Vēja vārds

SEŠDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . Roku nozīme

PĒC “ANKERA” viesnīcas pusdienām nolēmu atgriezties “Frakcijā” un paskatīties, cik liels kaitējums tai nodarīts. No dzirdētajiem stāstiem spriedu, ka ugunsgrēks savaldīts diezgan īsā laikā. Ja tā būtu patiesība, es varētu pat pabeigt iesākto darbu pie zilajiem izstarotājiem. Ja ne, varētu vismaz pameklēt savu pazudušo apmetni.

Pārsteidzošā kārtā lielākā “Frakcijas” daļa bija pārcietusi ugunsne­laimi ar itin niecīgiem postījumiem, tomēr darbnīcas ziemeļaustrumu daļa bija pilnīgi sagrauta. Tā bija pārvērtusies saplēstu stiklu, akmeņu un pelnu jūklī. Uz salauztu darbgaldu virsmām un grīdas laukumiem, kur uguns karstums bija sakausējis kopā dažādus metālus, mirgoja vara un sudraba drumslas.

Vēl nomācošāks par postažu bija tas apstāklis, ka darbnīca izskatījās pamesta. Nekad agrāk es nebiju redzējis šo vietu tukšu. Pieklauvēju pie Kilvina durvīm, tad ieskatījos kabinetā. Tukšs. Tas palīdzēja labāk saprast stāvokli. Neviens cits kā Kilvins nespētu vadīt sakopšanas dar­bus.

Izstarotāju pagatavošana prasīja vairāk stundu, nekā es biju pare­dzējis. Gūtie ievainojumi novērsa manu uzmanību no galvenā, un pārsietā īkšķa dēļ roka darbojās neveikli. Šim darbam, tāpat kā artefakcijas darinājumu lielākajai daļai, bija vajadzīgas divas veiklas rokas. Pat tāds sīks kavēklis kā pārsējs varēja kļūt par nopietnu apgrūtinā­jumu.

Tomēr es pabeidzu darāmo bez starpgadījumiem un nupat grasījos pārbaudīt izstarotājus, kad izdzirdēju gaitenī Kilvina balsi: viņš lamā­jās siaru valodā. Paskatījies pār plecu atpakaļ, redzēju viņu ienākam pa durvīm kopā ar vienu no maģistra Arvila gilleriem. Abi vīri devās Kilvina kabineta virzienā.

Aizvēru tvaika nosūkšanas nišu un devos uz Kilvina kabinetu, uz­manīgi skatīdamies, kur lieku savas kailās kājas. Pa logu redzēju, ka Kil­vins vicina rokas kā zemnieks, kas atbaida vārnas. Viņa rokas gandrīz

līdz elkoņiem bija ietītas baltos pārsējos. Pietiek! viņš teica. Ar tām es pats tikšu galā!

Otrs vīrietis saņēma vienu Kilvina roku un sakārtoja pārsējus. Kilvins atrāvās un pacēla abas rokas gaisā, kur tās nevarēja aizsniegt.

- Lhinsatva. Es teicu: pietiek! Vīrietis sacīja kaut ko tik klusi, ka man neizdevās sadzirdēt viņa vārdus, bet Kilvins joprojām purināja galvu. Nē! Un liec mani mierā ar savām zālēm! Esmu nogulējis pie­tiekami ilgi!

Tad Kilvins ar rokas mājienu aicināja mani iekšā. E’lir Kvout! Man jārunā ar tevi.

Iegāju kabinetā, nezinādams, ko sagaidīt. Kilvins uzmeta man drū­mu skatienu. Vai tu zini, ko es atradu pēc uguns apdzēšanas? viņš noprasīja, pamādams uz tumša auduma kaudzi sev pretī uz galda. Kad viņš ar pārsieto roku uzmanīgi pacēla vienu stūri, es pazinu sava apdegušā apmetņa paliekas. Kilvins tās nikni sakratīja, un no kaudzes izkrita mana rokaslampa, neveikli aizripojot pa galdu.

- Mēs runājām par tavu zagļu lampu tikai pirms divām dienām! Bet šodien es atrodu to mētājamies tur, kur to varēja netraucēti pievākt jebkurš šaubīgs tips! Viņš pārlaida man zvērojošu skatienu. Ko tu par to vari sacīt?

Es jutos gluži apstulbis. Piedodiet, maģistr Kilvin… Es biju… Man to atņēma…

Joprojām nikni zibošām acīm viņš paskatījās uz manām kājām.

- Un kāpēc tu esi bez apaviem? Pat E’liram jābūt tik daudz prāta, lai šādā vietā nevazātos basām kājām! Ar nožēlu jāteic, ka tava uzvedība pēdējā laikā ir ārkārtīgi neapdomīga!

Kamēr es stomīdamies meklēju vārdus paskaidrojumam, Kilvina drūmā sejas izteiksme negaidot pārtapa smaidā. Skaidrs, ka es jokoju! viņš draudzīgi teica. Esmu tev ļoti pateicīgs par to, ka tu šodien iznesi no uguns Re’laru Felu. Pastiepis roku, viņš dzīrās paplikšķināt man pa plecu, tomēr laikus atcerējās par saviem pārsējiem.

Jutu, ka manī ielīst slābans atvieglojums. Paņēmu savu rokaslampu un pagrozīju to plaukstās. Šķita, ka to nav sapostījusi ne uguns, ne kodīgā kaulu darva.

Kilvins izvilka nelielu maisiņu un nolika to uz galda. Arī šīs lie­tas bija tavā apmetnī, viņš teica. Daudz lietu. Tavas kabatas bija pilnas kā skārdnieka soma!

- Redzu, ka jūs esat labā noskaņojumā, maģistr Kilvin, es nevē­rīgi sacīju, prātodams, kāds sāpju remdinātājs viņam iedots “Medikā” aprūpes laikā.

- Jā, esmu, viņš moži atbildēja. Vai tu zini teicienu “Chan Vaen edan Kote”?

Mēģināju to saprast. Pēc septiņiem gadiem… Es nezinu, kas ir “Kote".

- “Ik pēc septiņiem gadiem var gaidīt nelaimi,” Kilvins pārtulkoja.

- Vecs un patiess sakāmais. Šī reize bija aizkavējusies jau par diviem gadiem. Viņš ar pārsieto roku pamāja uz savas darbnīcas pusi. Un tagad, kad tā ir pienākusi, tā nav bijusi pārmēru briesmīga. Manas lampas ir palikušas veselas. Neviens cilvēks nav gājis bojā. Mazāk nozīmīgus ievainojumus visbagātīgāk esmu ieguvis es pats, un tieši tā tam jābūt.

Pārlaidu skatienu viņa pārsējiem un sajutu pakrūtē šķebīgu nela­bumu, iedomājoties, kas būtu varējis notikt ar Kilvina prasmīgajām rokām. Kāds ir stāvoklis? es uzmanīgi pajautāju.

- Otrās pakāpes apdegumi, viņš atbildēja un ar rokas mājienu atvairīja manu bažīgo izsaucienu, pirms vēl biju lāgā pavēris muti. -Tikai tulznas! Sāpīgi, bet nav nekādas pārogļošanās vai kustību zau­dējuma. Kilvins izdvesa aizkaitinātu nopūtu. Tomēr nākamajās trīs dienkopās man būs ellīgi grūti pastrādāt.

- Ja vajadzīgas tikai rokas, varu tās jums aizdot, maģistr Kilvin.

Viņš atzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir cēlsirdīgs piedāvājums, E’lir.

Ja nozīme būtu tikai rokām, es to labprāt pieņemtu. Bet mans darbs ir lielā mērā saistīts ar sigaldriju, un būtu… Viņš bridi apklusa, lai uzmanīgi izvēlētos vārdus. …būtu nesaprātīgi nodot to E’lira ziņā.

- Tādā gadījumā jūs varat paaugstināt mani par Re’laru, maģistr Kilvin, es smaidīdams teicu. Tā es varētu būt jums labāk noderīgs.

Kilvins guldzoši pasmējās. Varētu gan! Ja turpināsi strādāt tikpat labi kā līdz šim.

Nolēmu, ka gudrāk būs mainīt tematu, nevis mest izaicinājumu veiksmei. Kas bija noticis ar darvas tvertni?

- Tā bija pārāk auksta, Kilvins atbildēja. Metāls bija tikai čaula, kam jāaizsargā iekšējais stikla balons un jāuztur zema temperatūra. Pieļauju, ka tvertnes sigaldrija bija bojāta, tāpēc tā kļuva arvien auk­stāka. Un kad reaģents sasala…

Es pamāju ar galvu, beidzot saprazdams notikušo. Tas saplēsa iekšējo stikla balonu. Kā alus pudeli, kad sasalst tās saturs. Pēc tam viela izēdās cauri tvertnes metālam.

Kilvins apstiprinoši pamāja. Džeksims šobrīd ir izpelnījies manu nepatiku, viņš drūmi teica. Tas puisis atzinās, ka tu jau iepriekš esot pievērsis viņa uzmanību dažām novirzēm.

- Es biju pārliecināts, ka visa ēka nodegs līdz pamatiem, es teicu.

- Nespēju iedomāties, kā jūs to spējāt tik viegli savaldīt.

- Viegli? viņš atjautāja ar uzjautrinājumu balsī. Ātri, jā. Bet nezināju, ka viegli.

- Kā jūs to izdarījāt?

Kilvins pasmaidīja. Labs jautājums. Un kā tu domā?

- Nu, es dzirdēju kādu studentu stāstām, ka jūs esot iznācis no kabineta un izsaucis uguns vārdu gluži kā Taborlins Lielais. Jūs esot teicis: “Uguns, stājies!” un uguns paklausījusi.

Kilvins sulīgi iesmējās. Man patīk šis stāsts, viņš teica ar platu smaidu zem kuplās bārdas. Bet ari es gribu tev kaut ko jautāt. Kā tu izkļuvi cauri ugunij? Reaģents izraisa ārkārtīgi spēcīgu liesmu. Kā tu varēji izvairīties no apdegumiem?

- Es izmērcējos zem skalotāja, maģistr Kilvin.

Kilvins rādīja domīgu vaigu. Džeksims redzēja tevi izskrienam cauri ugunij īsu brīdi pēc vielas izplūšanas. Skalotājs sāk darboties ātri, tomēr ne tik zibenīgi.

- Diemžēl es to saplēsu, maģistr Kilvin. Tā šķita vienīgā iespēja.

Kilvins paskatījās pa kabineta logu, sarauca pieri un, izgājis pa dur­vīm, devās uz darbnīcas tālāko galu pie saplēstā skalotāja. Tur viņš pietupās un pacēla pārsietajos pirkstos asu lauskas gabalu. Pie visiem Četriem Civilizācijas Stūriem, kā tu spēji saplēst manu skalotāju, E’lir Kvout?

Viņš izklausījās tik apmulsis, ka man grūti bija apvaldīt smieklus.

- Saskaņā ar studentu stāstiem, maģistr Kilvin, es to sadragāju ar vienu savas varenās rokas triecienu.

Kilvins atkal pasmīnēja. Ari šis stāsts man patīk, bet es tam neticu.

- Uzticamāki avoti vēsta, ka es to esot izdarījis ar metāla stieni, ko paķēris no tuvākā galda.

Kilvins papurināja galvu. Tu esi veikls zēns, bet šo divkāršas stip­rības stiklu es izgatavoju pats savām rokām. Pat plecīgais Kammars ar laktas āmuru nespēja to sadauzīt. Nometis lausku uz grīdas, viņš piecēlās kājās. Lai citi stāsta, kādus stāstus vien grib, bet mums ar tevi būs kopīgs noslēpums!

- Nekāda dižā noslēpuma tur nav, es atzinos. Es zinu sigaldriju divkāršas stiprības stiklam. Ko spēju izgatavot, to spēju arī salauzt.

- Bet kāds bija tavs avots? Kilvins jautāja. Tik īsā laikā tu neko nebūtu spējis sagatavot… Es izslēju savu pārsieto īkšķi. Asi­nis! viņš izbrīnījies teica. Savu asiņu izmantošanu būtu jāsauc par neprātību, E’lir Kvout! Vai tad tu nezini, ko nozīmē sasaistītāja sastingums? Ja nu tu būtu piedzīvojis hipotermisko šoku?

- Manas iespējas bija diezgan ierobežotas, maģist Kilvin, es atbil­dēju.

Kilvins domīgi pamāja ar galvu. Mjā, tas ir iespaidīgi… atsaistīt to, ko es esmu pagatavojis, izmantojot vienīgi asinis! Bridi viņš mēģināja laist pirkstus cauri bārdai, bet, kad apsēji to neļāva, viņš aizkaitinājumā sarauca pieri.

- Bet jūs, maģistr Kilvin? Kā jūs spējāt savaldīt uguni?

- Ne jau ar uguns vārdu! viņš atbildēja. Ja šeit būtu bijis Elodins, viss notiktu daudz vienkāršāk. Bet, tā kā es nezinu uguns vārdu, man vajadzēja iztikt pašam ar saviem līdzekļiem.

Es vērīgi paskatījos uz viņu, nesaprazdams, vai viņš atkal joko vai ne. Kilvina drūmais humors palaikam bija neizdibināms. Vai Elodins zina uguns vārdu?

Kilvins pamāja ar galvu. Varbūt Universitātē ir vēl pāris cilvēku, kuri to zina, bet Elodinam ir visstingrākais tvēriens.

- Uguns vārds… es lēni sacīju. Viņi būtu varējuši to izrunāt, un uguns būtu paklausījusi tāpat kā Taborlinam Lielajam?

Kilvins vēlreiz pamāja ar galvu.

- Bet tie ir tikai stāsti! es iebildu.

Viņš uzjautrināts paskatījās uz mani. Un kā tu domā, no kurie­nes stāsti rodas, E’lir Kvout? Katram stāstam kaut kur šajā pasaulē ir dziļas saknes.

- Kas tas ir par vārdu? Kā tas darbojas?

Kilvins bridi vilcinājās, tad paraustīja savus pamatīgos plecus. To ir sarežģīti paskaidrot šajā valodā. Jebkurā valodā. Pajautā Elodinam viņš nemitīgi nodarbojas ar tādiem pētījumiem.

Biju jau paguvis pārliecināties, kādu palīdzību var gaidīt no Elodina. Bet kā jūs tomēr apturējāt uguni?

- Lielas mīklas tur nav, Kilvins atbildēja. Hdam negadījumam es biju sagatavojies, un man kabinetā stāvēja pudelīte ar reaģentu. Izmantoju to par saikni. Un izvilku karstumu no izplūdušās straumes. Reaģents atdzisa tiktāl, ka pārstāja vārīties, un atlikusī migla sadega. Lielākā daļa reaģenta aizplūda notekā, un Džeksims ar pārējiem kaisīja kaļķus un smiltis, lai apdzēstu to, kas vēl palicis.

-Jūs nerunājat nopietni! es teicu. Visa darbnīca taču bija viena milzīga kurtuve! Tik daudz tomu karstuma jūs nevarējāt atvilkt! Kur jūs būtu to licis?

- Biju sagādājis tukšu karstuma rijēju ārkārtas vajadzībai. Uguns ir pati vienkāršākā no nelaimēm, uz kādām esmu sagatavojies.

Par tādu paskaidrojumu es tikai atmetu ar roku. Tik un tā tas nebūtu iespējams! Tur kopā vajadzēja būt… Mēģināju aprēķināt, cik daudz karstuma viņam būtu vajadzējis pārvietot, taču aprāvos, nezinādams, ar ko sākt.

- Mans aprēķins ir astoņsimt piecdesmit miljoni tomu, Kilvins teica. Bet, lai tiktu pie precīzāka skaitļa, ir jāpārbauda lūkas.

Jutos gluži mēms. Bet… kā?

- Ātri! Kilvins izdarīja zīmīgu kustību ar pārsietajām rokām.

- Bet viegli ne.