Vēja vārds

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA . starpspēle — miesa un asinis

“CEĻAKMENS” VIESNĪCĀ valdīja klusums. Tas ietina abus vīrus, kas sēdēja pie galdiņa tukšajā ēdamzālē. Kvouts bija pārstājis runāt, viņa skatiens šķita piekalts klēpi saliktajām plaukstām, taču patiesībā acis raudzījās nenojaušamā tālumā. Kad beidzot viņš pacēla skatienu, viņa sejā atspoguļojās gandrīz vai pārsteigums, redzot, ka Hronists sēž tepat pretī pie galda un viņa rakstāmspalva kavējas pacelta virs tintnīcas.

Kvouts mulsi nopūtās un pamāja, lai Hronists noliek rakstāmspalvu. Pēc brīža Hronists paklausīja un, noslaucījis spalvas galu tīrā audekla lupatiņā, nolika to uz galda.

- Es labprāt iedzertu kādu malku, Kvouts piepeši paziņoja, un viņa balsi skanēja tāds kā izbrīns. Pēdējā laikā neesmu daudz nodarbojies ar stāstīšanu un jūtu, ka esmu neparasti izslāpis. Viņš veikli piecēlās no krēsla un, līkumodams starp tukšajiem galdiņiem, devās uz tukšā bāra pusi. Varu tev piedāvāt gandrīz jebko: tumšo alu, gaišo vīnu, sidru ar garšvielām, šokolādi, kafiju…

Hronists savilka augšup vienu uzaci. Ja tev ir šokolāde, tā man būtu ļoti pa prātam. Nebūtu domājis atrast ko tādu tik tālu no… Viņš pieklājīgi nokremšļojās. No citām vietām.

- Mums šeit “Ceļakmenī” ir viss, Kvouts teica, aplaizdams plašu žestu tukšajai istabai. Protams, izņemot apmeklētājus. Viņš izvilka no bāra apakšas māla krūzi un ar dobju būkšķi nolika to uz letes. Tad viņš nopūtās un iesaucās: Bast! Lūdzu, atnes sidru!

Caur durvīm telpas aizmugurē atsaucās neskaidra balss.

- Bast! Kvouts ieaurojās, itin kā domādams, ka ir runājis pārāk klusu.

- Kāp šurp lejā un paņem pats, gudreli! no pagraba atskanēja atbilde. Es pašlaik esmu aizņemts.

- Algots palīgs? Hronists jautāja.

Kvouts atspieda elkoņus pret leti un iecietīgi pasmaidīja.

Pēc kāda laika no iekšējo durvju puses atskanēja cieti pazolētu zābaku troksnis, kādam kāpjot augšā pa koka pakāpieniem. Aizelsies un rūkdams, istabā ienāca Basts.

Viņš bija ģērbies vienkārši: melnās biksēs sabāzts melns krekls ar garām piedurknēm, melno bikšu gali sabāzti mīkstos, melnos zāba­kos. Viņam bija asi un smalki iezīmēti, gandrīz skaisti sejas vaibsti un izteiksmīgi zilas acis.

Iedams neparasti graciozā, pievilcīgā gaitā, Basts aiznesa un nolika krūzi uz bāra letes. Viens apmeklētājs? viņš pārmetoši noprasīja.

- Un tu nevarēji atnest to pats? Tu mani atrāvi no Celum Tinture. Pats jau gandrīz mēnesi mani tirdi, lai es to izlasot!

- Bast, vai tu zini, ko Universitātē dara ar studentiem, kuri slepus noklausās skolotāju sarunas? Kvouts šķelmīgi jautāja.

Basts piespieda plaukstu pie krūtīm un sāka protestēt pret tādu apsūdzību.

- Bast… Kvouts bargi teica.

Basts aprāvās un bridi, šķiet, grasījās vēl kaut ko skaidrot, bet tad viņa pleci saguma. Kā tu to zināji?

Kvouts klusi pasmējās. Tu bēdz no tās grāmatas jau veselu mū­žību. Vai nu tu piepeši esi kļuvis izcili apzinīgs audzēknis, vai arī darīji kaut ko nosodāmu.

- Un ko tad Universitātē dara ar studentiem, kuri slepus noklau­sās? Basts ziņkārīgi vaicāja.

- Man nav ne jausmas. Mani nekad nepieķēra. Domāju, ka likt tev sēdēt un noklausīties manu atlikušo stāstu būtu pietiekami bargs sods. Bet nu es aizmirsos, Kvouts teica, aplaizdams roku viesnīcas ēdamzālei. Mēs esam pametuši novārtā savu viesi.

Hronists nepavisam neizskatījās garlaikots. Līdzko Basts bija ienācis istabā, viņš ar lielu interesi bija sācis to vērot. Sarunai turpinoties, Hronista sejas izteiksme bija pamazām kļuvusi arvien mulsāka un arvien saspringtāka.

Taisnības labad kaut kas būtu jāpastāsta par Bastu. No pirmā ska­tiena jaunais cilvēks šķita itin ikdienišķs, kaut arī nenoliedzami pievil­cīgs puisis. Tomēr dažas īpatnības atšķīra viņu no citiem. Piemēram, viņš valkāja mīkstus melnas ādas zābakus. Tas vismaz bija pirmais, ko jūs ieraudzītu, paskatoties uz viņu. Bet, ja jums izdotos bridi pavērot viņu ar acs kaktiņu un ja viņš stāvētu vietā, kur ēna krīt atbilstošā slīpumā, jūs varētu ieraudzīt kaut ko pavisam citu.

Un, ja jums būtu gana vērīgs prāts tāds, kas redz to, uz ko ska­tās, jūs varētu pamanīt, ka viņam ir savādas acis. Ja jūsu prāts būtu apveltīts ar reto spēju nemaldināt sevi ar to, ko pats esat iedomājies, jūs šajās acīs varētu saredzēt vēl kaut ko kaut ko dīvainu un brī­numainu.

Šo iemeslu dēļ Hronists cieši vēroja Kvouta jauno audzēkni, cenzda­mies izdibināt, kas viņā ir tik atšķirīgs. Līdz abu vīru vārdu apmaiņas beigām Hronista skatiens bija kļuvis varbūt ne gluži uzbāzīgs, bet visādā ziņā uzstājīgs. Kad Basts beidzot aizgriezās no letes, Hronista acis manāmi iepletās un no bālās sejas aizplūda pēdējā asins lāsīte.

Iebāzis roku krekla iekšpusē, Hronists norāva priekšmetu, kas karā­jās viņam kaklā. Viņš to nolika uz galdiņa rokas stiepiena attālumā starp sevi un Bastu. Tas notika nepilnas sekundes laikā, un Hronists ne mirkli nenovērsa acis no tumšmatainā jaunekļa pie letes. Mierīgu, savaldīgu seju viņš ar diviem pirkstiem cieši piespieda metāla ripiņu pie galda virsmas.

- Dzelzs, Hronists teica. Viņa balss skanēja dīvaini, un vārds iz­klausījās gluži kā pavēle, kas jāizpilda.

Basts saliecās, it kā būtu saņēmis belzienu pa vēderu, atieza zobus un izdvesa kaut ko vidēju starp rūcienu un kliedzienu. Ar nedabiski strauju kustību viņš piespieda vienu roku pie galvas un saspringa lēcienam.

Tas viss notika vienas ieelpas ātrumā. Tomēr Kvouta slaidie pirksti paguva satvert Basta rokas locītavu. Nejuzdams to vai nelikdamies zinis, Basts lēca uz Hronista pusi, taču Kvouta ciešais tvēriens viņu apturēja pusceļā. Basts neganti cīnījās, cenzdamies atbrīvoties, bet Kvouts stāvēja aiz letes, izstiepis roku, nekustīgs kā tērauds un ak­mens.

- Stāvi! Kvouta balss pāršķēla gaisu kā neapstrīdams rīkojums, un saspringtajā klusumā viņa vārdi skanēja asi un skarbi. Manu draugu vidū kautiņu nebūs! Esmu tāpat jau zaudējis pārāk daudz. Viņa acis pievērsās Hronistam. Ņem atpakaļ, citādi es to salauzīšu!

Hronists brīdi sēdēja nekustīgs un satriekts. Tad viņa lūpas bez ska­ņas sakustējās un, viegli nodrebēdams, viņš atvilka plaukstu no apaļā, nespodrā metāla gabala uz galda.

Basta sasprindzinājums atslāba, un bridi viņš ļengani kā lupatu lelle karājās Kvouta ciešajā tvērienā, ko tas, stāvēdams aiz bāra letes, joprojām nebija atlaidis vaļā. Pamazām Basta kājas atrada pamatu, un viņš atspiedās pret leti. Kvouts veltīja viņam ilgu, pētošu skatienu, tad atbrīvoja viņa plaukstas locītavu.

Basts atslīga uz bāra soliņa, nenolaizdams skatienu no Hronista. Viņa kustības bija nedrošas un nevarīgas kā cilvēkam, kurš cietis no ievainojuma.

Un viņš bija pārvērties. Acis, kas urbās Hronistam sejā, joprojām bija spilgti jūraszilas, bet tagad tās bija viscaur vienādā tonī kā dārgakmeņi vai dziļi meža dīķi, un mīkstos ādas zābakus bija nomai­nījušas slaidas pēdas ar šķeltiem nagiem.

Kvouts ar pavēlošu mājienu aicināja Hronistu tuvāk, tad pagriezās un, šķiet, uz labu laimi paķēra divas bieza stikla glāzes un pudeli un nolika tās uz letes. Basts un Hronists neveikli pētīja viens otru.

- Nu tā! Kvouts dusmīgi teica. Jūs abi rīkojāties saprotami, bet tas nepavisam nenozīmē, ka esat rīkojušies labi. Tad nu sāksim visu no sākuma!

Viņš dziļi ievilka elpu. Bast, ļauj man iepazīstināt tevi ar Devanu Lokīzu, kas pazīstams arī kā Hronists. Viņš ir nenoliedzami izcils stāst­nieks, atmiņu glabātājs un stāstu pierakstītājs. Turklāt, ja neesmu piepeši zaudējis saprašanu, ievērojams Arkanuma pārstāvis, kam ir vismaz Re’lara pakāpe, un viens no pārdesmit cilvēkiem pasaulē, kas zina dzelzs vārdu.

- Lai nu kā, Kvouts turpināja, par spīti šiem cildinājumiem, viņš ir saglabājis zināmu vientiesību attiecībā uz pasaules izpratni, jo nupat apliecināja pārsteidzošu saprāta trūkumu, gandrīz vai pašnāvnieciski uzbrukdams, manuprāt, pirmajam tādas cilts piederīgajam, ko viņam līdz šim laimējies sastapt.

Hronists bezkaislīgi noklausījās šo ievadu, raudzīdamies uz Bastu gluži kā uz indīgu čūsku.

- Hronist, es vēlos iepazīstināt tevi ar Bastu, Remmena dēlu, Krēs­las princi un Telvitu Maelu! Viņš ir spožākais un, precīzāk izsakoties, vienīgais audzēknis, ko man ir bijusi nelaime mācīt. Skaistulis, bāra apkalpotājs un, pats galvenais, mans draugs. Vairāk nekā simt piecdes­mit dzīves gadu laikā, turklāt pēc gandrīz diviem apmācības gadiem manā personiskajā vadībā, viņš ir pamanījies neapgūt dažus svarīgus faktus. Pirmais ir tāds: uzbrukt tik meistarīgam Arkanuma loceklim, kurš prot panākt dzelzs sasaisti, ir pilnīga bezjēdzība.

- Viņš uzbruka man! Basts kaismīgi iesaucās.

Kvouts nomēroja viņu ar vēsu skatienu. Es neteicu, ka tava rīcība bija nepamatota. Es teicu, ka tā bija bezjēdzīga.

- Es būtu uzvarējis.

- Ļoti iespējams. Bet tu būtu ievainots, un viņš būtu ievainots vai miris. Vai tu atceries, ka es iepriekš nosaucu viņu par savu viesi?

Basts klusēja. Kareivīgā izteiksme nenozuda no viņa sejas.

- Nu tā! Kvouts teica ar možumu balsī, kas tomēr neslēpa aiz­kaitinājumu. Tagad jūs esat iepazīstināti.

- Priecājos, Basts salti sacīja.

- Es arī, Hronists izmeta.

- Nav nekāda iemesla, lai jūs abi nevarētu būt draugi, Kvouts turpināja, un viņa vārdos atkal ieskanējās griezīgs tonis. Un draugi tā nesveic viens otru!

Basts un Hronists naidīgi raudzījās viens otrā un palika nekustigi stāvam.

Kvouta balss pieklusa. Ja jūs neizbeigsiet šīs muļķības, varat abi tūlīt iet projām. Vienam no jums paliks niecīga stāsta daļiņa, bet otrs varēs meklēt sev jaunu skolotāju. Ja es kaut ko neciešu, tad tā ir muļ­ķība, kas ceļas no ietiepīgas lepnības!

Apspiestā kvēle Kvouta balsī apturēja abu vīru naidīgos skatienus. Kad viņi novērsās viens no otra un pagriezās pret Kvoutu, aiz bāra letes šķita stāvam pavisam cits cilvēks. Labsirdīgais viesnīcnieks bija pazudis, atstājot savā vietā drūmu un bargu svešinieku.

Viņš ir ļoti jauns, Hronists ar apbrīnu nodomāja. Viņam nevar būt vairāk par divdesmit pieciem gadiem. Kāpēc es neredzēju to pašā sākumā? Viņš varētu salauzt mani plaukstās kā ugunskura skalu. Kā es kaut mirkli varēju noturēt viņu par viesnīcnieku?

Tad viņš ievēroja Kvouta acis. To zaļums bija kļuvis tik tumšs, ka tās izskatījās gandrīz melnas. Šis ir cilvēks, pie kura es nācu, Hronists klusībā nodomāja, šis ir cilvēks, kurš devis padomus karaļiem un staigājis pa mūžseniem ceļiem, bruņojies vienīgi ar savu aso prātu. Šis ir cilvēks, kura vārds Universitātē kļuvis vienlaikus par cildinājumu un lāstu.

Kvouts pārmaiņus cieši raudzījās gan Hronistā, gan Bastā; nedz viens, nedz otrs ilgi nespēja izturēt viņa skatienu. Pēc neveikla klusuma

brīža Basts pastiepa roku. īsu mirkli vilcinājies, Hronists padeva pretī savējo ar tik ašu kustību, it kā bāztu plaukstu ugunī.

Nekas nenotika, un abi vīri izskatījās mazliet pārsteigti.

- Brīnums, vai ne? Kvouts dzēlīgi teica. Pieci pirksti, miesa un asinis. Gandrīz varētu domāt, ka šī roka pieder kādai cilvēkveidīgai būtnei, ko?

Vīru sejās iezagās vainīga izteiksme. Viņi atlaida viens otra plaukstu.

Kvouts no zaļās pudeles ielēja glāzēs kādu šķidrumu. Vienkāršā kus­tība šķita viņu pārvēršam. Viņš itin kā ienira pats sevī, līdz no tumšacainā vīrieša, kas pirms brīža bija stāvējis aiz letes, nebija atlicis vairs gandrīz nekas. Hronists skatījās uz viesnīcas saimnieku, kas turēja rokā linaudekla lupatu, un juta krūtīs ieduramies zaudējuma smeldzi.

- Tā! Kvouts pabīdīja glāzes uz viņu pusi. Ņemiet šos dzērienus, apsēdieties pie galda un aprunājieties! Kad atgriezīšos, es negribu redzēt vienu vai otru no jums guļam beigtu un manu viesnīcu degam. Norunāts?

Basts mulsi pasmaidīja, un Hronists, paņēmis abas glāzes, atgrie­zās pie galdiņa. Basts viņam sekoja un gandrīz jau apsēdās, bet tad atgriezās pie letes un aši satvēra arī pudeli.

- Tikai ne pārāk daudz! Kvouts brīdināja, iedams uz aizmugu­res istabu. Es negribu, lai jūs muļķīgi ķiķinātu, klausīdamies manu stāstu!

Abi vīri pie galdiņa sāka saspringtu, saraustītu sarunu, un Kvouts iegāja virtuvē. Pēc īsa brīža viņš atgriezās, nesdams sieru, tumšas maizes klaipu, aukstu cāli, desu, sviestu un medu.

Visi pārsēdās pie lielāka galda, un Kvouts izvietoja uzkodas, ar katru kustību atgādinādams pieredzējušu viesnīcnieku. Hronists viņu slepus vēroja, ar grūtībām spēdams ticēt, ka šis vīrietis, kas dungo­dams griež desu, ir tas pats cilvēks, kas pirms brīža melnacains un baismīgs stāvēja aiz bāra letes.

Kamēr Hronists kārtoja papīra lapas un rakstāmspalvas, Kvouts do­mīgu seju vēroja slīpos saules starus, kas strāvoja no loga. Beidzot viņš pievērsās Bastam: Cik daudz tu paguvi noklausīties?

- Lielāko daļu, Reši, Basts pasmaidīja. Man ir laba dzirde.

- Tas ir labi. Mums nav tik daudz laika, lai sāktu vēlreiz no sākuma. Viņš dziļi ievilka elpu. Nu tad turpināsim! Sasparojieties, jo stāstā tūlīt būs ass pavērsiens. Lejup. Pretī tumsai. Pretī tumšiem padebe­šiem pamalē.