Vēja vārds

ČETRDESMITĀ NODAĻA. Uz ragiem

KAD HEMMES nodarbība bija beigusies, ziņa par manu uzstāšanos izplatījās pa Universitāti savvaļas ugunsgrēka ātrumā. No studentu reakcijas nebija grūti spriest, ka maģistrs Hemme viņu vidū nav sevišķi iemīļots. Kad sēdēju uz akmens sola pie “Steliņģiem”, garāmejošie studenti skatījās uz manu pusi un smaidīja. Citi māja ar roku vai smejot pacēla gaisā īkšķi.

Kaut gan šī skandalozā slava bija patīkama, sirds dziļumos man brieda saltas bažas. Deviņu maģistru vidū es biju iemantojis nopietnu ienaidnieku. Svarīgi bija izdibināt, cik nopietnas nepatikšanas viņš man turpmāk var sagādāt.

* * *

“Ēstūža” vakariņu klāsts bija rupja maize ar sviestu, sautējums un pupas. Manets jau sēdēja pie galda ar visu savu nevaldāmo matu ērkuli, kas darīja viņu līdzīgu milzīgam ziemeļu vilkam. Simmons un Sovojs negribīgi knibinājās ap ēdienu, drūmi prātodami, no kādas gaļas varētu būt gatavots sautējums. Man, ko no Tarbeanas ielām šķīra tikai nepilna dienkopa, šī bija karaliska maltīte.

Tomēr draugu sarunas un izteikumi saplacināja manu ēstgribu ne­gaidītā ātrumā.

- Saproti mani pareizi! teica Sovojs. Tu parādīji dūšu un atstāji izcilu iespaidu. To es nekad nesāktu apšaubīt. Un tomēr… Viņš pavi­cināja gaisā karoti. Par šito viņi tevi pakārs!

- Var būt vēl sliktāk, sacīja Simmons. Baidos, ka to var atzīt par ļaunprātību.

- Nekas jau nenotika! es atmetu bravūrīgāk nekā īstenībā jutos.

- Drusku pasildīju viņam pēdu, un viss.

-Jebkurš kaitējums ar simpātijas palīdzību tiek uzskatīts par ļaun­prātību. Manets pamāja uz manu pusi ar maizes gabalu, saraucis negantās, izspūrušās uzacis. Pirms dodies karā, ir jāpadomā, manu

zēn! Maģistru tuvumā jāstaigā ar noliektu galvu. Ja iekļūsi melnajās grāmatās, viņi var padarit tavu dzīvi par īstu elli.

- Viņš iesāka pirmais, es teicu, drūmi košļādams pupas.

Pie mūsu galda aizelsies pieskrēja jauns puisis. Vai tu esi Kvouts? viņš jautāja, vērīgi paskatījies uz mani.

Es pamāju ar galvu, un pēkšņi man māgā viss sagriezās otrādi.

- Tevi grib redzēt Maģistru zālē.

- Kur tas ir? es jautāju. Esmu šeit tikai kopš dažām dienām.

- Vai kāds var parādīt viņam ceļu? puisis jautāja, aplaizdams skatienu galdam. Man jāskrien pateikt Džamisonam, ka esmu viņu atradis.

- Es parādīšu, sacīja Simmons, atstumdams ēdiena bļodu. Man tik un tā lāgā negribas ēst.

Džamisona ziņnesis skriešus metās projām, un Simmons lēni uzslē­jās kājās.

- Pagaidi! es teicu, ar karoti norādīdams uz ēdienu paplāti. Es vēl neesmu beidzis.

Simmona seja pauda nepārprotamas bažas. Es neticu, ka tu spēj ieēst, viņš teica. Man nekas nelien iekšā! Kā tu spēj domāt par ēšanu?

- Es jūtos izsalcis, šķietami mierīgi atbildēju. Nezinu, kas mani gaida Maģistru zālē, bet domāju, ka labāk iet turp ar pilnu vēderu.

- Tevi metīs uz ragiem! Manets teica. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņi varētu izsaukt tevi šajā vakara stundā.

Es īsti nesapratu, ko viņš grib teikt, taču negribēju atklāt pārējiem savu nezināšanu. Viņi var pagaidīt, līdz es paēdu. Un iebāzu mutē vēl vienu karoti sautējuma.

Simmons atgriezās vietā un sāka izklaidīgi bakstīt ēdienu. Godīgi sakot, arī man vairs nebija ēstgribas, tomēr pēc visiem Tarbeanas pārdzīvojumiem es nespēju pieļaut, ka mani tā vienkārši atrauj no maltītes.

Kad beidzot mēs ar Simmonu piecēlāmies no galda, “Ēstūža” ierastā kņada pierima un pārējie pavadīja mūs ar skatieniem. Viņi zināja, kurp es dodos.

Kad bijām izgājuši ārā, Simmons iebāza rokas kabatās un devās “Dobuma” virzienā. Atklāti sakot, tu esi iedzīvojies diezgan pama­tīgās nepatikšanās.

- Biju cerējis, ka Hemme jutīsies apkaunots un cietīs klusu, es atzinos. Vai bieži gadās, ka studentus izslēdz no Universitātes? Centos to pajautāt it kā pa jokam.

- Šajā dimestrī vēl nav gadījies, Simmons atbildēja ar pazīstamo smaidu un zilo acu skatienu. Bet vēl ir tikai otrā mācību diena. Varbūt tu uzstādīsi rekordu.

- Tas nav smieklīgi, es teicu, tomēr jutu, ka mana seja savilkusies smīnā. Simmons vienmēr prata man izvilināt smaidu, lai kas būtu gadījies.

Simmons gāja pa priekšu, un mēs sasniedzām “Dobumu” krietni īsākā laikā, nekā man būtu gribējies. Kad atvēru durvis un dzīros iet iekšā, viņš vilcinādamies pacēla roku tādā kā atvadu mājienā.

Mani sagaidīja Džamisons. Viņš pārraudzīja visu, kas neatradās maģistru tiešā kontrolē: virtuves, veļas mazgātavu, staļļus, noliktavas. Viņš bija nervozs un ar savu plivināšanos mazliet atgādināja putnu. Vīrietis ar zvirbuļa apveidiem un vanaga acīm.

Džamisons ieveda mani lielā istabā bez logiem; tās vidū stāvēja pazīstamais pusloka galds. Tāpat kā uzņemšanas pārbaudījumā centrā sēdēja rektors. Vienīgā redzamā atšķirība bija tāda, ka galds šoreiz neatradās uz paaugstinājuma un sēdošie maģistri bija ar mani vienā acu līmenī.

Acis, ar kurām sastapos, nebija draudzīgas. Džamisons aizveda ma­ni līdz pusloka galda priekšējai malai. Redzēdams galdu no šāda skatpunkta, es skaidrāk aptvēru, ko nozīmē būt “uz ragiem”. Džamisons atkāpās pie sava nelielā galdiņa un iemērca rakstāmspalvu tintē.

Rektors sakļāva kopā plaukstas un bez ievada sāka runāt. Kaitelina mēneša ceturtajā dienā Hemme sasauca kopā maģistrus. Džamisona spalva čirkstēdama slīdēja pār papīru, palaikam paviesodamās tintnīcā uz galda. Rektors oficiālā balsī turpināja: Vai visi maģistri ir ieradušies?

- Medicīnas maģistrs, teica Arvils.

- Arhīvu maģistrs, sacīja Lorrens, un viņa seja bija tikpat bez­kaislīga kā vienmēr.

- Aritmētikas maģistrs, teica Branders, izklaidīgi knakstinādams pirkstu kauliņus.

- Artefakcijas maģistrs, norūca Kilvins, nepaceldams skatienu no galda virsmas.

- Alķīmijas maģistrs, teica Mandrags.

- Retorikas maģistrs. Hemmes seja bija nikna un sarkana.

- Simpātijas maģistrs, sacīja Elksa Dals.

- Vārdu maģistrs. Elodins man nepārprotami uzsmaidīja. Tas ne­bija paviršs smīns, bet draudzīgs, atklāts smaids. Es ievilku drebošu elpu, juzdamies atvieglots, ka vismaz viens no klātesošajiem nav no­skaņots mani pakārt.

- Un Valodniecības maģistrs, teica rektors. Visi astoņi… Viņš sarauca pieri. Atvainojiet un pārsvītrojiet! Ieradušies ir visi deviņi maģistri. Mēs klausāmies jūsu apsūdzību, maģistr Hemme!

Hemme nevilcinājās. Jaunuzņemtais students Kvouts, kurš nav Arcanum loceklis, šodien ļaunprātīgā nolūkā veica ar mani simpātijas sasaisti.

- Maģistrs Hemme ir iesniedzis divas apsūdzības pret Kvoutu, rektors bargi teica, nenovērsdams acis no manis. Pirmā apsūdzība: neatļauts simpātijas izmantojums. Kāds sods par to paredzēts, Arhīvu maģistr?

- Par neatļautu simpātijas izmantojumu, kas izraisījis ievainojumu, vainīgais students tiek sasiets un nopērts ar vienkāršu pletni, saņe­mot pa muguru noteiktu sitienu skaitu: ne mazāk par diviem un ne vairāk par desmit. Lorrens noskaitīja, gluži kā lasīdams receptes norādījumus.

- Pieprasītais sitienu skaits? rektors paskatījās uz Hemmi.

Hemme bridi domāja. Pieci.

Jutu, ka man no sejas pazūd pēdējā asins lāse, un piespiedu sevi lēni un dziļi ieelpot caur degunu, lai nomierinātos.

- Vai kādam no maģistriem ir iebildumi? Rektors aplaida ska­tienu galdam, bet visu lūpas klusēja un visu acis bija bargas. Otrā apsūdzība: ļaunprātīgs nolūks. Arhīvu maģistr?

- Četri līdz piecpadsmit sitieni un izslēgšana no Universitātes, Lorrens bezkaislīgi noskaitīja.

- Pieprasītais sitienu skaits?

Hemme skatījās man tieši acīs. Astoņi.

Trīspadsmit sitienu un izslēgšana. Manu miesu pārklāja auksti sviedri, un pakrūtē sagriezās nelabums. Bailes es biju iepazinis jau agrāk. Tarbeanā tās vienmēr bija turpat blakus. Bailes palīdzēja izdzī­vot. Tomēr nekad agrāk es nebiju izjutis tik izmisīgu bezpalīdzību. Tās bija bailes ne tikai no fiziskām sāpēm, bet no tā, ka tiks iznīcināta visa mana dzīve. Jutu, ka man sāk reibt galva.

- Vai tu saproti izvirzīto apsūdzību būtību? rektors skarbi jautāja.

Es dziļi ievilku elpu. Ne gluži, ser. Ienīdu pats savu balsi, kas

izklausījās vārga un dreboša.

Rektors pacēla roku, un Džamisons pārtrauca rakstīt. Universitā­tes noteikumi aizliedz studentam, kurš navArcanum loceklis, izmantot simpātiju bez maģistra atļaujas.

Viņa seja satumsa vēl vairāk. Un tie kategoriski aizliedz jebkad, jebkad nodarīt kaitējumu ar simpātijas palīdzību, it sevišķi maģistram. Pirms dažiem gadu simtiem arkanistus par tamlīdzīgām izdarībām vajāja un sadedzināja. Tādu uzvedību mēs šeit necietīsim.

Dzirdēju rektora balsī ieskanamies griezīgu skarbumu un tikai tad īsti aptvēru, cik ļoti viņš ir saniknots. Rektors dziļi ievilka elpu. Vai tagad tu saproti?

Es nevarīgi pamāju ar galvu.

Rektors vēlreiz deva zīmi Džamisonam, un tas nolaida rakstām­spalvu uz papīra. Vai tu, Kvout, saproti izvirzīto apsūdzību būtību?

- Jā, ser, es atbildēju, sakopodams spēkus, lai balss skanētu noturīgi. Viss ap mani likās nedabiski spožs, un man trīcēja kājas. Centos tās savaldīt, taču no maniem pūliņiem tās, šķiet, trīcēja vēl vai­rāk.

- Vai vari kaut ko sacīt savai aizstāvībai? rektors strupi noprasīja.

Es gribēju tikai drīzāk tikt projām. Jutu, kā manī ieurbjas visu ma­ģistru skatieni. Manas plaukstas bija mitras un aukstas. Droši vien es būtu papurinājis galvu un izlavījies no zāles, ja rektors nebūtu ierunājies vēlreiz.

- Nu? rektors pikti atkārtoja. Tev nav nekā, ko sacīt?

Šie vārdi izrāva mani no sastinguma. Tos pašus vārdus simtiem reižu bija teicis Bens, nebeidzami slīpēdams manu argumentācijas prasmi. Viņa vārdi pārmetoši ieskanējās man ausīs: Ko? Tu neko nevari sacīt savai aizstāvībai? Ikvienam manam audzēknim jāprot aizstāvēt savas idejas pret uzbrukumu! Lai kā tu ievirzītu savu dzīvi, prāts vienmēr tevi aizstāvēs labāk nekā zobens. Asini to!

Es vēlreiz dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un sakopoju domas. Pēc krietna brīža jutu, ka mani ieskauj Akmens Sirds vēsā bezkaislība. Dreboņa mitējās.

Atvēru acis un izdzirdēju pats savu balsi: Man tika dota atļauja izmantot simpātiju, ser.

Rektors pievērsa man ciešu, bargu skatienu un tikai pēc brīža pār­jautāja: Ko?

Turēdams ap sevi Akmens Sirdi kā mantiju, kas sargā un nomie­rina, es atbildēju: Es saņēmu maģistra Hemmes atļauju, izteiktu gan tiešos, gan netiešos vārdos.

Maģistri samulsuši sagrozījās savās sēdvietās.

Rektors nepavisam neizskatījās apmierināts. Paskaidro sīkāk!

- Pēc pirmās nodarbības es piegāju pie maģistra Hemmes un sacīju, ka viņa apskatītie principi man ir jau pazīstami. Viņš atbildēja, ka mēs to pārrunāšot nākamajā dienā.

Kad maģistrs Hemme nākamajā dienā ieradās uz savu nodarbību, viņš paziņoja, ka šoreiz to vadīšot es, demonstrējot simpātijas prin­cipus. Apskatījis pieejamos materiālus, es sniedzu studentiem pirmo demonstrējumu, ko bija iemācījis mans skolotājs. Tā, protams, nebija patiesība. Kā jau stāstīju, mana pirmā mācībstunda bija aprobežojusies ar dzelzs drabu sauju. Tie bija meli, taču ticami meli.

Maģistru sejas izteiksmes liecināja, ka to viņi nav zinājuši. Kaut kur Akmens Sirds dziļumos es atslābu un nopriecājos, ka rektora dusmu pamatā bijusi Hemmes saniknotā un saīsinātā notikumu versija.

- Tu sniedzi studentiem demonstrējumu? rektors noprasīja, pirms es paguvu turpināt. Viņš paskatījās uz Hemmi, tad atkal pievērsās man.

Es tēloju naivu nevainību. Pavisam vienkāršu demonstrējumu. Vai tas ir neparasti?

- Tas ir diezgan dīvaini, rektors sacīja, skatīdamies uz Hemmi. Es atkal jutu viņā kūsājam dusmas, taču šoreiz šķita, ka tās nevēršas pret mani.

- Biju domājis, ka tas ir paņēmiens studenta zināšanu pārbaudei, lai varētu pārcelt viņu augstākā kursā, es nevainīgi teicu. Atkal meli, bet atkal ticami meli.

Ierunājās Elksa Dals. Kas šajā demonstrējumā tika izmantots?

- Vaska lelle, mats no maģistra Hemmes galvas un svece. Es būtu izvēlējies citādu piemēru, taču manā rīcībā bija ierobežoti materiāli. Nodomāju, ka tā ir papildu pārbaude, lai redzētu, kā students prot iztikt ar to, kas viņam dots. Es vēlreiz neziņā paraustīju plecus. Un nevarēju iedomāties citu veidu, kā nodemonstrēt visus trīs likumus ar tiem materiāliem, kas man bija pieejami.

Rektors atkal paskatījās uz Hemmi. Vai zēns runā patiesību?

Hemme pavēra muti, it kā gribēdams visu noliegt, bet tad acīmre­dzot atcerējās, ka notikušo ir redzējusi un var apliecināt plaša studentu auditorija. Viņš klusēja.

- Sasodīts, Hemme! Elksa Dals sašutis iesaucās. Tu vispirms ļauj zēnam darināt savu atveidojumu un pēc tam atvelc viņu šurp, apsūdzot ļaunprātībā? Viņš sprēgāja dusmās. Tu biji pelnījis vai­rāk, nekā dabūji!

- Ar sveci vien E’lirs Kvouts nebūtu varējis viņam kaitēt, nomurmi­nāja Kilvins. Viņš neizpratnē pievērsa skatienu pirkstiem, it kā censtos galvā atrisināt kādu jautājumu. Ar matu un vasku arī ne. Varbūt ar asinīm un māliem…

- Ievērot kārtību! Rektora balss nebija tik skaļa, lai to varētu saukt par uzkliedzienu, taču tai bija tikpat liela ietekme. Viņš bargi paskatījās uz Elksu Dalu un Kilvinu. Kvout, atbildi uz maģistra Kilvina jautājumu!

- Es izveidoju otru sasaisti starp sveci un ogļu tvertni, lai ilustrētu Nezūdamības likumu.

Kilvins nepacēla skatienu no savām plaukstām. Vasks un mats? viņš norūca, ir kā nebūtu gluži apmierināts ar manu paskaidrojumu.

Paskatījos uz viņu pa pusei ar neizpratni, pa pusei ar mulsumu un teicu: Arī es pats to īsti nesaprotu, ser. Labākajā gadījumā man vajadzēja panākt desmit procentu pārejas efektivitāti. Ar to nebūtu pieticis, lai sagādātu maģistram Hemmem kaut vai tulznu, nemaz nerunājot par apdedzinājumu.

Es pagriezos pret Hemmi. Es nudien negribēju nodarīt jums pāri, ser, sacīju, ielikdams balsī visu nožēlu, ko spēju apkopot. Jums bija paredzēts tikai sajust pēdā karstumu un satrūkties. Uguns bija degusi ne ilgāk par piecām minūtēm, un man nenāca ne prātā, ka tik nesen aizdedzināta liesma ar desmit procentu efektivitāti varētu sagādāt jums ievainojumu. Tēlodams nelaimīgu studentu, es atļāvos pat drusciņ lauzīt rokas. Tā bija laba izrāde. Mans tēvs ar to būtu lepo­jies.

- Bet tieši to tu izdarīji! Hemme drūmi atcirta. Un kur vispār ir tā nolādētā lelle? Es prasu, lai tu to tūlīt nodotu mums!

- Diemžēl to es nevaru, ser. Es to iznīcināju. Atstāt atveidojumu kaut kur mētājamies būtu pārāk bīstami.

Hemme vērīgi ieskatījās man acis. Labi, tam nav nozīmes, viņš nomurmināja.

Vadību atkal pārņēma rektors. Šis ziņas ievērojami maina situā­ciju. Hemme, vai tu joprojām uzturi apsūdzību pret Kvoutu?

Hemme neteica ne vārda, bet viņa acis gailēja spivs naids.

- Es ierosinu atcelt abas apsūdzības! teica Arvils. Medicīnas ma­ģistra vecīgā balss izklausījās gluži kā pārsteigums. Ja Hemme lika viņam stāties auditorijas priekšā, tad viņš deva atļauju. Un, ja viņš pats iedeva savu matu un noskatījās, kā to iesprauž lelles galvā, to nevar saukt par ļaunprātību.

- Es domāju, ka viņš rīkosies prasmīgāk un atbildīgāk, Hemme teica, un viņa acis indīgi ieurbās mani.

- Tā nav ļaunprātība, stūrgalvīgi atkārtoja Arvils, caur brillēm naidīgi uzlūkodams Hemmi. Vecīgās rievas viņa sejā izteiksmīgi papil­dināja apslāpēto nepatiku.

- To varētu uzskatīt par neapdomīgu simpātijas izmantojumu, sausi sacīja Lorrens.

- Vai tas ir ierosinājums atcelt abas iepriekšējās apsūdzības un to vietā izskatīt neapdomīgu simpātijas izmantojumu? jautāja rektors, cenzdamies atjaunot pienācīgi oficiālu noskaņu.

- Jā! atsaucās Arvils, joprojām caur brillēm naidīgi skatīdamies uz Hemmi.

- Vai visi piekrit? rektors jautāja.

Visi, izņemot Hemmi, atbildēja ar piekrišanas saucieniem.

- Vai kāds ir pret?

Hemme klusēja.

- Arhīvu maģistr, kāds ir sods par neapdomīgu simpātijas izman­tojumu?

- Ja kāds tiek ievainots neapdomīga simpātijas izmantojuma dēļ, students tiek nopērts ar vienkāršu pletni, saņemot ne vairāk kā sep­tiņus sitienus pa muguru. Es klusībā prātoju, no kādas grāmatas maģistrs Lorrens skaita savus priekšrakstus.

- Pieprasītais sitienu skaits?

Hemme pārlaida skatienu pārējo maģistru sejām, juzdams, ka vilnis ir pavērsies viņam nevēlamā virzienā. Mana kāja ir tulznās gandrīz līdz celim, viņš caur zobiem izgrūda. Trīs sitieni!

Rektors nokremšļojās. Vai kādam no maģistriem ir iebildumi?

- Jā! vienlaikus atsaucās Elksa Dals un Kilvins.

- Vai kāds vēlas atlikt soda izpildi? Balsosim, paceļot rokas!

Elksa Dals, Kilvins un Arvils tūlīt pacēla roku, un viņiem pievienojās

arī rektors. Roku nepacēla Mandrags, Lorrens, Branders un Hemme. Elodins man uzmundrinoši uzsmaidīja, taču arī necēla roku. Pārmetu sev, atcerēdamies neseno gājienu uz Arhīviem, kurā biju atstājis sliktu iespaidu uz Lorrenu. Ja tā nebūtu noticis, ļoti iespējams, ka svaru kauss būtu nosvēries man labvēlīgā virzienā.

- Četrarpus balsis atbalsta soda izpildes atlikšanu, rektors pēc brīža teica. Piespriestais sods: trīs sitieni, kas tiks izdarīti rīt, Kaitelina mēneša piektajā dienā, pusdienas laikā.

Tā kā es joprojām atrados dziļi Akmens Sirdī, jutu vienīgi nelielu analītisku ziņkāri par to, ko var nozīmēt publiska pēršana. Visi maģis­tri, šķiet, grasījās celties un iet projām, taču pirms sapulces beigu pasludināšanas es ierunājos vēlreiz. Rektor?

Viņš dziļi ievilka elpu un ļāva tai strauji izplūst. Jā?

- Manas uzņemšanas laikā jūs teicāt: iekļaušana Arcanum sastāvā notiks, pamatojoties uz pierādījumu, ka es esmu apguvis simpātijas pamatprincipus. Es atkārtoju rektora teikto gandrīz vārdu pa vār­dam. Vai šis notikums ir uzskatāms par pierādījumu?

Hemme un rektors vienlaikus pavēra muti, lai atbildētu. Hemmes balss bija skaļāka. Ko tu iedomājies, lecīgais zaļknābi!

- Hemme! rektors viņu strupi pārtrauca. Tad viņš pagriezās pret mani. Diemžēl prasmes pierādījumam vajadzīgs vairāk par vienkāršu simpātisku sasaisti.

- Tā bija dubulta sasaiste, Kilvins ērcīgi izlaboja.

Tad ierunājās Elodins, un viņa balss, šķiet, iztrūcināja visus, kas sēdēja pie galda. Es varu nosaukt vairākus nesen Arkanumā uzņem­tus studentus, kuri diezin vai prastu veikt dubultu sasaisti un noteikti nespētu izraisīt pietiekamu karstumu, lai kāja būtu “tulznās gandrīz līdz celim”. Biju aizmirsis, cik skanīgi Elodina melodiskā balss runājot mēdz plūst cauri krūšu dziļumiem. Viņš vēlreiz man gaiši uzsmaidīja.

Pēc tam iestājās klusu pārdomu brīdis.

- Tā ir taisnība, atzina Elksa Dals, veltīdams man ciešu skatienu.

Rektors kādu laiku skatījās uz tukšo galdu sev priekšā. Tad viņš

paraustīja plecus, paskatījās augšup un negaidīti mundri pasmaidīja.

- Visi, kas atzīst pirmā dimestra studenta Kvouta neapdomīgo simpātijas izmantojumu par pierādījumu simpātijas pamatprincipu prasmei, balsojiet, paceļot roku!

Kilvins un Elksa Dals pacēla roku abi reizē. Pēc brīža viņiem pie­vienojās Arvils. Elodins apliecināja piekrišanu ar rokas mājienu. Drīz arī rektors pacēla roku, teikdams: Piecarpus balsis par labu Kvouta uzņemšanai Arcanum sastāvā. Priekšlikums pieņemts. Pasludinu sapulci par slēgtu! Lai Tehlu sargā mūs visus, arī vientiešus un bērnus! Pēdējie vārdi izskanēja ļoti klusi, jo viņš bija atspiedis pieri plaukstā.

Hemme satracināts izbrāzās no telpas, un cieši pa pēdām viņam sekoja Branders. Pirms viņi bija izgājuši pa durvīm, es dzirdēju Branderu jautājam: Vai tad tu nenēsāji grammu?

- Nē! Hemme atcirta. Un nerunā ar mani tādā tonī, it kā tā būtu mana vaina! Tikpat labi tu varētu pārmest kādam, kas sadurts tumšā šķērsielā, ka viņš nav valkājis bruņas!

- Piesardzība nekad nenāk par ļaunu, Branders samierinošā balsī teica. Tu taču zini tikpat labi kā… Durvju aizciršanās aprāva abu balsis.

Kilvins piecēlās, izvingrināja plecus un izstaipījās. Pametis skatienu uz mani, viņš ar domīgu sejas izteiksmi abām plaukstām pakasīja pinkaino bārdu, tad pagājās dažus soļus uz manu pusi. Vai tu esi jau apguvis sigaldriju, E’lir Kvout?

Es neizpratnē paskatījos uz viņu. Vai jūs domājat rūnas, ser? Diemžēl neesmu vis.

Kilvins domīgi izlaida pirkstus caur bārdu. Aizmirsti par artefakcijas pamatkursa nodarbību, uz ko esi pierakstījies. Labāk atnāc rīt uz manu darbnīcu! Pusdienlaikā.

- Diemžēl pusdienlaikā man ir paredzēts cits pasākums, maģistr Kilvin.

- Hmm. Jā. Viņš sarauca pieri. Nu tad pirmā zvana laikā.

- Šķiet, ka zēnam tūlīt pēc pēršanas būs tikšanās ar maniem ļau­dīm, Kilvin, ar uzjautrinājuma dzirksti acīs sacīja Arvils. Sarunā, lai kāds tevi pēc tam aizrauj pie mediķiem, puika! Mēs savedīsim kārtībā tavu muguru.

- Paldies, ser.

Pamājis ar galvu, Arvils izgāja no zāles.

Kilvins noskatījās viņam pakaļ un pagriezās pret mani. Tātad tiekamies manā darbnīcā! Parit. Pusdienlaikā. Viņa balss tonis lika saprast, ka tas drīzāk ir rīkojums, nevis jautājums.

- Būšu pagodināts, maģistr Kilvin.

Atbildes vietā kaut ko noņurdējis, viņš izgāja no zāles kopā ar Elksu Dalu.

Es paliku divatā ar rektoru, kurš joprojām sēdēja savā vietā pie galda. Mēs raudzījāmies viens otrā, klausīdamies, kā soļu troksnis gaitenī attālinās un apklust. Izgāju no Akmens Sirds patvēruma, un manī uzvilnīja bailes un nepatīkamas priekšnojautas sakarā ar visu, kas nupat bija noticis.

- Man žēl, ka es tik agri esmu sagādājis jums daudz nepatikšanu, ser, es vilcinādamies sacīju.

- Ak tā? rektors atjautāja. Tagad, kad bijām palikuši divatā, viņa sejas izteiksme ne tuvu vairs nebija tik barga. Un cik ilgi tu biji nolēmis gaidīt?

- Vismaz vienu dienkopu, ser. Pēc bīstami tuvajām nelaimes iz­redzēm mani pārņēma gandrīz vai reibinošs atvieglojums. Jutu, ka manā sejā atplaukst neapvaldīts smaids.

- Vismaz vienu dienkopu, rektors norūca. Viņš saņēma seju plauks­tās un to saberzēja, tad paskatījās uz mani un pārsteidzošā kārtā veltīja man greizu smaidu. Aptvēru, ka viņš nemaz nav tik vecs un tāds izskatās tikai tad, kad savilcis seju bargā, pārakmeņotā izteiksmē. Rektoram varēja būt mazāk par piecdesmit gadiem. Tu nemaz neiz­skaties pēc tāda, kurš apzinās, ka rīt dabūs pērienu, viņš sacīja.

Atbīdīju šo domu malā. Ceru, ka atveseļošos, ser. Viņš savādi paskatījās uz mani, un tas man atgādināja kaut ko pazīstamu; tikai pēc krietna brīža es atcerējos, ka ar tādu skatienu palaikam bija gadījies sastapties mūsu trupā. Rektors pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču es pasteidzos pirmais: Es neesmu tik jauns, cik izskatos, ser. Es to zinu. Man tikai gribētos, kaut to zinātu arī citi.

- Domāju, ka drīz vien viņi to uzzinās. Labu brīdi lūkojies manī, rektors piecēlās no galda un atbīdīja krēslu. Tad viņš pastiepa man pretī roku: Es sveicināts Arcanum rindās!

Svinīgi paspiedu viņa roku, un mēs šķīrāmies. Izgāju ārā un pār­steigts redzēju, ka iestājusies melna tumsa. Dziļi ievilku krūtīs smar­žīgo pavasara gaisu un jutu, ka man sejā atkal parādās smaids.

Pēkšņi kāds pieskārās man pie pleca. Spēji palēcos gaisā un tik tikko apvaldīju uzklupienu Simmonam; tāds lēciens aurojot, skrāpējot un kožot bija mans vienīgais aizsardzības paņēmiens Tarbeanas gados.

Viņš soli atkāpās, manas sejas izteiksmes izbiedēts.

Centos apvaldīt dimdošos sirdspukstus. Piedod, Simmon! Es vien­kārši… Tu pienāci pārāk klusi. Mani var viegli izbiedēt.

- Mani ari, viņš trīcošā balsī sacīja un pārlaida plaukstu pierei.

- To es tev nevaru pārmest. Tā būtu katram, kurš izsaukts uz ragiem. Kā tev tur gāja?

- Man piesprieda pērienu un uzņemšanu Arkanumā.

Simmons uzmanīgi ieskatījās man sejā, cenzdamies uzminēt, vai es

jokoju. Vai izteikt līdzjūtību? Vai apsveikt? Viņš bikli pasmaidīja.

- Vai nopirkt tev pārsējus vai izmaksāt alu?

Es pasmaidīju pretī. Abus!

* * *

Kad biju ticis līdz “Steliņģu” ceturtajam stāvam, pārliecinājos, ka ziņa par manu neizslēgšanu un uzņemšanu Arkanumā jau ir aiz­steigusies man priekšā. Kopmītnes biedri sagaidīja mani ar jautriem aplausiem. Hemme nebija iemantojis studentu mīlestību. Daži godbi­jīgi apsveica mani, un Bazils izteiksmīgi iznāca priekšā, lai paspiestu man roku.

Tikko biju paguvis uzkāpt savā guļvietā un iekārtoties sēdus, lai skaidrotu Bazilam atšķirību starp vienkāršu un sešastu pletni, kad ienāca kopmītnes trešā stāva pārzinis, meklēdams mani. Viņš lika man sakravāt mantas, paskaidrojot, ka Arkanuma studentu apmešanās vieta esot rietumu spārnā.

Viss, kas man piederēja, joprojām bija viegli saliekams ceļamaisā, tāpēc kravāšanās daudz laika neprasīja. Kad pārzinis veda mani projām, pārējie jaunuzņemtie studenti pavadīja mani ar atvadu saucieniem.

Rietumu spārna guļamlāvas bija līdzīgas tām, no kurām es biju aizgājis. Arī šeit stiepās šauru gultu rindas, taču otrā stāva guļvietas nebija tik augstas kā iepriekšējā vietā. Katru gultu papildināja ne vien lāde, bet arī neliels skapis un galdiņš. Nekā izsmalcināta šeit nebija, tomēr tas nenoliedzami bija solis augšup.

Vislielākā atšķirība izpaudās kopmītnes biedru attieksmē. Sastapu niknus skatienus un sarauktas pieres, tomēr lielākā daļa mani uzsvērti ignorēja. Tā bija salta uzņemšana, it sevišķi salīdzinājumā ar to, kā pret mani bija izturējušies iepriekšējie, pie Arkanuma nepiederīgie kopmītnes biedri.

Iemeslu uzminēt nebija grūti. Lielākā daļa studentu apmeklē Uni­versitāti ilgāku laiku un par Arkanuma biedriem kļūst tikai pēc vairā­kiem dimestriem. Visi klātesošie savu stāvokli bija izcīnījuši ar sūriem pūliņiem. Es ne.

Aizņemtas bija tikai trīs ceturtdaļas guļvietu. Izvēlējos gultu tālā­kajā kaktā, savrup no pārējiem. Pakāru skapī apmetni un vienīgo re­zerves kreklu un ieliku ceļamaisu lādē, kas atradās gultas kājgalī.

Apgūlies ilgi raudzījos griestos. Mana guļamlāva atradās ārpus pā­rējo studentu sveču un simpātijas lampu gaismas loka. Beidzot es biju kļuvis par Arkanuma locekli savā ziņā nonācis tur, kur vienmēr vēlējos būt.