Vēja vārds

PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA . Darva un skārds

OTRĀ DIMESTRA SĀKUMĀ Kilvins deva man atļauju mācīties sigaldriju. Dažā labā pierē par to ievilkās pārsteiguma rievas, tomēr “Frakcijā”, kur biju apliecinājis sevi kā cītīgu un mērķtiecīgu studentu, šī ziņa neizraisīja nekādas aizskartas izjūtas.

Sigaldrija, vienkāršoti runājot, ir rīku kopums spēku ievirzīšanai vajadzīgajā gultnē. Kaut kas līdzīgs taustāmā formā pārveidotai sim­pātijai.

Piemēram, ja iegrebsiet vienā ķieģelī rūnu ule, bet citā rūnu doch, abas rūnu zīmes liks šiem ķieģeļiem savienoties tāpat, it kā tos sais­tītu java.

Tomēr lietas būtība ir daudz sarežģītāka. īstenībā abas rūnas ar savu pievilkšanās spēku rauj katru ķieģeli uz savu pusi. Lai tas nenotiktu, abiem ķieģeļiem jāpievieno rūna aru. Tā ir rūnu zīme mālam, kas liek abiem māla gabaliem saistīties vienam ar otru, tādējādi atrisinot šo problēmu.

Taču aru un doch ir savstarpēji nesaderīgas zīmes. Tām ir neatbils­toši apveidi. Lai tās saderētu, ir nepieciešams pievienot dažas savstar­pēji saistošas rūnas gea un teh. Pēc tam līdzsvara dēļ gea un teh ir jāpievieno arī otram ķieģelim. Tad abi ķieģeļi sasaistīsies un ne­lūzīs.

Bet tā notiks tikai tad, ja abi ķieģeļi būs gatavoti no māla. Lie­lākajai daļai ķieģeļu ir cits izejmateriāls. Tāpēc parasti ir ieteicams pirms apdedzināšanas ķieģeļa keramikai piejaukt dzelzi. Tas, protams, nozīmē, ka aru vietā jālieto fehr. Pēc tam jāpārvieto teh un gea tā, lai gali atbilstoši saietu kopā…

Kā redzat, daudz vienkāršāk un drošāk ir savienot ķieģeļus ar javu.

Sigaldriju es mācījos pie Kammara. Rētainais vīrietis ar vienu aci bija Kilvinam tāds kā vārtsargs. Tikai pēc tam, kad students bija aplie­cinājis Kammaram nevainojamas sigaldrijas zināšanas, viņš drīkstēja kļūt par neformālu mācekli kādam no pieredzējušākajiem artefakcijas meistariem. Viņš palīdzēja tiem izstrādāt projektus, un tie savukārt iepazīstināja viņu ar savas mākslas smalkākajām niansēm.

Pavisam bija simt deviņdesmit septiņas rūnas. Apgūt tās bija tikpat kā mācīties jaunu valodu, tikai šajā gadījumā jaunajai valodai bija gan­drīz divsimt nepazīstamu burtu, un nereti vajadzēja pašam izgudrot jaunus vārdus. Lielākā daļa studentu mācījās vismaz mēnesi, iekams Kammars uzskatīja, ka viņi ir gatavi doties tālāk. Dažiem studentiem bija vajadzīgs vesels dimestris.

Man no sākuma līdz beigām tas prasīja septiņas dienas.

Kā tas iespējams?

Pirmkārt, man bija spēcīgs virzītājspēks: nauda. Citi studenti varēja atļauties mācību laikā dzīvot ērti un nesteidzīgi. Viņu izdevumus sedza vecāki vai patroni. Es turpretī biju spiests kāpt augšup pa “Frakcijas” kāpnēm, cik ātri vien iespējams, lai drīzāk varētu nopelnīt naudu pats ar saviem projektiem. Mans galvenais dzinulis vairs nebija pat mācību maksa. Mans galvenais dzinulis bija Devi.

Otrkārt, es biju ļoti spējīgs. Nevis vienkārši talantīgs ikdienas iz­pratnē. Es biju izcili spējīgs.

Visbeidzot, es biju veiksminieks. Skaidri un gaiši veiksmes izre­dzētais.

* * *

Uzmetis plecā savu lautu, es uzmanīgi spēru soļus pār “Centra” ēkas jumta krustu šķērsu savienojumiem. Krēslainā gaisma bija blāva un miglaina, bet ceļu es līdz šim brīdim biju apguvis labi. Centos likt kāju uz darvas un skārda laukumiem, jo zināju, ka sarkanie dakstiņi un pelēkais šīferis gājējam ir bīstams pamats.

Kādā daudzo “Centra” pārbūvju brīdī viens no iekšpagalmiem bija pilnīgi atdalīts no pārējās ēkas. Tam piekļūt varēja, vienīgi rāpjoties cauri augstam logam vienā no lekciju zālēm vai arī no jumta, kāpjot lejā pa grubuļainu, zarotu ābeli.

Es nācu šurp, lai vingrinātos lautas spēlē. “Steliņģu” guļamlāva nebija tam piemērota vieta. Šajā upes pusē mūziku uzlūkoja par seklu un virspusēju nodarbi, turklāt es tikai vairotu savu ienaidnieku skaitu, spēlēdams tur, kur citi kopmītnes biedri vēlas mācīties vai gulēt. Tāpēc biju izraudzījies šo pagalmu. Tā bija ērta un savrupa vieta, kas atradās pavisam tuvu manai naktsmītnei.

Kādreizējos dzīvžogus bija pārņēmusi savvaļa, un zālienos valdīja nezāles, ko vietvietām izraibināja patvaļīgi ziedoši augi. Bet zem ābeles bija sols, kas pilnīgi atbilda manām vajadzībām. Parasti es te ierados vēlu vakarā, kad “Centra” ēka bija tukša un slēgta. Taču šī bija Tedena diena, un tas nozīmēja, ka pēc agrām vakariņām man atliek nepilna stunda līdz Elksas Dala nodarbībai un “Frakcijā” ieplānotajam darbam. Ar to pietika, lai es kādu laiku varētu netraucēti vingrināties.

Taču šovakar, aizgājis līdz pagalmam, es logos ieraudzīju gaismu. Brandera nodarbība notika vēlāk nekā parasti.

Tāpēc es paliku turpat uz jumta. Lekciju zāles logi bija aizslēģoti, tāpēc varēju cerēt, ka mani neviens nesadzirdēs.

Atspiedos ar muguru pret tuvāko skursteni un sāku spēlēt. Apmē­ram pēc desmit minūtēm gaisma logos nodzisa, tomēr es nolēmu palikt turpat uz jumta, nevis tērēt laiku, rāpjoties lejup.

Kad biju nospēlējis apmēram pusi no “Timpānu Tima”, no mākoņu aizsega iznira saule. Zeltaina gaisma pārklāja jumtu un plānā strēlē nolija pāri jumta malai līdz pamestajam iekšpagalmam.

Tajā brīdī es izdzirdēju neparastu troksni. Piepešu čaboņu, kādu lejas pagalmā varētu izraisīt izbiedēts dzīvnieks. Tomēr tam cauri jau­tās kaut kas neparasts, kāda dīvaina skaņa, ko diezin vai varētu sacelt krūmos paslēpies trusis vai vāvere. Tas bija skarbs troksnis, tāds kā metālisks būkšķis, it kā pret zemi būtu atsities smags dzelzs stienis.

Pārtraucu spēlēt, nepabeigtajai melodijai joprojām skanot galvā. Vai tur lejā sēž un klausās vēl kāds students? Ieliku lautu atpakaļ futrālī, tad piegāju tuvāk jumta malai un paskatījos lejup.

Biezie krūmi, kas pletās pāri gandrīz visai iekšpagalma austrumu daļai, neļāva neko saredzēt. Vai kāds students būtu iekāpis pagalmā pa logu?

Saulrieta gaisma strauji dzisa, un līdz brīdim, kad nolaidos lejā pa ābeles stumbru, gandrīz viss iekšpagalms jau tinās biezā tumsā. Tūlīt redzēju, ka augstais zāles logs ir aizvērts, tātad caur to neviens nevarēja iekāpt pagalmā. Kaut gan tumsa biezēja ļoti strauji, mana ziņkāre ņēma virsroku pār piesardzību, un es uzmanīgi tuvojos dzīvžo­gam.

Starp krūmiem bija daudz brīvas telpas. Dažviet dzīvžoga vidus bija gluži tukšs un dzīvie zari veidoja kaut ko līdzīgu zaļai čaulai ap telpu, kurā varēja ērti patverties. Paturēju to prātā kā labu naktsmītnes vietu, ja gadījumā man nākamajā dimestri nepietiktu naudas “Ste­liņģu” guļamlāvai.

Pat grūti caurskatāmajā pustumsā es redzēju, ka esmu šeit viens. Te būtu pieticis telpas vēl labi ja trusim. Vakara krēslā nespēju saskatīt arī neko citu, kas būtu varējis izraisīt savādo metālisko troksni.

Dungodams lipīgo piedziedājumu no “Timpānu Tima”, aizrāpos līdz dzīvžoga pretējam galam. Tikai tad, kad biju izlīdis cauri attālā­kajai malai, es pamanīju zemē notekas restes. Tādas es biju redzējis daudzās un dažādās Universitātes vietās, taču šīs restes bija vecākas un lielākas. Patiesībā, ja tās paceltu, caur plato atveri viegli varētu izspraukties cilvēks.

Es vilcinādamies satvēru plaukstā vienu no vēsajiem metāla stie­ņiem un mazliet pavilku. Smagās restes sakustējās un pavirzījās aug­šup apmēram trīs collas, bet tad apstājās. Krēslainajā gaismā es neva­rēju izdibināt, kāpēc tās negrib padoties. Parāvu stiprāk, taču restes vairs nekustējās no vietas. Beidzot metu mieru un ļāvu restēm krist atpakaļ vietā. Tās nokrita ar skarbu, mazliet metālisku troksni. It kā neredzams cilvēks būtu nosviedis zemē smagu dzelzs stieni.

Un tad mani pirksti sataustīja to, ko nebija redzējušas acis: restes krustām šķērsām izvagoja rievots raksts. Ieskatījies ciešāk, es pazinu dažas rūnas, ko biju apguvis Kammara vadībā: ule un doch.

Tad manā galvā atskanēja tāds kā klikšķis. “Timpānu Tima” skandējums pēkšņi savienojās ar rūnām, ko man pēdējo dienu laikā bija mācījis Kammars.

“Ule un doch

Sasaisti dod

Reh tas, kurš meklē

Kel tas, kurš rod

Gea atslēga

Teh ko tā slēdz

Pesin ūdens plūdums

Resin akmens gludums”

Pirms biju ticis tālāk, atskanēja sestais zvans. Skaņa iztraucēja ma­nas pārdomas. Bet, kad es pastiepu roku, lai noturētu līdzsvaru, mana plauksta neatbalstījās pret zemi un kritušām lapām. Tā pieskārās kaut kam apaļam, cietam un gludam tas bija zaļš ābols.

Izniru no dzīvžoga un devos uz ziemeļrietumu stūri, kurā auga ābele. Zem tās nebija neviena ābola. Šajā gadalaikā būtu par agru tos meklēt. Un vēl kaut kas: dzelzs restes atradās mazā iekšpagalma pretējā malā. Tik tālu ābols nekādi nebūtu varējis aizripot. Kāds bija to aiznesis.

Nesapratu, ko domāt, taču zināju, ka nedrīkstu nokavēt savu vakara maiņu “Frakcijā”, tāpēc uzrāpos pa ābeli augšā, paņēmu lautu un stei­dzos uz Kilvina darbnīcu.

Vēlāk, naktī, es sacerēju mūziku pārējām rūnām. Tas prasīja vai­rākas stundas, bet pēc tam man galvā bija tikpat kā uzziņu tabula. Nākamajā dienā man pie Kammara bija jākārto pamatīgs eksāmens divu stundu garumā un es to sekmīgi nokārtoju.

* * *

Turpmākajā “Frakcijas” mācību periodā es kļuvu par mācekli Manetam pavecajam studentam ar biezo matu mežu; mēs ar viņu bijām iepazinušies pirmajās Universitātes dienās. Manets apmeklēja Uni­versitāti jau gandrīz trīsdesmit gadu, un visi viņu pazina kā mūžīgo E’liru. Bet, kaut gan mums bija vienāda pakāpe, Manetam “Frakcijā” bija daudz vairāk praktiskas pieredzes nekā veselam ducim augstākas pakāpes studentu.

Manets bija pacietīgs un saprotošs. Patiesībā viņš atgādināja manu veco skolotāju Abentiju. Tikai Abentijs bija klejojis pa pasauli kā ceļo­jošs skārdnieks un sīktirgotājs, bet par Manetu ikviens zināja, ka vairāk par visu viņš vēlas pavadīt atlikušo mūža daļu Universitātē, ja vien tas būtu iespējams.

Manets sāka ar mazumiņu un mācīja man vienkāršas formulas, apmēram tādas, kas vajadzīgas, lai pagatavotu divtik stipru stiklu un dūmeņu caurules. Viņa vadībā es apguvu meistarojumu pamatgudrības tikpat ātri kā visu pārējo, un itin drīz mēs pārgājām pie sarežģītākiem projektiem; karstuma rijējiem un simpātijas lampām.

Patiesi augsta līmeņa artefakcijas darinājumi, tādi kā simpātijas pulksteņi vai zobratriteņi, man joprojām palika nesasniedzami, taču es zināju, ka tas ir tikai laika jautājums. Diemžēl izrādījās, ka laika man ir visai maz.