Vēja vārds

PIECDESMIT CETURTĀ NODAĻA. Vieta, kur sadegt

- TU ŠODIEN IZSKATIES CITĀDS, Simmons vērīgi sacīja.

Vilems piekrītoši noņurdēja.

- Es jūtos citāds. Jūtos labi, bet citādi, es atzinos.

Mēs trijatā gājām pa putekļaino ceļu uz Imri. Diena bija silta un saulaina, un mums nebija īpaši jāsteidzas.

- Tu izskaties… mierīgs, Simmons turpināja, izlaizdams pirkstus caur matiem. Kaut es spētu justies tik mierīgs, cik tu izskaties!

- Kaut es pats spētu justies tik mierīgs, cik izskatos, es nomur­mināju.

Simmons nelikās mierā. Tu izskaties kapitālāks. Viņš saviebās.

- Nē. Tu izskaties… uzvilkts.

- Uzvilkts? Ļāvu sasprindzinājumam izlauzties smieklos, un tas mani mazliet atbrīvoja. Kā cilvēks var izskatīties uzvilkts?

- Vienkārši uzvilkts. Viņš paraustīja plecus. Kā satīta atspere.

- Tas ir stājas un gaitas dēļ, Vilems sacīja, pārtraucis ierasto, domīgo klusēšanu. Taisna mugura, izsliets kakls, atliekti pleci. Viņš pavadīja vārdus ar grūti saprotamām kustībām. Sperot soli, viņš atspiež pret zemi visu pēdu. Nevis pirkstu daļu, it kā grasītos skriet, vai papēdi, it kā vilcinātos. Viņš liek zemē pilnu pēdu, liekot saprast, ka šis zemes gabaliņš pieder viņam.

Juzdamies mazliet neveikli, brīdi mēģināju pavērot sevi no malas, taču visbiežāk tās ir veltīgas pūles.

Simmons sāniski paskatījās uz Vilemu. Kāds ir pavadījis laiku kopā ar Lelli, vai ne?

Vilems nenoteikti paraustīja plecus, it kā apstiprinādams viņa teik­to, un, pacēlis akmeni, iemeta to ceļmalas kokos.

- Kas ir šī Lelle vai Lellis, ko jūs abi palaikam pieminat? es jau­tāju, neviļus gribēdams novērst uzmanību no sevis. Tā jau es varu nomirt aiz nepiepildītas ziņkārības!

- Ja kāds to spētu, tad vienīgi tu, noteica Vilems.

- Lielāko daļu laika viņš pavada Arhīvos, Simmons vilcināda­mies atbildēja, acīmredzami saprazdams, ka ir aizskāris vārīgu tematu.

- Būtu grūti jūs iepazīstināt, jo… pats saproti…

Mēs nonācām pie Akmens tilta senlaicīgas pelēka akmens būves, kas meta loku virs Omethi upes, savienojot Universitātes un Imres pilsētiņas. Akmens tilts stiepās vairāk nekā divsimt pēdu garumā no viena krasta līdz otram un loka augstākajā vietā pacēlās vairāk nekā sešdesmit pēdu virs pamatnes. Vairāk nekā jebkuru citu ievērojamu Universitātes vietu to apvija neskaitāmas leģendas un stāsti.

- Nospļaujies, lai veicas! Vilems paskubināja, kad sākām pa vienu tilta malu kāpt augšup, un pats izdarīja sacīto. Simmons sekoja viņa piemēram, ar bērnišķu aizrautību pārspļaudams tilta malai.

Es gandrīz pateicu: “Veiksmei ar to nav nekāda sakara.” Tie bija maģistra Arvila vārdi, ko viņš tūkstošiem reižu bargā balsī bija atkār­tojis “Medikas” telpās. Brīdi izgaršodams turēju tos uz mēles gala, tad atspiedu atpakaļ un nospļāvos.

* * *

“Eolija” atradās pašā Imres vidienē, un tās parādes durvis veda uz pilsētas galveno bruģēto laukumu. Laukumā bija daži soli, vai­rāki ziedoši koki un marmora strūklaka, kuras ūdens smalkās šaltīs migloja pār skulptūru grupu: satīrs tvarsta puskailu nimfu pulciņu, kuru bēgšanas centieni šķiet visai nenopietni. Tuvumā pastaigājās labi ģērbušies cilvēki, un gandrīz trešajai daļai rokās bija tāds vai citāds mūzikas instruments. Saskaitīju vismaz septiņas lautas.

Kad tuvojāmies “Eolijas” ieejai, šveicars paraustīja plato cepures malu un aicinoši paklanījās. Viņš bija vismaz sešarpus pēdu garš, tumši iededzis, muskuļots vīrietis. Tas maksās vienu džotu, jaunais cilvēk! viņš teica un, uzsmaidījis Vilemam, paņēma viņa monētu.

Pēc tam ar tādu pašu saulainu smaidu šveicars vērsās pie manis. Pamanījis man plecā pakārto lautas futrāli, viņš savilka vienu uzaci.

- Patīkami redzēt jaunu seju! Vai noteikumus zini?

Es pamāju ar galvu un pasniedzu viņam džotu.

Šveicars pagriezās un norādīja uz vietu iekštelpās. Redzi bāra leti? Piecdesmit pēdu garo, viļņoto sarkankoka joslu, kas stiepās gar telpas attālāko malu, būtu grūti neredzēt. Un vai redzi, kur tās gals pavēršas pret skatuvi? Es pamāju ar galvu. Redzi to, kurš tur sēž uz soliņa? Ja nolemsi izmēģināt spēkus sacensībā pēc stabulītēm, jārunā ar viņu. Stančions, tā viņu sauc.

Pēc tam mēs abi vienlaikus aizgriezāmies no iekštelpām un vēlreiz pievērsāmies viens otram. Uzvilku lautu augstāk uz pleca. Paldies… Es aprāvos, nezinādams viņa vārdu.

- Deohs. Šveicars atkal pasmaidīja savu atbrīvoto, nepiespiesto smaidu.

Piepeša impulsa vadīts, es pastiepu roku. Deoch nozīmē “dzert”. Vai drīkstēšu jums vēlāk izmaksāt kādu dzeramo?

Krietnu bridi lūkojies manī, viņš iesmējās. Tie bija nemāksloti, lai­mīgi smiekli, kas kāpa augšup tieši no viņa krūšu dziļumiem. Viņš sirsnīgi pakratīja manu roku. Par to varētu padomāt!

Atlaidis manu roku, Deohs paskatījās man aiz muguras. Simmon, vai tu viņu atvedi pie mums?

- Patiesībā viņš atveda mani. Šķita, ka Simmonu samulsinājusi mana īsā saskarsme ar šveicaru, taču es nesapratu, kāds tam varētu būt iemesls. Es teiktu, ka viņu neviens nekur nevar aizvest vai at­vest. Simmons iedeva Deoham džotu.

- Tam es ticu! Deohs teica. Viņam piemīt kaut kas tāds, kas man patīk. Ap viņu ir jaušams kaut kas no feju pasaules. Ceru, ka viņš mums šovakar spēlēs.

- Arī es tā ceru! es noteicu, un mēs iegājām iekšā.

Cik nevērīgi vien spēdams, pārlaidu skatienu “Eolijas” iekštelpām. Pie sienas pretī viļņotajam sarkankoka bāram pacēlās apaļa skatuve. Vairākas vītņu kāpnes veda uz augstāka līmeņa stāvu, kas atgādināja balkonu. Virs tā bija saskatāms vēl viens, šaurāks līmenis, kas lokveidā aptvēra telpu kā augsta galerija.

Telpas lielāko daļu aizpildīja galdiņi, ap kuriem bija salikti krēsli un taburetes. Sienu nišās bija izvietoti soli. Simpātijas lampas mijās ar svecēm, piešķirot telpai dabisku apgaismojumu, bet nepiesārņojot gaisu ar dūmiem.

- Nu, šito tu vareni nostrādāji! Simmona balss skanēja nervozi.

- Žēlīgais Tehlu, ja tev ir padomā vēl kādi gājieni, brīdini mani iepriekš!

- Ko? es izbrīnījies jautāju. Tu domā tos īso vārdu pārmaiņu ar šveicaru? Simmon, tu esi drebelīgs kā mazgadīga staigule! Viņš bija draudzīgs. Man viņš patika. Kas tur ļauns, ja es piedāvāju izmaksāt viņam dzeramo?

- Deohs ir “Eolijas” saimnieks! Simmons skarbi atmeta. Un viņš ne acu galā necieš, ja mūziķi viņam pielabinās. Pirms divām dienkopām viņš vienu veci izmeta pa durvīm, jo tas mēģināja viņu uzpirkt. Simmons veltīja man izteiksmīgu skatienu. Izmeta vārda tiešā no­zīmē! Tik tālu, ka gandrīz iesvieda strūklakā.

- Ak tā! es izdvesu, juzdamies drusku satricināts. Pametu slepenu skatienu uz Deohu, kas pie durvīm strīdējās ar kādu apmeklētāju. Redzēju, kā spēcīgie muskuļi savelkas un atlaižas, rokai izdarot izteiks­mīgu žestu. Vai tev viņš šķita sadusmots? es jautāju.

- Nē, nemaz! Un tas ir pats bīstamākais.

Pie mums pienāca Vilems. Ja jūs abi beigtu kulstīt mēles un nāktu pie galda, es esmu gatavs izmaksāt pirmos dzērienus, Ihin? Mēs de­vāmies pie Vilema izraudzītā galdiņa netālu no vietas, kur aiz bāra letes sēdēja Stančions. Ko tu gribi dzert? Vilems jautāja, kad mēs ar Simmonu apsēdāmies un es noliku lautu uz ceturtā krēsla.

- Kanēļa medaļu, Simmons neapdomājies atbildēja.

- Skuķis! Vilems izmeta ar pārmetuma pieskaņu balsī un pagrie­zās pret mani.

- Sidru, es teicu. Pašu vieglāko.

- Divi skuķi! Vilems nopūtās un devās uz letes pusi.

Es pamāju uz Stančiona pusi. Un kas ir viņš? es jautāju. Biju domājis, ka “Eolija” pieder viņam.

- Tā pieder viņiem abiem. Stančiona pārziņā ir vakaru muzikālā daļa.

- Vai ir kaut kas tāds, kas man būtu par viņu jāzina? es jautāju, jo nesenā izgāšanās ar Deohu bija saasinājusi manu uzmanību.

Simmons papurināja galvu. Esmu dzirdējis, ka viņš esot itin lā­dzīgs vecis, bet pats nekad neesmu ar viņu runājis. Neizstrādā tikai kādu muļķību, un viss būs labi!

- Pateicos! es dzēlīgi atbildēju, atgrūdu krēslu un piecēlos.

Stančions bija vidējas miesasbūves vīrietis, glīti ģērbies sulīgi zaļās

un melnās drēbēs. Viņam bija apaļa, bārdaina seja un mazs vēderiņš, ko varēja pamanīt droši vien tikai tāpēc, ka viņš sēdēja. Pasmaidījis viņš pamāja man ar roku, kurā turēja visai pieticīgu dzēriena kausu.

- Sveiks! viņš man moži uzsauca. Tava seja pauž nepārprota­mas cerības. Vai gribi mums šovakar spēlēt? Itin kā prātodams viņš savilka uzacis. Tagad, būdams tuvāk, es ievēroju, ka Stančiona mati ir tumši rudi, bet šī neuzkrītošā nokrāsa pazuda, ja gaisma krita no citas puses.

- Ceru to darīt, ser, es sacīju. Tiesa, biju domājis vēl mazliet nogaidīt.

- Jā, protams! Savus talantus mēs visiem ļaujam atklāt tikai pēc saules rieta. Stančions iedzēra malku no kausa, un, kad viņš pagrieza galvu, es redzēju, ka viņam ausī karājas zeltītas stabulītes.

Apmierināti nopūzdamies, viņš noslaucīja muti piedurknē. Ko tad tu spēlē, vai lautu? Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Vai esi izdomājis, ar ko tu mūs šovakar ielīksmosi?

- Tas atkarīgs no apstākļiem, ser. Vai kāds šeit ir pēdējā laikā ir spēlējis “Balādi par seru Savjenu Traljardu”?

Stančions sarauca uzacis un nokremšļojās. Ar brīvo roku noglau­dis bārdu, viņš atbildēja: Nē, nav gan. Kāds spēlmanis pirms pāris mēnešiem izmēģināja roku, bet viņš nokoda lielāku kumosu nekā spēja norit. Sajauca vairākas pirkstu kustības un beigu beigās padevās. Stančions papurināja galvu. īsāk sakot, nē. Pēdējā laikā ne.

Viņš vēlreiz iedzēra malku no kausa un nesteidzīgi to norija, tad turpināja: Lielākā daļa mūziķu ir pārliecinājušies, ka sevi var veik­smīgāk parādīt, ja izvēlas mērenākas grūtību pakāpes dziesmu, viņš piesardzīgi sacīja.

Es sapratu vārdos neizteikto padomu un nejutos aizskarts. “Sers Savjens” ir grūtākā dziesma, kādu man jebkad gadījies dzirdēt. Mūsu trupā to bija spējis izpildīt vienīgi mans tēvs, un es biju klausījies viņa priekšnesumu reizes četras vai piecas. Dziesma ilga tikai piecpadsmit minūtes, bet šīs piecpadsmit minūtes prasīja ātru un precīzu pirkstu darbību, kas pareizā izpildījumā izvilināja no lautas divas balsis vien­laikus gan melodiju, gan pavadījumu.

Tas bija sarežģīti, taču prasmīgam lautas spēlētājam tas bija pa spē­kam. Tomēr “Sers Savjens” bija balāde, un vokālā daļa tajā bija otrā plāna melodija, kas sinkopētā ritmā savijās ar lautas pavadījumu. Tā neapšaubāmi bija grūta dziesma. Ja izpildījums atbilda sacerētāja iece­rei un vīrieša dziedājums attiecīgi mijās ar sievietes balsi, turpmāko priekšnesumu sarežģīja sievietes otrā balss piedziedājumos. Bet, ja šo balādi izpildīja veiksmīgi, tā spēja lauzt klausītāju sirdis. Diemžēl tikai nedaudzi mūziķi spēja saglabāt mieru, izpildot tik vētrainām jūtām pārbagātu dziesmu.

Stančions iedzēra vēl vienu pamatīgu malku no sava kausa un no­slaucīja bārdu piedurknē. Vai tu dziedāsi viens? viņš noprasīja, un viņa balsī es saklausīju pacilātību par spīti aplinkus izteiktajam brīdinājumam. Vai arī esi atvedis līdzi otru dziedātāju? Vai kāds no zēniem, ar kuriem tu atnāci kopā, ir kastrāts?

Apspiedu smieklus, iedomādamies Vilemu soprāna lomā, un papu­rināju galvu. Man nav draugu, kuri prastu to nodziedāt. Esmu pare­dzējis trešo piedziedājumu atkārtot otrreiz, lai dotu kādai dziedātājai iespēju iesaistīties Aloinas lomā.

- Trupas stils, ko? Viņš nopietni paskatījās uz mani. Dēls, laikam jau man tas nebūtu jāsaka, bet vai tu patiešām gribi cīnīties par sud­raba stabulītēm kopā ar kādu, ar kuru pat ne reizes neesi samēģinājis?

Redzēju, ka viņš patiešām saprot, cik tas būs grūti. Aptuveni cik talanta stabulīšu īpašnieku te šovakar gaidāmi?

Stančions bridi domāja. Aptuveni? Astoņi. Varbūt ducis.

- Tātad, visticamāk, te būs vismaz trīs sievietes, kuras ir nopelnī­jušas šo balvu?

Viņš apstiprinoši pamāja, ar interesi vērodams mani.

- Manuprāt, es lēni teicu, ja tas, ko esmu dzirdējis, ir patiesība un stabulltes var nopelnīt tikai ar izcilu sniegumu, tad viena no šīm sievietēm pratīs nodziedāt Aloinas partiju.

Stančions lēni iedzēra vēl vienu garu malku, vērodams mani pāri kausa malai. Beidzot nolaidis to lejup, viņš aizmirsa noslaucīt bārdu.

- Tu esi no lepnajiem, vai ne? viņš atklāti noprasīja.

Es pārlaidu skatienu istabai. Vai tad šī nav “Eolija”? Biju dzirdējis, ka šī ir vieta, kur lepnums maksā sudrabu un spēlē zeltu.

- Tas man patīk, Stančions gandrīz pie sevis noteica. Spēlē zeltu… Viņš sparīgi nolika savu kausu uz letes, un no sašūpotās virspuses gaisā uzšļācās putaina strūkla. Sasodīts, puis, es ceru, ka tu tiešām esi tik labs, par kādu sevi iedomājies! Jāteic atklāti: man šeit nekaitētu kāds ar Iljena uguni. Viņš izlaida pirkstus caur sarkanajiem matiem, it kā atklādams savu vārdu divējo nozīmi.

- Es ceru, ka šī vieta tiešām ir tik laba, par kādu visi to iedomājas, es nopietni teicu. Man vajadzīga vieta, kur sadegt.

* * *

- Pa durvīm viņš tevi neizsvieda, Simmons sacīja, kad es atgrie­zos pie galda. Tāpēc es spriežu, ka negāja tik ļauni, kā varēja gaidīt.

- Domāju, ka gāja labi, es izklaidīgi atbildēju. Bet droši nevaru pateikt.

- Kāpēc nevari? Simmons brīnījās. Es redzēju, ka viņš smejas. Tā noteikti ir laba zīme.

- Nav teikts! sacīja Vilems.

- Es cenšos atcerēties visu, ko viņam teicu, es atzinos. Dažreiz mana mute gluži vienkārši sāk runāt un prātam ir jāpapūlas, lai to panāktu.

- Tas notiek bieži, vai ne? Vilems jautāja ar savu reto, kluso smaidu.

Draugu zobgalības palīdzēja man nokratīt sasprindzinājumu. Ar­vien biežāk! es pasmīnēdams teicu.

Mēs dzērām un mēļojām par dažādiem sīkumiem par baumām, kas vijās ap maģistriem, un par nedaudzajām studentēm, kas bija saistījušas mūsu uzmanību. Runājām par to, kuri cilvēki mums Uni­versitātē patīk, bet vairāk par tiem, kuri nepatīk; spriedelējām, kāpēc tie nepatīk un ko mēs šajā sakarā varētu darīt, ja rastos izdevība. Tāda ir cilvēka daba.

Tā aizritēja laiks, un “Eoliju” pamazām piepildīja publika. Simmons padevās Vilema zobgalīgajiem skubinājumiem un sāka dzert skutenu stipru, melnu vīnu no Šaldas kalnu pakājes; biežāk to mēdza dēvēt par “īsļipu”.

Dzēriens gandrīz tūlīt atstāja iespaidu, un Simmons drīz smējās skaļāk, smaidīja platāk un nemitīgi grozījās krēslā. Vilems palika tik­pat mazrunīgs kā vienmēr. Es izmaksāju nākamos dzērienus katram prāvu kausu tīra sidra. Redzot Vilema pikti saraukto pieri, paskaidroju: ja šovakar nopelnīšu savu talanta balvu, izpeldināšu viņu “īsļipas” jūrā, bet, ja kāds no viņiem piedzersies pirms tam, es pats savām rokām viņu nopēršu un iesviedīšu upē. Abi daudzmaz nomierinājās un sāka sacerēt neķītrus pantiņus “Skārdnieka bodnieka” dziesmai.

Liku viņus mierā un nodevos pats savām domām. Visvairāk mani nodarbināja tas, ka Stančiona vārdos neizteiktais padoms varētu būt uzklausīšanas vērts. Centos atcerēties citas dziesmas, kuras es varētu izpildīt un kuras būtu pietiekami grūtas, lai atbilstoši raksturotu manu spēles prasmi, tomēr pietiekami vieglas, lai bez īpaša riska atklātu manas mākslinieciskās spējas.

Simmona balss atsauca mani atpakaļ tagadnē. Ei, tev labi padodas atskaņas! Ko varētu… viņš mani skubināja.

Atsaucu atmiņā abu draugu sarunas pēdējo daļu, ko biju dzirdē­jis ar vienu ausi. Pamēģini “zem tehlieša tērpa”! es vienaldzīgi ierosināju. Jutos pārāk satraukts, lai piebilstu, ka viens no mana tēva netikumiem bijis paradums sacerēt nerātnas limerikas.

Simmons un Vilems uzjautrināti iespurdzās, bet es turpināju domās meklēt citu dziesmu, ko varētu izpildīt publikas priekšā. Nekur tālu nebiju ticis, kad mani atkal iztraucēja Vilema balss.

- Kas ir? es pikti attraucu. Tad ieraudzīju Vilema sejā drūmību, kāda mēdza parādīties tikai tad, ja viņš ieraudzīja kaut ko ļoti nepa­tīkamu. Kas ir? es atkārtoju rāmākā balsī.

- Kāds, kuru mēs visi pazīstam un mīlam, Vilems drūmi teica un pamāja uz durvju pusi.

Paskatījos turp, bet neredzēju nevienu pazīstamu seju. “Eolija” ta­gad bija gandrīz pilna, un pirmajā stāvā vien grozījās vairāk nekā simt cilvēku. Caur atvērtajām durvīm pamanīju, ka ārā iestājusies tumsa.

- Viņš stāv pret mums ar muguru. Cenšas demonstrēt savu lipīgo pievilcību jaukai, jaunai dāmai, kura acīmredzot viņu nepazīst… Pa labi no tā resnā kunga sarkanās drēbēs! Vilems centās vērst manu uzmanību vajadzīgajā virzienā.

- Cūka! es izgrūdu, juzdamies pārāk satriekts, lai atrastu sulī­gāku apzīmējumu.

- Man arī vienmēr licies, ka viņam ir cūciska izcelsme, Vilems sausi noteica.

Simmons, acis blisinādams, paskatījās apkārt. Par ko jūs runājat? Kas te ir atnācis?

- Ambrozs.

- Pie Dieva pautiem! Simmons iesaucās un manāmi saguma. To tik vēl vajadzēja! Vai jūs abi joprojām neesat samierinājušies?

- Es viņu labprāt liktu mierā, es paskaidroju, bet viņam katrā satikšanās reizē noteikti jāpasaka kaut kas riebīgs.

- Viena pagale nedeg! Simmons atgādināja.

- Pie velna! es atcirtu. Man vienalga, kas ir viņa tēvs! Es nestai­gāšu sarāvies kā ietramdīts kucēns! Ja viņš ir tik stulbs, ka baksta mani ar pirkstu, es tādu pirkstu vienkārši cērtu nost! Dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos, un centos runāt prātīgāk. Ar laiku viņš sapratīs, ka jāliek mani mierā.

- Tu varētu vienkārši nepievērst viņam uzmanību, Simmons teica apbrīnojami skaidri, it kā nebūtu iereibis. Neļauj sevi izaicināt, un gan viņam drīz apniks!

- Nē, es nopietni atbildēju, skatīdamies Simmonam acis. Viņam neapniks. Simmons bija patīkams draugs, taču reizēm apbrīnojami vientiesīgs. Līdzko Ambrozs nodomās, ka esmu vājš pretinieks, viņš metīsies man virsū ar divkāršu sparu. Es pazīstu tādus tipus.

- Re, kur viņš nāk! Vilems izmeta un nevērīgi aizgriezās uz citu pusi.

Ambrozs mani pamanīja jau pa gabalu. Mūsu acis sastapās, un tajās bija skaidri lasāms, ka viņš nav gatavojies mani šeit ieraudzīt. Viņš kaut ko pateica vienam no pielīdējiem, kas allaž grozījās ap viņu, un tie izspraucās cauri pūlim meklēt brīvu galdiņu citā telpas malā. Ambroza skatiens pārslīdēja man, Vilemam, Simmonam, manai lautai un atkal atgriezās pie manis. Tad viņš apsviedās apkārt un devās pie draugu sameklētā galdiņa. Pirms apsēdās, viņš vēlreiz paskatījās uz manu pusi.

Mani satrauca tas, ka Ambrozs nesmaidīja. Agrāk, mani ieraugot, viņš ikreiz mēdza uzklāt sejai teatrāli skumīgu mīma smaidu, kamēr acīs dzirkstīja izsmiekls.

Tad es ieraudzīju kaut ko tādu, kas mani satrauca vēl vairāk. Viņam līdzi bija paliels, četrstūrains futrālis. Vai Ambrozs spēlē liru? es jautāju, nevienu īpaši neuzrunādams.

Vilems paraustīja plecus. Simmons, šķiet, jutās neveikli. Es do­māju, ka tu zini, viņš nevarīgi sacīja.

- Vai tu viņu esi redzējis šeit jau agrāk? es jautāju. Simmons pamāja ar galvu. Vai viņš ir spēlējis?

- Patiesībā deklamējis. Dzeju. Skaitīja vārdus un brīžiem pastrinkšķināja liru. Simmons atgādināja trusi, kas teju teju grasās bēgt krūmos.

- Vai viņam ir talanta stabulītes? es drūmi vaicāju. Tajā bridi man kļuva skaidrs: ja Ambrozs ir apbalvoto mūziķu skaitā, tad es negribu ar viņiem saistīties.

- Nē, Simmons nopīkstēja. Viņš mēģināja, bet… Simmona balss aprāvās un acīs jautās tāds kā izbiedēts spīdums.

Vilems ar mierinošu kustību uzlika plaukstu uz manas rokas. Es dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un centos apslāpēt satraukumu.

Palēnām aptvēru, ka tam nav nekādas nozīmes. Pats augstākais, tas varētu vienīgi piešķirt notiekošajam lielāku asumu. Ambrozs nespēs izdarīt neko tādu, kas traucētu manu spēli. Viņš būs spiests sēdēt un klausīties. Klausīties, kā es spēlēju “Balādi par seru Savjenu Traljardu”, jo tagad vairs nebija nekādu šaubu par to, ko es šovakar izpildīšu.

* * *

Vakara pasākumu atklāja viens no apmeklētāju pulka apbalvota­jiem mūziķiem talanta stabulīšu īpašniekiem. Viņš spēlēja lautu un apliecināja, ka pārvalda to tikpat labi kā jebkurš Edema Rū cilts mūziķis. Otro dziesmu, kuru es nekad nebiju dzirdējis, viņš izpildīja pat vēl labāk par iepriekšējo.

Pēc desmit minūšu starplaika uz skatuves tika aicināts cits apbalvo­tais mūziķis. Viņa instruments bija dūdas, un viņš tās spēlēja izcilāk, nekā es jebkad biju dzirdējis. Pēc tam viņš nodziedāja saviļņojošu panegiriku minora toņkārtā. Augstā, dzidrā balss bez instrumenta pavadījuma cēlās augšup un piepildīja zāli tikpat plūstoši un skanīgi kā iepriekš izpildītā stabulīšu mūzika.

Es ar prieku secināju, ka apbalvoto mūziķu meistarība patiešām ir tāda, kā vēstījušas cilvēku valodas. Taču līdz ar to auga arī manas bažas. Izcilībai blakus var stāties vienīgi izcilība. Ja es tīrās spītības dēļ jau nebūtu nolēmis spēlēt “Balādi par seru Savjenu Traljardu”, šie priekšnesumi būtu pārliecinājuši mani par labu citādai izvēlei.

Atkal sekoja piecu vai desmit minūšu pārtraukums. Es sapratu, ka Stančions apzināti paildzina norises, lai dotu publikai iespēju starp priekšnesumiem izkustēties un sarunāties. Šis vīrs prata savu darbu. Nodomāju, ka viņš varbūt ir bijis trupas dalībnieks.

Pēc tam sākās pirmie vakara pārbaudījumi. Stančions uzveda uz skatuves gadus trīsdesmit vecu, bārdainu vīrieti un iepazīstināja ar viņu klausītājus. Vīrietis spēlēja flautu. Viņš spēlēja labi. Divas no viņa izpildītajām dziesmām es biju dzirdējis agrāk, trešā man bija sveša. Viņš spēlēja apmēram divdesmit minūtes, un es izpildījumā dzirdēju tikai vienu niecīgu kļūdu.

Pēc aplausiem flautists palika stāvam uz skatuves, kamēr Stančions apstaigāja publiku, noklausīdamies atzinumus. Kroga zēns atnesa spē­lētājam glāzi ūdens.

Beidzot Stančions atgriezās uz skatuves. Apmeklētāji pieklusa, un skatuves saimnieks svinīgi paspieda flautistam roku. Mūziķa seja sadrūma, tomēr viņš saņēmās vārgi pasmaidīt un paklanījās klau­sītājiem. Stančions noveda viņu lejā no skatuves un pasūtīja viņam lielu dzēriena kausu.

Nākamā spēkus izmēģināja jauna, grezni ģērbusies sieviete ar zel­tainiem matiem. Kad Stančions bija nosaucis publikai viņas vārdu, sieviete nodziedāja āriju, kas skanēja tik dzidri un tīri, ka es uz brīdi aizmirsu raizes un ļāvos dziesmas burvībai. Vismaz neilgu laiku spēju nedomāt par sevi un tikai klausīties.

Dziesma beidzās pārāk drīz, un es centos apspiest smeldzi krūtīs un vieglo sūrstoņu acīs. Simmons mazliet nošņaukājās un paslepšus saberzēja seju.

Pēc tam sieviete dziedāja nākamo dziesmu, spēlēdama pavadījumu uz pusarfas. Es nenovērsu no viņas acis un atzīšos, ka tas nebija ti­kai izpildītājas muzikālo spēju dēļ. Viņas mati bija nobriedušu kviešu krāsā. Pat no savas trīsdesmit pēdu attālās vietas redzēju, cik viņai dzidri zilas acis. Viņai bija samtaini gludas rokas un smalki veidotas plaukstas, kas veikli slīdēja pār stīgām. Un tas, kā viņa turēja arfu starp kājām, vedināja mani domāt par… nu, par to pašu, par ko nemitīgi domā katrs piecpadsmitgadīgs zēns.

Viņas balss skanēja tikpat pievilcīgi kā iepriekšējā dziesmā, lie­kot sirdij smeldzīgi sažņaugties. Diemžēl spēles prasme nespēja ar to sacensties. Otrās dziesmas vidū viņa nostrinkšķināja nepareizas stī­gas un sastomījās, tomēr pirms priekšnesuma beigām atkal saņēmās.

Šoreiz Stančions staigāja starp klausītājiem ilgāku laiku. Viņš apstai­gāja visus trīs “Eolijas” stāvus un aprunājās ar visiem jauniem un veciem, mūziķiem un nemūziķiem.

Tikmēr es pamanīju, ka Ambrozs ir uztvēris dziedātājas skatienu. Viņš uzklāja sejai ierasto smaidu, kas ir pretīgs vīriešiem, bet ļoti vi­linošs sievietēm. Tad viņš novērsās un viņa skatiens uzmeklēja manu galdiņu. Mūsu acis sastapās. Ambroza smaids nodzisa, un mēs krietnu brīdi bez jebkādas izteiksmes vērojām viens otru. Neviens no mums neatļāvās izaicinoši pasmīnēt vai ar lūpu kustībām raidīt otram apvai­nojošus vārdus. Tomēr šo dažu minūšu laikā mūsu gruzdošais naids uzliesmoja ar jaunu sparu. Nevaru droši pateikt, kurš no mums pirmais novērsa skatienu.

Gandrīz piecpadsmit minūtes apkopojis klausītāju domas, Stančions atkal uzkāpa uz skatuves. Piegājis pie zeltmatainās sievietes, viņš saņēma tās roku tieši tāpat kā iepriekšējam mūziķim. Ari sievietes seja sadrūma gandrīz tāpat kā viņas priekšgājējam. Stančions noveda viņu lejā no skatuves un pasūtīja viņai to, ko es klusībā nodēvēju par mierinājuma kausu.

Tūlīt pēc šis neveiksmes uzstājās vēl viens apbalvotais mūziķis, kas spēlēja vijoli, un viņa spēle bija tikpat meistarīga kā abiem iepriekšē­jiem sudraba stabullšu īpašniekiem. Tad Stančions uzveda uz skatu­ves vecāku vīrieti, izturēdamies tā, it kā ari viņš gatavos cīnīties par atzinības balvu. Tomēr aplausi, ar kādiem publika viņu apsveica, lika domāt, ka šis cilvēks ir tikpat pazīstams kā pārējie talanta stabulīšu īpašnieki, kuri bija spēlējuši pirms viņa.

Es piebikstīju Simmonam. Kas viņš tāds ir? pajautāju, kamēr vīrietis ar sirmo bārdu uzskaņoja liru.

- Threpe, Simmons čukstus atbildēja. Pareizāk sakot, grāfs Threpe. Viņš šeit spēlē regulāri nu jau četrus gadus. Ievērojams mākslas patrons. Pēc stabulītēm censties viņš mitējās jau pirms vairākiem ga­diem. Tagad viņš vienkārši spēlē. Visi viņu mīl.

Threpe sāka spēlēt, un es tūlīt sapratu, kāpēc viņam nav izdevies nopelnīt sudraba stabulltes. Viņa balss bija tāda kā ieplīsusi un neno­turīga. Liru viņš spēlēja svārstīgā ritmā, un grūti bija pat pateikt, kurā brīdi viņš nospēlē nepareizu skaņu. Dziesmu acīmredzot bija sacerējis viņš pats, un tā būtībā bija vaļsirdīgs vēstījums par vietējā augstmaņa personiskajiem ieradumiem. Tomēr, par spīti izpildītāja mākslinieciskās prasmes trūkumam, es attapos smejamies līdzi visiem pārējiem klausītājiem.

Kad Threpe bija beidzis, atskanēja vētraini aplausi un daži sita ar dūrēm pa galdu vai pat dauzīja kājas pret grīdu. Stančions taisnā ceļā devās uz skatuvi un paspieda Threpes roku, taču grāfs nemaz neizskatījās sarūgtināts. Stančions jūsmīgi uzsita viņam pa plecu un noveda lejā pie bāra letes.

Bija laiks. Es piecēlos un paņēmu lautu.

Vilems paplikšķināja man pa elkoni, un Simmons pasmaidīja, pūlē­damies neizskatīties no draudzīgām rūpēm gluži vai slims. Es klusē­dams pamāju viņiem abiem ar galvu un devos uz Stančiona tukšo sēdvietu bāra galā, kur lete izliecās lokā uz skatuves pusi.

Sataustīju kabatā sudraba talantu biezu un smagu monētu. Kāda neizprotama iekšēja vēlme mudināja mani to nelaist vaļā un pietaupīt vēlākai vajadzībai. Taču es zināju, ka jau pēc dažām dienām viens talants man neko neatrisinās. Ja es iegūtu sudraba stabulītes, es varētu pelnīt naudu, spēlējot pilsētas viesnīcās. Ja man laimētos piesaistīt kāda patrona uzmanību, es varētu nopelnīt naudu gan Devi parāda atmaksai, gan mācību maksai. Man bija jāriskē.

Stančions nesteidzīgi atgriezās savā vietā pie bāra letes.

- Es gribētu spēlēt nākamais, ser, ja jums nav iebildumu! es teicu, cerēdams, ka neizskatos tik nervozs, kā jutos. Lautas futrālis bija kļuvis gluži slidens no manām nosvīdušajām plaukstām.

Viņš pasmaidīja un pamāja ar galvu. Tev ir laba acs uz pūļa noska­ņojumu, zēn. Šī publika alkst pēc skumjas dziesmas. Vai tu joprojām esi apņēmies dziedāt “Savjenu”?

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Viņš apsēdās un paņēma dzēriena kausu. Labi, ļausim viņiem dažas minūtes norimt un pabeigt sarunas.

Es piekritu un atspiedos pret bāra leti. Šis laiks man pagāja veltīgās raizēs par to, ko mainīt nebija manā varā. Viena lautas tapiņa bija kļuvusi vaļīga, un man nebija naudas, lai savestu to kārtībā. Uz ska­tuves līdz šim nebija parādījusies neviena sieviete, kas būtu apbalvota ar sudraba stabulītēm. Jutos neomulīgi, iedomādamies, ka šis varētu būt neparasts vakars, kurā visi “Eolijas” apbalvotie mūziķi ir nejauši sagadījušies vīrieši vai varbūt sievietes, kuras neprot Aloinas partiju.

Šķiet, bija pagājis pavisam īss brīdis, kad Stančions piecēlās un jautājoši savilka uzacis. Es pamāju ar galvu un paņēmu savu lautu. Pēkšņi futrālis man izskatījās ļoti nobružāts. Mēs divatā devāmies augšā uz skatuvi.

Līdzko es uzkāpu uz skatuves dēļiem, sarunu troksnis pierima līdz klusai murdoņai. Tajā pašā brīdī mans uztraukums izgaisa, pūļa uzma­nības sadedzināts. Tā ar mani ir noticis vienmēr. Ārpus skatuves es uztraucos un svīstu. Uz skatuves esmu mierīgs kā bezvēja ziemas nakts.

Stančions aicināja publiku klausīties mani kā stabulīšu balvas kan­didātu. Viņa vārdiem piemita rituāla miers. Kad viņš norādīja uz mani, zālē neatskanēja pazīstamie aplausi un mūs ieskāva gaidošs klusums. Vienu zibenīgu mirkli es redzēju sevi tādu, kādu mani redzēja klausī­tāji. Es nebiju eleganti ģērbies kā pārējie, un, atklāti sakot, tikai pāris soļu šķīra mani no skrandām. Biju jauns, gandrīz vai bērns. Jutu, ka publikas ziņkārība mūs savstarpēji pievelk.

Ļaudams tai pieaugt, es nesteidzīgi atvēru savu apbružāto, lietoto lautas futrāli un izvilku no tā savu apbružāto, lietoto lautu. Jutu, ka klausītāju uzmanība saasinās, redzot mana instrumenta neizskatīgo ārieni. Nospēlēju dažus klusus akordus, tad piegriezu tapiņas, pavisam viegli uzskaņojot instrumentu. Nostrinkšķināju vēl dažus vieglus akor­dus, pārbaudīju skanējumu, ieklausījos un apmierināts pamāju ar galvu.

Skatuves apgaismojums pārējo telpas daļu atstāja pustumsā, un no savas vietas es neko daudz nevarēju redzēt. No krēslainās zāles pretī lūkojās, šķiet, tūkstotis acu. Tur bija Simmons un Vilems. Stančions pie bāra letes. Deohs pie durvīm. Tad man iekņudējās pakrūte: pūlī es saskatīju Ambrozu, kas vēroja mani ar draudīgu, gruzdošu naidu acīs.

Novērsos no viņa un ļāvu skatienam slīdēt tālāk; redzēju bārdaino vīrieti sarkanajā apģērbā grāfu Threpi, pavecu pāri sadotām rokām, jauku, tumšacainu meiteni…

Mani klausītāji. Es viņiem uzsmaidīju. Smaids tuvināja mūs vēl vairāk, un es sāku dziedāt.

"Nu pieklustiet, balsis! Jo tagad es dziedāt jums gribu Skaistāko pasaules dziesmu par skaistāko mīlestību.

Pirms mūžu mūžiem ko radījis Iljens spožākā zvaigzne.

Ikviens no mums skaudrās likteņa takas lai zina,

Ko staigājis Savjens un viņa vismīļotā Aloina.”

Ļāvu, lai pūlim pāršalc čukstu vilnis. Tie, kuri zināja šo dziesmu, pārmija klusus izsaucienus, bet tie, kuri nezināja, jautāja blakussēdē­tājiem, ko nozīmē šī sakustēšanās.

Uzliku rokas uz stīgām, atkal piesaistīdams viņu uzmanību sev. Telpā iestājās klusums, un es sāku spēlēt.

Melodija viegli plūda pār manām lūpām, un lauta man bija gluži kā otra balss. Es savirpināju pirkstus, un lauta ieskanējās vēl trešajā balsī. Es dziedāju lepnā, spēcīgā intonācijā, kāda piemita Savjenam Traljardam, dižākajam no Amira vīriem. Publika šūpojās līdzi mūzikai kā zāle vējā. Es dziedāju kā sers Savjens un jutu, ka klausītāji sāk mani iemīlēt un no manis baidīties.

Biju tik pieradis dziedāt šo dziesmu viens, ka gandrīz aizmirsu atkārtot trešo piedziedājumu. Atcerējos to pēdējā brīdī, un uz muguras man izspiedās salti sviedri. Dziedādams to otrreiz, es lūkojos publikā ar cerību, ka beigās dzirdēšu kādu balsi atsaucamies manējai.

Pabeidzu piedziedājumu pirms Aloinas pirmās rindas. Enerģiski uz­situ pirmo akordu un gaidīju, klausīdamies, kā skaņa pamazām izgaist, neatradusi publikā atbildes balsi. Rāmi lūkojos zālē un gaidīju. Katrs nākamais mirklis viesa manī gan atvieglojumu, gan sarūgtinājumu, kas gluži kā sacenzdamies auga augumā.

Un tad līdz skatuvei atplūda dzidra balss maiga un glāstoša kā putna spalva…

“Kā zināji, Savjen, kā spēji tu just,

Ka sirds mana tiecas pēc tevis?

Vai nojauti, Savjen, ka nevar zust Tas, ko mums liktenis devis?

Vai dziļākās dvēseles slēptuvēs Tu atmiņas loloji tāpat kā es?"

Viņa bija Aloina, un es biju Savjens. Viņas balss dzidri vērpās ap manējo, savīdamās un saplūzdama vienotā skanējumā. Es jutu neat­vairāmu vēlmi ciešāk ielūkoties publikā, ar skatienu sameklēt sievieti, kura dziedāja kopā ar mani. īsu brīdi mēģināju atrast seju, kas atbil­stu neredzamās līdzdziedātājas vēsās mēness gaismas balsij, bet tad mani pievīla pirksti. Novērsis uzmanību, es nospēlēju aplamu noti, un melodijā ielauzās skarba skaņa.

Neliela kļūda. Sakodu zobus un pievērsu visu uzmanību spēlei. At­metis ziņkāri, noliecu galvu un vērīgi sekoju pirkstu kustībām, lai tie nezaudētu pareizo vietu uz stīgām.

Un mēs dziedājām! Viņas balss bija degošs sudrabs, un es biju viņas atbalss. Savjena rindas bija noturīgas un spēcīgas kā mūžsena ozola zari, un Aloina bija lakstīgala, kas vizēdama riņķoja ap lepno koku.

Tagad es tikpat kā vairs nejutu publiku un nejutu sviedrus, kas klāja manu miesu. Biju tik dziļi iegājis mūzikā, ka nespētu jums pateikt, kur tā beidzās un kur sākās manu asiņu plūdums.

Un tomēr tā beidzās. Tas notika divus pantus pirms dziesmas bei­gām. Nospēlējis pirmo Savjena dziedājuma akordu, es izdzirdēju grie­zīgu skaņu, kas izrāva mani no mūzikas kā zivi no ūdens dziļumiem.

Pārtrūka lautas stīga. Augstu virs grifa tā nostrinkšķēja, atrāvās un spēji atsitās man pret plaukstas virspusi, ievilkdama tur tievu, sarkanu svītru.

Es apstulbis skatījos lejup. Stīgai nevajadzēja pārtrūkt. Neviena no manas lautas stīgām nebija tik nodilusi, lai varētu pārtrūkt. Tomēr tas bija noticis, un, pēdējām mūzikas skaņām izgaistot klusumā, es dzir­dēju publiku sakustamies. Klausītāji sāka atgūties no nomoda sapņa, ko biju tiem noaudis no dziesmas pavedieniem.

Klusēdams jutu, kā šis audums izirst, kā klausītāji pamostas, neizsapņojuši sapni līdz galam, kā mans darbs sabrūk pīšļos un pazūd tuk­šumā. Bet manī joprojām dega dziesma, manī joprojām dega dziesma. Dziesma!

Neapzinādamies, ko daru, uzliku rokas atpakaļ uz stīgām un iegāju dziļi sevī. Atgriezos senajā laikā, kad mani pirksti bija cieti un norūdīti un mūzika plūda viegli kā elpa. Tajā laikā, kad biju atradis skanējumu “Koka lapai vējā” un spēlējis to uz lautas ar sešām stīgām.

Un es sāku spēlēt. Sākumā lēni, pēc tam ātrāk, un mani pirksti arvien labāk atcerējās ceļu. Savācu izirušos dziesmas pavedienus un rūpīgi ieaudu tos atpakaļ tur, kur tie bija atradušies pirms īsa brīža.

Tas neskanēja izcili. Tik sarežģītu dziesmu kā “Sers Savjens” nav iespējams nospēlēt izcili, ja septiņu stīgu vietā ir sešas. Tomēr dziesma bija atdzīvināta, un es spēlēju. Zālei pāršalca nopūta, publika viegli notrīsēja un lēnām atgriezās burvības pasaulē, ko biju tai radījis.

Es gandrīz nejutu, ka publika ir turpat, un pēc brīža to pilnīgi aizmirsu. Manas rokas te dejoja, te skraidīja pār stīgām, te neskaidri zibēja, kamēr es pūlējos saglabāt abas lautas balsis, pievienodams dziesmai savējo. Kaut gan es redzēju klausītājus, es viņus aizmirsu aizmirsu visu, paturot prātā vienīgi dziesmas beigu daļu.

Tad atkal skanēja piedziedājums un atkal dziedāja Aloina. Es neuz­tvēru viņu kā dzīvu būtni, neuztvēru viņu pat kā balsi: viņa bija tikai daļa no dziesmas, kas dega manī un plūda no manis.

Un tad viss bija galā. Paceldams galvu un palūkodamies zālē, es jutos kā peldētājs, kas izniris virs ūdens, lai ievilktu elpu. Atgriezos tagadnē un jutu, ka man asiņo roka un visu ķermeni klāj sviedri. Tad krūtīs kā dūre ietriecās dziesmas beigas tā ar mani notiek ikreiz, lai kur un kad es klausītos “Savjena” balādi.

Paslēpu seju plaukstās un ļāvu vaļu asarām. Es neraudāju nedz par satrūkušo stīgu, nedz par piedzīvoto neveiksmi. Nedz par asinīm, nedz par ievainoto roku. Es pat neraudāju par zēnu, kurš pirms vairākiem gadiem mežā bija iemācījies spēlēt lautu ar sešām stīgām. Es raudāju par seru Savjenu un Aloinu, par zaudētu, atrastu un vēlreiz zaudētu mīlestību, par nežēlīgo likteni un par cilvēku muļķību. Kādu laiku ļāvos bēdu vilnim, neko citu neredzēdams un nezinādams.