Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . Dīvainais pievilkšanas spēks

TRĪS MINŪTES VĒLĀK es tuvojos tuvākā nomas staļļa durvīm. Labi ģērbies keldietis pasmaidīja, mani ieraugot, un panācās pretī. Lab­dien, jaunskungs! viņš teica, sniegdams roku. Mani sauc Kaerva. Vai drīkstu jautāt…

- Man vajadzīgs zirgs, es paziņoju, aši paspiedis viņa plaukstu.

- Veselīgs, labi atpūties un labi paēdis. Tāds, kas šodien spēs sešas stundas jāt pa grūtu ceļu.

- Protams, protams, Kaerva sacīja, berzēdams rokas un mādams ar galvu. Ar Dieva palīgu viss ir iespējams. Ļoti priecāšos…

- Paklausieties! es viņu vēlreiz pārtraucu. Es ļoti steidzos, tāpēc ievadu izlaidīsim. Es netēlošu, ka man tas nav svarīgi. Un jūs netērēsiet manu laiku, izrādot pēc kārtas visus savus kleperus. Ja pēc desmit minūtēm es nebūšu ticis pie zirga, iešu projām un nopirkšu to citur.

- Paskatījos viņam acīs. Lhinsatva?

Keldietis izskatījās gluži satriekts. Ser, zirgu nekad nedrīkst pirkt tādā steigā! Sievu tak jūs sev neizvēlēsieties desmit minūtēs, un uz ceļa zirgs ir svarīgāks nekā sieva! Viņš bikli pasmaidīja. Pat Dievs tā nedarīja…

Man nācās pārtraukt viņu vēlreiz. Dievs šodien nepērk zirgu. To daru es.

Kalsnais keldietis mirkli klusēja, cenzdamies sakopot domas. La­bi! viņš klusi sacīja drīzāk sev pašam, nevis man. Lhin, ejam ska­tīties, kas man šeit ir!

Apgājuši stallim no ārpuses, mēs apstājāmies pie neliela aploka. Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz zirgu netālu no iežogojuma. Tā dābolainā ķēve ir ļoti uzticama. Viņa var jātnieku aiznest…

Neklausīdamies viņā, es pārlaidu skatienu pusducim zirgu, kas dīki grozījās aploka iekšpusē. Kaut gan man nebija ne līdzekļu, ne iemesla zirga turēšanai, es pratu atšķirt labu dzīvnieku no slikta, un neviens no šeit redzamajiem neatbilda manai vajadzībai.

Redziet, trupas ceļotāji dzīvo un mirst kopā ar zirgiem, kas velk viņu ratus, un mani vecāki bija paguvuši šajā jomā mani pienācīgi izskolot. Jau astoņu gadu vecumā es pratu novērtēt zirgu un zināju, kādam jābūt labam zirgam. Pilsētnieki regulāri centās mums iesmērēt pusdzīvus vai nodzītus lopiņus, labi zinādami, ka savus maldus mēs atklāsim tikai tad, kad būsim daudzu jūdžu un dienu attālumā. Ja kāds sadomātu pārdot klibu ādaini savam kaimiņam, viņš iedzīvotos lielās nepatikšanās, bet kāpēc lai nevarētu piemānīt kaut kādus nožē­lojamus ceļiniekus?

Saraucis pieri, es paskatījos staļļa saimniekam acīs. Jūs esat jau iztērējis divas minūtes no mana dārgā laika, tāpēc redzu, ka joprojām nesaprotat manu stāvokli. Centīšos izteikties, cik skaidri vien iespē­jams. Man vajadzīgs zirgs, kas šodien spēj veikt garu un grūtu ceļu. Par tādu es maksāšu uz vietas skaidrā nauda bez stīvēšanās. Pacēlu vienā rokā maku, kas no jauna bija kļuvis smags, un to sakratīju, zinādams, ka viņš pēc skaņas pazīs īstu keldiešu sudrabu.

- Ja tu pārdosi man zirgu, kas nometīs pakavu, sāks klibot vai raustīsies no ēnām, es zaudēšu ļoti svarīgu izdevību. Neatgūstamu izdevību. Ja tā notiks, es nenākšu atpakaļ atprasīt savu naudu. Es ne­rakstīšu sūdzību konsteblam. Es jau šovakar atgriezīšos Imrē un pielai­dīšu tavai mājai uguni. Un, kad tu naktskreklā un naktscepurē izskriesi pa durvīm, es tevi nogalināšu, izcepšu un apēdīšu. Turpat tavā zālienā, kaimiņu acu priekšā.

Mans skatiens bija caururbjoši nopietns. Tāds ir mans piedāvātais darījums, Kaerva. Ja tas tev nav pieņemams, saki skaidri, un es iešu uz citu vietu. Ja ir, tad beidz demonstrēt šos ādiniekus un rādi man kārtīgu zirgu!

Druknais keldietis lūkojās manī drīzāk apjucis nekā nobijies. Re­dzēju, ka viņš cenšas tikt skaidrībā par neparasto situāciju. Iespējams, viņš nosprieda, ka esmu vai nu bīstams ārprātīgais, vai arī augsta aristokrāta dēls. Vai varbūt abi kopā.

- Lai notiek! viņš teica, vairs nepūlēdamies ielikt balsī iztapīgu pievilcību. Ja tu saki “grūtu ceļu”, cik grūtu tu īsti domā?

- Ļoti grūtu, es atbildēju. Man šodien jānojāj septiņdesmit jūdzes. Pa zemesceļiem.

- Vai vajadzēs arī seglus un citus piederumus?

Es pamāju ar galvu. Bet neko izsmalcinātu. Neko jaunu.

Viņš dziļi ievilka elpu. Labi, un cik naudas tu esi gatavs izdot?

Papurināju galvu un skopi pasmaidīju. Rādi zirgu un nosauc savu cenu! Man labi derētu volders. Tas var būt pat pagrūti valdāms, ja vien tam ir daudz enerģijas. Varētu būt pat daļējs volders vai keršenfortietis.

Kaerva pamāja ar galvu un veda mani atpakaļ uz staļļa plati atvērto durvju pusi.Man ir viens keršens. īsts tīrasiņu dzīvnieks. Viņš pameta ar roku vienam no staļļa puišiem. Ved ārā mūsu melno skais­tuli un ašāk par citām reizēm! Zēns skriešus metās izpildīt rīkojumu.

Staļļa saimnieks atkal pievērsās man: Tas ir izcils zirgs. Pirms to nopirku, es drošības dēļ izpētīju visus tā ciltsrakstus. Noauļoju pusjūdzi, un tas pat nenosvīda, un tik vieglu gaitu es vēl nebiju pie­redzējis. To nu es jaunajam kungam nemeloju.

Es pamāju ar galvu: tīrasiņu keršens manam nolūkam bija ļoti pie­mērots. Šīs šķirnes zirgu izturība bija gluži leģendāra, bet skaidrs, ka tas nozīmēja arī atbilstošu cenu. Lai trenēts Keršenas rikšotājs varēja maksāt duci talantu. Cik tu par to prasi?

- Apaļus divus desmitniekus, viņš atbildēja bez jebkādas minsti­nāšanās vai vainas pieskaņas balsī.

Žēlīgais Tehlu, divdesmit talantu! Tādam zirgam vajadzētu būt ap­kaltam ar sudraba pakaviem. Es neesmu noskaņots uz garu kaulē­šanos, Kaerva! strupi paziņoju.

- To kungs jau pateica pietiekami skaidri, viņš atbildēja. Un es nosaucu godīgu cenu. Skaties! Tūlīt sapratīsi, kāpēc.

Puisis izsteidzās no staļļa, vezdams varenu zirgu ar gludu, spīdīgu spalvu. Tas bija vismaz astoņpadsmit plaukstu augsts, lepni izslietu galvu, viscaur melns no purna līdz astes galam. Viņam patīk joņot, Kaerva teica ar patiesu mīlestību balsī. Viņš pārlaida roku gludajam, melnajam kaklam. Un paskaties, kāda krāsa! Nevienas bālas spalviņas, tāpēc viņš nemaksā nieka šimus, bet ir visu divdesmit talantu vērts.

- Krāsa mani neinteresē, es izklaidīgi sacīju, pētīdams, vai zirgan nav vecu ievainojumu vai vecuma pazīmju. Tādu nebija. Zirgs bija jauns un stiprs, ar mirdzoši spožu spalvu. Man ir svarīgi ātri tikt uz priekšu.

- Es saprotu, saimnieks kā atvainodamies teica. Bet krāsu es nevaru nepieminēt. Ja pagaidītu vēl pāris dienkopu, viegli atrastos kāds jauns kungs, kas maksātu par viņa izskatu vien.

Zināju, ka tā ir taisnība. Vai viņam ir vārds? es jautāju, lēni pieiedams melnim pavisam tuvu, lai tas varētu apostīt manas rokas un pierast pie mana tuvuma. Pirkumu var izdarīt ātri, bet draudzībai ar zirgu vajadzīgs laiks. Jābūt lielam nejēgam, lai steidzinātu sparīga, jauna keršena pirmos iespaidus.

- Neviens vēl īsti nav pielipis, saimnieks atbildēja.

- Kā tevi sauc, manu zēn? es laipni jautāju, lai zirgs pierastu pie manas balss. Melnis uzmanīgi apostīja manu plaukstu, vērīgi lūkoda­mies manī ar vienu lielo, gudro aci. Tas nemēģināja atkāpties, tomēr bija nepārprotami sasprindzis. Turpinādams runāt, es piegāju tam pavisam klāt, cerēdams, ka manas balss skaņa to nomierinās. Tu esi pelnījis labu vārdu. Es negribētu, lai kāds kundziņš ar apšaubāmu prāta asumu uzspiestu tev nepiemērotu, atbaidošu vārdu: Pusnakts, Kvēps, Krauklis…

Piegājis pavisam klāt, uzliku plaukstu zirgam uz kakla. Āda nodre­bēja, tomēr dzīvnieks neatrāvās. Man vajadzēja justies drošam gan par viņa izturību, gan temperamentu. Nedrīkstēju riskēt, sēžoties mugurā tramīgam zirgam. Kāds nejēga varētu nosaukt tevi par Piķi vai Mori, un tādi vārdi nekam neder. Vai par Tumsu, un tas neko nepasaka par tavu dabu. Un tevi nepavisam nedrīkst nosaukt par Melni, tas ir pārāk necils vārds tādam princim kā tu.

Mans tēvs vienmēr tā sarunājās ar jauniegādātiem zirgiem, vien­muļi skandēdams vārdus nomierinošā ritmā. Glāstīju dzīvnieka kaklu un runāju, nepievērsdams uzmanību pašiem vārdiem. Daudz svarīgāks zirgam ir balss tonis. Tu esi nācis tālu ceļu. Tev vajadzīgs lepns vārds, lai neviens tevi neuzskatītu par vienkāršu zirgu. Vai tavs agrākais saim­nieks bija keldietis? es jautāju. Ve vanaloi. Tu teriam keta. Palan te?

Jutu, ka zirgs mazliet atslābst, dzirdēdams pazīstamu valodu. Aiz­gāju tam otrā pusē, joprojām to uzmanīgi vērodams un ļaudams tam pierast pie manas klātbūtnes. Tu Ketha? es jautāju. Vai tu esi Ogle?

- Tu mahne? Vai tu esi Ēna?

Gribēju teikt “Mijkrēslis”, taču nespēju atcerēties īsto siaru vārdu. Negribēdams apklust, dūdoju tikai tālāk, tēlodams, cik labi pratu, un vienlaikus pārbaudīju, vai zirga nagi nav aplauzti vai ieplaisājuši. Tu Keth-Selhan?Vai tu esi Novakars?

Lielais melnis nolieca galvu un pieglaudās man ar purnu. Es tev patīku, vai ne? iesmiedamies pajautāju, kaut gan zināju, ka īstais iemesls ir tas, ka zirgs saodis kaltētu ābolu paciņu, ko biju paslēpis vienā no apmetņa kabatām. Pats galvenais bija tas, ka viņš ir mani sajutis. Ja zirgs jūtas pietiekami brīvi, lai pieglaustos man ar purnu, ēdienu meklējot, mēs noteikti sapratīsimies arī grūtas, garas dienas ceļojumā.

- Man šķiet, ka viņam piestāv vārds Kets Selhans, es teicu, atkal pievērsdamies Kaervam. Vai man jāzina vēl kaut kas?

Kaerva izskatījās mazliet nemierīgs. Viņš labajā pusē mēdz drusku raustīties.

- Drusku?

- Tikai drusku. Šķiet, saprātīgi jārēķinās, ka no tās puses viņu var viegli iztrūcināt, tomēr pats es neko tādu neesmu pieredzējis.

- Kā viņš ir trenēts? īsā pavadā vai brīvākā stilā?

- īsā pavadā.

- Ļoti labi. Šim darījumam atlikusi vēl viena minūte. Dzīvnieks ir labs, bet divdesmit talantu es par viņu neatdošu. Centos runāt ar dziļu pārliecību balsī, kaut gan sirdī man tādas nebija. Zirgs patiešām bija lielisks, un viņa spalvas krāsa nenoliedzami cēla viņa vērtību vis­maz līdz divdesmit talantiem. Tomēr es centos iziet cauri ierastajām norisēm un nospiest pārdevēju kaut vai līdz deviņpadsmit. Tad man paliktu vismaz tik daudz naudas, lai Trebonā varētu samaksāt par vakariņām un naktsmītni.

- Nu labi! Kaerva piekrita. Vienosimies par sešpadsmit!

Tikai kādreizējais skatuves treniņš ļāva man noslēpt pārsteigumu

par pēkšņo piekāpšanos. Piecpadsmit! es teicu, tēlodams sašutumu.

- Un kopā ar segliem, piederumiem un auzu maisu. Sāku skaitīt naudu, it kā darījums būtu jau noslēgts.

Neticamā kārtā Kaerva pamāja ar galvu un lika vienam staļļa pui­šiem atnest seglus un aprīkojumu.

Kamēr palīgs segloja lielo melni, es noskaitīju Kaervam saujā minēto naudas summu. Keldietis, šķiet, jutās neveikli un vairījās no mana skatiena.

Ja es tik labi nepazītu zirgus, man būtu jādomā, ka esmu pie­krāpts. Varbūt šis zirgs bija zagts? Varbūt saimniekam izmisīgi vaja­dzēja naudu?

Lai kāds būtu iemesls, es par to nebēdāju. Man bija uzsmaidījusi veiksme. Turklāt liels ieguvums bija tas, ka pēc nokļūšanas Trebonā es droši vien varēšu zirgu pārdot, iegūstot nelielu peļņu. Patiesībā man tas būs jāpārdod, cik drīz vien iespējams pat tad, ja es darījumā zaudētu naudu. Stallis, ēdiens un kopšana tādam zirgam kā šis izmak­sātu peniju dienā. Es nevarēju atļauties viņu paturēt.

Ieliku ceļamaisu seglu somā, pārbaudīju seglu jostu un kāpšļus, tad uzkāpu Ketam Selhanam mugurā. Viņš viegli padidījās pa labi, gribēdams drīzāk mesties rikšos. Arī es nevēlējos kavēties. Pievilku pavadu, un mēs devāmies ceļā.

* * *

Grūtībām, ko mēdz sagādāt zirgi, visbiežāk nav nekāda sakara ar pašiem zirgiem. Tās rada jātnieka nemākulība. Saimnieki zirgus slikti apkaļ, nepareizi seglo, nepietiekami baro un pēc tam sūrojas, ka tiem iesmērēts klibs, greizs vai nevaldāms dzīvnieks.

Es pazinu zirgus. Vecāki bija man iemācījuši jāt un tos kopt. Kaut gan mana pieredze vairāk saistījās ar spēcīgiem vilcējiem, kas pare­dzēti galvenokārt vezumu pārvietošanai, nevis rikšošanai, es vajadzī­bas gadījumā pratu arī jāt auļos.

Jātnieki, kas steidzas, nereti uzsāk dzīt zirgu pārāk strauji un nesau­dzīgi. Viņi sāk ceļu pilnā ātrumā, un zirgs jau pēc stundas klibo vai zaudē spēkus. Tā ir milzīga aplamība. Tikai nelabojams kretīns tā var apieties ar savu zirgu.

Tomēr teikšu pavisam atklāti: jutos gatavs nodzīt Ketu Selhanu kaut līdz nāvei, ja vien tas mani laikus nogādātu Trebonā. Ir brīži, kad es gribu būt kretīns. Būtu varējis nogalināt kaut duci zirgu, ja tas man palīdzētu iegūt ziņas par čandriāniem un par to, kāpēc viņi noga­lināja manus vecākus.

Taču tādām vēlmēm padoties nebija nekādas jēgas. Beigts zirgs mani neaiznesīs uz Trebonu. To izdarīs tikai dzīvs rikšotājs.

Tāpēc es sākumā vadīju Ketu Selhanu rāmā solī, lai zirgs iesildītos. Laikam nojauzdams manu nepacietību, zirgs izrādīja tieksmi rikšot ātrāk, un, ja mums vajadzētu jāt tikai jūdzi vai trīs, es viņam ar prieku būtu to ļāvis. Taču zirgs man bija vajadzīgs vismaz piecdesmit, varbūt pat septiņdesmit jūdzēm, tātad jārikojas pacietīgi un apdomīgi. Man divas reizes nācās pievilkt grožus, lai zirgs tecētu rātnāk, un tikai pēc tam tas samierinājās un paklausīja.

Pēc pirmās jūdzes palaidu Ketu Selhanu vieglos rikšos. Zirgam bija līgana gaita, ar ko tas būtu izcēlies pat keršena pārstāvju vidū, tomēr rikši vienmēr mazliet krata jājēju, un manas jaunās šuves sāpīgi lika sevi manīt. Nojājis vēl apmēram jūdzi, paskubināju zirgu ātrāk. Tikai tad, kad Imre bija palikusi trīs vai četras jūdzes aiz muguras un priekšā stiepās labs, līdzens ceļš, es palaidu Ketu Selhanu auļos.

Beidzot varēdams brīvi skriet, tas metās uz priekšu kā viesulis. Saule nupat bija nožāvējusi rīta rasu, un zemnieki, kas laukos vāca kviešus un miežus, izbrīnījušies noskatījās mums pakaļ. Kets Selhans skrēja ātri tik ātri, ka vējš raustīja manu apmetni un tas plīvoja aiz muguras kā karogs. Kaut gan apzinājos, ka izskatos ļoti iespaidīgi, sasprindzinātais skausts drīz nogura, tāpēc es noraisīju apmetni un ieliku to seglu somā.

Kad ceļš veda cauri koku audzei, es atkal palēnināju zirga skrējienu līdz riksim. Tas deva viņam atpūtu, un mums nedraudēja iespēja aiz ceļa līkuma uzskriet kritušam kokam vai gausam vezumniekam. Kad apkārt atkal pletās ganības un ceļš bija pārredzams, no jauna palaidu zirgu auļos, un mēs lidojām kā vējš.

Pēc pusotras stundas Kets Selhans svīda un smagi elsoja, tomēr turējās labāk nekā es. Manas kājas šķita kļuvušas gluži ļenganas. Kaut gan biju jauns un fiziski spēcīgs, seglos nebiju sēdējis jau gadiem ilgi. Jājot darbojas citi muskuļi nekā staigājot, un auļošana prasa tādu pašu piepūli kā skriešana, ja vien nevēlas zirgam uzvelt divtik lielu slodzi.

Tāpēc es ar atvieglojumu sagaidīju nākamo mežoto ceļaposmu. No­lēcu no zirga un gabalu gāju kājām, dodams mums abiem pelnītu atpūtu. Pārdalījis vienu no āboliem, iedevu zirgam lielāko pusi. Spriedu, ka esam nojājuši apmēram trīsdesmit jūdzes, un saule vēl nebija pat sasniegusi augstāko punktu.

- Tas gāja viegli, es teicu Ketam Selhanam, saudzīgi glāstīdams dzīvnieka kaklu. Bet tu patiešām esi skaistulis! Tu taču neesi vēl paguris, vai ne?

Kad bijām nogājuši apmēram desmit minūtes, mums uzsmaidīja veiksme: ceļu šķērsoja neliels strauts, kam pāri stiepās koka tilts. Krietnu bridi ļāvu zirgam veldzēt slāpes, bet uzmanīju, lai tas neiz­dzertu par daudz, un vedu to atpakaļ uz ceļa.

No jauna uzkāpu seglos un pakāpeniski ievadīju zirgu auļos. Kājas man sāpēja un smeldza, un es pieliecos tuvāk zirga kaklam. Pakavu dipoņa skanēja gluži kā pavadījums rāmajai vēja dziesmai, kas nemi­tīgi šalca man ausīs.

Pirmo aizķeršanos piedzīvojām apmēram pēc stundas, kad vaja­dzēja šķērsot platu straumi. Upe nebūt nebija bīstama, taču man vaja­dzēja noņemt zirgam seglus un nest visus piederumus rokās, citādi tie varētu kļūt slapji. Es nedrīkstēju likt zirgam vairākas stundas jāt ar slapju aprīkojumu.

Otrā upes krastā nosusināju Ketu Selhanu ar savu segu un pēc tam atkal to apsegloju. Tas prasīja pusstundu, tāpēc zirgs bija ne vien atpūties, bet arī atdzisis, un man vēlreiz vajadzēja ļaut tam nestei­dzīgi iesildīties iet lēnos soļos, tad rikšot un pēc tam skriet. Upe bija man nolaupījusi veselu stundu. Baidījos, ka līdzīgs šķērslis ceļā var gadīties vēlreiz, un tad ūdens aukstums varbūt pārņemtu arī Selhana muskuļus. Ja tā notiktu, pat Tehlu vairs nespētu palaist zirgu auļos.

Pēc stundas mēs izjājām cauri nelielai pilsētiņai, kurā bija gandrīz tikai baznīca un krogs, turklāt abas ēkas atradās teju blakus. Apturēju Selhanu un ļāvu tam pie siles padzerties, bet pats tikmēr izstaipīju sastingušos muskuļus un bažīgi vēroju sauli.

Pēc tam lauki un zemnieku mājas parādījās arvien retāk un tos šķīra arvien lielāki attālumi. Koku audzes kļuva blīvākas un biezākas. Ceļš pārtapa šaurākā joslā, un tā stāvoklis bija ar katru brīdi sliktāks: akmeņaini posmi mijās ar izskalotām ieplakām. Ar katru noieto posmu mūsu gaita jūtami palēninājās. Bet, taisnību sakot, auļošanai tikpat vairs nepietika jaudas ne man, ne manam zirgam.

Beidzot mēs nonācām pie vēl vienas upes, kas šķērsoja ceļu. Ūdens bija ne vairāk kā pēdu dziļš, un nepatīkamā, asā smaka ļāva noprast, ka netālu augstāk krastā atrodas miecētava vai rūdas apstrādes vieta. Tilta te nebija, un Kets Selhans lēni šķērsoja straumi, uzmanīgi sper­dams soļus pa akmeņaino upes dibenu. Izklaidīgi prātoju, vai zirgs jūtas apmēram tāpat kā gājējs, pēc gara ceļa iemērcot kājas ūdenī.

Šī upe mūs ilgi neaizkavēja, taču tā līkumoja pāri ceļam un atpa­kaļ, tāpēc nākamās pusstundas laikā mums to vajadzēja šķērsot vēl trīs reizes. Tā bija mērena neērtība, jo ūdens nekur nebija dziļāks par pusotrām pēdām. Katrā nākamajā vietā ūdens kodīgā smaka bija arvien jūtamāka. Šķīdinātāji un skābes. Tuvumā acīmredzot atradās vai nu rūdas apstrādes vieta, vai ari raktuve. Es turēju pavadas gatavībā, lai neļautu Selhanam pieliekt galvu un dzert, taču zirgs bija gudrs un pat nemēģināja to darīt.

Krietnu gabalu tālāk es uzjāju kalnā un lejā redzēju krustceļus, ap kuriem pletās neliela, zaļa ieleja. Tieši pie ceļa staba bija apmeties ceļojošs skārdnieks ar diviem ēzeļiem. Viens no tiem bija tik apkrauts, ka, šķiet, varēja kuru katru bridi apgāzties, bet otram dīvainā kārtā mugurā nebija nekā. Tas stāvēja zemesceļa malā un skrubināja zāli, un tam blakus gulēja neliela riku un piederumu kaudze.

Skārdnieks sēdēja uz maza soliņa ceļa malā un izskatījās sadrūmis. Ieraudzījis mani jājam lejā no kalna, viņš manāmi atdzīvojās.

Tuvodamies krustceļiem, izlasīju uzrakstu uz ceļa staba. Trebona atradās uz ziemeļiem. Uz dienvidiem bija Temfolza. Piejājis tuvāk skārdniekam, es pievilku pavadas. Gan man, gan Ketam Selhanam nekaitēja atpūsties, un mana steiga nebija tik ārkārtīga, lai es kļūtu nelaipns pret ceļā sastaptu skārdnieku. To nu ne! Turklāt viņš man varbūt varēs vismaz pateikt, cik tālu vēl atlicis līdz Trebonai.

- Sveiks! skārdnieks uzsauca, paskatīdamies uz mani un ar plauk­stu aizsegdams acis pret sauli. Tu izskaties pēc tāda, kam kaut kas vajadzīgs. Sēdētājs bija vīrs gados ar kailu galvvidu un apaļu, drau­dzīgu seju.

Es pasmējos. Man ir vajadzīgs daudz kas, skārdniek, bet diez vai tas būs atrodams tavā nastā.

Viņš iztapīgi pasmaidīja. Nu, nu, tikai neiedomājies, ka… Vīrietis apklusa un kādu brīdi domīgi raudzījās zemē. Kad viņš atkal ieskatī­jās man acīs, viņa seja joprojām bija laipna, taču kļuvusi nopietnāka.

- Paklau, dēls, es runāšu atklāti. Manai ēzelienei ir savainots priekš­kājas nags, un tā neko vairs nespēj pastiept. Esmu šeit iestrēdzis, līdz atradīsies kāds palīgs.

- Citkārt es palīdzētu tev ar vislielāko prieku, skārdniek, es teicu,

- bet man pēc iespējas drīzāk jātiek līdz Trebonai.

- Tas nebūs grūti. Ar rokas mājienu viņš norādīja pāri kalnam uz ziemeļu pusi. Tev atlikusi tikai pusjūdze. Ja vējš pūstu no dienvidiem, tu justu dūmu smaku.

Paskatījos turp, kurp viņš rādīja, un redzēju aiz kalna ceļamies gaisā dūmu grīsti. Mani pārņēma dziļš atvieglojums. Biju sasniedzis savu mērķi, un kopš dienas vidus bija aizritējusi tikai nepilna stunda.

Skārdnieks turpināja: Man jātiek līdz īvzdaunas dokiem. Viņš pamāja uz austrumu pusi. Esmu sarunājis kuģi, lai brauktu lejup pa straumi, un ļoti gribu uz to paspēt. Pavecais virs zīmīgi nopētīja manu zirgu. Bet man vajadzīgs dzīvnieks, kas nestu manas paunas…

Šķita, ka man vēlreiz uzsmaidījusi veiksme. Kets Selhans bija lielisks zirgs, bet tagad, kad Trebona tikpat kā sasniegta, viņš varētu vairs tikai tērēt manus ierobežotos līdzekļus.

Tomēr nekad nevajag izrādīt dedzīgu vēlēšanos kaut ko pārdot. Šis ir pārāk labs zirgs nastu nešanai, es teicu, paplikšķinādams Ketam Selhanam pa skaustu. Viņš ir tlrasiņu keršens, un varu droši teikt, ka labāku zirgu man vēl nav gadījies redzēt.

Skārdnieks nomēroja zirgu ar neticīgu skatienu. Tas lopiņš ir nokausēts, re, kas par lietu! viņš teica. Tam vairs nepietiks pulvera nevienai jūdzei.

Nošļūcu lejā no segliem un sagrīļojos, kad manas piepūlētās kājas pieskārās zemei. Par to nav jābrīnās, skārdniek. Viņš šodien ir auļojis visu garo ceļu no Imres!

Skārdnieks ieķiķinājās. Tu labi māki melot, puis, bet jāzina tak mērs! Uz tik lielu ēsmu neuzķersies neviena zivs.

Man nebija vajadzības tēlot sašutumu. Atvainojos, ka nenosaucu savu vārdu! es teicu, sniegdams roku. Mani sauc Kvouts, esmu ceļojošas trupas aktieris no Edema Rū cilts. Pat ļaunākajos apstākļos es neuzdrošinātos melot skārdniekam.

Skārdnieks paspieda manu roku. Ja tā, viņš sacīja ar tādu kā izbrīnu balsī, tad es no sirds atvainojos tev un tavai ģimenei! Jūsējos reti gadās sastapt uz ceļa pa vienam. Viņš kritiski nopētīja zirgu.

- Visu garo ceļu no Imres, tu saki? Es atbildēju ar apstiprinošu galvas mājienu. Tas tak būs savas sešdesmit jūdzes, vai? Ellīgs gabals! Viņš veltīja man viszinīgu smaidu. Kā jūtas tavas kājas?

Es pasmīnēju pretī. Teikšu, ka priecājos stāvēt atkal pats uz savām kājām. Zirgs vēl izturēs jūdzes desmit. Bet es laikam ne.

Skārdnieks vēlreiz apskatīja zirgu un sparīgi nopūtās. Nu, kā jau teicu, man nav lielas izvēles. Cik tu gribi par viņu?

- Kets Selhans ir tīrasiņu keršens, es atbildēju, un tu neno­liegsi, ka viņam ir izcila krāsa. Neviena gaiša plankuma. Pat nevienas baltas spalviņas…

Skārdnieks iesmējās. Es ņemu savus vārdus atpakaļ! viņš teica.

- Tu esi briesmīgs melis!

- Nesaprotu, kas te smieklīgs, es mazliet saspringti sacīju.

Skārdnieks savādi paskatījās uz mani. Nevienas baltas spalviņas,

tu saki? Viņš norādīja uz Selhana pakaļkāju. Ja tas lopiņš ir viscaur melns, tad es esmu Orens Velsiters!

Paskatījies turp, es ieraudzīju, ka Keta Selhana kreisā pakaļkāja līdz pat paceles cīpslai izskatās gluži kā ieauta gaišā zeķē. Apstulbis piegāju tuvāk un noliecos to apskatīt. Tas nebija tīrs baltums, drīzāk pelēcīgs balojums. Jutu gaisā vāju ūdens smaržu no upes, ko bijām šķērsojuši pēdējā ceļa posmā: šķīdinātāji!

- Sasodītais krāpnieks! es neticīgi iesaucos. Viņš man ir pār­devis krāsotu zirgu!

- Vai tad zirga vārds tev neko neizteica? skārdnieks iesmējās.

- Keth-Selhan? Ak mūžs, zēn, kāds tevi ir pamatīgi izvazājis aiz deguna!

- Viņa vārds nozīmē mijkrēsli, es teicu.

Skārdnieks papurināja galvu. Siaru valoda tev klibo. Ket Selem būtu “novakars”. Selhan ir “zeķe”. Viņa vārds nozīmē “viena zeķe”.

Atcerējos pārdevēja reakciju bridi, kad biju izvēlējies zirgam vārdu. Nav brīnums, ka viņš izskatījās samulsis. Un nav brīnums, ka tik ātri un viegli nolaida cenu. Viņam šķita, ka esmu uzminējis viņa noslēpumu.

Skārdnieks pasmējās, redzēdams manu sejas izteiksmi, un paplik­šķināja man pa muguru. Nepārdzīvo, zēn! Tā laiku pa laikam notiek pat visgudrākajiem no mums. Viņš aizgriezās un sāka rakņāties pa saviem saiņiem. Man laikam ir kaut kas tāds, kas tev patiks. Piedā­vāju tev darījumu! Skārdnieks pagriezās atpakaļ un pacēla man pretī kaut ko melnu un grubuļainu, līdzīgu izskalotam kokam.

Paņēmu neparasto veidojumu un aplūkoju no visām pusēm. Tas bija smags un pieskārienā auksts. Izdedžu gabals? es jautāju. Vai tad burvju pupas tev jau beigušās?

Skārdnieks pacēla otru roku, kurā turēja kniepadatu. Brīdi turējis to plaukstas attālumā, viņš atlaida pirkstus vaļā. Kniepadata nenokrita, bet atlēca sānis un piekļāvās gludajam, melnajam pikucim.

Es strauji un jūsmīgi ievilku elpu. Vai tas ir magnētakmens? Es nekad neesmu tādu redzējis!

- Precīzi runājot, tas ir trebonakmens, skārdnieks lietišķi atbil­dēja. Jo tas nav radies nekādā Magnēta pilsētā, bet nācis tepat no tuvējās Trebonas. Tur, Imres pusē, tāds jaukums varētu izraisīt interesi daudzos sapratējos…

Izklaidīgi pamāju ar galvu un pagrozīju to rokās. Man jau kopš bērnu dienām vienmēr bija gribējies redzēt velkakmeni. Atrāvu kniep­adatu nost, izjuzdams dīvaino pievilkšanas spēku, kas turēja to pie gludā, melnā metāla. Mani pārņēma bijīga pacilātība. Es turēju plaukstā zvaigžņudzelzs gabalu! Nez kāda tam varētu būt vērtība? es jautāju.

Skārdnieks brīdi čāpstinādams vilka elpu caur zobiem. Nu, es teiktu, ka pašlaik un šajā vietā šīs mantas vērtība ir viens tīrasiņu keršens, kas spēj panest manu kravu…

Pagrozīju neparasto priekšmetu plaukstās, atvilku kniepadatu un ļāvu tai pievilkties vēlreiz. Mana bēda, skārdniek, ir tāda: lai nopirktu šo lielisko zirgu, es aizņēmos naudu no kādas bīstamas sievietes. Ja man neizdosies to izdevīgi pārdot, es nonākšu lielās nepatikšanās.

Skārdnieks saprotoši pamāja ar galvu. Ar tāda lieluma debessdzelzi savukārt ir tā: pārdot to lētāk par astoņpadsmit talantiem nozīmē izgriezt caurumu paša makā. To būs gatavi pirkt gan juvelieri, gan bagātnieki, kuri meklē kaut ko jaunu un īpašu. Viņš piesita pirkstu sev pie deguna. Bet, ja tavs ceļš vedīs uz Universitāti, tu iegūsi vairāk! Magnētakmeni ļoti mīl artefakcijas meistari. Arī alķīmiķi. Ja atradīsi kādu darboni atbilstošā noskaņojumā, tu dabūsi lielāku summu.

Darījums izklausījās daudzsološs. Manets bija man mācījis, ka magnētakmens ir ļoti vērtīgs un reti atrodams akmens. Ne tikai savu galvanisko īpašību dēļ, bet arī tāpēc, ka šādos debessdzelzs gabalos dzelzij bieži ir piejaukti reti metāli. Es pastiepu roku. Esmu gatavs šim darījumam!

Mēs svinīgi sarokojāmies, bet tad, kad skārdnieks pastiepa roku pēc pavadām, es jautāju: Un ko tu man dosi par zirglietām un segliem?

Biju mazliet nobažījies, ka skārdnieks varētu ņemt ļaunā tādu kau­lēšanos, taču viņš tikai viltīgi pasmaidīja. Gudrs puisis! viņš pasmē­jās. Man patīk zēni, kuri nebaidās drusku uzstāt. Nu, ko tad tu gribētu? Man te ir skaista vilnas sega. Vai varbūt tu gribi labu, stipru auklu? Skārdnieks izvilka no ēzeļa nastas satītu kamolu. Aukla ceļā vienmēr ir noderīga. Un ko tu saki par šo? Viņš pagriezās pret mani, turēdams rokās pudeli, un pamirkšķināja ar aci. Tas ir gards Avennas augļu vīns. Došu tev par zirglietām visus trīs!

- Rezerves sega man nekaitētu, es atzinos. Tad man iešāvās prātā cita doma. Varbūt tev ir kaut kas no mana izmēra drēbēm? Pēdējā laikā esmu nolietojis daudz kreklu.

Vecais vīrs brīdi stāvēja ar auklas kamolu un pudeli rokās, tad pa­raustīja plecus un sāka pārmeklēt mantu saiņus.

- Vai tu esi kaut ko dzirdējis par kādām kāzām šajā pusē? es jau­tāju. Ceļojoši skārdnieki un sīkumtirgoņi parasti zina visus jaunumus.

- Par Motenu kāzām? Skārdnieks aizsēja vienu saini un sāka pārmeklēt nākamo. Diemžēl tu esi nokavējis. Tās bija vakar.

Nevērīgais tonis lika manai sirdij sažņaugties. Ja te būtu notikusi masu slepkavošana, skārdnieks to noteikti zinātu. Prātā uzzibēja bries­mīga doma: varbūt esmu iedzīvojies parādos un joņojis tālu ceļu uz kalniem, dzīdamies pakaļ neesošai iedomai? Vai tu tur biji? Vai tur notika kaut kas neparasts?

- Re, kur ir! Skārdnieks pagriezās pret mani, turēdams rokās vienkāršu, pelēku pašaustu kreklu. Nav īpaši smalks, toties jauns! Nu, teiksim, diezgan jauns. Viņš pielika to man pie krūtīm, lai novēr­tētu izmēru.

- Vai tu biji tajās kāzās? es jautāju vēlreiz.

- Ko? Ā, nē! Nebiju vis. Bet, spriežot pēc dzirdētā, tas bija varens notikums. Motens izprecināja vienīgo meitu un izdarīja to godam. Tās kāzas viņš bija plānojis jau daudzus mēnešus iepriekš.

- Tātad tu neesi dzirdējis, ka tur būtu noticis kaut kas neparasts? es jautāju, juzdams pakrūtē nelāgu tirpoņu.

Skārdnieks neziņā paraustīja plecus. Es jau teicu, ka pats tur nebiju klāt. Pēdējās pāris dienas pavadīju lietuves tuvumā. Viņš pamāja ar roku uz rietumu pusi. Tirgojos ar rūdas skalotājiem un augsto kalnu ļaudīm. Tad pēkšņi viņš iesita ar pirkstu pa deniņiem, it kā pēkšņi būtu kaut ko atcerējies. A, es tur, kalnos, uzgāju kādu labu krodziņu. Vēlreiz parakņājies mantās, viņš izvilka masīvu pla­kanpudeli. Ja negribi vīnu, varbūt ņemsi kaut ko stiprāku?

Grasījos papurināt galvu, bet tad atcerējos, ka lāse pašmāju brūvē­juma man šovakar noderētu ievainotā sāna apkopšanai. Varbūt… domīgi atbildēju. Tas atkarīgs no kopējā piedāvājuma.

- Tādam krietnam jaunam kungam kā tu es piedāvāju segu, abas pudeles un auklas rituli! viņš dāsni pavēstīja.

- Tu esi devīgs, skārdniek. Bet krekls man noderētu labāk nekā aukla un augļu vīns. Tie būtu smagi, un man vēl jānoiet labs gabals kājām.

Skārdnieka seja mazliet apmācās, bet viņš tikai paraustīja plecus.

- Protams, izvēle ir tava! Sega, krekls, brendijs un trīs džoti.

Mēs sarokojāmies, un es palīdzēju uzsiet Ketam Selhanam mugurā nastas, jo mani nomāca neskaidra apjauta, ka esmu skārdnieku apvai­nojis, noraidīdams iepriekšējo piedāvājumu. Pēc desmit minūtēm viņš jāja pa ceļu austrumu virzienā, bet es pāri zaļajiem pakalniem devos uz ziemeļiem uz Trebonu.

Biju priecīgs par iespēju pēdējo pusjūdzi noiet kājām, jo kustības palīdzēja atbrīvoties no stīvuma kājās un mugurā. Uzkāpis kalnā, ieraudzīju lejā Trebonas pilsētiņu, kas omulīgi gulēja dziļā ieplakā starp apkārtējām nogāzēm. Trebona nebija liela: tajā varēja būt ap simt māju, starp kurām līkumoja apmēram ducis nebruģētu ieliņu.

Bērnībā, ceļojot kopā ar aktieru trupu, es biju iemācījies ar skatienu novērtēt dažādas pilsētas. Tam ir zināma līdzība ar klausītāju novēr­tēšanu, uzstājoties ar priekšnesumu krogā. Protams, ar pilsētām ir sarežģītāk: ja krogā nospēlēsi slikti izvēlētu melodiju, varbūt saņemsi svilpienus un šņācienus, bet, ja nepareizi novērtēsi pilsētu, iespējamas krietni lielākas nepatikšanas.

Tāpēc es centos tikt skaidrībā par Trebonu. Tā atradās diezgan tālu no pazīstamām vietām, pusceļā starp raktuvju pilsētiņu un zemnieku ciematu. Diez vai turienes iedzīvotāji jūt tūlītējas aizdomas pret katru svešinieku, tomēr skaidrs, ka tik mazā pilsētiņā ikviens jau no pirmā skatiena pateiks, ka ceļa gājējs nav no vietējiem iedzīvotājiem.

Pārsteigts pamanīju, ka cilvēki novietojuši pie savām mājām salmu izbāzeņus šļūceņu izskatā. Tas nozīmēja, ka Trebona ir diezgan atpalicis kakts par spīti Imres un Universitātes tuvumam. Ražas svētki notiek katrā pilsētiņā un ciemā, tomēr mūsu dienās cilvēki aprobežojas ar liela ugunskura dedzināšanu un piedzeršanos. Tas, ka šejienes iedzī­votāji joprojām ievēro sensenās paražas, lika domāt, ka trebonieši ir māņticīgāki, nekā es būtu gaidījis.

Par spīti tam, man šie salmu šļūceņi patika. Tradicionālie ražas svētki, māņticība un viss, kas ar to saistīts, slēpj sevī savdabīgu vili­nājumu. Patiesībā tam ir daudz līdzības ar teātri.

Pati pievilcīgākā ēka pilsētiņā bija tehliešu baznīca trīs stāvus augsta laukakmeņu celtne. Tur nebūtu nekā īpaša, bet augstu virs zemes, tieši virs galvenajām durvīm, bija piestiprināts viens no lielā­kajiem dzelzs riteņiem, kādu man jebkad bija gadījies redzēt. Turklāt tas bija darināts no īstas dzelzs, nevis no krāsota koka. Ritenis bija desmit pēdu augsts un varēja svērt, šķiet, veselu tonnu. Citkārt tāds skats būtu darījis mani nervozu, taču es zināju, ka Trebona ir raktuvju pilsētiņa, tāpēc spriedu, ka tas ir nevis fanātiskas pielūgsmes objekts, bet pilsoniska lepnuma iemiesojums.

Gandrīz visas pārējās mājas bija zemas, celtas no rupji tēsta koka un apjumtas ar ciedru koka lubiņām. Tomēr viesnīca bija itin cienījama izskata divstāvu ēka ar apmestām sienām un sarkanu dakstiņu jumtu. Tajā noteikti jābūt kādam, kurš zinātu kaut ko vairāk par nesen noti­kušajām kāzām.

Viesnīcas zālē kavējās tikai daži cilvēki, un par to nebija jābrīnās, jo pašlaik pilnā sparā notika ražas vākšana un līdz īstai tumsai vēl bija atlikušas piecas vai sešas stundas. Savilcis seju raižpilnā izteiksmē, es piegāju pie bāra letes, aiz kuras stāvēja viesnīcnieks.

- Atvainojiet! es teicu. Negribu jūs traucēt, bet es meklēju kādu cilvēku.

Viesnīcnieks bija tumšmatis ar drūmu seju un tikpat drūmu ska­tienu. Un kas tas būtu?

- Kāds no maniem radiem bija atbraucis šurp uz kāzām, es sacīju,

- un esmu dzirdējis, ka tajās noticis kaut kas nepatīkams.

Pēc vārda “kāzas” viesnīcnieka seja itin kā pārakmeņojās. Tālāk aiz letes stāvēja vēl divi vīrieši, un tie uzkrītoši skatījās citā virzienā, vairīdamies palūkoties uz manu pusi. Tātad taisnība! Šeit ir noticis kaut kas baiss.

Ievēroju, ka viesnīcnieks pastiepj roku un ar pirkstiem cieši iekram­pējas letē. Tikai pēc brīža sapratu, ka viņš ir pieskāries kokā iedzītai dzelzs naglai. Nelāgas lietas, viņš strupi atteica. Es negribu par to runāt.

- Lūdzu! es sacīju, cenzdamies ielikt balsī pēc iespējas vairāk satraukuma. Biju iegriezies pie kādas ģimenes Temfolzā, un tur tieši tobrīd atklīda baumas par kaut kādiem savādiem notikumiem. Visi turienieši ir ļoti aizņemti ar pēdējās ražas vākšanu, tāpēc es apsolīju atnākt šurp un noskaidrot pats.

Viesnīcnieks nopētīja mani no galvas līdz kājām. Atraidīt varētu kādu nejaušu, neaptēstu garāmgājēju, bet cilvēkam taču ir tiesības uzzināt, kas noticis ar viņa piederīgo. Augšstāvā ir kāds, kas bija tur tuvumā, viņš strupi atbildēja. Nav no šejieniešiem. Varbūt tas pats radagabals, kuru tu meklē.

Liecinieks! Pavēru muti, lai jautātu vēl kaut ko, bet viesnīcnieks papurināja galvu. Es neko nezinu! viņš cieti atteica. Un negribu zināt. Pēkšņi kļuvis ļoti nevaļīgs, viņš aizgriezās un sāka darboties ap alus mucu krāniem. Pašā gaiteņa galā pa kreisi!

Izsteidzos cauri ēdamzālei un devos augšā pa kāpnēm. Tagad jutu, ka visi vairās uz mani skatīties. Viņu klusēšana un viesnīcnieka balss

tonis skaidri liecināja, ka augšstāva liecinieks ir nevis viens no dau­dziem, kas bijuši klāt notikumā, bet gan vienīgais. Vienīgais, kas palicis dzīvs.

Aizgāju līdz gaiteņa galam un pieklauvēju pie durvīm. Vispirms klusi, pēc tam skaļāk. Lēni atvēru durvis, cenzdamies neizbiedēt cil­vēku, kuru sastapšu istabā.

Tā bija šaura istaba ar šauru gultu. Gultā gulēja sieviete. Viņa bija pilnīgi apģērbusies, un viena roka viņai bija ievīstīta pārsējā. Sieviete bija pagriezusi galvu pret logu, un es redzēju tikai viņas profilu.

Tomēr es viņu pazinu. H bija Denna.

Laikam klusi ienākt man nebija izdevies, jo viņa pagriezās un paska­tījās uz mani. Pievērtās acis plati iepletās, un šoreiz tā bija viņa, kurai pietrūka vārdu.

- Dzirdēju, ka tev bijušas nepatikšanas, es bezrūpīgi teicu. Tāpēc nolēmu atnākt un paskatīties, vai varu ko palīdzēt.

Dennas acis mirkli iepletās vēl platākas, tad savilkās šauras. Tu melo! viņa sacīja ar rūgtu smaidu uz lūpām.

- Jā, meloju, es atzinos. Bet tie ir skaisti meli. Iegāju istabā un klusi aizvēru durvis. Ja būtu zinājis, es būtu atnācis agrāk.

- Ikviens var ierasties, kur vajag, ja ir saņēmis ziņu, viņa neiz­teiksmīgi atbildēja. Bet tikai īpašs cilvēks var parādīties, nezinādams, kas noticis. Viņa piecēlās sēdus, pagriezās pret mani un nolaida kājas pāri gultas malai.

Tagad, ieskatījies ciešāk, es redzēju, ka viņai ir ne vien pārsieta roka, bet arī pamatīgs zilums virs deniņiem. Paspēru soli tuvāk. Kā tu jūties?

- Slikti, viņa bez aplinkiem atbildēja. Bet varēja būt vēl krietni sliktāk. Denna lēni piecēlās kājās, it kā nejuzdamās droša, vai varēs nostāvēt. Tad viņa paspēra pāris soļu uz priekšu un šķita mazliet nomierināmies. Nu tā! Es spēju pastaigāt. Iesim projām no šejienes!