Vēja vārds

PIECDESMIT PIEKTĀ NODAĻA. Liesmas un pērkons

SĒRĀS PAR SAVJENU un Aloinu es kavējos tikai neilgu bridi. Apzināda­mies, ka joprojām esmu uz skatuves, es saņēmos, izslējos krēslā taisni un paskatījos uz publiku. Uz savu klusējošo publiku.

Cilvēkam, kurš spēlē, mūzika skan citādi. Tas ir mūziķa lāsts. Jau tagad, sēžot turpat uz skatuves, manas improvizētās beigas sāka pa­gaist no atmiņas. Tad uznira šaubas. Ja nu tās nav izdevušās tik salie­dētas, kā bija licies man pašam? Ja nu tās nav atklājušas dziesmas sāpīgo traģēdiju nevienam citam, vienīgi man? Ja nu manas asaras ir saprastas tikai kā bērnišķīgas bēdas par paša neveiksmi?

Šajā gaidu brīdī es sadzirdēju no publikas plūstam klusumu. Klau­sītāji sēdēja nekustīgi, saspringti kā stīgas, it kā dziesma būtu dedzi­nājusi tos skaudrāk par uguns liesmu. Ikviens glabāja sāpes sevī, sa­stindzis tajās un ieslēdzis tās pašā sirds dziļumā kā dārgu dāvanu.

Tad zāli pāršalca šņuksti kā izlaušanās, kā atbrīvošanās no sprosta. Visaptveroša asaru nopūta. Šalcoša augumu sakustēšanās, lēna atrai­sīšanās no sastinguma.

Un tad atskanēja aplausi. Dārdoši kā neapvaldītas liesmas, kā pēr­kons pēc zibens uzliesmojuma.