Bet kāpēc? es jautāju.

Derriks paraustīja plecus. Nekāda īpaša iemesla nav. Vienkārši tā viņiem pieņemts. Tāpēc daudzās keldiešu karavānās vīrs un sieva ceļo kopā.

- Derrik! aiz vezumiem atskanēja Roenta balss.

Derriks nopūzdamies piecēlās. Pienākums! viņš teica. Varbūt vēl tiksimies.

Noglabāju savu džotu kabatā un pārdomāju Derrika teikto. Patiesībā mana trupa nekad nebija aizceļojusi tik tālu uz ziemeļiem, lai tuvotos Šaldai. Doma, ka neesmu šajā pasaulē tik visgudrs, kā biju iedomājies, manāmi laupīja man drosmi.

Pārmetu ceļamaisu pār plecu un pēdējo reizi paskatījos apkārt, nodomādams, ka labāk varbūt ir pazust bez apgrūtinošām atvadām. Denna nekur nebija redzama. Tas visu izšķīra. Pagriezos, lai dotos projām…

…un ieraudzīju viņu stāvam sev aiz muguras. Denna mazliet ne­veikli pasmaidīja, salikusi rokas aiz muguras. Viņa bija jauka kā puķe un pati nemaz to neapzinājās. Man piepeši aizrāvās elpa, un es aiz­mirsu pats sevi, savas dusmas, savu aizvainojumu.

- Tātad tu tomēr aizej? viņa jautāja.

Es pamāju ar galvu.

- Tu varētu braukt ar mums kopā uz Anilinu, viņa ierosināja.

- Stāsta, ka tur ielas esot bruģētas ar zeltu. Tu varētu iemācīt Džosnam spēlēt to lautu, ko viņš vadā sev līdzi. Denna pasmaidīja. Es viņam jau apjautājos, un viņš atbildēja, ka nekas neesot pretī.

Es brīdi kavējos domās. īsu bridi gandrīz biju gatavs aizsviest vējā visus savus plānus tikai tādēļ, lai mazliet ilgāk pabūtu kopā ar viņu. Bet šis bridis pagāja, un es papurināju galvu.

- Neskaties tik bēdīgi! Denna mani uzmundrināja ar ķircinošu smaidu. Es kādu laiku tur vēl būšu, ja gadījumā tev neizdotos tas, ko esi iecerējis. Viņas balsī ieskanējās cerīga intonācija.

Nezināju, ko es varētu darīt, ja man neizdotos tas, ko biju šeit iecerējis. Visas savas cerības es saistīju ar Universitāti. Turklāt Anilina atradās simtiem jūdžu attālumā. Man piederēja gandrīz vienīgi tas, kas bija mugurā. Kā es viņu varētu atrast?

Denna acīmredzot izlasīja šīs domas manā sejā. Viņa rotaļīgi pa­smaidīja. Nu tad šķiet, ka man vajadzēs nākt meklēt tevi!

Mēs, Rū cilts ļaudis, esam ceļotāji. Mūsu dzīve sastāv no daudzkār­tējas satikšanās un šķiršanās, starp kurām uzzib īslaicīgas, spilgtas iepazīšanās. Šī iemesla dēļ es zināju patiesību. Dziļi sevī ar smagu noteiktību apzinājos, ka nekad Dennu vairs neredzēšu.

Pirms paguvu kaut ko sacīt, Denna nervozi paskatījās atpakaļ.

- Tagad man vajadzētu iet. Gaidi mani! Vēlreiz draiski pasmaidījusi, viņa pagriezās un devās projām.

- Gaidīšu! es iesaucos viņai nopakaļ. Satiksimies tur, kur satie­kas ceļi!

Denna atskatījās un mirkli palēnināja soli, tad pamāja ar roku un nozuda agrajā vakara mijkrēslī.