Vēja vārds

TREŠĀ NODAĻA . Koks un vārds

KOTS DĪKI ŠĶIRSTĪJA GRĀMATU, cenzdamies nepievērst uzmanību tukšās viesnīcas klusumam, bet tad noklaudzēja durvis un istabā ieklumburoja Greiams.

- Nu tas ir padarīts! Greiams ar pārcentīgu piesardzību izlīkumoja cauri galdiņu labirintam. Gribēju atnest jau vakar vakarā, bet tad nodomāju: “Jāierīvē vēl pēdējā eļļas kārta un jāatstāj nožūt.” Un teikšu, ka nenožēloju. Kungs tētīt, tas ir skaistākais, ko šīs rokas radījušas!

Viesnīcniekam starp uzacīm ievilkās neliela rieviņa. Tad viņš atnā­cēja rokās ieraudzīja vīstokli, un viņa seja kļuva gaišāka. Ā! Pamatne! Kots gurdi pasmaidīja. Piedod, Greiam! Ir pagājis ilgs laiks. Biju gandrīz aizmirsis.

Greiams veltīja viņam mazliet savādu skatienu. Četri mēneši nu gan nav ilgs laiks, lai atvestu koku visu garo ceļu no Arjenas, turklāt tagad, kad ceļi ir tādi, kādi ir!

- Četri mēneši, Kots atkārtoja. Redzēdams, ka Greiams viņu vēro, viņš steigšus piebilda: Ja kaut ko gaida, tā var būt vesela mūžība. Viņš mēģināja uzmundrinoši pasmaidīt, taču smaids sanāca diezgan vārgs.

Patiesībā viesnīcnieks pats jutās diezgan vārgs. Ne gluži nevesels, bet iztukšots. Gaudens. Kā augs, kas pārstādīts nepiemērotā augsnē un, nesaņemot kādu būtiski svarīgu vielu, sācis vīst un nīkuļot.

Atšķirību ievēroja arī Greiams. Viesnīcnieka kustības nebija tik iz­teiksmīgas kā parasti. Balss nebija tik dzīva. Pat acis nebija tik možas kā pirms mēneša. Tās bija itin kā zaudējušas krāsu. Tās vairs neat­gādināja jūras putas un zāles zaļumu. Tagad tās izskatījās pēc upes aļģēm vai zaļas pudeles stikla. Un viņa mati agrāk bija mirdzējuši kā liesmas. Tagad tie bija sarkani. Gluži parasti, sarkani mati.

Kots atvilka audeklu un paskatījās uz atnesto priekšmetu. Koks bija tumšā kokogles krāsā ar melnu dzīslojumu, smags kā dzelzs plātne. Virs koksnē iegrebtā vārda slējās trīs tumši izciļņi.

- “Neprāts,” Greiams izlasīja. Dīvains vārds zobenam!

Kots pamāja ar galvu, piesardzīgi saglabādams neizteiksmīgu seju.

- Cik es esmu tev parādā? viņš klusi jautāja.

Greiams bridi domāja. Pēc tā, ko tu man iedevi, lai samaksātu par koku… Viņa acis iezibējās viltīga dzirksts. Apmēram vienu un tris.

Kots iedeva viņam divus talantus. Paturi atlikumu! Šo koku ir grūti apstrādāt.

- Taisnība, Greiams ar jaušamu apmierinājumu teica. Gluži kā akmens zem zāģa! Turas pretī kaltam kā dzelzs. Un, kad viss bija izdarīts, es nekādi nevarēju to apdedzināt.

- To es pamanīju, Kots teica un, acīm ziņkāri ieziboties, pārvilka pirkstu tumšajai rievai virs kokā iegrebtajiem burtiem. Kā tev tas izdevās?

- Nu tā, Greiams pašapmierināts novilka, kad biju iztērējis pusi dienas, aizstiepu pie kalēja. Divatā ar zēnu apsvilinājām to ar karstu dzelzi. Vajadzēja ņemties vairāk nekā divas stundas, lai dabūtu to mel­nu. Nevienas dūmu grīstes, bet smirdēja kā veca āda. Nolāpīta pada­rīšana! Kas tas par koku, kas nedeg?

Greiams bridi nogaidīja, bet viesnīcnieks izturējās tā, it kā nebūtu dzirdējis viņa jautājumu. Kur tu gribi lai es to piestiprinu?

Kots saņēmās tiktāl, lai pārlaistu skatienu istabai. Domāju, ka to vari atstāt manā ziņā. Es vēl neesmu īsti izdomājis, kur to likt.

Greiams atstāja sauju dzelzs naglu un novēlēja viesnīcniekam labu vakaru. Palicis bārā viens, Kots izklaidīgi vilka plaukstu pāri atnestās pamatnes kokam un vārdam. Drīz no virtuves iznāca Basts un paska­tījās skolotājam pār plecu.

Iestājās ilgs klusuma bridis, gluži kā parādot godu nelaiķim.

Beidzot Basts ierunājās: Vai drīkstu uzdot jautājumu, Reši?

Kots draudzīgi pasmaidīja. To tu vienmēr drīksti, Bast.

- Bet apgrūtinošu jautājumu?

- Tie parasti ir vienīgie jautājumi, kurus vērts uzdot.

Kādu laiku abi klusēja un lūkojās priekšmetā uz bāra letes, it kā cenzdamies iesēdināt to atmiņā. Neprāts.

Basts krietnu bridi cīnījās ar sevi: pavēra muti, izmisušu skatienu to atkal aizvēra, pēc tam atkārtoja visu vēlreiz.

- Saki laukā! Kots beidzot teica.

- Par ko tu nupat domāji? Basts jautāja ar dīvainu mulsuma un rūpju sajaukumu balsī.

Kots atbildēja tikai pēc ilga laika. Es tiecos domāt pārāk daudz, Bast. Manus lielākos panākumus ir sekmējuši lēmumi, ko es pieņēmu, kad pārtraucu domāt un vienkārši darīju to, kas šķita pareizi. Pat tad, ja man bija ļoti nopietni iemesli to nedarīt.

Basts pārlaida plaukstu vaigam. Tātad tu centies neapšaubīt pie­ņemtos lēmumus?

Kots brīdi vilcinājās. Tā varētu sacīt, viņš atzina.

- Tā varētu sacīt es, Reši, Basts pašapmierināti teica. Turpretī tu tiecies visu nevajadzīgi sarežģīt.

Kots paraustīja plecus un atkal pievērsa skatienu koka pamatnei.

- Laikam jāatrod tam vieta.

- Te, ārpusē? Basts izskatījās gluži satriekts.

Kots velnišķi pasmaidīja, un viņa sejā atgriezās kaut kas no agrākā dzīvīguma. Protams! viņš atbildēja un šķita ar labpatiku vērojam Basta reakciju. Pārlaidis vērtējošu skatienu sienām, viņš domīgi savilka lūpas. Kur tu to vispār noliki?

- Savā istabā, Basts atbildēja. Zem gultas.

Kots izklaidīgi pamāja ar galvu, atkal lūkodamies uz sienu. Tad ej un atnes! Ar rokas vēzienu viņš paskubināja Bastu, un puisis nelaimīgu seju aizsteidzās projām.

Kad Basts atgriezās ēdamzālē, uz bāra letes mirdzēja pudeles un Kots stāvēja atbrīvotajā vietā uz garās virsmas starp divām smagām ozola mucām. Basta rokā vaļīgi šūpojās melna zobena maksts.

Kots mirkli pārtrauca pamatnes stiprināšanu virs vienas no mucām un satraukti iesaucās: Uzmanīgi, Bast! Tu nes dāmu, nevis stumdi lauku skuķi zaļumballē!

Basts apstājās un paklausīgi saņēma priekšmetu abās rokās, un tikai pēc tam nogāja atlikušos soļus līdz bāram.

Kots iedzina sienā dažas naglas, pagrozīja kādu stieplīti un stingri piestiprināja paliktni pie sienas. Dod nu šurp! viņš teica, balsij dīvaini ķeroties.

Pacēlis nesamo abās rokās, Basts iedeva to viņam, bridi izskatīda­mies pēc ieroču nesēja, kas sniedz zobenu spoži tērptam bruņiniekam. Taču šeit nebija bruņinieka, šeit bija tikai priekšautu apsējis viesnīc­nieks, kas sauca sevi par Kotu. Viņš paņēma zobenu no Basta rokām un izslējās taisni uz virsmas aiz bāra.

Ar neuzkrītošu kustību viņš izvilka zobenu no maksts. Istabas rude­nīgajā gaismā tas zaigoja ar blāvi pelēcīgu spīdumu. Zobens izskatījās gluži jauns. Tas nebija izrobots vai aprūsējis. Nespodri pelēkos sānus neizraibināja nekādas švīkas. Bet, kaut gan zobens bija neieskrambāts, tas bija vecs. Un, kaut gan tas nepārprotami bija zobens, tā apveidi bija svešādi un neparasti. Vismaz šajā pilsētiņā neviens tos nesauktu par pazīstamiem. Tas izskatījās tāds, it kā alķīmiķis būtu sakausējis duci zobenu un pēc atdzesēšanas kausējamā trauka dibenā būtu gulējis šis savādais priekšmets: zobens savā vistīrākajā veidā. Tas bija slaids un graciozs. Tas bija bīstams kā ass akmens zem straujas upes ūdens.

Kots brīdi turēja to rokā. Viņa plauksta nedrebēja.

Tad viņš novietoja zobenu uz pamatnes. Balti pelēkais metāls iemir­dzējās uz tumšā roaha fona. Kaut gan rokturis bija saskatāms, tā tum­šais apveids gandrīz nemanāmi saplūda ar koku. Apakšā iegrebtais vārds, melni vizošs pamatnes melnumā, izskatījās gluži kā pārme­tums: Neprāts.

Kots nokāpa lejā, un kādu laiku viņi abi ar Bastu stāvēja blakus un klusēdami lūkojās augšup.

Basts pārtrauca klusumu. Tas ir diezgan iespaidīgs, viņš teica, itin kā nožēlodams šo patiesību. Bet… Viņa balss aizķērās pusceļā, neatrodot piemērotus vārdus. Viņš nodrebēja.

Kots paplikšķināja viņam pa plecu, izskatīdamies neparasti možs.

- Neļauj sev satraukties manis dēļ! Tagad viņš šķita krietni dzīvīgāks, it kā darbošanās būtu devusi jaunu enerģiju. Man patīk! viņš ar spēju pārliecību noteica un pakāra melno maksti uz viena no pamatnes kāšiem.

Pēc tam vajadzēja ķerties pie kārtējiem darbiem. Nospodrināt pude­les, nolikt tās atpakaļ vietā. Gatavot pusdienas. Nokopt ēdiena gata­vošanas paliekas. Kādu laiku telpā valdīja mundra, patīkama rosība. Vīri darbodamies sarunājās par dažādiem sīkumiem. Un, par spīti abu naskajām kustībām, viņos bija jaušama tāda kā nevēlēšanās pabeigt jebkuru iesākto darāmo, it kā abi baidītos no brīža, kad rosīšanās būs galā un telpu atkal piepildīs klusums.

Tad notika kaut kas neparasts. Atvērās durvis, un “Ceļakmenī” kā līgans vilnis ieplūda troksnis. Iekšā steigšus nāca cilvēki, sarunādamies un izvietodami savus mantu saiņus. Viņi izvēlējās galdiņus un nometa uz krēslu atzveltnēm mēteļus. Kāds vīrietis, kuram mugurā bija krekls no smagiem metāla gredzeniem, atsprādzēja zobenu un atslēja to pie

sienas. Diviem vai trim pie jostas bija piestiprināti naži. Četri vai pieci skaļi pieprasīja dzērienus.

Kots un Basts brīdi vēroja ienācējus, tad sāka raiti darboties. Kots pasmaidīja un salēja kausos dzērienu. Basts izsteidzās ārā, lai paska­tītos, vai tur atstāti zirgi, kas jāieved stallī.

Desmit minūšu laikā viesnīca bija pilnīgi pārvērtusies. Uz bāra letes šķindēja monētas. Šķīvjos gulēja siers un augļi, un virtuvē virs uguns sīkdams karājās liels vara katls. Vīri pārbīdīja galdiņus, lai viņu pulciņš, gandrīz ducis cilvēku, varētu iekārtoties ērtāk.

Kots ar skatienu nomēroja atnācējus. Divi vīrieši, divas sievietes, ratu braucēji ar raupju ārieni, ko izveidojusi gadiem ilga dzīve zem klajas debess, priecīgi par iespēju pavadīt nakti patvērumā no vēja. Trīs sargi ar skarbu skatienu un metāla smaržu. Skārdnieks ar omulīgu vēderiņu un vēlīgu smaidu, kas atklāja nedaudzos atlikušos zobus. Divi jauni vīrieši: viens ar smilškrāsas matiem, otrs tumšmatains, labi ģērbušies un ar izkoptu valodu ceļotāji, kas saprātīgi pievienojušies lielākai grupai, lai uz ceļa varētu justies drošāk.

Apmešanās un iekārtošanās prasīja gandrīz pāris stundu. Kādu laiku risinājās kaulēšanās par istabu maksu. Tad sākās draudzīga spriešana par to, kurš ar kuru apmetīsies kopā. Ceļinieki atnesa dažas vajadzī­gākās lietas no vezumiem un seglu somām. Viņi pasūtīja vannas, un viesnīcnieks uzlika karsēt ūdeni. Basts aiznesa zirgiem sienu, un Kots piepildīja visas lampas ar eļļu.

Skārdnieks izsteidzās ārā, lai izmantotu atlikušo dienas gaismu, piedāvājot apkārtējiem iedzīvotājiem savus pakalpojumus. Viņš vadāja divričos iejūgto mūli pa pilsētiņas ielām. Drīz viņu ielenca bērni, cenz­damies izlūgties saldumus, stāstus un sīkas monētas.

Sapratuši, ka neko nedabūs, lielākā daļa zaudēja interesi. Viņi sastā­jās aplī, iebīdījuši vidū vienu no zēniem, un sāka sist plaukstas, ritmiski skandēdami bērnu dziesmiņu, kas bija mūžveca jau tad, kad to bija skaitījuši viņu vecvecāki:

“Uguns plītī zila kļūst!

Ko lai iesāk? Kas nu būs?

Gudrot beidz! Slēpties steidz!”

Vidū stāvošais zēns smiedamies centās izlauzties no apļa, un pārējie bērni stūma viņu atpakaļ.

- Skārdnieks! vecā vira balss ieskanējās kā zvans starp pārējām klaigām. Katlu lāpīšana! Nažu asināšana! Ūdens meklēšana ar vītolzara rīksti! Gatavi korķi! “Mātes lapiņu” tēja! Zīda šalles no lielpilsētu tirgotavām! Rakstāmpapīrs! Saldumi!

Tas no jauna piesaistīja bērnu uzmanību. Viņi atkal aplenca sīktirgoni un kā neliela pavadoņu svīta gāja tam līdzi, kamēr vīrietis skandēja savu sakāmo: Siksnu āda! Melnie pipari! Smalkas mežģīnes un košas spalvas! Šovakar te, ritu jau prom! Vakara krēsla nav šķērs­lis! Nāciet, sievas un meitas, visām būs jaunas kleitas! Pēc neilga laiciņa viņš iekārtojās ārā pie “Ceļakmens”, uzstādīja trinamo tecilu un sāka asināt nazi.

Kad ap veco viru sāka pulcēties pieaugušie, bērni atsāka pārtraukto spēli. Meitene apļa vidū aizsedza acis ar plaukstu un centās noķert pārējos bērnus, kas bēgdami vairījās, sita plaukstas un skandēja dziesmu:

“Acīs melna uguns deg!

Kur lai slēpjas? Kurp lai bēg?

Katrs, kur māk! Viņi nāk!"

Skārdnieks apkalpoja visus pēc kārtas, reizēm pat divus vai trīs vienlaikus. Viņš iemainīja asus nažus pret truliem kopā ar nelielu mo­nētu. Viņš pārdeva dzirkles un adatas, vara katlus un mazas pudelītes, ko sievas tūlīt pēc nopirkšanas manīgi paslēpa. Viņš pārdeva pogas, kanēļa maisiņus un sāli. Pārdeva laimus no Tinuē, šokolādi no Tarbeanas, pulētu ragu no Erues…

Visu šo laiku bērni turpināja dziedāt:

“Cilvēks ir, bet sejas nav,

Te tie ir, un te to nav!

Kādi ir to baisie plāni?

Čandriāni, čandriāni!"

Kots sprieda, ka ceļinieki ir pavadījuši kopā apmēram mēnesi pietiekami ilgi, lai justos savstarpēji brīvi, bet ne tik ilgi, lai ķildotos par sīkumiem. Viņi oda pēc ceļa putekļiem un zirgiem. Kots ieelpoja šo gaisu kā tīkamu smaržu.

Pats patīkamākais bija troksnis. Ādas priekšmetu čīkstoņa. Vīru smiekli. Uguns sprikstēšana un sprauslāšana. Sievietes draiski jokoja.

Kāds pat apgāza krēslu. Pirmoreiz pēc ilga pārtraukuma “Ceļakmenl” nemājoja klusums. Un, ja mājoja, tad bija pārāk niecīgs, lai to pama­nītu, vai ari bija pārāk labi paslēpies.

Kots rosījās visam pa vidu, nemitīgi kustēdamies, gluži kā cilvēks, kas apkalpo lielu, sarežģītu ierīci. Viņš bija gatavs pasniegt dzeramo, līdzko to kāds pasūtīja; viņš sarunājās un klausījās tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Viņš smējās par viesu jokiem, sarokojās ar viņiem, smaidīja un savāca monētas no bāra letes, it kā nauda viņam patiešām būtu vajadzīga.

Un, kad pienāca laiks dziesmām un katrs bija nodziedājis savu iemīļotāko dziesmu, bet joprojām gribēja turpināt, Kots aiz bāra letes iesaistījās līksmībā, ar plaukstām sizdams ritmu. Ugunij dzīvi mirgojot matos, viņš nodziedāja tik daudz pantu no “Skārdnieka bodnieka”, cik neviens nebija dzirdējis, un nevienam pret to nebija iebildumu.

Pēc vairākām stundām viesnīcas ēdamzālē joprojām kavējās silta, priekpilna gaisotne. Kots bija notupies pie kamīna un kurināja uguni. Pēkšņi viņam aiz muguras kāds ierunājās.

- Kvout?

Viesnīcnieks pagriezās ar mazliet samulsušu smaidu sejā. Ser? Tas bija viens no labi ģērbtajiem ceļiniekiem. Viņš mazliet līgojās.

- Tu esi Kvouts!

- Kots, ser, viesnīcnieks izlaboja iecietīgā tonī, kāds raksturīgs mātēm, runājot ar bērniem, un viesnīcniekiem, runājot ar iedzērušiem viesiem.

- Bezasiņu Kvouts! Vīrietis runāja ar iereibuša cilvēka stūrgalvīgo apņēmību. Tu man uzreiz izskatījies pazīstams, tikai es nevarēju atcerēties. Viņš lepni pasmaidīja un piesita ar pirkstu sev pie deguna.

- Tad es dzirdēju, kā tu dziedi, un sapratu, ka tas esi tu! Es tevi reiz klausījos Imrē. Pēc tam izraudāju acis gluži sausas. Neko tādu nebiju dzirdējis ne pirms, ne pēc tam. Tas salauza manu sirdi.

Jaunā vīrieša vārdi virknējās arvien nesakarīgāk, bet viņa seja palika nopietna. Es zināju, ka tas nevari būt tu. Bet man šķita, ka esi. Par spīti visam! Kuram vēl ir tādi mati? Viņš papurināja galvu, nesekmīgi cenzdamies atgūt domu skaidrību. Es redzēju Imrē to vietu, kur tu viņu nogalināji. Pie strūklakas. Visi bruģakmeņi tur ir saplaisājuši. -

Viņš sarauca pieri un, sakopojis uzmanību, atkārtoja vārdu vēlreiz.

- Saplaisājuši. Runā, ka neviens tos nespējot savest kārtībā.

Gaišmatainais ceļinieks brīdi apklusa, pūlēdamies koncentrēties. Viesnīcnieka reakcija šķita viņu pārsteidzam.

Sarkanmatainais vīrietis lūkojās viņā ar platu smaidu. Tu gribi teikt, ka es izskatos līdzīgs Kvoutam? Tam Kvoutam? Man arī pašam tā vienmēr ir licies. Man aizmugures istabā glabājas viņa gravējums. Mans palīgs par to mani ķircina. Vai tu pateiksi viņam to, ko nupat teici man?

Kots iemeta ugunī pēdējo pagali un piecēlās kājās. Bet brīdī, kad viņš atkāpās no pavarda, viena kāja saļodzījās zem viņa svara, un viņš smagi nokrita uz grīdas, apgāzdams krēslu.

Vairāki ceļinieki steigšus metās pie viņa, taču viesnīcnieks jau bija piecēlies un māja, lai visi atgriežas vietās. Nē, nē, viss ir kārtībā! Piedodiet, ka jūs izbiedēju. Kaut gan Kots smaidīja, varēja redzēt, ka viņš ir sevi savainojis. Viņa seja bija saspringta sāpēs, un viņš smagi balstījās pret krēslu.

- Pirms trim vasarām ceļā caur Eldas mežu es dabūju celī bultu. Laiku pa laikam tā vaina liek sevi manīt. Viņš saviebās un skumīgi piebilda: Tāpēc biju spiests atstāt labo ceļotāja dzīvi. Viesnīcnieks noliecās un saudzīgi paberzēja savādi izliekto kāju.

Tad ierunājās viens no sargiem: Es ieteiktu uzlikt sautējošu kom­presi, citādi tev tas celis nejauki sapamps!

Kots vēlreiz pieskārās kājai un pamāja ar galvu. Man šķiet, tas ir gudrs padoms, ser. Viņš pagriezās pret gaišmataino vīrieti, kas, viegli līgodamies, stāvēja blakus kamīnam. Vai tu vari izdarīt man pakalpojumu, dēls?

Vīrietis apstulbis pamāja ar galvu.

- Aizver aizbīdni! Kots pamāja uz kamīna pusi. Bast, vai palī­dzēsi man uzkāpt augšā?

Basts piesteidzās klāt un pārlika Kota roku sev pār pleciem. Balstī­damies pret viņu katrā otrajā solī, Kots izgāja pa durvīm, un abi devās augšā pa kāpnēm.

- Bulta kājā? Basts čukstus jautāja. Vai tiešām nieka kritiens tevi tā apdullināja?

- Paldies Dievam, tu esi tikpat lētticīgs kā viņi visi! Kots skarbi izmeta, kad abi bija aizgājuši pietiekami tālu. Klusi lamādamies, viņš uzkāpa vēl vairākus pakāpienus, un celis viņam acīmredzami netrau­cēja.

Basts acis iepletās, tad savilkās šauras.

Kots apstājās kāpņu augšgalā un izberzēja acis. Viens no viņiem zina, kas es esmu, saraucis pieri, viņš teica. Vai vismaz jūt aizdomas.

- Kurš? Basts jautāja, un bažas viņa balsī mijās ar dusmām.

- Zaļā kreklā, ar smilškrāsas matiem. Tas, kurš stāvēja vistuvāk pie kamīna. Iedod viņam kaut ko, lai aizmieg! Viņš jau ir diezgan daudz izdzēris. Neviens nebrīnīsies, ja viņš nolūzīs.

Basts brīdi domāja. Naimenu?

- Mhenku.

Basts savilka uzacis, tomēr piekrītoši pamāja.

Kots izslējās taisni. Klausies trīs reizes, Bast!

Basts samirkšķināja acis un vēlreiz pamāja ar galvu.

Kots runāja skarbi un skaidri. Es biju pilsētas licencēts vezumu pavadonis ceļā no Raljenas. Mani ievainoja, kamēr es veiksmīgi aizstā­vēju karavānu pret uzbrukumu. Bulta labajā celī. Pirms trim gadiem. Vasarā. Kāds pateicīgs keldiešu tirgotājs iedeva man naudu, lai es atvērtu viesnīcu. Viņa vārds ir Deolans. Mēs ceļojām kopā no Pervisas. Piemini to garāmejot, kā starp citu. Vai visu saprati?

- Es tevi dzirdēju trīs reizes, Reši, Basts svinīgi atbildēja.

-Ej!

Pusstundu vēlāk Basts atnesa savam skolotājam uz istabu ēdiena bļodiņu un apgalvoja, ka lejā viss esot kārtībā. Kots pamāja ar galvu un stingri piekodināja, lai līdz rītam neviens viņu netraucē.

Kad Basts aizvēra aiz sevis durvis, viņa seja bija drūma un raižpilna. Kādu laiku viņš stāvēja kāpņu augšgalā, neizpratnē domādams, ko varētu darīt.

Grūti pateikt, kas Bastu tik ļoti satrauca. Kots neizskatījās jūtami mainījies. Vienīgi viņa kustības bija mazliet lēnākas, un sīkā dzirkstele, ko vakara rosība bija iedegusi viņa acīs, šķita gandrīz izplēnējusi. Pa­tiesībā tā tik tikko vairs bija manāma. Patiesībā tās varbūt vairs nebija nemaz.

Kots sēdēja pavarda priekšā un tiesāja savu maltīti gluži mehāniski, it kā vienkārši meklētu iekšā vietu, kur noglabāt ēdienu. Pēc pēdējā kumosa viņš palika sēžam un raugāmies tukšumā, nezinādams, ko ir apēdis un kāda tam bijusi garša.

Liesmas iesprakstējās, un viņš satrūcies pārlaida skatienu istabai. Tad viņš paskatījās uz plaukstām, kas, kopā saņemtas, gulēja klēpī. Pēc brīža viņš tās pacēla un izstiepa pirkstus, it kā sildītu tos pie uguns. Tās bija graciozas plaukstas ar gariem, smalki veidotiem pirkstiem. Viņš tās cītīgi vēroja, itin kā gaidīdams, ka tās darīs kaut ko pašas no sevis. Tad viņš nolaida tās atpakaļ klēpī, ar vienu plaukstu aptverdams otru, un atkal pievērsa skatienu ugunij. Neizteiksmīgi un nekustīgi viņš sēdēja, līdz pavardā bija palikušas tikai pelēkas pelnu plēnes un nespodri gailošas ogles.

Kad viņš izģērbās, lai liktos gulēt, no oglēm izšāvās vēl viena liesma. Sarkanā gaisma apspīdēja tikko jaušamas svītras uz viņa ķermeņa, muguras un rokām. Visas rētas bija gludas un sudrabainas un stiepās pār viņu kā zibens šautras, kā vieglu atmiņu pēdas. Liesma īsu brīdi apgaismoja gan vecos, gan jaunos ievainojumus. Visas rētas bija gludas un sudrabainas, izņemot vienu.

Uguns uzzibsnīja un nodzisa. Miegs saņēma viņu kā mīlētājs tukšā gultā.

Agri nākamajā rītā ceļotāji devās projām. Par viņu vajadzībām parū­pējās Basts, paskaidrodams, ka saimnieka celis ir pamatīgi pietūcis un viņš tik agri nav gatavs kāpt lejā pa kāpnēm. Visi saprata, izņemot gaišmataino tirgotāja dēlu, kurš bija pārāk apdullis, lai vispār kaut ko saprastu. Sargi pārmija smaidus un pabolīja acis, bet skārdnieks noskaitīja improvizētu sprediķi par mērenības tematu. Basts ieteica dažus nepatīkamus līdzekļus pret paģirām.

Kad viņi bija projām, Basts sakopa viesnīcu; tā kā apmeklētāju ne­bija, tas neprasīja daudz pūļu. Lielāko daļu laika viņš pavadīja, cenz­damies sevi kaut kā izklaidēt.

Kad Kots pēc dažām stundām nokāpa lejā, viņš ieraudzīja Bastu dauzām valriekstus pret bāra leti ar smagu, ādas vākos iesietu grā­matu. Labrīt, Reši!

- Labrīt, Bast! Kots atņēma. Kas jauns?

- Bija ienācis Orrisonu zēns. Gribēja zināt, vai mums vajadzēs jēra gaļu.

Kots pamāja ar galvu, it kā šādu ziņu būtu jau gaidījis. Cik tu pasūtīji?

Basts saviebās. Es neciešu jēra gaļu, Reši. H garšo pēc slapjiem dūraiņiem.

Kots paraustīja plecus un devās uz durvju pusi. Man šis tas jānokārto. Pieskati saimniecību, labi?

- To es vienmēr daru.

Aiz “Ceļakmens” durvīm gaiss nekustīgi un smagi gulēja uz tukšā zemesceļa, kas veda cauri pilsētiņas centram. Debesis pletās virs gal­vas kā vienmuļš pelēku mākoņu palags un, šķiet, gribēja raidīt lietu, ja vien spētu sakopot pietiekami daudz enerģijas.

Kots pārgāja pāri ielai un devās uz smēdes atvērtajām durvīm. Kalējam bija īsi apgriezti mati un bieza, kupla bārda. Kots noskatījās, kā viņš uzmanīgi iedzen dažas naglas cauri lokanajai metāla lentei, kas bija aptīta ap izkapts pēdu, un cieši iestiprina tās izliektajā koka kātā. Sveiks, Kaleb!

Kalējs atslēja izkapti pret sienu. Kā varu palīdzēt, saimniek Kot?

- Vai Orrisonu zēns bija iegriezies arī pie tevis?

Kalebs atbildēja ar apstiprinošu galvas mājienu.

- Tātad viņiem joprojām zūd aitas? Kots apvaicājās.

- Īstenībā beidzot atgriezās dažas pazudušās. Briesmīgi sapluinītas, būtībā saplēstas driskās.

- Vilki? Kots jautāja.

Kalējs paraustīja plecus. Šis gan nav īstais gada laiks, bet kas cits var būt vainīgs? Lācis, vai? Man šķiet, viņi vienkārši pārdod daļu, ko nespēj pienācīgi uzraudzīt, jo trūkst darba roku.

- Trūkst darba roku?

- Savu nolīgto strādnieku viņi bija spiesti atlaist nodokļu dēļ, un vecākais dēls jau vasaras sākumā aizgāja karakalpībā. Pašlaik viņš Menatā cīnās ar dumpiniekiem.

- Menerasā, Kots uzmanīgi izlaboja. Ja redzēsi to zēnu vēlreiz, pasaki viņam, ka es labprāt nopirktu dažus jērgaļas gabalus.

- Labi, pateikšu. Kalējs uzmeta viesnīcniekam viszinīgu skatienu.

- Vai vēl kaut kas?

- Mjā, Kots paskatījās sānis un pēkšņi kļuva neierasti kautrs.

- Gribēju jautāt, vai tev te gadījumā nemētājas kāds dzelzs stienis? viņš jautāja, neskatīdamies kalējam acis. Saproti, man nevajag neko smalku. Derēs pavisam vienkāršs, neapstrādāts dzelzs gabals.

Kalebs guldzoši pasmējās. Nezināju, vai tu ari te iegriezīsies. Vecais Kobs un pārējie atnāca jau aizvakar. Viņš aizgāja pie darb­galda un paņēma nost audekla gabalu. Katram gadījumam uztaisīju vēl dažus liekus.

Kots paņēma apmēram divas pēdas garu dzelzs stieni un nevērīgi pasvārstīja to plaukstā. Gudri darīts.

- Es savu darbu zinu, kalējs pašapmierināts noteica. Vai gribi vēl kaut ko?

- Patiesībā jā, Kots sacīja, ērtības labad atsliedams stieni pret plecu. Es vēl gribēju apvaicāties, vai tev nav kāda lieka skotele un kalēja cimdi?

- Varbūt ir, Kalebs vilcinādamies atbildēja. Bet kam tev tos vajag?

- Aiz viesnīcas ir vecs kazenāju biezoknis. Kots pamāja uz “Ceļakmens” pusi. Gribēju to izplēst, lai nākamgad varu tur iekopt dārzu. Bet negribētos tāpēc nodīrāt sev visu ādu.

Kalējs pamāja ar galvu un ar žestu aicināja Kotu sev līdzi smēdes dziļākajā telpā. Te ir mans vecais komplekts, viņš teica, izvilkdams biezus ādas pirkstaiņus un stingru ādas priekšautu; abi piederumi vairākās vietās bija apgruzdējuši melni un notriepti ar taukiem. Nav nekāds skaistais, bet domāju, ka spēs tevi pietiekami pasargāt.

- Cik tas maksā? Kots jautāja, meklēdams naudas maku.

Kalējs papurināja galvu. Viens džots jau būtu daudz. Ne man, ne

zēnam šie krāmi nav vajadzīgi.

Viesnīcnieks iedeva viņam monētu, un kalējs iemeta to vecā audekla maisiņā. Vai tu noteikti gribi darīt to tagad? kalējs jautāja. Labu laiku nav lijis. Pēc pavasara atkušņa zeme būs mīkstāka.

Kots paraustīja plecus. Mans vectēvs vienmēr teica, ka rudens esot īstais laiks, lai izrautu visu, kam negribi ļaut ataugt. Viņš atdarināja veca vīra trīcošo balsi. “Pavasara mēnešos augiem ir pārāk stipra dzīvība. Vasarā viss ir spēcīgs un neļauj raut sevi ārā. Bet rudens…” Viņš paskatījās apkārt uz mainīgajām koku lapām. “Rudens ir īstais laiks. Rudenī viss ir noguris un gatavs mirt.”

Vēlāk pēcpusdienā Kots aizsūtīja Bastu atpūsties un atgūt iekavēto miegu. Pēc tam viņš vienatnē gurdi darbojās pa viesnīcu, veikdams sīkus darbiņus, kas iepriekšējā vakarā bija palikuši nepadarīti. Apmek­lētāju nebija. Kad beidzot pienāca vakars, viņš iededza lampas un sāka izklaidīgi šķirstīt grāmatu.

Rudenim vajadzēja būt gada rosīgākajam laikam, taču pēdējā laikā ceļinieku bija maz. Kots ar drūmu pārliecību apzinājās, ka ziema būs ļoti gara.

Viņš aizslēdza viesnīcu agri, kaut gan iepriekš nekad tā nebija darī­jis. Grīdu slaucīt viņš nepūlējās. Tas nebija vajadzīgs. Viņš nemazgāja ne galdus, ne leti, jo tie nebija lietoti. Nospodrinājis dažas pudeles, Kots aizbultēja durvis un devās gulēt.

Tuvumā nebija neviena, kas varētu pamanīt atšķirību viņa izturēša­nās veidā. Neviena, ja neņem vērā Bastu, kas neredzams vēroja savu saimnieku, raizējās un kaut ko gaidīja.