Vēja vārds

ASTOŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . negaidīta vētra

BEIGU BEIGĀS es atradu Dennu tāpat kā citas reizes tīrās nejaušības dēļ.

Steidzos pa ielu, daudzu domu pārņemts, nogriezos ap stūri un biju spiests strauji apstāties, lai neuzskrietu viņai tieši virsū.

īsu mirkli mēs abi stāvējām, aizturējuši elpu, iztrūkušies un nespē­dami parunāt. Kaut gan es dienām ilgi biju meklējis viņas seju ikvienā ēnā, ikvienā karietes logā, tagad tā mani pārsteidza un sastindzināja. Biju saglabājis atmiņā viņas acu apveidus, nevis to iespaidu. Tumšo acu krāsu, nevis to dziļumu. Viņas tuvums aizrāva man elpu, it kā es pēkšņi būtu pagrūsts dziļi zem ūdens.

Biju aizvadījis daudz stundu, iztēlodamies, kāda varētu būt mūsu tikšanās. Neskaitāmas reizes biju izspēlējis to domās. Baidījos, ka viņa varētu būt atturīga un tāla. Varbūt dusmīga par to, ka esmu atstājis viņu vienu mežā. Varbūt nerunīga un drūmi aizvainota. Baidījos, ka viņa varētu raudāt, nolādēt mani vai vienkārši pagriezties un aiziet.

Bet Denna man līksmi uzsmaidīja. Kvout! Viņa satvēra manu plaukstu un saņēma to abās rokās. Man tevis pietrūka! Kur tu biji?

Mani pārņēma tīkams atvieglojuma gurdums. Kā lai to saka… Šur un tur. Izdarīju bezmērķīgu rokas kustību visapkārt. Tepat vien!

- Tu mani toreiz atstāji kā zivi sausā krastā, viņa teica ar mākslotu sašutumu. Es gaidīju, bet paisumu tā ari nesagaidīju.

Grasījos paskaidrot notikušo, bet tad Denna pamāja uz vīrieti, kas stāvēja viņai blakus. Piedod manu nepieklājību, Kvout, šis ir Lentarens. Es viņu nebiju pat pamanījis. Lentaren, tas ir Kvouts!

Lentarens bija garš un slaids. Atlētisks, labi ģērbies un labi audzi­nāts. Viņam bija zoda līnija, ar kādu lepotos ikviens brīvmūrnieks, un līdzeni, balti zobi. Viņš izskatījās pēc Drosmīgā Prinča no pasaku grāmatas. No viņa vēdīja nauda.

Lentarens man nepiespiesti un draudzīgi uzsmaidīja. Patīkami iepazīties, Kvout! viņš teica, atturīgi paklanīdamies.

Gluži instinktīvi es atbildēju ar tādu pašu kustību un žilbinošu smaidu. Ļoti priecājos, Lentaren!

Atkal pievērsos Dennai. Mums kādu dienu jāpaēd kopā pusdienas, es moži teicu un tikko jaušami savilku augšup vienu uzaci, mēmi jautādams: Vai tas ir Oša kungs? Man ir daži interesanti stāsti.

- Noteikti! Denna atbildēja un tikko jaušami papurināja galvu, atbildēdama: Nē. Tu toreiz aizgāji, neizstāstījis pēdējo stāstu lidz galam. Biju briesmīgi vīlusies, ka neesmu uzzinājusi beigas. Patiesībā es jutos satriekta.

- Ā, beigas bija tās pašas, ko tu jau simtiem reižu esi dzirdējusi, es teicu. Drosmīgais Princis nogalina pūķi, bet zaudē dārgumus un mīļoto meiteni.

- Jā, tā ir traģēdija. Denna nolaida skatienu. Tās nav tādas beigas, kādas es biju cerējusi, bet laikam jau to varēja gaidīt.

- Traģēdija tā būtu, ja ar to viss beigtos, es iebildu. Taču viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Man patīk domāt, ka tas ir stāsts, ku­ram paredzams atbilstoši optimistisks turpinājums.

Mums garām zvārodamās pabrauca kariete, un Lentarens pakāpās malā, nejauši piegrūzdamies Dennai. Denna izklaidīgi satvēra viņa roku. Parasti man nepatīk stāsti ar turpinājumiem, viņa teica, uz brīdi kļūdama nopietna un neizdibināma. Tad viņa paraustīja plecus un tikko jaušami pasmaidīja. Bet man jau agrāk šādās reizēs ir gadījies mainīt domas. Varbūt tu mani pārliecināsi par pretējo.

Pamāju uz savu plecā uzmesto lautas futrāli. Es joprojām gandrīz katru vakaru spēlēju “Ankarā”, ja tev būtu interese tur iegriezties…

- Noteikti. Denna nopūtās un paskatījās uz Lentarenu. Mēs kavējamies, vai ne?

Viņš palūkojās augšup uz sauli un pamāja ar galvu. Jā. Bet, ja pasteigsimies, mēs viņus vēl panāksim.

Denna atkal pagriezās pret mani. Piedod, mums ir norunāta izjāde!

- Nekādā ziņā nevēlos jūs aizkavēt! es sacīju, galanti paiedams malā, lai atbrīvotu viņiem ceļu.

Mēs ar Lentarenu pārmijām pieklājīgus galvas mājienus. Es drī­zumā tevi sameklēšu! Denna teica un pirms promiešanas vēlreiz paraudzījās uz mani.

- Ejiet vien! es pamāju turp, kurp viņi grasījās doties. Neļaujiet man jūs kavēt!

Viņi pagriezās un aizgāja. Es noskatījos, kā viņi attalinās pa bruģēto Imres ielu. Abi divatā.

* * *

Kad ierados norunātajā vietā, Vilems un Simmons mani jau gaidīja. Viņi bija atraduši solu “Eolijas” priekšā ar pievilcīgu skatu uz strūklaku. Pār satīra tvarstītām nimfām šļācās dzidra ūdens šaltis.

Noliku lautas futrāli blakus uz sola un izklaidīgi pavēru to vaļā, domādams, ka mana lauta varbūt priecāsies par drusciņu saulesgais­mas uz stīgām. Ja neesat mūziķi, diez vai to sapratīsiet.

Vilems iedeva man ābolu, un es apsēdos draugiem blakus. Lauku­mam pārskrēja vēja brāzma, un strūklakas šļakatas saviļņojās vējā kā caurspīdīgs aizkars. Pār bruģakmeņiem, lokus mezdamas, aizdejoja da­žas sarkanas kļavu lapas. Noskatījos, kā tās lēkāja un virpuļoja, vei­dodamas gaisā neredzamus, sarežģītus rakstus.

- Cik saprotu, tu beidzot atradi Dennu? Vilems pēc brīža jautāja. Pamāju ar galvu, nenovērsdams skatienu no sarkanajām lapām.

Man negribējās paskaidrot sīkāk.

- Tā es spriežu tāpēc, ka tu esi ļoti kluss, viņš sacīja.

- Vai negāja labi? Simmons draudzīgi pavaicāja.

- Negāja tā, kā biju cerējis, es atbildēju.

Abi saprotoši pamāja ar galvu, un kādu laiku mēs sēdējām klusē­dami.

- Es domāju par to, ko tu mums stāstīji, Vilems beidzot teica.

- Par to, ko sacījusi tava Denna. Viņas stāstā ir caurums.

Mēs ar Simmonu neizpratnē paskatījāmies uz viņu.

- Viņa teica, ka meklējot savu patronu, Vilems atgādināja. Viņa gāja tev līdzi, lai mēģinātu to vīru atrast. Bet vēlāk sacīja tev, ka viņš esot drošībā un viņa to zinot, jo… Brīdi Vilems izteiksmīgi klusēja.

- …jo esot viņu satikusi, kad gājusi atpakaļ uz degošajām mājām. Tur kaut kas nesaskan. Ja Denna zināja, ka viņš ir drošībā, kāpēc tad vajadzēja iet viņu meklēt?

Tas man nebija ienācis prātā. Bet, pirms paguvu atbildēt, Simmons papurināja galvu. Tas bija tikai iegansts, lai viņa varētu pabūt kopā ar Kvoutu, viņš teica, it kā par to nebūtu nekādu šaubu.

Vilems mazliet sarauca pieri.

Simmons paskatījās uz mums abiem pēc kārtas, acīmredzot brīnī­damies, ka viņam tas jāpaskaidro. Katram taču redzams, ka viņa ir ieķērusies! viņš teica un sāka skaitīt uz pirkstiem. Viņa uzmeklēja tevi “Ankerā”. Viņa atnāca uz “Eoliju” tovakar, kad mēs tur dzērām, un aizvilka tevi projām. Viņa atrada ieganstu, lai divas dienas kopā ar tevi klejotu pa nekurieni…

- Sim, es aizkaitināts pārtraucu, ja viņai būtu interese par mani, es viņu mēneša laikā būtu atradis ne vienu reizi vien.

- Tas ir maldīgs spriedums! Simmons enerģiski iebilda. Maldīgs pamatojums. Tas pierāda vienīgi to, ka tu meklēšanā esi nepraša, vai arī to, ka viņu ir grūti atrast. Nevis to, ka viņai nav intereses par tevi.

- Varētu pat teikt, Vilems piebilda, nostādamies Simmona pusē,

- ka parasti viņa ir tā, kas atrod tevi, tātad jāsecina, ka viņa pavada diezgan daudz laika, tevi meklējot. Arī tu neesi viegli atrodams. Tas nepārprotami liecina par viņas interesi.

Atcerējos Dennas atstāto zīmīti un bridi pieķēros domai, ka Simmonam varētu būt taisnība. Domāju par nakti, kad abi gulējām pelēkakmens virsotnē, un man krūtīs iegailējās cerību dzirkstele.

Tad atgādināju sev, ka Denna tovakar bija delīrija iespaidā un neap­zinājās, ko dara. Un atcerējos, kā viņa aizgāja, turēdamās pie elkoņa Lentarenam. Domāju par slaido, izskatīgo Lentarenu un visiem pārē­jiem vīriešiem, kuri varēja Dennai piedāvāt kaut ko vērtīgu. Kaut ko vai­rāk par labu dziedoņa balsi un vīrišķīgas drosmes demonstrējumiem.

- Tu taču zini, ka man ir taisnība! Simmons atglauda matus no pieres un puiciski iesmējās. To nu tu nevari apstrīdēt! Viņa ir iegrābusies kā muļķīte. Un tu esi nepārspējams muļķis, tāpēc no jums sanāk teicams pāris.

Es nopūtos. Sim, viņa ir mans draugs, un par to es jūtos laimīgs. Viņa ir neparasts, īpašs cilvēks, un es priecājos, ja varu pavadīt laiku kopā ar viņu. Tas ir viss. Centos ielikt balsī pēc iespējas vairāk možas nevērības, lai Simmons man noticētu un pārstātu runāt par šo tematu.

Simmons bridi lūkojās manī, tad paraustīja plecus. Nu, ja tā, viņš teica, pavicinādams roku ar vistas gabalu, tad zini: Fela bez mitas runā par tevi. Stāsta, ka tu esot izcils puisis. Turklāt vēl izglābis viņai dzīvību. Tur tev noteikti ir simtprocentīgas izredzes.

Necentos atbildēt un pievērsu skatienu rakstiem, ko vējš zīmēja strūklakas šļakatās.

- Vai zināt, ko mums vajadzētu… Simmons iesāka, bet tad piepeši apklusa un kā sastindzis blenza man garām. Viņa seja bija negaidot pārvērtusies.

Pagriezies paskatījos turp un ieraudzīju, ka mans lautas futrālis ir tukšs. Lauta bija pazudusi. Pārlaidu apkārt izmisušu skatienu, gatavs lēkt kājās un skriet to meklēt. Bet tas nebija vajadzīgs pavisam netālu stāvēja Ambrozs un daži viņa draugi. Vienā rokā viņš turēja manu lautu.

- Ak, žēlīgais Tehlu! Simmons man aiz muguras izdvesa. Tad viņš teica savā ikdienišķajā balsī: Dod to atpakaļ, Ambroz!

- Apklusti, E’lirl Ambrozs atcirta. Tā nav tava darīšana!

Piecēlos kājās, nenovērsdams acis no viņa un savas lautas. Biju

iedomājies, ka Ambrozs ir garāks par mani, bet tagad, stāvēdams vi­ņam pretī, redzēju, ka esam vienādā augumā. Arī Ambrozs izskatījās mazliet pārsteigts.

- Dod šurp! es teicu un izstiepu roku. Ar izbrīnu redzēju, ka tā nedreb. Es drebēju iekšēji: pa pusei aiz bailēm, pa pusei aiz niknuma.

Manī vienlaikus ierunājās divi cilvēki. Viens sauca: Lūdzu, nenodari tai neko! Lūdzu, nē! Nesalauz! Lūdzu, atdod to man! Neturi to tik neuz­manīgi, aiz grifa! Otrs skandēja: Es tevi ienīstu, es tevi ienīstu, es tevi ienīstu, itin kā spļaudams asins malkus.

Es paspēru soli uz priekšu. Dod šurp! Paša balss manās ausīs skanēja svešādi, tā šķita neskanīga un tukša. Tukša kā mana izstieptā plauksta. Biju pārstājis iekšēji drebēt.

Ambrozs brīdi saminstinājās: kaut kas manā balsī viņu bija negai­dot pārsteidzis. Jutu, ka viņš jūtas neveikli, jo es izturējos citādi, nekā viņš bija gaidījis. Simmons un Vilems man aiz muguras aizturēja elpu. Ambroza draugi viņam blakus nedroši sagrozījās.

Tad Ambrozs pasmaidīja un savilka vienu uzaci. Bet es esmu sace­rējis tev dziesmu, un tai vajadzīgs pavadījums. Sagrābis lautu rupjā tvērienā, viņš sāka strinkšķināt stīgas, nedomādams ne par ritmu, ne melodiju. Garāmgājēji apstājās un ieklausījās viņa dziesmā.

“Reiz dzīvoja zeņķis, vārdā Kvouts,

Ar mākoņos izslietu galvu.

Maģistri teica: "Tam pienākas gods!"

Un pērienu lēma par balvu.”

Tagad mūsu tuvumā bija apstājušies jau diezgan daudzi klausītāji, kas vēroja Ambroza priekšnesumu ar smaidiem un jautriem smiekliem. To iedrošināts, Ambrozs izteiksmīgā žestā aplaida apkārt roku.

- Visi kopā! viņš iesaucās, paceldams rokas kā orķestra diriģents un vēzēdams manu lautu gaisā kā zizli.

Es paspēru soli uz priekšu. Atdod, vai ari es tevi nogalināšu! Tajā bridi nešaubījos, ka tiešām to izdarīšu.

Visi apklusa. Redzēdams, ka nesagaidīs no manis to, ko gribējis, Ambrozs mēģināja tēlot vienaldzību. Dažiem nav nekādas humora izjūtas, viņš nopūzdamies teica. Še, ķer!

Viņš pasvieda man lautu, bet lautas nav piemērotas metieniem. Tā neveikli sagriezās gaisā, un mans tvēriens palika tukšā. Man bija gluži vienalga, vai Ambrozs tā darījis aiz neveiklības vai aiz tīša ļaunuma. Mana lauta atsitās ar korpusu pret bruģakmeņiem, un atskanēja plīs­tošs troksnis.

ŠI skaņa man atgādināja drausmīgo bridi, kad netīrā Tarbeanas šķērsielā zem manis ar troksni bija sašķīdusi tēva lauta. Pieliecos, lai to paceltu, un tā ievaidējās kā ievainots dzīvnieks. Ambrozs pa pusei pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz mani, un es redzēju viņa sejā uz­jautrinājuma smīnu.

Atvēru muti, lai kliegtu, aurotu, lādētu viņu. Taču no mutes man izlauzās kaut kas cits vārds, kuru es nezināju un nevarēju atcerē­ties.

Pēc tam es dzirdēju vairs tikai vēja troksni. Tas auroja laukumā kā piepeša viesuļvētra. Garāmbraucošā kariete sāniski aizslīdēja pār bruģakmeņiem, un zirgi panikā saslējās pakaļkājās. Brāzma kādam no rokām izrāva nošu lapas, un tās aizspridzēja mums garām kā dīvaina zibens šautra. Neredzams spēks pagrūda mani soli uz priekšu. Vējš grūstīja visus. Visus, izņemot Ambrozu, kas nekustīgi gulēja zemē gluži kā Dieva rokas notriekts.

Tad viss atkal apklusa. Papīri krita zemē, virpuļodami kā rudens lapas. Cilvēki apdulluši raudzījās apkārt izspūrušiem matiem un izraus­tītām drēbēm. Daži streipuļodami centās pretoties brāzmām, kas bija jau pierimušas.

Man skaudri sāpēja sirds. Mana lauta bija salauzta.

Ambrozs grīļodamies uzslējās kājās. Roka ļengani karājās viņam gar sāniem, un no galvas plūda asinis. Viņš uzmeta man mežonīgu baiļu un apjukuma pilnu skatienu, un es izjutu īslaicīgu, līksmu gandarī­jumu. Man gribējās uzkliegt viņam vēlreiz un paskatīties, kas notiks. Vai atkal sacelsies vējš? Vai viņu aprīs zeme?

Kaut kur dzirdēju pārbiedēta zirga zviegšanu. Laukumā pulcējās cilvēki, kas bija izskrējuši no “Eolijas” un citām tuvējām ēkām. Mūziķi satraukti lūkojās apkārt, un visi runāja vienlaikus.

- …tas bija?

- …notis pa visām malām! Palīdziet, pirms tās…

- …to izdarīja! Tas tur, ar sarkanajiem…

- …dēmons! Vēja dēmons un…

Mēmā apjukumā skatījos apkārt, līdz Vilems un Simmons steigšus aizrāva mani projām.

* * *

- Mēs nezinājām, kurp viņu vest, Simmons teica Kilvinam.

- Izstāstiet visu vēlreiz! Kilvins mierīgi sacīja. Bet šoreiz runājiet pa vienam! Viņš pamāja uz Vilemu. Pacenties salikt visus vārdus kārtīgā rindā!

Mēs sēdējām Kilvina kabinetā. Durvis bija aizvērtas, un logiem priekšā aizvilkti aizkari. Vilems sāka pārstāstīt notikušo. Viņš runāja arvien ātrāk un beigu beigās pārgāja uz siaru valodu. Kilvins palaikam pamāja ar galvu, un viņa seja bija neparasti domīga. Simmons dedzīgi klausījās, brīžam papildinādams stāstu ar kādu starpsaucienu.

Es sēdēju blakus uz ķebļa. Manī virmoja apjukuma un neskaidru jautājumu mutulis. Sāpēja kakls. Ķermenis bija gurduma un skaudra adrenalīna pilns. Visa tā vidū dziļi krūtīs kvēloja karsta un sarkana dusmu ogle. Apkārt man pletās liels, nejutīgs tukšums, it kā mani būtu apņēmusi desmit collu bieza vaska kārta. Kvouta vairs nebija bija tikai trula tukšuma ieskauts apjukums un dusmas. Jutos kā zvirbulis, kas nokļuvis vētrā un nespēj atrast drošu zaru, kam pieķerties. Kā viesuļa mētāts putns, kas vairs nespēj kontrolēt savu lidojumu.

Kad Vilems tuvojās stāsta beigām, kabinetā bez klauvēšanas un pieteikšanās ienāca Elodins. Vilems apklusa. Es uzmetu Vārdu maģis­tram īsu skatienu un atkal pievērsos sasistajai lautai, ko turēju rokās. Kad to pagrozīju, viena no asajām šķautnēm pārgrieza man pirkstu. Es vienaldzīgi noskatījos, kā asinis kāpj augšup no brūces un sāk pilēt uz grīdas.

Elodins nostājās tieši man pretī, nepievērsdams uzmanību nevie­nam no citiem klātesošajiem. Kvout?

- Viņš nejūtas labi, maģistr, sacīja Simmons, un viņa balsī spalgi ieskanējās raizes. Viņš ir pilnīgi apdullis. Nav spējīgs runāt. Kaut gan es dzirdēju vārdus un zināju, ka tiem ir nozīme zināju pat kon­krēto, tiem atbilstošo nozīmi -, nekādu kopēju jēgu tajos nespēju aptvert.

- Man šķiet, ka viņš sasita galvu, sacīja Vilems. Viņš skatās uz jums, bet neko neredz. Acis tādas kā sunim.

- Kvout? Elodins atkārtoja. Kad es neatbildēju un nepacēlu ska­tienu no lautas, viņš pasniedzās un saudzīgi pacēla manu zodu augšup, līdz mūsu skatieni sastapās. Kvout!

Es samirkšķināju acis.

Viņa skatiens bija ciešs un rāms. Tumšās acis mani mazliet nomie­rināja. Pieklusināja vētru, kas plosījās mani. Aerlevsedi,viņš teica.

- Atkārto!

- Ko? Simmons kaut kur aizmugurē pārjautāja. Vējš?

-AerlevsediElodins pacietīgi sacīja vēlreiz, nenovērsdams tumšās

acis no manas sejas.

- Aerlevsedi es truli atkārtoju.

Elodins uz mirkli nesteidzīgi aizvēra acis, it kā mēģinātu saklausīt tikko jaušamu melodiju, kas viegli šūpojas vēja pūsmā. Neredzēdams viņa acis, es ieslīgu tukšumā. Vēlreiz paskatījos uz salauzto lautu, ko turēju rokās, taču, pirms mans skatiens aizklīda nenosakāmā tālumā, viņš atkal satvēra manu zodu un pavērsa manu seju augšup.

Mūsu skatieni vēlreiz sastapās. Trulums pagaisa, taču manā galvā joprojām plosījās vētra. Tad Elodina acis pārvērtās. Viņš pārtrauca skatīties uz mani un ieskatījās man iekšā. Citādi es to neprotu apraks­tīt. Viņš ieskatījās dziļi mani nevis manās acīs, bet tām cauri. Viņa skatiens iegāja manī un stingri nostājās man krūtīs, it kā viņš ar abām rokām darbotos man iekšienē, iztaustītu plaušas, pārbaudītu sirdsdar­bību, pētītu manu dusmu karstumu, izzinātu manas iekšējās vētras dabu.

Elodins saliecās uz priekšu, un viņa lūpas pieskārās manai ausij. Sajutu viņa elpu. Viņš sāka runāt… un vētra norima. Es atradu vietu, kur nostāties.

Ir kāda spēle, ko agrāk vai vēlāk ir izmēģinājis ikviens bērns. Tu izstiep rokas un daudz reižu ātri griezies apkārt, skatīdamies, kā pa­saule pārvēršas kustīgā miglā. Sākumā zūd lietu un virzienu izjūta, bet, ja griešanās turpinās pietiekami ilgi, viss sakārtojas pie vietām un galva vairs nereibst, riņķojot reizē ar izplūdušo pasauli sev apkārt.

Tad tu apstājies un pasaule atgūst agrākos apveidus. Reibonis pār­steidz kā pērkona spēriens, viss kustas un grīļojas. Pasaule šūpojas tev visapkārt.

Tā notika, kad Elodins apklusināja vētru manā galvā. Pēkšņi man mežonīgi apreiba galva, es iekliedzos un pacēlu abas rokas, lai nekristu uz sāniem, nekristu uz augšu, nekristu uz iekšu. Kājām ķeroties kaut kur ķeblī, es sāku slīdēt uz grīdas un jutu, ka mani satver kādas rokas.

Tas bija baisi, taču pārejoši. Kad atguvos, Elodins bija projām.