Vēja vārds

ASTOŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . “goba, osis, pīlādzis…”

ES PAMODOS GULTĀ. Istabā. Viesnīcā. Pirmajā bridi neko vairāk nespēju aptvert. Man bija tāda sajūta, it kā kāds būtu iesitis man pa galvu ar baznīcu.

Biju nomazgāts un pārsiets. Ļoti rūpīgi pārsiets. Kāds bija uzska­tījis par nepieciešamu apstrādāt visus manus nesenos ievainojumus, lai cik nenozīmīgi tie būtu. Mana galva, krūtis, celis un viena pēda bija ievīstīti baltā audeklā. Kāds bija pat iztīrījis un aprūpējis nelielos nobrāzumus uz plaukstām, kā ari pirms trim dienām iegūto naža brūci, ko man bija atstājuši Ambroza nolīgtie slepkavas.

Vismokošākais šķita galvas sasitums. Tas sāpīgi pulsēja, un ikreiz, kad mēģināju pacelt galvu, uzmācās reibonis. Kustības bija kā mācību stunda ķermeņa sāpju anatomijā. Nolaidu kājas pāri gultas malai un saviebos: dziļa audu trauma labās kājas mediālajā pusē. Uzslējos sēdus: savilkums slīpo muskuļu šķiedru piestiprināšanās vietā pie apakšējo ribu skrimšļiem. Piecēlos kājās: neliels sastiepums sub… trans… pie velna, kā to sauca? Iztēlojos Arvila neapmierināto seju aiz apaļajām brillēm.

Manas drēbes bija izmazgātas un salāpītas. Uzvilku tās, lēni pār­varēdams visus skaudros ķermeņa raidītos signālus. Nopriecājos, ka istabā nav neviena spoguļa, jo zināju, ka izskatos nožēlojami sadau­zīts. Galvas pārsējs kaitināja, tomēr nolēmu to neaiztikt. Spriežot pēc pašsajūtas, varbūt tas vienīgais turēja manu galvu vietā un neļāva tai sašķelties gabalos.

Piegāju pie loga. Debesis bija apmākušās, un pelēcīgajā gaismā pil­sēta izskatījās atbaidoša; visās malās rēgojās sodrēji un pelni. Veikals ielas pretējā pusē bija sadragāts kā leļļu māja zem karavīra zābaka. Cilvēki kustējās lēni, pārlūkodami drupu kaudzes. Mākoņi bija tik biezi, ka nespēju noteikt dienas stundu.

Izdzirdēju aiz muguras nošalcam vieglu vēsmu: atvērās durvis un pagriezies es ieraudzīju tajās stāvam jaunu sievieti. Viņa bija jauna, glīta un neuzkrītoša tāda, kādas parasti strādā šādās mazās viesnīcās:

viena no daudzajām Nellijām. Nella. Viena no meitenēm, kuru dzīve aizrit nemitīgās bažās, jo viesnīcniekam mēdz būt ātras dusmas un asa mēle un tas nevairās izrādīt neapmierinātību. Viņa sastinga izbrīnā, redzēdama, ka esmu piecēlies no gultas.

- Vai kāds gāja bojā? es jautāju.

Meitene papurināja galvu. Liramu zēnam ir nelāgs rokas lūzums… Daži guva apdegumus un… Mani pārņēma spējš atvieglojuma vilnis.

- Jums nevajadzētu celties, ser! Ārsts šaubījās, vai jūs vispār pamodisieties. Jums ir jāatpūšas!

- Vai… vai mana māsīca atnāca uz pilsētu? es jautāju. Tā mei­tene, kura bija Motenu mājās. Vai viņa arī ir šeit?

Jaunā sieviete papurināja galvu. Tikai jūs viens, ser.

- Kāda pašlaik ir dienas stunda?

- Vakariņas vēl nav gatavas, ser. Bet, ja gribat ēst, es varu jums kaut ko atnest.

Mans ceļamaiss bija nolikts turpat pie gultas. Uzmetu to plecā, un tas šķita dīvaini tukšs: tajā bija vairs tikai dzelzs zvīņa un magnētakmens. Ar skatienu meklēju zābakus, bet tad atcerējos, ka iepriekšējā vakarā esmu tos nometis no kājām, lai skrējienā pa jumtiem būtu drošāks pēdas atbalsts.

Izgāju no istabas, un meitene tecēja man pakaļ līdz viesnīcas ap­meklētāju zālei. Aiz bāra letes stāvēja tas pats vīrietis, kas iepriekšējā reizē, un viņa seja bija savilkta tikpat drūmi ērcīgā izteiksmē.

Es piegāju viņam klāt. Vai jūs zināt, kur ir mana māsīca? es jautāju. Vai viņa ir pilsētā?

Viesnīcnieks pievērsa pikto seju durvīm, pa kurām nupat bija ienā­kusi mana pavadone. Nella, sasodīts, ko tas nozīmē, ka tu ļāvi viņam celties? Tev nav vairāk saprašanas, kā Dievs devis muļķa krancim!

Tātad viņas vārds patiešām bija Nella. Citos apstākļos mani tāds atklājums būtu uzjautrinājis.

Vīrietis pagriezās pret mani ar smaidu, kas patiesībā bija tikai maz­liet citāda piktuma izpausme. Ak kungs, zēn, vai tev ļoti sāp galva? Ar tādu nudien var dabūt galu! Viņš pasmējās, it kā būtu pateicis asprātību.

Es nikni pablenzu uz viņu. Jautājums bija par māsīcu!

Viņš papurināja galvu. Nav atgriezusies. Labs, kas labi beidzas, tā es gribētu teikt.

- Atnes man maizi, augļus un kādu gatavu gaļu no savas virtu­ves! es teicu. Un pudeli Avennas augļu vīna. Vislabāk zemeņu, ja te tāds ir.

Viesnīcnieks atspiedās pret leti un uzmeta man jautājošu skatienu. Ērcīgā sejas izteiksme pārtapa sīkā, augstprātīgā smaidiņā. Nav nekur jāsteidzas, manu zēn! Ja esi nācis pie saprašanas, vispirms ar tevi gri­bēs aprunāties konstebls.

Sakodu zobus, lai neizmestu pirmos vārdus, kas prasījās uz mēles, un dziļi ievilku elpu. Paklausies, es esmu aizvadījis divas grūtas dienas, galva man sāp tā, kā tu savā prātā nespēj iztēloties, un iespē­jams, ka man tuvs cilvēks ir nokļuvis grūtībās! Nenovērsu no viņa savu ledaino skatienu. Man nav nekādas vēlēšanās visu vēl vairāk sarežģīt. Tāpēc es draudzīgi aicinu tevi atnest man to, ko teicu! Es izvilku naudas maku. Lūdzu!

Viesnīcnieks paskatījās uz mani, un viņa seja lēnām satumsa dus­mās. Sīkais, lecīgais balamute! Ja negribi izturēties pret mani ar cieņu, es tevi apsēdināšu un piesiešu pie krēsla līdz konstebla atnākšanai!

Es uzmetu uz letes dzelzs drabu, otru paturēdams cieši sažņaugtā saujā.

Viesnīcnieks nikni pablenza. Kas tas ir?

Koncentrēju domas un jutu, ka rokā pamazām ieplūst aukstums.

- Tava dzeramnauda! es teicu. No draba augšup sāka vērpties tieva dūmu grīste. Par ātru un laipnu apkalpošanu!

Letes virsmas lakojums apkārt drabam sāka sīki burbuļot, un kokā iezīmējās melns, pārogļots aplis. Viesnīcnieks blenza uz to mēmās šausmās.

- Un tagad nes šurp, ko es teicu! pavēlēju, cieši skatīdamies viņam acis. Un vēl ādas pudeli ar ūdeni! Citādi es nodedzināšu šo vietu kopā ar tevi un dejošu pelnos virs taviem apdegušajiem kau­liem!

* * *

Nesdams plecā pilnu ceļamaisu, es uzkāpu pelēkakmeņu kalna vir­sotnē. Man bija basas kājas, trūka elpas un sāpīgi dunēja galva. No Dennas nebija ne vēsts.

Ātri pārlūkodams apkārtni, atradu visus savus izmētātos piederu­mus turpat, kur biju tos atstājis. Zemē gulēja abas segas. Ādas pudele bija gandrīz tukša, bet viss pārējais atradās tepat uz vietas. Varbūt Denna ir vienkārši pagājusies tālāk dabisku vajadzību pēc.

Es gaidīju. Gaidīju ilgāk, nekā liktu veselais saprāts. Tad sāku saukt vispirms klusi, pēc tam arvien skaļāk, kaut gan saucot sāpīgi dunēja galva. Beidzot vienkārši apsēdos zemē. Spēju domāt tikai par to, kā Denna pamodusies viena, mocīdamās ar sāpēm, izslāpusi un apjukusi. Ko viņa tobrīd varēja domāt?

Mazliet uzkodu, prātodams, ko varētu iesākt turpmāk. Bridi jutu vēlēšanos atdarīt vīna pudeli, bet tad sapratu, ka tā nav prātīga doma, jo es neapšaubāmi biju cietis vieglu smadzeņu satricinājumu. Atvai­rīju nesaprātīgās bažas, ka Denna varētu būt delīrijā aizklīdusi kaut kur mežā un man vajadzētu iet viņu meklēt. Prātoju, vai nevajadzētu iekurt ugunskuru, lai viņa to redzētu un atgrieztos…

Nē. Es zināju, ka viņa gluži vienkārši ir aizgājusi. Pamodusies, pār­liecinājusies, ka manis nav, un devusies projām. Tā viņa pati bija tei­kusi, kad kopā aizgājām no Trebonas viesnīcas. Ja es kaut kur neesmu vēlama, tad eju projām. Visu vajadzīgo varu sagādāt ceļā. Vai Denna domāja, ka esmu viņu pametis?

Lai nu kā, es sirds dziļumos jutu, ka viņa jau sen ir no šejienes projām. Sakravāju savu ceļamaisu. Pēc tam ja nu tomēr būtu maldī­jies uzrakstīju zīmīti, paskaidrodams notikušo un apsolīdams nāka­majā dienā gaidīt viņu Trebonā. Ar ogles gabalu uzrakstīju uz viena no pelēkakmeņiem viņas vārdu un tam blakus uzvilku bultu lejup ar norādi uz atstāto ēdienu, ūdens pudeli un vienu no segām.

Tad es devos projām. Mans noskaņojums nebija pacilāts. Manas domas nebija jaukas un labsirdīgas.

* * *

Kad atgriezos Trebonā, pār pilsētu biezēja krēsla. Rāpdamies uz jumtiem, šoreiz ievēroju mazliet lielāku piesardzību nekā parasti. Neva­rēju uzticēties savai līdzsvara izjūtai, iekams dažas dienas nebūšu apārstējis galvu.

Tomēr es bez īpašām grūtībām nokļuvu līdz viesnīcas jumtam, uz kura biju atstājis zābakus. No šīs vietas krēslainā pilsētiņa izskatījās drūma. Baznīcas fasādes daļa bija pilnīgi sabrukusi, un uguns bija nodedzinājusi gandrīz trešo daļu no pilsētas. Dažas ēkas bija tikai apsvilušas, toties citas pārvērtušās pelnos un oglēs. Par spīti maniem pūliņiem, uguns bija pamatīgi plosījusies vēl pēc tam, kad es zaudēju samaņu.

Paskatījies uz ziemeļiem, redzēju pelēkakmeņu kalna virsotni. Ce­rēju pamanīt tur kādas ugunskura pazīmes, taču nekā tāda, protams, nebija.

Aizkļuvu līdz lēzenajam rātsnama jumtam un pa spraišļu kāpnēm uzkāpu līdz cisternas augšai. Tā bija gandrīz tukša. Pašā dibenā, krietni zemāk par vietu, kur ar nazi biju piespraudis pie tvertnes sienas apde­gušo lubiņas gabalu, viļņoja pāris pēdu dziļš ūdens. Tas izskaidroja pilsētiņas bēdīgo stāvokli. Kad ūdens līmenis bija noslīdējis zem manas sameistarotās sigaldrijas, uguns bija uzliesmojusi no jauna. Tomēr mana rīcība vismaz bija to aizkavējusi. Bez šiem pasākumiem, iespē­jams, pilsētiņas vispār vairs nebūtu.

Viesnīcas ēdamzālē pulcējās daudz cilvēku nokvēpušām, drūmām sejām, sanākuši iedzert un pārmīt valodas. Mans piktais draugs nekur nebija redzams, bet pie bāra letes stāvēja bariņš vīru un kaut ko sa­traukti pārrunāja.

Viņu vidū bija arī pilsētas mērs un konstebls. Ieraudzījuši mani, viņi tūlīt aizveda mani uz atsevišķu istabu, lai izjautātu.

Es biju nerunīgs un drūms, un pēc pāris pēdējo dienu notikumiem mani sevišķi nebiedēja amatpersonas divu resnu večuku izskatā. Viņi to redzēja, un tas viņiem lika nervozēt. Man sāpēja galva, es negribēju sniegt nekādus paskaidrojumus, un neveiklais klusums mani nemaz netraucēja. Tāpēc diezgan daudz runāja viņi paši, un viņu uzdotie jautājumi ļāva man uzzināt lielāko daļu no tā, ko es gribēju zināt.

Par laimi, pilsētiņa nebija cietusi tik smagi, kā varēja domāt. Tā kā iedzīvotāji svinēja ražas svētkus, uguns nevienu nebija pārsteigusi miegā. Daudzi bija guvuši nelāgus sasitumus, daudziem apsviluši mati, daži bija saelpojušies pārāk daudz dūmu, bet lielākā daļa tikusi cauri sveikā. Daži tomēr bija guvuši smagus apdegumus, un kādam vīrietim krītošs baļķis bija sadragājis roku; arī es biju nopietnāk cietušo vidū.

Vīri nešaubījās, ka draks ir bijis dēmons. Milzīgs, melns dēmons, kas spļāvis uguni un indi. Ja kāds par to bija kaut drusku šaubījies, viss bija kļuvis skaidrs, kad briesmonis gāja bojā no paša Tehlu dzelzs.

Viņi bija pārliecināti ari par to, ka baisais dēmons iznīcinājis Motenu saimniecību. Secinājums bija loģisks, taču pilnīgi aplams. Ja es censtos pārliecināt viņus par kaut ko citu, tā būtu gluži veltīga laika šķiešana.

Mani bija atraduši guļam bez samaņas virs dzelzs riteņa, kas bija nogalinājis dēmonu. Vietējais dakteris, kaulu licējs, atbilstoši savām prasmēm bija savedis mani kārtībā un, nezinādams, cik man apbrī­nojami izturīga galva, izteicis nopietnas šaubas, vai es vispār nākšot pie samaņas.

Sākumā visi bija domājuši, ka es esmu vai nu nejaušs cietušais, vai varbūt kaut kādā veidā esmu palīdzējis ritenim nokrist no baz­nīcas sienas. Tomēr mana apbrīnojamā atgūšanās un vēl tas apstāk­lis, ka biju iededzinājis bāra letē melnu apli, beidzot bija vedinājuši ieklausīties kāda maza zēna un vecas atraitnes daudzreiz atkārtotajā stāstā: brīdī, kad vecais ozols uzliesmojis kā lāpa, viņi esot redzējuši kādu cilvēku stāvam uz baznīcas jumta. Uguns gaismā viņš esot bijis skaidri saskatāms. Viņš stāvējis priekšā izstieptām rokām, gandrīz kā skaitīdams lūgšanu…

Beidzot mēram un konsteblam pietrūka sakāmā, ar ko aizpildīt klusumu, un viņi sēdēja, bažīgi raudzīdamies pārmaiņus te uz mani, te viens uz otru.

Es aptvēru, ka viņi neredz sev pretī sēžam nabadzīgu, noskrandušu zēnu. Viņi redzēja noslēpumainu, ievainotu cilvēku, kas nonāvē­jis dēmonu. Neredzēju iemesla laupīt viņiem šo pārliecību. Patiesībā bija pēdējais laiks izmantot savā labā kādu drusciņu no notikušā. Ja viņi uzskata mani par kaut ko līdzīgu varonim vai svētajam, tā būtu noderīga kārts manās rokās.

- Ko jūs izdarījāt ar dēmona ķermeni? es jautāju un ievēroju, ka viņi atviegloti uzelpo. Līdz šim biju izrunājis tikai nedaudzus vār­dus un uz viņu uzvedinošajiem jautājumiem atbildējis galvenokārt ar drūmu klusēšanu.

- Par to nav jāraizējas, ser, konstebls atbildēja. Mēs zinājām, kas ar to jādara.

Man sažņaudzās pakrūte, jo es bez skaidrojumiem sapratu, ko viņi izdarījuši: sadedzinājuši un aprakuši draku. Radījumu, kas bija zināt­nisks retums, viņi bija sadedzinājuši un aprakuši kā nevērtīgu krāmu. Es pazinu dažus Arhīvu skrīvus, dabaszinātniekus, kas būtu gatavi atdot savas rokas, lai varētu izpētīt tādu retu būtni. Sirds dziļumos biju pat cerējis: ja sagādāšu viņiem tik izcilu iespēju, varbūt tas palīdzēs man atgūt pieeju Arhīviem.

Turklāt vēl zvīņas un kauli… Simtiem mārciņu denaturētas dzelzs, par ko alķīmiķi būtu cīnījušies visiem spēkiem!

Mērs enerģiski pamāja ar galvu un noskandēja: “Desmit pēdas izracis, meklē, kur ir lietas trīs: goba, osis, pīlādzis…” Viņš nokremš­ļojās. Bedre, protams, bija jārok krietni lielāka. Visi pielika pūles, lai izdarītu to pēc iespējas ātrāk. Viņš pacēla roku, lepni parādīdams svaigas tulznas uz plaukstas.

Aizvēru acis un centos apspiest vēlmi sviest zemē visu, kas pa rokai, un lamāt viņus astoņās valodās. Lūk, kāpēc pilsētiņa bija tik bēdīgā stāvoklī! Visi bija veltījuši laiku un spēkus tam, lai sadedzinātu un apraktu zemē izcili vērtīgu radījumu.

Tomēr es sapratu, ka tur neko vairs nav iespējams līdzēt. Šaubījos, vai jauniegūtā slava būtu nodrošinātu man pietiekamu aizsardzību, ja mani pieķertu mēģinājumā izrakt draka ķermeni. Kas ir ar to mei­teni, kura palika dzīva pēc Motenu kāzām? es jautāju. Vai kāds viņu šodien ir redzējis?

Mērs jautājoši paskatījās uz konsteblu. Neesmu dzirdējis. Vai viņa varētu būt kaut kā saistīta ar dēmonu?

- Ko? Jautājums šķita tik bezjēdzīgs, ka es pirmajā brīdī to pat nesapratu. Nē! Tas ir smieklīgi! Veltīju viņiem saniknotu skatienu. Mazāk par visu vēlējos, lai viņi šajos notikumos iejauktu Dennu. Viņa man palīdzēja darbā, es sacīju, cenzdamies izteikties pēc iespējas neskaidrāk.

Mērs izteiksmīgi paskatījās uz konsteblu un pēc tam uz mani.

- Vai tavs… tavs darbs šeit ir pabeigts? viņš uzmanīgi jautāja, it kā baidītos mani apvainot. Man nebūt nav nodoma iejaukties tavās lietās, bet… Viņš nervozi aplaizīja lūpas. Kāpēc tas notika? Vai tagad mēs varam justies droši?

-Tik droši, cik es spēju jūs darīt, es mīklaini atbildēju. Tas izklausī­jās itin varonīgi. Ja šajos notikumos man lemts iegūt tikai vērā ņemamu reputāciju, bija vērts pacensties, lai tā būtu pietiekami spoža.

Tad man kaut kas iešāvās prātā. Lai es būtu pārliecināts par jūsu drošību, man vajadzīgs vēl kaut kas. Saliecos krēslā uz priekšu un sakrustoju kopā saņemtos pirkstus. Man jāzina, ko Motens izraka no Kapukalna.

Redzēju, ka viņi saskatās un abi domā par vienu: Kā viņš to zina?

Atspiedos pret krēsla atzveltni un centos apslāpēt smaidu, juzda­mies kā kaķis baložu būrī. Ja zināšu, ko Motens tur atrada, spēšu parūpēties, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos. Es saprotu, ka tas bija noslēpums, bet kāds šajā pilsētiņā to noteikti zina. Pasakiet to ļaudīm, un lai ikviens, kuram kaut kas zināms, atnāk pie manis aprunāties!

Piecēlos, stingri un droši turēdamies kājās. Vajadzēja krietni saņem­ties, lai neviebtos daudzo durstošo sāpju dēļ. Bet sakiet, lai dara to drīz! Rītvakar man jādodas projām. Mani gaida steidzams darāmais dienvidu pusē.

Tad devos ārā pa durvīm, ļaudams apmetnim dramatiski noplīvot aiz muguras. Esmu dzimis un dziļākajā būtībā palicis izcilas trupas aktieris un atbilstošā brīdī protu iespaidīgi aiziet no skatuves.

* * *

Nākamo dienu es aizvadīju, tiesādams labu ēdienu un snauduļo­dams mīkstā gultā. Nomazgājos vannā, apkopu savus ievainojumus, īsāk sakot, baudīju pelnītu atpūtu. Pie manis iegriezās vairāki cilvēki, lai pastāstītu to, ko es jau zināju. Motens bija izracis Kapukalna akme­ņus un atradis starp tiem kaut ko īpašu. Kas tas bija? Vienkārši “kaut kas”. Vairāk neko viņi nezināja pateikt.

Kādā brīdī, kad sēdēju pie gultas un apcerēju domu, ka varētu sa­cerēt dziesmu par draku, pie manām durvīm atskanēja bikls klauvē­jiens tik kluss, ka es gandrīz atstāju to bez ievērības. Nāciet iekšā!

Durvis atvērās vispirms šaurā šķirbā, pēc tam drusku platāk. Nāka­majā brīdī istabā aši ietecēja gadus trīspadsmit veca meitene, zibinā­dama apkārt nervozu skatienu, un steigšus aizvēra aiz sevis durvis. Viņai bija viļņaini, pelēkbrūni mati un bāla seja ar košiem plankumiem vaigos. Viņas acis bija tumšas un paslēpušās dziļi dobumos, it kā viņa būtu ilgi raudājusi vai dzīvojusi bez miega varbūt iemesls bija gan viens, gan otrs.

- Vai tu gribēji zināt, ko Motens izraka tajā kalnā? Viņa paskatījās uz mani un aši novērsās.

- Kā tevi sauc? es laipni pavaicāju.

- Verenija Greifloka, meitene paklausīgi atbildēja. Pēc tam viņa steigšus pakniksēja, pievērsusi skatienu grīdai.

-Jauks vārds, es teicu. Verena ir maza, sarkana puķīte. Pasmai­dīju, cenzdamies mazināt viņas sasprindzinājumu. Vai tu esi to redzē­jusi? Meitene papurināja galvu, nepaceldama acis no grīdas. Bet diez vai kāds tevi sauc par Vereniju. Varbūt par Ņinu?

Tad viņa pacēla skatienu. Izbiedētajā sejā parādījās tikko jaušams smaids. Tā mani sauc vecmāmiņa.

- Nāc, apsēdies, Ņina! es aicināju un pamāju uz gultu, jo tā šajā istabā bija vienīgā mēbele, uz kuras iespējams apsēsties.

Meitene apsēdās, drudžaini žņaudzīdama klēpi saliktās rokas. Es to redzēju! To lietu, ko viņi izraka no kapukalna. īsu mirkli viņa pa­skatījās man acis, tad atkal pievērsa skatienu rokām. Man to parādīja Džimijs, Motenu jaunākais dēls.

Mana sirds iepukstējās straujāk. Un kas tas bija?

- Tas bija liels, izrotāts pods, viņa klusi teica. Apmēram tik augsts. Meitene pacēla plaukstu trīs pēdu augstumā no zemes. Uz tā bija visādi raksti un zīmējumi. Ļoti izsmalcināti. Nekur citur tādas krāsas neesmu redzējusi. Un dažas vietas spīdēja kā sudrabs un zelts.

- Kas tie bija par zīmējumiem? es jautāju, cenzdamies apvaldīt satraukumu balsī.

- Cilvēku zīmējumi, viņa atbildēja. Visvairāk tur bija cilvēki. Sie­viete ar salauztu zobenu rokā un vīrietis blakus nokaltušam kokam, un vēl viens vīrietis, kam kājā bija iekodies suns… Viņas balss aprāvās.

- Vai tur bija uzzīmēts cilvēks ar baltiem matiem un melnām acīm?

Meitene platām acīm paskatījās uz mani un apstiprinoši pamāja

ar galvu. Pastāsti man visu sīkāk! Viņa nodrebēja.

Čandriāni. Motenu atradums bija vāze, uz kuras attēloti čandriāni un viņu zīmes.

- Vai tu atceries vēl kaut ko no tiem zīmējumiem? es jautāju.

- Nesteidzies, padomā labi!

Viņa domāja. Tur bija uzzīmēts kāds vīrs bez sejas… tikai kapuce, bet tajā iekšā tukšums. Viņam pie kājām bija spogulis, un virs viņa vesels saišķis mēnešu. Tas ir, pilns mēness, pusmēness, sadilis mēness. Meitene lūkojās grīdā un saspringti domāja. Un vēl tur bija kāda sieviete… Viņa pietvīka. Tikai pa pusei apģērbusies.

- Vai tu atceries vēl kaut ko? es jautāju. Meitene papurināja galvu. Kas tur bija rakstīts?

Ņina papurināja galvu. Tas viss bija svešā valodā. Es neko nesa­pratu.

- Kā tev šķiet, vai tu varētu atdarināt kaut ko no redzētajiem raks­tiem?

Viņa vēlreiz papurināja galvu. Es tos redzēju tikai īsu bridi, viņa teica. Mēs ar Džimiju zinājām, ka dabūsim kāvienu, ja paps mūs

pieķers! Pēkšņi meitenes acis pieplūda asarām. Vai dēmoni nāks mani meklēt tāpēc, ka es to redzēju?

Es enerģiski papurināju galvu, tomēr meitene izplūda asarās. Pēc tā, kas notika Motenu mājās, man ir briesmīgi bail! viņa šņukstēja.

- Man visu laiku rādās atbaidoši sapņi! Es zinu, ka viņi atnāks man pakaļ!

Pārsēdos meitenei blakus uz gultas un apskāvu viņas plecus, cenz­damies viņu nomierināt. Šņuksti pamazām pieklusa. Neviens nenāks tev pakaļ un neaiztiks tevi!

Ņina paskatījās uz mani. Viņa vairs neraudāja, taču es redzēju, kas slēpjas viņas acīs. Meitene joprojām bija pārbiedēta. Nomierināt viņu nebija iespējams pat ar vislaipnākajiem vārdiem.

Piecēlos un aizgāju pie sava apmetņa. Es tev kaut ko iedošu, sacīju viņai, iebāzis roku apmetņa kabatā. Izvilku gabalu no simpātijas lampas, kuru biju sācis gatavot “Frakcijā”. Tas bija spoža metāla disks, kam vienu pusi klāja sarežģīta sigaldrija.

Aiznesu to meitenei. Šo burvju priekšmetu es dabūju Veloranā. Tas ir tālu, aiz Negaisa kalniem. Šī lieta ir izcils aizsargs pret dēmo­niem. Saņēmu Ņinas roku un iespiedu to viņai saujā.

Ņina paskatījās uz to un pacēla acis pret mani. Vai tev pašam to nevajag?

Es papurināju galvu. Man ir citi līdzekļi, ar kuriem aizsargāties.

Viņa cieši satvēra disku, un pār vaigiem viņai atkal noritēja asaras.

- Ai, paldies! Es visu laiku turēšu to sev klāt! Ņinas pirkstu kauliņi ciešajā satvērienā bija gluži balti.

Viņa to pazaudēs. Ne jau tūlīt, bet pēc gada, pēc diviem vai des­mit gadiem. Tāda ir cilvēka daba, un, kad tas notiks, viņa jutīsies vēl sliktāk nekā iepriekš. Tas nav vajadzīgs, es aši teicu. Skaties, kā tas darbojas! Saņēmu viņas plaukstu, kas kļāvās ap metāla gabalu, un ieskāvu to savējā. Aizver acis!

Ņina aizvēra acis, un es lēni noskaitīju pirmās desmit rindas no Ve Valora Sartane. Laikam tas nebija pats piemērotākais, taču nekas labāks man tobrīd nenāca prātā. Temu valodai piemīt izteiksmīgs ska­nējums, it īpaši tad, ja runātājam ir labs dramatiskais baritons, un tieši tāds bija man.

Beidzu runāt, un Ņina atvēra acis. Tajās spulgoja nevis asaras, bet brīnuma apjauta.

- Tagad tas ir pieskaņots tev! es teicu. Lai kas notiktu un lai kur tas atrastos, tas tevi aizsargās un gādās par tavu drošību. Tu vari to pat salauzt vai izkausēt, bet burvība paliks spēkā.

Meitene apsvieda rokas man ap kaklu un noskūpstīja manu vaigu. Pēc tam viņa pietvīkusi palika stāvam. Ņina vairs nebija bāla un sa­triekta, un viņas acīs mirdzēja dzīvīgs spožums. Iepriekš to nebiju ievērojis, bet viņa bija skaista!

Drīz pēc tam Ņina aizgāja, un es ilgāku laiku sēdēju uz gultas, iegrimis domās.

Pēdējā mēneša laikā es biju iznesis sievieti no degošas mājas. Biju izsaucis uguni un zibeni uz nolīgtiem uzbrucējiem un aizkļuvis projām sveikā. Biju pat nonāvējis radījumu, ko varēja uzskatīt par pūķi vai par dēmonu atkarībā no katra ieskatiem.

Taču šeit, šajā istabā, es pirmoreiz patiesi jutos kā varonis. Ja gri­bat izdibināt sākotni tam cilvēkam, par kādu es beigu beigās kļuvu, ja gribat izsekot manam ceļam no paša sākuma, tad sākums jums jāmeklē šeit.