Vēja vārds

ASTOŅDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . Balsojums pret mani

SIMMONS UN VILEMS aizveda mani uz Ankera viesnīcu, kur es iekritu savas istabas gultā un astoņpadsmit stundas pavadīju aiz miega dur­vīm. Kad nākamajā dienā pamodos, jutos negaidīti labi, kaut gan biju gulējis ar visām drēbēm un pūslis man bija piebriedis, šķiet, līdz melo­nes lielumam.

Veiksme man dāvāja pietiekami daudz laika, lai es pagūtu nomaz­gāties un paēst, pirms mani uzmeklēja viens no Džamisona ziņnešiem. Mani gaidīja Maģistru zālē. Pēc pusstundas man vajadzēja ierasties “uz ragiem”.

* * *

Ambrozs un es stāvējām pretī maģistru galdam. Viņš bija apsūdzējis mani ļaunprātībā. Atbildēdams uz to, es biju iesniedzis sūdzību par mana īpašuma zādzību un sabojāšanu un Arcanum loceklim nepiedie­nīgu uzvedību. No savas agrākās pieredzes “uz ragiem” biju iepazinies ar Rerum Codex oficiālajiem Universitātes noteikumiem. Biju izlasījis tos divas reizes, lai skaidri saprastu, kā šie jautājumi tiek risināti. Zināju tos kā savus rokas pirkstus.

Diemžēl tāpēc es zināju arī to, kādas nepatikšanas man sagaidāmas. Ļaunprātība bija ļoti nopietna apsūdzība. Ja nospriedīs, ka esmu ar nodomu kaitējis Ambrozam, man draudēja pēriens un izslēgšana no Universitātes.

Kaitējums Ambrozam bija neapstrīdams. Viņš bija guvis zilumus un kliboja. Piere viņam bija nobrāzta koši sarkana. Ambroza roka bija pakārta kaklā, taču es nešaubījos, ka šo drāmas daļu viņš ir ievērojami pietēlojis klāt.

Bēdīgākais bija tas, ka man pašam nebija ne jausmas par notikušo. Man nebija radusies iespēja ne ar vienu aprunāties. Nebiju paguvis pat pateikties Elodinam par iepriekšējās dienas palīdzību Kilvina darb­nīcā.

Maģistri ļāva mums katram izstāstīt savu stāsta daļu. Ambrozs sevi parādīja teicami, proti, runāja maz, bet šo mazumiņu pasniedza ļoti pieklājīgi. Pēc kāda laika man radās aizdomas, ka viņa apātisko gurdumu varbūt izraisījusi pārmērīga pretsāpju līdzekļa deva. Spriežot pēc glāžainā spīduma acīs, nodomāju, ka tā varēja būt opija tinktūra.

- Apspriedīsim apsūdzības atkarībā no smaguma pakāpes! rektors teica, noklausījies mūsu abu stāstus.

Roku pacēla maģistrs Hemme, un rektors aicināja viņu izteikties.

- Pirms balsošanas mums vajadzētu sašaurināt apsūdzību apjomu, Hemme teica. E’lira Kvouta apsūdzības satur liekvārdību. Nevar apsū­dzēt studentu gan par zādzību, gan par tā paša īpašuma sabojāšanu, iespējams ir tikai vai nu viens, vai otrs.

- Kāpēc jūs tā domājat, maģistr? es pieklājīgi pavaicāju.

- Zādzība nozīmē sveša īpašuma piesavināšanos, Hemme sacīja rāmi saprātīgā tonī. Kā iespējams piesavināties to, ko pats ir sabo­jājis? Vai nu viena, vai otra apsūdzība ir jāatceļ.

Rektors paskatījās uz mani. E’lir Kvout, vai tu vēlies atcelt vienu no savām apsūdzībām?

- Nē, ser.

- Tādā gadījumā es aicinu balsot par to, lai atceltu apsūdzību īpa­šuma zādzībā! Hemme paziņoja.

Rektors veltīja Hemmem naidīgu skatienu, pauzdams mēmu pār­metumu par izteikšanos ārpus kārtas, tad pievērsās man. Stūrgal­vība pret saprātu nav cildināma tieksme, E’lir, un maģistrs Hemme ir izteicis pārliecinošu argumentu.

- Maģistrs Hemme ir izteicis maldīgu argumentu, es nešaubīda­mies atbildēju. Zādzība nozīmē cita cilvēka īpašuma piesavināšanos. Apgalvojums, ka nozagto īpašumu nav iespējams sabojāt, ir smieklīgs.

Ievēroju, ka vairāki maģistri piekrītoši pamāj, taču Hemme neat­laidās. Maģistr Lorren, kāds ir sods par zādzību?

- Par zādzību students var saņemt ne vairāk par diviem sitieniem pa muguru, Lorrens noskandēja. Un viņam jāatdod nozagtais īpa­šums vai tā vērtība naudā plus viens sudraba talants.

- Un kāds ir sods par īpašuma sabojāšanu?

- Studentam jāatlīdzina īpašuma aizvietošana vai salabošana.

- Redzat? Hemme teica. Tātad pastāv iespēja, ka vainīgajam par vienu un to pašu jāmaksā divreiz. Tas nav taisnīgi. Tas nozīmētu piespriest viņam divkāršu sodu par vienu un to pašu nodarījumu.

- Nē, maģistr Hemme! es viņu pārtraucu. Tas nozīmētu sodīt viņu gan par zādzību, gan par īpašuma sabojāšanu. Rektors veltīja man tādu pašu skatienu kā iepriekš Hemmem, pārmetot izteikšanos ārpus kārtas, tomēr es turpināju: Ja es būtu aizdevis viņam savu lautu un viņš būtu to salauzis, tas būtu viens. Ja viņš būtu to nozadzis, bet nebūtu sabojājis, tas būtu kas cits. Šoreiz nav spēkā ne viens, ne otrs. Šoreiz spēkā ir abi.

Rektors paklaudzināja pa galdu, lai apklusinātu klātesošos. Tātad, cik saprotu, E’lirs Kvouts nedomā atsaukt nevienu no apsūdzībām?

- Nē, es tās neatsaukšu.

Hemme pacēla roku, un rektors deva viņam vārdu. Es aicinu bal­sot par to, lai atceltu zādzības apsūdzību!

- Vai visi piekrīt? rektors gurdi vaicāja. Roku pacēla Hemme, Branders, Mandrags un Lorrens. Piecarpus balsis pret četrām; apsū­dzība paliek spēkā.

Rektors enerģiski turpināja, neļaudams kādam iejaukties un aiz­kavēt norises. Kurš uzskata Re’laru Ambrozu par vainīgu īpašuma sabojāšanā? Roku pacēla visi, izņemot Hemmi un Branderu. Rektors paskatījās uz mani. Cik tu samaksāji par savu lautu?

- Deviņus talantus un sešus džotus, es meloju, zinādams, ka lau­tai tā ir pieticīga cena.

To dzirdēdams, Ambrozs saslējās. Beidz melst! Tu nekad mūžā neesi turējis rokā desmit talantu!

Sadusmots par iejaukšanos, rektors uzsita ar dūri pa galdu. Bet tad roku pacēla Branders. Re’lars Ambrozs tomēr uzsvēra interesantu apstākli. Kā students, kurš ieradās pie mums bez jebkādiem līdzekļiem, varēja tikt pie tādas naudas summas?

Vairāki maģistri pievērsa man domīgus skatienus. Es nodūru acis, tēlodams apmulsumu. Es laimēju naudu “stūru” spēlē, kungi.

Zālei pāršalca uzjautrināta murdoņa. Elodins iesmējās pilnā balsī. Rektors paklaudzināja pa galdu. Re’laram Ambrozam tiek piespriesta soda nauda deviņu talantu un sešu džotu apmērā. Vai kādam no maģistriem ir iebildumi?

Hemme pacēla roku, bet, neguvis pārējo atbalstu, saņēma norai­dījumu.

- Tagad par apsūdzību zādzībā. Cik sitienu piespriežam?

- Nevienu, es teicu, un vairāki maģistri izbrīnā savilka uzacis.

- Kas uzskata Re’laru Ambrozu par vainojamu zādzībā? rektors jautāja. Hemme, Branders un Lorrens nepacēla roku. Re’laram Ambrozam tiek piespriests naudas sods desmit talantu sešu džotu apmērā. Vai kādam no maģistriem ir iebildumi?

Šoreiz Hemme nepacēla roku, tikai drūmi skatījās lejup.

Rektors dziļi ievilka elpu un ļāva tai strauji izplūst. Arhīvu maģistr, kāds ir sods par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību?

- Atkarībā no pārkāpuma smaguma studentam var piespriest nau­das sodu, pērienu, uz laiku atņemt Arcanum tiesības vai izslēgt no Universitātes, Lorrens rāmi noskandēja.

- Kāds ir ierosinājums?

- Uz laiku atņemt Arcanum tiesības, es teicu tādā tonī, it kā tas būtu pats par sevi saprotams,

Ambroza savaldība pagaisa. Ko? viņš neticīgi iesaucās, pagriez­damies pret mani.

Iejaucās Hemme. Henna, tas kļūst smieklīgi!

Rektors paskatījās uz mani ar vieglu pārmetumu sejā. Diemžēl man jāpiekrīt maģistram Hemmem, E’lir Kvout. Nedomāju, ka noti­kušais ir pietiekams pamats tiesību atņemšanai.

- Nepiekrītu! es teicu, cenzdamies sakopot visas savas pārlie­cināšanas spējas. Padomājiet vēlreiz par to, ko dzirdējāt! Tikai un vienīgi personīgas nepatikas dēļ Ambrozs atļāvās mani publiski izsmiet un pēc tam nozaga un sabojāja vienīgo vērtīgo lietu, kas man pieder.

Vai tādu uzvedību drīkst atļauties Arcanum biedrs? Vai tāda attiek­sme ir veicināma pārējos Re’lara pakāpes audzēkņos? Vai sīkumains zemiskums un nelabvēlība ir īpašības, ko jūs vēlaties redzēt nākamajos arkanistos? Ir pagājuši divi gadu simti, kopš pēdējo reizi arkanists tika sadedzināts uz sārta. Ja turpināsiet piešķirt gilderus tādiem untumai­niem bērniem kā šis, es pamāju uz Ambrozu, līdzšinējais miers un drošība izgaisīs pāris gadu desmitos!

Tas nepalika bez iespaida. Redzēju, kā mainās maģistru sejas izteiks­mes. Ambrozs man blakus nervozi sakustējās, un viņa skatiens nemie­rīgi šaudījās apkārt.

Pēc neilga klusuma brīža rektors aicināja maģistrus balsot. Kas ir par to, lai Re’laram Ambrozam uz laiku atņemtu Arcanum tiesības?

Roku nevilcinādamies pacēla Arvils, tad Lorrens, Elodins, Elksa Dals… Sasprindzinājums pieauga. Es skatījos uz Kilvinu un rektoru, cerēdams, ka roku pacels arī viens no viņiem.

Izšķirošais bridis pagāja. Priekšlikums noraidīts! Ambrozs dzir­dami uzelpoja. Es jutos tikai mazlietiņ vilies. Patiesībā biju pat izbrī­nījies, ka man izdevies panākt kaut vai tik daudz.

- Un tagad turpinām! rektors teica, it kā sagatavojies ļoti grū­tam solim. Mums jāpieņem lēmums par apsūdzību ļaunprātībā pret E’liru Kvoutu.

- Paredzētais sods ir no četriem līdz piecpadsmit sitieniem ar vien­kāršu pletni un izslēgšana no Universitātes, Lorrens noskaitīja.

- Pieprasītais sitienu skaits?

Ambrozs pagriezās un paskatījās uz mani. Jutu, kā darbojas viņa domas, cenšoties izrēķināt, cik dārgi likt man maksāt un tomēr nezau­dēt maģistru labvēlību. Seši!

Jutu pakrūtē iegulstam svina smagumu. Sitienu skaits man bija pilnīgi vienaldzīgs. Es labprāt piekristu kaut diviem dučiem, ja vien tas pasargātu mani no izslēgšanas. Ja mani izmestu no Universitātes, mana dzīve būtu galā. Rektor? es ierunājos.

Viņš palūkojās uz mani ar gurdu, labsirdīgu skatienu. Rektora acis teica, ka viņš mani saprot, taču viņam nav citas iespējas kā aizvadīt notikumus līdz paredzētajām beigām. Mani izbiedēja žēlums rektora skatienā. Viņš zināja, kas notiks turpmāk. Jā, E’lir Kvout?

- Vai drīkstu kaut ko sacīt?

- Savai aizstāvībai tu esi jau izteicies, viņš noraidoši atbildēja.

- Bet es pat nezinu, ko esmu izdarījis! es iekliedzos, panikai ņemot virsroku pār savaldību.

- Seši sitieni un izslēgšana, rektors oficiālā tonī paziņoja, nepie­vērsdams uzmanību manam izvirdumam. Kas balso par šo priekš­likumu?

Hemme pacēla roku. To pašu darīja Branders un Arvils. Sirdij gur­stot, redzēju, ka roku paceļ arī rektors, Lorrens, Kilvins un Elksa Dals. Pēdējais viņiem pievienojās Elodins, laiski smaidīdams un kustinādams izstieptos pirkstus kā atvadu mājienā. Visas deviņas rokas bija paceltas pret mani. Biju izslēgts no Universitātes. Mana dzīve bija galā.