Vēja vārds

PIRMĀ NODAĻA . vieta, kur mājo dēmoni

BIJA SAVALDĪŠANAS VAKARS, un “Ceļakmens” viesnīcā pulcējās ieras­tais apmeklētāju bars. Piecus gan īsti nevarēja dēvēt par baru, taču vairāk par pieciem apmeklētājiem “Ceļakmens” tagad pieredzēja reti, jo laiki bija tādi, kādi bija.

Vecais Kobs veica savu ierasto stāstnieka un padomdevēja lomu. Vīri pie bāra malkoja dzērienus un klausījās. Aizmugures istabā aiz durvīm, citiem neredzams, stāvēja jauns viesnīcnieks un smaidīdams klausījās pazīstama stāsta līkločos.

- Kad Taborlins Lielais pamodās, viņš redzēja, ka ir ieslēgts augstā tornī. Viņam bija atņemts zobens un visa pārējā mantība: nebija vairs ne atslēgas, ne monētas, ne sveces. Bet tas, redziet, vēl nebija pats ļaunākais… Kobs brīdi klusēja, lai pastiprinātu gaidāmo iespaidu.

- … jo lampas pie sienas dega ar zilu uguni!

Greiams, Džeikobs un Šeps pamāja ar galvu. Visi trīs draugi bija uzauguši kopā, klausīdamies Koba stāstos un laizdami gar ausīm viņa padomus.

Vecais Kobs cieši paskatījās uz jaunāko un uzmanīgāko nelielā klau­sītāju pulciņa dalībnieku uz kalēja mācekli. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, zēn? Visi sauca kalēja mācekli par “zēnu” par spīti tam, ka viņš bija plaukstas tiesu garāks par pārējiem. Tā kā mazpilsētas ir un paliek mazpilsētas, viņam droši vien bija lemts palikt “zēnam”, līdz izaugs kupla bārda vai arī viņš kādam šīs uzrunas dēļ pārsitīs degunu.

Zēns lēni pamāja ar galvu. Čandriāni.

- Pareizi! Kobs atzinīgi teica. Čandriāni. Visi zina, ka zila uguns ir viena no viņu pazīmēm. Nu re, un viņš bija…

- Bet kā tie viņu atrada? zēns pārtrauca. Un kāpēc nenogalināja viņu, kad radās izdevība?

- Kuš, tagad paklusē, gan visu uzzināsi, pirms stāsts būs galā! atmeta Džeikobs. Tagad ļauj viņam stāstīt!

- Nesatraucies, Džeik! Greiams aizrādīja. Zēns vienkārši grib zināt. Tukšo vien savu kausu!

- Es to jau iztukšoju, Džeiks atrūca. Man vajag otru, bet saim­nieks joprojām čammājas pa aizmugures telpām. Viņš dobji uzsita ar tukšo krūzi pa sarkankoka leti un pacēla balsi. Hei! Mēs gribam dzert!

Parādījās viesnīcnieks, nesdams piecas sautējuma bļodas un divus siltus, apaļus maizes klaipus. Lietpratīgām, enerģiskām kustībām viņš piepildīja kausus Džeikam, Šepam un vecajam Kobam.

Kamēr vīri tiesāja vakariņas, stāsts pieklusa. Vecais Kobs iztukšoja sautējuma bļodu ar daudzgadēja vecpuiša prasmīgo ēdelību. Kamēr citi vēl pūta garaiņus no savām bļodām, viņš piebeidza pēdējo maizes kumosu un atgriezās pie stāsta.

- Tā nu Taborlinam vajadzēja bēgt, bet, palūkojies apkārt, viņš re­dzēja, ka cietumam nav durvju. Tam nebija arī logu. Visapkārt viņam bija tikai gluds, ciets akmens. Tas bija cietums, no kura nekad neviens nebija izbēdzis.

Bet Taborlins zināja visām lietām vārdus, un tāpēc viņš bija visu lietu valdnieks. Viņš sacīja akmenim: “Lūsti!”, un akmens salūza. Siena pārplīsa kā papīra lapa, un cauri spraugai Taborlins varēja redzēt debe­sis un ieelpot smaržīgo pavasara gaisu. Viņš aizgāja līdz pārlūzušā akmens malai, paskatījās lejup un, daudz nedomādams, spēra soli brīvā gaisā…

Zēns plati iepleta acis: Nevar būt!

Kobs nopietni pamāja ar galvu. Un Tabolins krita lejā, taču nekrita izmisumā. Jo viņš zināja vēja vārdu, tāpēc vējš viņam pakļāvās. Viņš uzrunāja vēju, un tas viņu satvēra savās glāstošajās šūpās. Tas nolaida viņu zemē tik rāmi kā dadža pūku kamolu un nostādīja viņu uz kājām, skarot zemi tik maigi, kā bērnu skar mātes skūpsts.

Un, kad Taborlins bija nokļuvis zemē un aptaustījis vietu, kur bija saņēmis ienaidnieka dūrienu, viņš juta, ka tā ir tikai nieka skramba. Nu, var jau būt, ka viņam vienkārši palaimējās! Kobs viszinīgi piesita ar pirkstu pie deguna. Bet varbūt tam bija kāds sakars ar amuletu, kuru viņš nēsāja zem krekla.

- Kādu amuletu? zēns dedzīgi jautāja, piebāzis pilnu muti ar sau­tējumu.

Vecais Kobs izslēiaSuz soliņa taisnāk, priecādamies par iespēju dot sīkākus paskaidrojumus. ^ Dažas dienas iepriekš Taborlins uz ceļa bija saticis sīktirgoni skārdnieku. Un, kaut gan Taborlinam nebija daudz ēdamā, viņš dalījās maltītē ar veco vīru.

- Prātīgi darīts! Greiams klusi sacīja zēnam. Ikvienam zināms: “skārdnieks par laipnību maksā divkārt”.

- Nē, nē, norūca Džeiks. Pareizi ir tā: “skārdnieka padoms atmak­sājas divkārt”!

Pirmoreiz vakara gaitā ierunājās viesnīcnieks. Patiesībā tas sakā­mais ir krietni garāks, viņš teica, stāvēdams durvīs aiz bāra letes.

"Skārdnieka parāds ir trīskārtīgs:

Pirmkārt, par darbu, kas padarīts,

Otrkārt, par padomu, ko viņš dod,

Treškārt, ja uzdrīksties apvainot."

Vīri pie letes paskatījās uz iekštelpas durvīm un šķita gandrīz pārsteigti, pamanot Kotu. Viņi jau mēnešiem ilgi katru Savaldīšanas vakaru nāca uz “Ceļakmeni”, un Kots nekad agrāk nebija pats pēc savas ierosmes iestarpinājis sarunā kādu vārdu. Patiesībā to jau arī nevarēja gaidīt. Viņš bija ieradies šajā pilsētiņā tikai apmēram pirms gada. Viņš joprojām bija svešinieks. Kalēja māceklis bija te dzīvojis kopš vienpadsmit gadu vecuma, un viņu joprojām dēvēja par “to Rannišas zēnu”, it kā Ranniša būtu sveša zeme, nevis pilsētiņa, kas atrodas nepilnu trīsdesmit jūdžu attālumā.

- Nejauši prātā palicis pantiņš, Kots teica, lai pārtrauktu klusumu, un izskatījās manāmi samulsis.

Vecais Kobs saprotoši pakratīja galvu, nokremšļojās un turpināja stāstu: Nu re, un tas amulets bija līdzvērtīgs veselam spainim zelta rojālu, bet Taborlina laipnības dēļ skārdnieks viņam to pārdeva par nieka dzelzs peniju, vara peniju un sudraba peniju. Tas bija melns kā ziemas nakts un pieskārienā auksts kā ledus, bet, kamēr tas karājās Taborlinam kaklā, viņš bija pasargāts no tā, ko var nodarīt ļaunas būtnes. Dēmoni un tamlīdzīgi radījumi.

- Es šajos laikos labprāt atdotu krietnu summiņu par tādu mantu! Šeps drūmi izmeta. Viņš bija izdzēris visvairāk un vakara gaitā runāja mazāk par citiem. Visi zināja, ka pagājušajā Ugunskura naktī viņa saim­niecībā noticis kaut kas nelāgs, bet, būdami labi draugi, viņi saprata, ka nevajag uzbāzties Šepam ar jautājumiem. Vismaz ne tik agrā vakara stundā un ne tik skaidrā prātā, kā viņi bija pašlaik.

- Protams, kurš gan to nedarītu? vecais Kobs saprātīgi atjautāja un iedzēra prāvu malku.

- Es nezināju, ka čandriāni ir dēmoni, zēns teica. Es biju dzir­dējis…

- Viņi nav dēmoni, Džeiks pārliecināti atbildēja. Viņi bija pirmie seši cilvēki, kuri atteicās sekot Tehlu izvēlētajam ceļam, un viņš tos nolādēja, likdams tiem klejot pa nomalēm…

- Vai tālāk stāstīsi tu, Džeikob Volker? Kobs skarbi noprasīja. Ja tā, tad es palieku klusu un ļauju tev turpināt!

Abi vīri krietnu brīdi pikti skatījās viens uz otru. Beidzot Džeiks novērsa skatienu un noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, ko varēja uz­skatīt par atvainošanos.

Kobs atkal pievērsās zēnam. Tā ir čandriānu mīkla, viņš pa­skaidroja. No kurienes viņi nāk? Kurp viņi aiziet, kad ir padarī­juši savus asiņainos darbus? Vai viņi ir cilvēki, kas pārdevuši savas dvēseles? Dēmoni? Gari? Neviens to nezina! Kobs uzmeta Džeikobam dziļi nicinošu skatienu. Kaut arī katrs nejēga apgalvo, ka zinot…

Turpmākais stāsts ritēja arvien ķildīgāk, sākās spriedelējumi par to, kāda ir čandriānu daba, kādas zīmes liecina par viņu klātbūtni un vai amulets varētu pasargāt Taborlinu no bandītiem, trakiem suņiem vai kritiena no zirga. Kad runātāji bija krietni iekarsuši, atvērdamās nodimdēja ārdurvis.

Džeiks paskatījās turp. Tev pēdējais laiks iejaukties, Kārter! Pa­stāsti šim stulbenim, kāda ir atšķirība starp dēmonu un suni! Visi zi… Džeiks aprāvās teikuma vidū un, pielēcis kājās, metās uz durvju pusi. Pie Dieva miesām, kas tev noticis?

Kārters ienāca gaismā, un visi ieraudzīja, ka viņš ir ļoti bāls un notriepies ar asinīm. Pie krūtīm viņš spieda vecu seglu pārsegu. Tam bija dīvaini apveidi, it kā tajā būtu ievīstīti iekuru skali.

Neparastā skata izbiedēti, draugi nošļūca no soliņiem un steidzās viņam pretī. Viss ir labi, Kārters teica, lēni ienākdams telpas vidū. Viņa acis bija trauksmes pilnas kā tramīgam zirgam. Ir labi. Viss ir labi.

Viņš nometa savīstīto segu uz tuvākā galda, kur tā smagi nodim­dēja pret koka virsmu, it kā tajā būtu ietīti akmeņi. Kārtera drēbes krustām šķērsām izvagoja garas, taisnas griezuma švīkas. No pelēkā krekla karājās skrandas, tikai vienā vietā tas bija pielipis pie ķermeņa, un tur pletās tumši sarkans plankums.

Greiams mēģināja apsēdināt viņu krēslā. Žēlīgā Dieva māte! Sē­dies, Kārter! Kas tev notika? Apsēdies taču!

Kārters stūrgalvīgi purināja galvu. Es jau teicu, ka viss ir kārtībā. Vaina nav tik liela.

- Cik viņu bija? Greiams jautāja.

- Viens, Kārters atbildēja. Bet tas nav tas, ko tu domā…

- Sasodīts! Es taču tev teicu, Kārter! vecais Kobs iesaucās izbie­dētās dusmās, kādas spēj just tikai tuvinieki un tuvi draugi. Es tev to stāstu jau mēnešiem ilgi! Tu nedrīksti staigāt apkārt viens! Pat to gabaliņu līdz Bednai ne. Tas nav droši! Džeiks uzlika plaukstu uz vecā vira rokas, cenzdamies viņu nomierināt.

- Klausi un apsēdies! Greiams teica, joprojām pūloties iebīdīt Kārteru krēslā. Velc nost kreklu un ļauj sevi savest kārtībā!

Kārters purināja galvu. Man nekas nekait. Dabūju nelielu dū­rienu, bet asinis ir galvenokārt no Nellijas. Tas briesmonis uzlēca viņai virsū. Nogalināja viņu divas jūdzes ārpus pilsētas, aiz Vecakmeņu tilta.

Pēc šis ziņas iestājās nopietns klusums. Kalēja māceklis līdzjūtīgi uzlika roku Kārteram uz pleca. Nolādēts! Tas ir smagi. Viņa tak bija rāma kā jērs! Nekad nekoda un nespārdījās, kad tu atvedi viņu apkalt. Labākais zirgs visā pilsētā. Nolādēts! Es… Viņa balss aizlūza.

- Nolādēts! Es nezinu, ko teikt. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās ap­kārt.

Kobam beidzot izdevās atbrīvoties no Džeika. Es tev jau teicu! viņš atkārtoja, pamācoši kratīdams Kārteram ar pirkstu. Pēdējā laikā te apkārt klīst tādi radījumi, kas nogalinās tevi pāris peniju dēļ, nemaz nerunājot par zirgu un ratiem! Ko tu tagad darīsi? Vilksi ratus pats?

Bridi valdīja neveikls klusums. Džeiks un Kobs nikni skatījās viens uz otru, bet pārējie nesaprata, ko sacīt, kā mierināt savu draugu.

Cauri klusumam piesardzīgi izslīdēja viesnīcnieks. Pilnām rokām viņš veikli apgāja apkārt Šepam un sāka kārtot uz tuvākā galda dažādus priekšmetus bļodu ar karstu ūdeni, dzirkles, tīru audekla gabalu, dažas stikla pudeles, adatu un ķirurga diegu.

- Ja viņš būtu mani klausījis, nekas tamlīdzīgs vispār nebūtu noti­cis! vecais Kobs pukojās. Džeiks mēģināja viņu apklusināt, bet Kobs atstūma jaunāko draugu sānis. Es saku tīru patiesību! Draņķīgi, protams, par to Nelliju, bet, ja viņš vēl turpmāk mani neklausīs, tad necik ilgi un pats būs pagalam. Ar tādiem radījumiem veiksme divreiz nesmaidīs!

Kārtera mute bija sakniebta šaurā svītrā. Viņš pastiepās un pavilka asiņainās segas malu. Tas, kas tajā bija ievīstīts, apmetās otrādi un aizķērās. Kārters pavilka stiprāk, un atskanēja graboņa, it kā kāds izbērtu uz galda maisiņu plakanu upes oļu.

Tas bija zirneklis, liels kā ratu ritenis un melns kā nakts.

Kalēja māceklis atlēca atpakaļ un atsitās pret galdu, apgāza to un gandrīz pats nokrita zemē. Koba seja sašļuka. Greiams, Šeps un Džeiks izdvesa nesakarīgas, pārbiedētas skaņas un atvirzījās tālāk, pacēluši plaukstas pie sejas. Kārters ar nervozu, drudžainu kustību atkāpās soli atpakaļ. Klusums piepildīja telpu kā salti sviedri.

Viesnīcnieks sarauca pieri. Nevar būt, ka viņi atnākuši tik tālu uz rietumiem, viņš klusi teica.

Ja apkārt nevaldītu mēms klusums, diez vai kāds būtu dzirdējis viņa vārdus. Bet tagad vīri tos dzirdēja. Novērsuši skatienus no baisā radījuma uz galda, viņi apstulbuši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī.

Džeiks atguva balsi pirmais. Tu zini, kas tas ir?

Viesnīcnieka acis vērās tālumā. Skraels, viņš izklaidīgi sacīja.

- Es biju domājis, ka kalni…

- Skraels? Džeiks viņu pārtrauca. Pie Dieva apdegušajām mie­sām, Kot! Tu esi jau agrāk redzējis šos radījumus?

- Ko? Sarkanmatainais viesnīcnieks spēji paskatījās uz viņu, it kā pēkšņi būtu atcerējies, kur atrodas. Ā! Nē. Nē, protams, ne. Pamanījis, ka viņš vienīgais atrodas rokas stiepiena attālumā no tumšā radījuma, viesnīcnieks apdomīgi pakāpās soli atpakaļ. Esmu tikai šo to par tiem dzirdējis. Vīri raudzījās viņā ieplestām acīm. Vai atceraties tirgotāju, kas te gāja cauri pirms divām dienkopām?

Visi apstiprinoši pamāja. Tas nekauņa mēģināja noplēst man des­mit penijus par pusmārciņu sāls! vecais Kobs atcerēdamies pukojās jau simto reizi.

- Žēl, ka es nenopirku, Džeiks norūca. Greiams klusēdams pie­krītoši pamāja ar galvu.

- Viņš bija nekaunīgs smerdelis! Kobs nospļāvās, meklēdams atvieglojumu skarbos vārdos. Grūtos laikos es varētu samaksāt divus penijus, bet desmit ir tīrā laupīšana!

- Tikai ne tad, kad pa ceļiem klīst šitādi te, drūmi noteica Šeps.

Visu skatieni atkal pievērsās dīvainajam radījumam uz galda.

- Viņš man teica, ka esot dzirdējis par tiem kaut kur Melkombas pusē, Kots ātri teica, vērodams pārējo sejas, kas bija pievērstas gal­dam. Toreiz es nodomāju, ka viņš tikai grib uzskrūvēt cenas.

- Ko vēl viņš teica? jautāja Kārters.

Viesnīcnieks bridi domīgi klusēja, tad paraustīja plecus. Visu stāstu es nedzirdēju. Viņš bija pilsētā tikai pāris stundu.

- Es neciešu zirnekļus! teica kalēja māceklis. Viņš bija aizgājis aiz viena no tālākajiem galdiem un turējās piecpadsmit pēdu attālumā no melnā radījuma. Apsedz to pretekli!

- Tas nav zirneklis, Džeiks teica. Tam nav acu.

- Un mutes ari nav! norādīja Kārters. Kā tas ēd?

- Ko tas ēd? drūmi jautāja Šeps.

Viesnīcnieks joprojām vērīgi pētīja svešādo radījumu. Viņš pieliecās tuvāk un izstiepa roku. Visi pārējie atkāpās vēl tālāk no galda.

- Uzmanies! Kārters brīdināja. Pēdas viņam ir asas kā naži.

- Drīzāk kā žiletes, sacīja Kots. Viņa slaidie pirksti pārslīdēja skraela melnajam, vienveidīgajam ķermenim. Tas ir gluds un ciets kā māla pods.

- Negrābsties gar to! kalēja māceklis iesaucās.

Uzmanīgām kustībām viesnīcnieks satvēra vienu garo, gludo kāju

un ar abām rokām mēģināja to pārlauzt kā žagaru. Nav vis kā māla pods, viņš izlaboja. Atslējis taustekli pret galda malu, viņš ar visu svaru atspiedās pret to. Atskanēja spalgs krākt, un kāja pārlūza. Drī­zāk kā akmens. Kots paskatījās uz Kārteru. No kurienes tam radās visas šīs plaisas? Viņš norādīja uz sīko plaisājumu, kas izvagoja melnā ķermeņa virsmu.

- Nellija uzkrita tam virsū, Kārters atbildēja. Tas preteklis nolēca no koka un sāka rāpot viņai pāri, graizīdams viņu ar savām pēdām. Un kustējās ļoti ātri. Es pat nepaguvu apjēgt, kas notiek. Beidzot Kārters, Greiama skubināts, atkrita krēslā. Nellija sapinās iejūgā, uzkrita tam briesmonim virsū un salauza tam vairākas kājas. Un tad tas metās uz mani un sāka rāpot man pāri. Kārters sakrustoja rokas virs asiņainā krekla un noskurinājās. Man izdevās to nopurināt, un es visiem spēkiem centos to sabradāt. Un tad tas man uzklupa vēl­reiz… Viņa balss aizlūza, un seja kļuva pelnu pelēka.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu un turpināja bakstīt melno radījumu.

- Asiņu nav. Nekādu orgānu arī nav. Iekšpuse viscaur pelēka. Viņš pabikstīja to ar pirkstu. Kā sēnei.

- Augstais Tehlu, liec taču to mierā! kalēja māceklis lūdzoši iesau­cās. Dažreiz zirnekli raustās vēl pēc tam, kad ir nosisti.

- Beidziet gvelzt blēņas! vecais Kobs nikni izmeta. Zirnekļi neizaug lieli kā cūkas! Jūs labi zināt, kas tas ir. Viņš aplaida skatienu visapkārt, cieši ielūkodamies katram acīs. Tas ir dēmons!

Vīri raudzījās uz salauzīto radījumu. Ko nu mels! Džeiks attrauca, cenzdamies iebilst galvenokārt ieraduma pēc. Tas nav tāds kā… Viņš izdarīja neskaidru rokas kustību. Tas nevar tā vienkārši…

Visi zināja, ko viņš domā. Protams, pasaulē bija dēmoni. Bet tie bija līdzīgi Tehlu eņģeļiem. Tie bija līdzīgi varoņiem un karaļiem. Tie mājoja stāstos. Tie mājoja tur ārā. Taborlins Lielais izsauca uguni un zibeni, lai iznīcinātu dēmonus. Tehlu tos salauza savās rokās un kaucošus aizmeta bezvārda tukšumā. Bērnības draugs taču nevarēja sabradāt dēmonu līdz nāvei uz Bednas-Britas ceļa. Tā bija smieklīga iedoma.

Kots izlaida plaukstu caur sarkanajiem matiem un pārtrauca klu­sumu. Ir veids, kā to droši uzzināt, viņš teica un iebāza roku kabatā. Ar dzelzi vai uguni. Viņš izvilka piebāztu ādas maku.

- Un ar Dieva vārdu, Greiams piebilda. Dēmoni bīstas no trim lietām: aukstas dzelzs, tīras uguns un svētā Dieva vārda.

Viesnīcnieka lūpas savilkās taisnā svītrā, bet seja saglabāja rāmu mieru. Protams, viņš teica un iztukšoja maka saturu uz galda, tad pārskatīja izbērtās monētas: tur bija smagi sudraba talanti, plānas sudraba ripiņas, vara gabali, salauzti puspeniji un dzelzs drabi. Vai kādam ir šims?

- Ņem drabu! Džeiks teica. Tas ir no labas dzelzs.

- Es negribu labu dzelzi, viesnīcnieks teica. Drabā ir pārāk daudz oglekļa. Tas ir tikpat kā tērauds.

- Viņam taisnība, apstiprināja kalēja māceklis. Tikai tas nav ogleklis. Tērauda gatavošanai izmanto koksu. Koksu un kaļķus.

Viesnīcnieks ar cieņu paklanījās pret zēnu. Tu noteikti zini labāk, jaunais cilvēk! Tas galu galā ir tavs amats. Viņa slaidie pirksti beidzot bija monētu kaudzē sameklējuši šimu. Viņš to pacēla augšup. Lūk, te ir!

- Ko ar tādu var izdarīt? Džeiks jautāja.

- Dzelzs nogalina dēmonus, vecā Koba balss skanēja nepārlieci­noši, bet šis ir jau beigts. Varbūt tas neizdarīs neko.

- Ir tikai viens veids, kā uzzināt. Viesnīcnieks ieskatījās katram vīram acīs, it kā tos pārbaudīdams. Tad viņš atkal apņēmīgi pagriezās pret galdu un pārējie atvirzījās vēl tālāk.

Kots piespieda dzelzs šimu pie radījuma melnajiem sāniem, un atskanēja īss, spalgs kraksts kā no ugunī degošas priežkoka pagales. Visi satrūkās, bet tad nomierinājās, redzēdami, ka melnais radījums paliek nekustīgs. Vecais Kobs un pārējie vīri pārmija drebelīgus smaidiņus kā zēni, ko izbiedējis spoku stāsts. Pamazām smaidi kļuva sāji, istabai piepildoties ar salkani kodīgu pūstošu puķu un gruzdošu matu smaku.

Viesnīcnieks ar spalgu klikstu nolika šimu uz galda. Nu tā! viņš teica, slaucīdams priekšautā rokas. Tas nu būtu skaidrs. Ko mēs darām tālāk?

Pēc vairākām stundām viesnīcnieks stāvēja “Ceļakmens” durvīs, ļaudams acīm aprast ar tumsu. Lampas gaismas atspulgi no viesnīcas logiem krita uz dubļainās takas un uz smēdes durvīm ceļa pretējā pusē. Tas nebija liels ceļš, un gājēji pa to staigāja reti. Šķita, ka tam nav noteikta galamērķa kā citiem ceļiem. Viesnīcnieks dziļi ievilka elpu un nemierīgi paskatījās apkārt, it kā gaidīdams kaut ko neparastu.

Viņš sevi sauca par Kotu. Apmezdamies šajā vietā, viņš bija uzma­nīgi izvēlējies sev vārdu. Viņš bija pieņēmis jaunu vārdu daudzu pa­rasto iemeslu dēļ, kā arī dažu neparastu iemeslu dēļ, un viens no svarīgākajiem iemesliem bija tas, ka cilvēku un lietu vārdi viņam bija ļoti svarīgi.

Paskatījies augšup, viņš redzēja dziļajā bezmēness nakts samtā mirgojam tūkstoš zvaigžņu. Tās visas viņš pazina, zināja to stāstus un to vārdus. Viņš tās pazina kā tuvus draugus, kā pats savas plaukstas.

Paskatījies lejup, Kots nopūtās, pats to nemanīdams, un iegāja at­pakaļ mājā. Viņš aizslēdza durvis un aizdarīja viesnīcas plato logu slēģus, it kā gribēdams nošķirties savrup no zvaigznēm un to dažā­dajiem vārdiem.

Viņš rūpīgi uzkopa grīdu un pēc kārtas izslaucīja visus kaktus. Kustēdamies ar pacietīgu lietpratību, viņš nomazgāja galdus un bāra leti. Pēc stundu ilga darba ūdens spainī joprojām bija tik tīrs, ka dāma tajā varētu mazgāt rokas.

Beidzot viņš aizvilka aiz letes vienu no bāra soliņiem un sāka spod­rināt daudzveidīgo pudeļu klāstu starp divām milzīgām mucām. Šis darbs viņam nepadevās gluži tik naski un prasmīgi kā iepriekšējie, un drīz kļuva redzams, ka spodrināšana ir tikai iegansts pieskarties un turēt. Viņš drusciņ pat dungoja pie sevis, kaut gan pats to neapzinājās, un būtu pārtraucis, ja būtu to zinājis.

Pazīstamā kustība, grozot pudeles slaidajās, graciozajās plaukstās, gaisināja dažas noguruma rievas viņa sejā un darīja to jaunāku, katrā ziņā jaunāku par trīsdesmit gadiem. Pat ievērojami jaunāku par trīs­desmit. Viņš izskatījās pārāk jauns, lai būtu viesnīcnieks. Pārāk jauns, lai viņa seju izvagotu tik daudzas noguruma rievas.

Sasniedzis kāpņu augšgalu, Kots atvēra durvis. Viņa istaba bija askētiski vienkārša, gandrīz kā mūka celle. Istabas vidū bija melns akmens pavards, divi krēsli un neliels rakstāmgalds. Vēl istabā atra­dās šaura gulta ar lielu, tumšu lādi kājgalī. Pie sienām nebija nekādu rotājumu, un grīdu nesedza paklājs.

Gaitenī atskanēja soļi, un istabā ienāca jauns vīrietis, nesdams sautējuma bļodu, kas kūpēja un smaržoja pēc pipariem. Viņš bija tumš­matains un pievilcīgs, ar možu smaidu un viltīgām acīm. Tik vēlu tu neesi nācis augšā jau vairākas nedēļas, viņš teica, pasniegdams bļodu. Šovakar laikam labi raisījās stāsti, Reši.

Reši bija vēl viens no viesnīcnieka vārdiem gandrīz vai iesauka. To dzirdēdams, viņš savilka vienu mutes kaktiņu greizā smaidā un ieslīga dziļajā krēslā pie pavarda. Nu, ko tu šodien iemācījies, Bast?

- Šodien, skolotāj, es iemācījos, kāpēc lieliem mīlētājiem ir labāka redze nekā lieliem zinātniekiem.

- Un kāpēc tā ir, Bast? Kots jautāja ar tikko jaušamu uzjautri­nājumu balsī.

Basts aizvēra durvis un, atnācis atpakaļ, apsēdās otrā krēslā, pa­griezdams to tā, lai sēdētu ar seju pret savu skolotāju un uguni. Viņa kustības bija neparasti izsmalcinātas un graciozas, it kā viņš grasītos dejot. Tāpēc, Reši, ka visas gudrākās grāmatas atrodas iekštelpās, kur ir slikts apgaismojums. Bet skaistas meitenes visbiežāk ir sastopamas ārā, saulē, tāpēc daudz vieglāk ir viņas vērot, neriskējot ar kaitējumu acīm.

Kots pamāja ar galvu. Tomēr sevišķi gudrs audzēknis var iznest grāmatu ārā un radīt sev labākus apstākļus, nebaidoties pasliktināt savas dārgās redzes spējas.

- Es reiz domāju tāpat, Reši. Jo es, protams, biju sevišķi gudrs audzēknis.

- Protams.

- Bet, kad es biju atradis vietu saulē, kur varēju lasīt, garām nāca skaista meitene, un neko tamlīdzīgu darīt vairs nebija iespējams, Basts izteiksmīgi pabeidza.

Kots nopūtās. Vai es nemaldos, pieņemot, ka tu šodien nepaguvi izlasīt neko no Celum Tinture?

Basts pamanījās izskatīties mazliet nokaunējies.

Raudzīdamies ugunī, Kots mēģināja savilkt bargu seju, taču tas neizdevās. Ai, Bast, es ceru, ka viņa bija jauka kā silts vējiņš ēnā! Es esmu slikts skolotājs, ja tā saku, taču es priecājos. Pašlaik es nejū­tos gatavs garām mācību stundām. Viņš brīdi klusēja. Kārteram šovakar uzbruka skraels.

Basta omulīgais smaids pazuda kā saplīsusi maska un nobālušajā sejā parādījās satriekta izteiksme. Skraels? Viņš pa pusei uzslējās no krēsla, itin kā gribēdams mesties ārā no istabas, bet tad samulsis sarauca pieri un piespieda sevi apsēsties atpakaļ. Kā tu zini? Kurš atrada līķi?

- Kārters ir dzīvs. Viņš to atnesa šurp. Uzbrucējs bija tikai viens.

- Viens atsevišķs skraels nav iespējams, tāda vispār nav, Basts noteikti sacīja. Tu taču zini!

- Zinu, Kots atbildēja. Bet fakts paliek tāds, ka šoreiz tas bija viens.

- Un Kārters to nogalināja? Basts jautāja. Tad tas nevarēja būt skraels. Varbūt…

- Bast, tas bija viens no skraeliem. Es to redzēju. Kots nopietni paskatījās uz viņu. Kārteram vienkārši laimējās. Kaut ari viņš bija pamatīgi savainots. Četrdesmit astoņas šuves! Es izlietoju gandrīz visu savu ķirurga diegu. Kots pievilka tuvāk sautējuma bļodu. Ja kāds jautā, saki, ka mans vectēvs pavadīja un apsargāja ceļotāju karavānas un iemācīja man tīrīt un sašūt brūces. Šovakar viņi bija pārāk satriekti, lai man to pajautātu, bet rit droši vien kļūs ziņkārīgi. To es negribu. Kots uzpūta sautējumam, un viņa seju ietina garaiņu mutulis.

- Ko jūs izdarījāt ar beigto radījumu?

- Es ar to nedarīju neko, Kots uzsvērti atbildēja. Es esmu tikai viesnīcnieks. No tādām lietām es neko nesaprotu.

- Reši, tu taču nedrīksti ļaut viņiem ņemties ar to uz savu roku!

Kots nopūtās. Viņi to aiznesa priesterim. Un priesteris veica visas

pareizās darbības visu aplamo iemeslu dēļ.

Basts pavēra muti, bet Kots turpināja, pirms viņš bija paguvis kaut ko pateikt. Jā, es pārliecinājos, ka bedre ir pietiekami dziļa. Jā, es pārliecinājos, ka ugunī ir pīlādža zari. Jā, es pārliecinājos, ka tā bries­moņa atliekas dega ilgi un pamatīgi, pirms viņi tās apraka. Un, jā, es pārliecinājos, ka neviens nav paturējis sev kādu drupatu piemiņai. Viņš drūmi savilka uzacis. Tu taču zini, ka es neesmu idiots!

Basts acīmredzami nomierinājās un atlaidās dziļāk krēslā. To es zinu, Reši. Bet puse šo ļautiņu bez palīdzības nejēdz ne tik daudz kā čurāt pa vējam. Kādu laiku viņš domīgi klusēja. Nevaru iedomāties, kāpēc tas radījums bija tikai viens!

- Varbūt pārējie nobeidzās, nākdami pāri kalniem, Kots pieļāva.

- Un dzīvs palika tikai šis viens.

- Var jau būt, Basts negribīgi piekrita.

- Bet varbūt vainīga vētra, kas plosījās pirms pāris dienām, Kots kavējās minējumos. īsta vezumu gāzēja, kā mūsu trupā kādreiz mēdza sacīt. Vējš un lietus varēja atraut vienu indivīdu nost no pārējā bara.

- Tava pirmā doma man patika labāk, Reši, Basts noraizējies teica. Trīs vai četri skraeli izietu cauri šai pilsētiņai kā… kā…

- Kā karsts nazis cauri sviestam?

- Drīzāk kā vairāki karsti naži cauri vairākiem zemnieku dučiem, Basts sausi atteica. Šie cilvēki nav spējīgi sevi aizsargāt. Varu derēt, ka visā pilsētiņā neatrastos vairāk par sešiem zobeniem. Un pret skraeliem ari zobeni būtu diezgan bezspēcīgi.

Ilgu laiku valdīja domu piesātināts klusums. Pēc brīža Basts sāka knosīties. Vai viņi pastāstīja vēl kaut ko jaunu?

Kots papurināja galvu. Līdz jaunumiem viņi šovakar netika. Kārters visu pārtrauca jau tad, kad viņi tikko bija sākuši apcerēt vecos stāstus. Laikam jau tas ir diezgan neparasti. Rītvakar viņi visi atgrie­zīsies šeit. Tas nozīmē, ka man būs ko darīt.

Kots ar karoti izklaidīgi bakstīja sautējumu. Man būtu vajadzējis atpirkt skraelu no Kārtera, viņš prātoja. Par to naudu viņš varētu nopirkt sev jaunu zirgu. Cilvēki no visām malām nāktu apskatīt mūsu ieguvumu. Mūsu veikals pārmaiņas pēc piedzīvotu teicamu uzplau­kumu.

Basts veltīja viņam mēmu, izbiedētu skatienu.

Kots izdarīja nomierinošu kustību ar plaukstā saņemto karoti. Es jokoju, Bast! Viņš bāli pasmaidīja. Bet tas tomēr būtu bijis patīkami.

- Nē, Reši, tas nepavisam nebūtu bijis patīkami! Basts uzsvērti teica. “Cilvēki no visām malām nāktu apskatīt mūsu ieguvumu,” viņš izsmējīgi atkārtoja. Nē, nudien!

- Veikals būtu bijis patīkams, Kots precizēja. Veikals būtu patī­kams. Viņš atkal iebāza karoti sautējumā. Jebkas būtu patīkams.

Krietnu brīdi abi vīri sēdēja klusēdami. Saņēmis bļodu plaukstās, Kots drūmi raudzījās sautējumā, taču viņa skatiens kavējās citur. Tu šeit noteikti jūties briesmīgi, Bast, viņš beidzot teica. Tu droši vien esi nonīcis aiz garlaicības!

Basts paraustīja plecus. Pilsētiņā dzīvo vairākas jaunas sievas. Un vesels pulks jauku meiteņu. Viņš pasmīnēja kā puišelis. Es cenšos pats atrast sev izklaidēšanos.

- Tas ir labi, Bast. Atkal iestājās klusums. Kots iebāza mutē vēl vienu karoti sautējuma un sakošļājis to norija. Saproti, viņi domāja, ka tas ir dēmons!

Basts atkal paraustīja plecus. Tā tas varēja būt, Reši. Droši vien tas ir vislabākais, ko viņi varētu domāt.

- Es zinu. Patiesībā es pats viņus uz to paskubināju. Bet tu taču zini, ko tas nozīmē! Viņš paskatījās Bastam acīs. Kalējam tuvākajās dienās būs pārpilnas rokas darba.

Basta seja pēkšņi kļuva tukša un neizteiksmīga. Ak tā!

Kots pamāja ar galvu. Es tev nepārmetīšu, ja gribēsi doties pro­jām, Bast. Tu vari sev atrast labāku vietu nekā šī.

Basts satriekts paskatījās uz viņu. Es nevaru doties projām, Reši! Viņš vairākas reizes atvēra un aizvēra muti, nespēdams atrast piemē­rotus vārdus. Kurš gan cits mani mācīs?

Kots pasmaidīja, un īsu bridi viņa seja atklāja, cik viņš patiešām jauns. Zem noguruma ievilktajām līnijām un rāmās viesnīcnieka iz­teiksmes viņš izskatījās tikpat jauneklīgs kā viņa tumšmatainais biedrs.

- Patiešām, kurš? Viņš ar karoti norādīja uz durvīm. Nu tad ej un lasi savu lasāmo vai patraucē kāda pilsētnieka meitu! Tu noteikti vari darīt kaut ko interesantāku nekā skatīties, kā es ēdu!

- Patiesībā…

- Pazūdi, dēmon! Kots teica ar pusizēstu muti, pāriedams uz temiešu valodu, kurā jautās spēcīgs akcents. Tehus antausa cha!

Basts satrūkās, tad skaļi iesmējās un ar vienu roku izdarīja neķītru žestu.

Kots norija kumosu un pārgāja uz citu valodu. -Aroi te dennaleyan!

- Izbeidz! Basts pārmetoši teica, un smaids pazuda no viņa sejas.

- Tas jau ir apvainojums.

- Pie zemes un akmens, es atsakos no tevis! Kots iemērca pirkstus kausā, kas atradās blakus, un nevērīgi papurināja plaukstu uz Basta pusi. Lai padzīts top krāšņums!

- Ar sidru? Basts pamanījās izskatīties vienlaikus uzjautrināts un sadusmots un notrauca pilienu no krekla priekšpuses. Traips man te nav vajadzīgs.

Kots iebāza mutē vēl vienu karoti. Ej un to izmērcē! Ja stāvoklis kļūs bezcerīgs, iesaku tev izmēģināt daudzās šķīdinātāju receptes no Celum Tinture. Trīspadsmitā nodaļa, ja nemaldos.

- Labi.

Basts piecēlās un savā neparastajā, nevērīgi graciozajā gaitā aizgāja līdz durvīm. Pasauc, ja kaut kas vajadzīgs! Viņš aizvēra durvis aiz sevis.

Kots ēda lēni un ar maizes gabalu uzslaucīja pēdējās sautējuma paliekas. Ēzdams viņš skatījās pa logu vai vismaz mēģināja skatīties, jo gaisma pārvērta rūti spogulī uz āra tumsas fona.

Viņš aplaida nemierpilnu skatienu istabai. Pavards bija būvēts no tāda paša melna akmens kā kamīns, kas atradās apakšstāvā. Tas slējās istabas vidū būvmeistarlbas sasniegums, par kuru Kots jutās itin lepns. Gulta bija maza, gandrīz kā guļamlāva, un, ja to aptaustītu, izrādītos, ka tai nav gandrīz nekāda vērā ņemama matrača.

Uzmanīgs vērotājs pamanītu, ka Kota skatiens no kaut kā vairās. Tā cilvēks mēdz vairīties no bijušās mīļotās skatiena oficiālās pusdienās vai no sena ienaidnieka acīm vēlā vakarā ļaužu pilnas alus dzertuves attālākajā kaktā.

Kots mēģināja atslābināties, taču tas neizdevās; viņš nemierīgi sa­kustējās, nopūtās, sagrozījās krēslā, un viņa acis gluži negribot pie­vērsās lādei gultas kājgalī.

Lāde bija gatavota no roaha, reta un smaga kokmateriāla, kas bija tumšs kā ogle un gluds kā pulēts stikls. To augstu vērtēja smaržvielu izgatavotāji un alķīmiķi: koka gabals īkšķa lielumā pazinējiem bija zelta vērts. Lāde, kas gatavota no tāda materiāla, pārsniedza visas izšķēr­dības robežas.

Lāde bija aizslēgta trejām kārtām. Tai bija dzelzs atslēga, vara at­slēga un atslēga, kuru nevarēja redzēt. Šovakar koks izplatīja istabā tikko jaušamu citrusa un karsētas dzelzs smaržu.

Apstājies pie lādes, Kota skatiens nesteidzās tūlīt novērsties. Tas netiecās manīgi aizslīdēt sānis, it kā viņš gribētu izlikties, ka tāda priekšmeta vispār nav. Taču īsā mirklī viņa seja atguva visus tos vaib­stus, ko vienkāršie ikdienas prieki bija lēnām nodeldējuši un gaisinā­juši. Viņa pudeļu un grāmatu sniegtais mierinājums vienā sekundē zuda, atstājot acīs tikai tukšumu un trulu sāpi. Kādu laiku Kota seju pārņēma neapslāpētas ilgas un nožēla.

Pēc tam tās pazuda un palika tikai gurdena seja, kuras īpašnieks bija viesnīcnieks, vārdā Kots. Viņš vēlreiz nopūtās, pats to nemanīdams, un piespieda sevi piecelties kājās.

Pagāja ilgs laiks, iekams viņš aizgāja garām lādei līdz savai gultai. Un pagāja ilgs laiks, iekams viņš pēc apgulšanās ieslīga miegā.

Kā Kots bija paredzējis, nākamajā vakarā viri atkal ieradās “Ceļakmenī” iedzert pa kausam alus un paēst vakariņas. Nedaudzie mēģinā­jumi nodoties stāstiem bija nevarīgi un drīz vien apklusa. Nevienam nebija atbilstoša noskaņojuma.

Tāpēc jau itin agrā vakara stundā sarunas pievērsās svarīgākiem jautājumiem. Apmeklētāji pārsprieda valodas, kas bija sasniegušas pilsētiņu, un pa lielākai daļai tās bija satraucošas. Nožēlnieku karalim lielas galvassāpes sagādāja Resavekas dumpinieki. Tas izraisīja zināmas bažas, taču šīs valodas bija diezgan attālinātas un aptuvenas. Resaveka atradās krietnā attālumā, un pat vecais Kobs, zinošākais no visiem, tikai ar grūtībām spēja atrast to kartē.

Vīri apsprieda karu katrs no sava skatpunkta. Vecais Kobs paredzēja, ka pēc ražas novākšanas uzlikšot trešo nodokli. Neviens to neapstrī­dēja, kaut gan pat vecākie ļaudis neatcerējās piedzīvojuši trīskārtējas izsūkšanas gadu.

Džeiks sprieda, ka raža būšot gana laba un lielāko daļu ģimeņu trešais nodoklis nespēšot izputināt. Ja nu vien tādus kā Bentliji, kas jau tagad tik tikko spēja savilkt galus. Un vēl tādus kā Orrisoni, kam nemitīgi pazuda aitas. Un, protams, Trako Mārtiņu, kas šogad bija iesējis tikai miežus. Ikviens daudzmaz saprātīgs lauksaimnieks bija sējis pupas. Attiecībā uz karošanu tas vismaz bija labvēlīgs apstāklis: karotāji bagātīgi patērēja pupas, tātad cenas turēsies augstas.

Pēc dažiem dzēriena kausiem izskanēja nopietnākas bažas. Pa ce­ļiem klejoja dezertējuši karavīri un citi laimes meklētāji, tāpēc pat īsi ceļojumi bija kļuvuši bīstami. Ceļi, protams, vienmēr bija slikti, tāpat kā ziema vienmēr bija auksta. Cilvēki pasūrojās, veica saprātīgus dro­šības pasākumus un turpināja dzīvot savu līdzšinējo dzīvi.

Tomēr šoreiz stāvoklis bija citāds. Pēdējos divos mēnešos ceļi bija kļuvuši tik slikti, ka cilvēki mitējās sūroties. Pēdējai karavānai bija divi vezumi un četri sargi. Tirgotājs bija prasījis desmit peniju par pus­mārciņu sāls un piecpadsmit peniju par kluci cukura. Viņam nebija ne piparu, ne kanēļa, ne šokolādes. Viņam bija neliels maisiņš kafijas, bet par to viņš gribēja divus sudraba talantus. Sākumā cilvēki bija smējušies par viņa cenām. Kad viņš tomēr nebija piekāpies, tie bija spļāvuši un raidījuši viņam lāstus.

Tas bija noticis pirms divām dienkopām: pirms divdesmit divām die­nām. Kopš tā laika te nebija parādījies neviens nopietns tirgotājs, kaut gan pašlaik bija tirgošanās sezona. Tāpēc, par spīti trešajam nodok­lim, kas draudīgi melnēja visu prātos, cilvēki lūkojās savos makos un vēlējās, kaut būtu nopirkuši jel kādu nieku, jo, kas zina, sniegs var uznākt agri.

Neviens nerunāja par iepriekšējo vakaru un par radījumu, ko viņi bija sadedzinājuši un aprakuši. Protams, par to runāja citi. Visa pil­sētiņa zumēja no valodām. Kārtera ievainojumu dēļ cilvēki satrauktos stāstus uzklausīja pa pusei nopietni bet tikai pa pusei. Šur tur palai­kam izskanēja vārds “dēmons”, taču to pavadīja smaidi, kas slēpās aiz mutei piespiestām plaukstām.

Melno radījumu pirms sadedzināšanas bija redzējuši tikai seši vecie draugi. Viens no tiem bija ievainots, un pārējie pieci bija iedzēruši. Ari priesteris bija to redzējis, bet dēmonus redzēt jau bija viņa darbs. Dēmoni labvēlīgi ietekmēja viņa veikalu.

Laikam mīklaino briesmoni bija redzējis ari viesnīcnieks. Bet viņš nebija šejienietis. Viņš nevarēja zināt vienkāršo patiesību, ko skaidri zināja ikviens šajā pilsētiņā dzimis un audzis cilvēks: stāstus šeit mī­lēja, bet stāstu darbība notika citur. Šī nebija vieta, kur mājo dēmoni.

Turklāt stāvoklis tāpat bija gana nepatīkams, lai cilvēki nemeklētu jaunas neērtības. Vecais Kobs un viņa draugi zināja, ka runāt nav lielas jēgas. Jebkādi mēģinājumi pārliecināt ļaudis tikai padarītu viņus par apsmieklu tāpat kā Trako Mārtiņu, kas gadiem ilgi pūlējās izrakt aku pats savas mājas iekšienē.

Tomēr viņi visi nopirka no kalēja gabalu auksti kaltas dzelzs, tik smagu, cik spēja pacilāt, un neviens neteica pārējiem, ko domā. Viņi tikai sūrojās, ka ceļi esot slikti un kļūstot vēl sliktāki. Viņi runāja par tirgotājiem, dezertieriem un nodokļiem, un par to, ka sāls nepietikšot līdz ziemas beigām. Viņi atcerējās, ka pirms trim gadiem neviens pat nebūtu iedomājies naktī aizslēgt durvis, kur nu vēl aizsprostot tās no iekšpuses!

Pēc tam sarunas sāka apsīkt, un, kaut gan neviens neatklāja savas domas, vakars beidzās drūmā noskaņā. Tā pēdējā laikā beidzās daudzi vakari, jo laiki bija tādi, kādi bija.