Vēja vārds

ASTOTĀ NODAĻA . zagļi, ķeceri un staigules

JA ŠIM LEMTS BŪT STĀSTAM par maniem veikumiem, mums tas jāsāk no sākuma. No manas īstenās būtības pirmsākumiem. Lai tas izdotos, jums jāatceras, ka visupirmām kārtām un pirms jebkāda cita sākuma es biju Edema Rū cilts piederīgais.

Pretēji izplatītai pārliecībai ne visi ceļojošie aktieri ir cēlušies no Rū cilts. Mūsu trupa nebija nožēlojamu ākstu pulciņš, kas krustcelēs rāda kumēdiņus par nabagu grašiem un dzied, lai nopelnītu sev vakariņas. Mēs bijām galma aktieri, lorda Greifallova ļaudis. Mūsu ierašanās gan­drīz visās pilsētās bija nozīmīgāks notikums nekā Vidusziemas svētki un Solinādes spēles kopā. Mūsu trupai parasti bija vismaz astoņi rati un krietni vairāk par diviem dučiem dalībnieku: aktieri un akrobāti, mūziķi un iluzionisti, žonglieri un jokdari. Mana ģimene.

Mans tēvs bija izcilākais aktieris un mūziķis, kādu jums jebkad lai­mējies redzēt. Manu māti daba bija apveltījusi ar teicamu runas prasmi. Viņi abi bija skaisti, ar tumšiem matiem un gaišiem smiekliem. Viņi bija Rū cilts ļaudis līdz kaulu smadzenēm, un ar to īstenībā ir pasacīts viss.

Varbūt vēl vienīgi jāpiebilst, ka mana māte pirms iesaistīšanās ak­tieru trupā piederēja pie augstas kārtas. Viņa man stāstīja, ka tēvs ar jauku mūziku un vēl jaukākiem vārdiem esot aizvilinājis viņu projām no “nožēlojamas garlaicības perēkļa”. Varēju vienīgi pieņemt, ka ar to viņa domā Trīs Krustceles vietu, kur mēs reiz apciemojām tuviniekus, kad es vēl biju pavisam mazs. Tas notika tikai vienu reizi.

Mani vecāki nekad nebija īsti precējušies: tas nozīmē, ka viņi nekad nepūlējās oficiāli apzīmogot savas attiecības kādā baznīcā. Šis apstāklis mani nemulsina. Viņi uzskatīja sevi par precētiem un neredzēja īpašu vajadzību pasludināt to kādas valdības vai Dieva priekšā. Pret to es jūtu cieņu. Patiesībā viņi bija laimīgāki un uzticīgāki viens otram nekā daudzi likumīgi salaulātie pāri, ko man vēlāk gadījies redzēt.

Mūsu patrons bija barons Greifallovs, un viņa vārds atvēra daudzas durvis, kas citkārt Edema Rū ļaudīm būtu palikušas slēgtas. Pateicībā par to mēs valkājām viņa krāsas zaļo un pelēko un vairojām viņa labo slavu, kurp vien gājām. Reizi gadā mēs pavadījām divas dienkopas viņa muižā, sniegdami izrādes viņam un viņa nama ļaudīm.

Man bija laimīga bērnība, un es uzaugu gluži kā nebeidzama gada­tirgus vidū. Garajos ratu pārbraucienos starp pilsētām tēvs deklamēja man fragmentus no izcilākajiem monologiem. Visbiežāk viņš citēja tos pēc atmiņas, un viņa balss aizskanēja pa ceļu ceturtdaļjūdzes tālumā. Atceros, ka arī es runāju viņam līdzi un iesaistījos otrā plāna lomās. Tēvs skubināja mani izmēģināt izteiksmīgākās vietas pašam, un pama­zām es iepazinu un iemīlēju laba vārda skanējumu.

Mēs ar māti kopā sacerējām un dziedājām dziesmas. Reizēm mani vecāki izmēģināja romantiskus dialogus, bet es sekoju līdzi tekstam grāmatas lappusē. Tobrīd tas viss šķita gluži kā rotaļa. Es pat neno­jautu, cik visgudri notiek mana audzināšana.

Es biju zinātkārs bērns, man bija daudz jautājumu, un es dedzīgi vēlējos mācīties. Tā kā mani skolotāji bija akrobāti un aktieri, nav jābrīnās, ka mācību stundas mani nekad nebiedēja un neatgrūda, kā bieži mēdz notikt ar citiem bērniem.

Ceļi tajos laikos bija drošāki nekā šodien, tomēr apdomīgi cilvēki piesardzības dēļ labprātāk ceļoja kopā ar mūsu trupu. Arī viņi papil­dināja manu izglītību. Es iemācījos eklektisku Kopvalstības likumu savārstījumu no kāda ceļojoša advokāta, kas bija pārāk piedzēries vai pārāk iedomīgs, lai apjēgtu, ka viņš lasa lekciju astoņus gadus vecam bērnam. Es iemācījos apstrādāt koku no mednieka, vārdā Laklits, kas gandrīz visu sezonu ceļoja kopā ar mums.

Es uzzināju par netīrajām intrigām Modegas karaliskajā galmā no… kurtizānes. Mans tēvs mēdza sacīt: “Sauc kruķi par kruķi. Sauc lāpstu par lāpstu. Bet vienmēr sauc palaistuvi par lēdiju! Viņām dzīve ir gana grūta, un pieklājīgs vārds nekad nenāk par ļaunu.”

Hetēra tikko jaušami smaržoja pēc kanēļa, un man, deviņus gadus vecam puikam, viņa šķita valdzinoša, kaut gan es skaidri nezināju, kāpēc. Viņa man mācīja, ka nekad nevajagot klusībā darīt to, ko nevēlies dzirdēt apspriežam atklātībā, un brīdināja mani nerunāt miegā.

Un vēl bija Abentijs, mans pirmais īstais skolotājs. Viņš man iemā­cīja vairāk nekā visi citi kopā. Ja nebūtu bijis viņa, es nekad nebūtu kļuvis tas, kas esmu šodien.

Es jūs lūdzu tāpēc neturēt sliktu prātu uz viņu. Viņš gribēja labu.

- Jums būs jādodas tālāk! mērs teica. Pārnakšņojiet ārpus pil­sētas, un neviens jūs netraucēs, ja vien nesāksiet kautiņus vai nemē­ģināsiet pievākt to, kas jums nepieder. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz manu tēvu. Un rit knaši posieties ceļā! Nekādas izrādes! No tām ir vairāk nepatikšanu nekā labuma.

- Mums ir atļauja, tēvs teica un izvilka no virsjakas iekškabatas salocītu pergamenta gabalu. Patiesībā pat aicinājums sniegt izrādes!

Mērs papurināja galvu un pat nepūlējās paskatīties uz mūsu pat­rona izsniegto dokumentu. Tās satracina cilvēkus, viņš stingri noteica. Pagājušajā reizē lugas izrādes laikā sākās nepiedienīga brēka. Pārliecīga dzeršana, pārliecīgs satraukums. Ļaudis izgāza saietu nama durvis un sadauzīja galdus. Saprotiet paši, nams pieder pilsētai! Pilsētai ir jāmaksā par labošanas darbiem.

Ap šo laiku mūsu rati jau bija piesaistījuši cilvēku uzmanību. Trips ievingrināja roku žonglēšanā. Marions un viņa sieva sāka improvizētu raustāmo leļļu izrādi. No apjumto ratu aizmugures es vēroju savu tēvu.

- Mēs nekādā ziņā negribam apvainot jūs vai jūsu patronu, mērs turpināja. Tomēr pilsēta nevar atļauties vēl vienu tādu vakaru. Par labas gribas zīmi es esmu gatavs piedāvāt jums katram samaksu, teik­sim, divdesmit penijus, lai jūs dotos projām un neradītu mums nekā­das nepatikšanas.

Te jums jāsaprot, ka divdesmit peniji būtu ļoti atzīstama maksa kādai bēdīgai skrandaiņu grupai, kas dzīvo no rokas mutē. Turpretī mums tas bija nepārprotams aizvainojums. Viņam būtu vajadzējis piedāvāt mums četrdesmit peniju par vakara izrādi, brīvu saietu nama izmantojumu, krietnu maltīti un guļvietas viesnīcā. No viesnīcas mēs augstsirdīgi atteiktos, jo gultas tur noteikti būtu draņķīgākas nekā mūsu trupas apmetnē.

Ja tēvs jutās pārsteigts vai aizvainots, viņš to neizrādīja. Kravājiet mantas! viņš uzsauca pāri plecam.

Žonglieris bez jebkādām emocijām sabāza metamos akmentiņus dažādās kabatās. No pārdesmit sanākušo pilsētnieku mutēm atskanēja vilšanās saucieni, jo ņiprās lelles piepeši pārstāja darboties un pārvie­tojās uz kārbām. Mērs izskatījās atvieglots, izvilka naudas maku un izņēma divus sudraba penijus.

- Es noteikti pastāstīšu baronam par jūsu devību, mans tēvs apdomīgi noteica, kad mērs ielika penijus viņa plaukstā.

Mērs sastinga. Baronam?

- Baronam Greifallovam. Tēvs bridi klusēja, cenzdamies saskatīt mēra sejā kādu atskārsmes dzirksti. Lordam, kurš pārvalda austrumu purvus, Hudumbranu pie Thirenas un Vidkontu kalnus. Tēvs pār­laida skatienu apvārsnim. Mēs taču joprojām atrodamies Vidkontu kalnos, vai ne?

- Ak jā, mērs teica, bet skvairs Semelans…

- A, mēs esam Semelana īpašumos! tēvs iesaucās, palūkodamies apkārt, it kā tikai nupat aptvēris savu atrašanās vietu. Vai tas ir kalsns kungs ar mazu, rūpīgi apcirptu bārdiņu? Tēvs ar pirkstiem paberzēja zodu. Mērs samulsis pamāja ar galvu. Brinum jauks cil­vēks ar skaistu balsi! Mēs satikāmies, kad sniedzām priekšnesumus baronam pagājušajos Vidusziemas svētkos.

- Skaidrs. Pilsētas galva brīdi zīmīgi klusēja. Vai es varētu ieska­tīties jūsu atļaujā?

Kamēr mērs lasīja dokumentu, es vēroju viņa seju. Tas prasīja zi­nāmu laiku, jo tēvs nebija pieminējis lielāko daļu barona titulu, piemē­ram, tādus kā Montronas vikonts un Trellistonas lords. No tā izrietēja secinājums: kaut gan skvairs Semelans tiešām pārvaldīja šo pilsētu un apkārtējās zemes, viņš bija tieši pakļauts baronam Greifallovam. Tēlaini izsakoties, Greifallovs bija kuģa kapteinis, bet Semelans berza klāja dēļus un svinīgi viņu sveicināja.

Mērs aizlocīja pergamentu un atdeva to tēvam. Saprotu.

Tas bija viss. Atceros, cik satriekts jutos, kad mērs neatvainojās tēvam un nepiedāvāja augstāku samaksu.

Arī tēvs brīdi klusēja, tad turpināja: Pilsēta ir jūsu pārvaldībā, ser. Bet izrādes notiks tik un tā. Vai nu šeit, vai tieši aiz pilsētas robežām.

- Saietu namu izmantot nedrīkst! mērs apņēmīgi teica. Es ne­ļaušu vēlreiz to sapostīt.

- Mēs varam uzstāties tepat. Tēvs norādīja uz tirgus laukumu.

- Te vietas būs diezgan, un skatītājiem nevajadzēs iziet no pilsētas.

Mērs vilcinājās, un man bija grūti tam noticēt. Reizēm mēs paši izvēlējāmies uzstāties pilsētas zālienā, jo vietējie nami nebija pietie­kami plaši. Divi no mūsu vezumiem bija pielāgoti tādai vajadzībai, un tos varēja viegli pārveidot par skatuvi. Taču savā vienpadsmit gadu ilgajā atmiņā es uz rokas pirkstiem būtu spējis saskaitīt tās reizes, kad bijām spiesti rādīt priekšnesumus zālienā. Un nekad vēl mēs nebijām uzstājušies ārpus pilsētas robežām.

Tomēr tas mums tika aiztaupīts. Beidzot mērs pamāja ar galvu un ar rokas kustību pieaicināja tēvu tuvāk. Es iztrausos no vezuma aizmu­gures un, pielavījies tuvāk, dzirdēju viņu sarunas beigas. Šeit dzīvo dievbijīgi cilvēki. Nedrīkst būt nekā vulgāra vai ķecerīga. Mums bija divkāršas nepatikšanas ar iepriekšējo caurceļotāju trupu, divi kautiņi, no auklām pazudusi veļa, un vēlāk atklājās, ka viena no Branstona meitām ir stāvoklī.

Es vārījos negantā sašutumā. Gaidīju, ka tēvs netaupīs asus vār­dus, lai paskaidrotu mēram atšķirību starp parastu ceļojošu trupu un Edema Rū cilti. Mēs nezagām. Mēs nekad tiktāl neizlaistu grožus no rokām, lai ļautu piedzērušu vīru baram izdemolēt namu, kurā notiek mūsu izrādes.

Taču tēvs neko tamlīdzīgu nesacīja, tikai pamāja ar galvu un devās atpakaļ pie ratiem. Viņš pamāja ar roku, un Trips atsāka žonglēt. Lelles atkal tika izņemtas no kastēm.

Apgājis apkārt ratiem, tēvs ieraudzīja mani pa pusei noslēpušos aiz zirgiem. Nojaušu, ka tu esi dzirdējis mūsu sarunu, viņš teica ar sāju smīnu. To es redzu no tavas sejas. Tad nu iegaumē, zēn! Tas vīrs ir pelnījis cieņu par savu godīgumu un varbūt pat par augstsirdību. Viņš atklāti pasaka to, ko citi slēpj un noklusē. Kā tu domā, kāpēc es lieku visiem mūsējiem turēties pa pāriem, kad esam iebraukuši lielā­kās pilsētās?

Es zināju, ka tā ir patiesība. Tomēr jaunam zēnam bija grūti to norīt. Divdesmit peniji! es sašutis izmetu. It kā viņš dotu mums žēlastības dāvanas!

Tas bija grūtākais, ar ko jāsadzīvo, augot un apzinoties sevi par Edema Rū cilts piederīgo. Visur mēs esam svešinieki. Daudzi mūs uz­skata par klaidoņiem un ubagotājiem, bet daži mūsos redz tikai zag­ļus, ķecerus un staigules. Nepatiesi apvainojumi vienmēr ir sāpīgi, bet vēl ļaunāk ir tad, ja cilvēki, kuri skatās uz tevi no augšas, nekad nav izlasījuši nevienu grāmatu vai aizceļojuši tālāk par divdesmit jūdzēm no dzimtās vietas.

Tēvs pasmējās un sabužināja man matus. Viņš drīzāk ir žēlojams, manu zēn! Mēs rīt dosimies ceļā, bet viņam būs jāpaliek savā nepie­vilcīgajā sabiedrībā līdz nāves stundai.

- Viņš ir muldoņa un tumsonis! es rūgti izmetu.

Tēvs uzlika man uz pleca smagu roku, likdams saprast, ka esmu pateicis pietiekami daudz. Man šķiet, tā mēdz gadīties, piebraucot pārāk tuvu Aturai. Rīt mēs ceļosim dienvidu virzienā, un tur būs zaļā­kas pļavas, labsirdīgāki cilvēki, skaistākas sievietes! Viņš pacēla pie auss saliektu plaukstu, pagriezdamies pret apjumtajiem ratiem, un piebikstīja man ar elkoni.

- Es dzirdu katru tavu vārdu! no kulbas iekšienes atskanēja mātes jaukā balss. Tēvs pasmīnēja un pamirkšķināja man ar aci.

- Bet kādu lugu tad mēs rādīsim? es jautāju tēvam. Atceries, “nekā vulgāra! Šeit dzīvo dievbijīgi cilvēki!”

Viņš paskatījās uz mani. Kāda būtu tava izvēle?

Es krietni brīdi domāju. Es izrādītu kaut ko no Braitfīlda cikla. “Ceļa rūdījumu” vai kaut ko tamlīdzīgu.

Tēvs saviebās. Tā nav nekāda labā luga.

Es paraustīju plecus. Viņi neatšķirs! Bez tam tā ir viscaur piebāzta ar Tehlu, tāpēc neviens nežēlosies, ka tā ir vulgāra. Es paskatījos uz debesīm. Jācer, ka izrādes vidū nesāks līt.

Tēvs vērīgi paraudzījās mākoņos. Gan sāks. Bet spēlēt teātri lietū vēl nav pats ļaunākais.

- Ļaunāk būtu, piemēram, spēlēt lietū un piedzīvot izsvilpšanu, vai ne?

Pie mums straujā solī piesteidzās mērs. Viņa pieri klāja plāna, spī­dīga sviedru kārtiņa, un viņš mazliet elsoja, it kā nupat būtu skrējis.

- Es aprunājos ar dažiem padomes locekļiem, un mēs nospriedām, ka varētu ļaut jums izmantot saietu namu, ja jūs tā vēlētos.

Mans tēvs teicami prata izmantot ķermeņa valodu. Viņš nepārpro­tami ļāva saprast, ka jūtas aizvainots, taču ir pārāk labi audzināts, lai kaut ko sacītu. Es nekādā ziņā negribētu sagādāt jums neērtības…

- Nē, nē. Nekādu neērtību nebūs. Īstenībā es to pat ļoti gribētu.

- Nu labi, ja jūs tā gribat.

Mērs pasmaidīja un aizsteidzās.

- Nu, tas jau ir drusku labāk, tēvs nopūzdamies teica. Vēl mums nav vajadzības ciešāk savilkt jostas.

- Puspenijs no galviņas! Jā, tieši tā! Ja kādam nav galvas, tas tiek iekšā par brīvu. Paldies, ser!

Trips rosījās pie durvīm, gādājot, lai ikviens lugas skatītājs samak­sātu par ieeju. Puspenijs no galviņas! Patiesībā, redzot sārto mir­dzumu jūsu dāmas vaigos, man no jums vajadzētu prasīt pusotras galviņas maksu. Bet tā, protams, nav mana darīšana, ser!

Tripam trupā bija visveiklākā mēle, tāpēc viņš šim darbam derēja vislabāk un prata gādāt, lai neviens netiktu iekšā ar apvārdošanu vai iebiedēšanu. Ģērbies zaļi pelēkajā āksta tērpā, Trips varēja atļauties pateikt gandrīz jebko un tikt cauri sveikā.

- Sveiki, mammīt, par mazo nav jāmaksā nekas, bet, ja viņš sāk brēkt, tad aši dod pupu vai nes viņu ārā! Trips bez apstājas tarkšķēja tālāk. Pilnīgi pareizi, puspenijs. Jā, ser, arī par tukšu galvu jāmaksā pilna cena!

Kaut gan vērot Tripu darbā vienmēr bija izprieca, manu uzmanību galvenokārt saistīja apjumtie rati, kas apmēram pirms stundas ceturk­šņa bija ieripojuši pilsētas otrā malā. Mērs bija laiciņu strīdējies ar veco vīru, kas tos vadīja, tad pikti aizsteidzies projām. Tagad es redzēju, ka mērs dodas atpakaļ pie ratiem un viņu pavada liela auguma vīrs ar garu rungu rokā; es nospriedu, ka tas varētu būt konstebls.

Ziņkārība manī ņēma virsroku, un es devos uz svešo ratu pusi, cenzdamies pēc iespējas palikt neredzams. Kad biju piegājis pietiekami tuvu, lai viņus dzirdētu, mērs ar veco vīru atkal strīdējās. Konstebls stāvēja blakus un izskatījās noraizējies un aizkaitināts.

- …teicu jau iepriekš. Man nav atļaujas. Man nevajag atļauju! Vai sīk­tirgotājam ir vajadzīga atļauja? Vai skārdniekam ir vajadzīga atļauja?

- Tu neesi skārdnieks, teica mērs. Un necenties par tādu izlikties!

- Es ne par ko necenšos izlikties! vecais vīrs atcirta. Es esmu skārdnieks un sīktirgotājs, un vēl vairāk. Es esmu arkanists, amata noslēpumu zinātājs, tu trīcošā gaļas pika!

- Mans uzskats ir tāds, mērs stūrgalvīgi teica. Mēs šeit esam dievbijīgi ļaudis. Mēs negribam ielaisties nekādās darīšanās ar tumšiem spēkiem, kurus vajadzētu likt mierā. Mēs negribam nepatikšanas, ko var atnest tādi kā tu!

- Tādi kā es? vecais vīrs pārprasīja. Ko tu vispār zini par tādiem kā es? Neviens arkanists šajā pusē droši vien nav iegriezies gadus piecdesmit!

- Tas mums ir pa prātam. Griez ratus apkārt un brauc, no kurienes esi nācis!

- Ne vella nebraukšu, ja man jāpavada vesela nakts lietū tavas bie­zās galvas dēļ! vecais vīrs iekarsis attrauca. Man nav vajadzīga tava atļauja, lai īrētu istabu vai darītu savu darbu uz ielas! Taisies projām, citādi es patiešām tev parādīšu, kādas nepatikšanas spēj sagā­dāt tādi kā es!

Mēra sejā uzplaiksnīja bailes, bet tās tūlīt nomainīja niknums. Viņš pār plecu pamāja konsteblam. Tādā gadījumā tu pavadīsi nakti cie­tumā par klaidonību un agresīvu uzvedību. No rīta mēs tev ļausim braukt tālāk, ja būsi attapies valdīt mēli un runāt, kā pieklājas! Kon­stebls tuvojās ratiem, piesardzīgi turēdams rungu pie sāniem.

Vecais vīrs neatkāpās no vietas un pacēla vienu roku. Viņa ratu priekšējos stūros iegailējās koši sarkanas gaismas. Pagaidām tu esi pietiekami tālu, viņš draudīgi teica. Bet stāvoklis var mainīties uz slikto pusi!

Pēc pirmā pārsteiguma es aptvēru, ka savādā gaisma staro no divām simpātijas lampām, ko vecais vīrs bija piestiprinājis pie ratiem. Tādas es biju redzējis jau agrāk lorda Greifallova bibliotēkā. Šīs lampas bija spožākas par gāzes gaismu, noturīgākas par svecēm un lukturiem, un tās kalpoja gandrīz mūžīgi. Tās bija ari ārkārtīgi dārgas. Biju gatavs derēt, ka neviens šajā mazajā pilsētiņā par tādām nebija pat dzirdējis, kur nu vēl redzējis savām acīm.

Kad iemirdzējās gaisma, konstebls apstājās uz vietas. Bet, tā kā ne­kas ļaunāks, šķiet, nenotika, viņš izslēja zodu un turpināja iet uz ratu pusi.

Vecā vīra sejā parādījās raižpilna izteiksme. Paliec uz vietas! viņš iesaucās, kad sarkanā gaisma ratu stūros sāka bālēt. Mēs negribam…

- Aizveries, vecais āmurgalva! konstebls uzsauca. Viņš sagrāba arkanistu aiz pleca ar tādu kustību, it kā bāztu roku ugunī. Kad jo­projām nekas nenotika, viņš pasmaidīja un kļuva drošāks. Neiedomā­jies, ka es ar tevi ceremonēšos, lai pārtrauktu tavas velnišķās izdarības!

- Tā ir labi, Tom! mērs, manāmi atvieglots, teica. Ved viņu līdzi, un mēs atsūtīsim kādu savākt ratus.

Konstebls pasmīnēja un sagrāba vecā vīra roku, to gandrīz izgriez­dams. Arkanists viduklī saliecās un īsi, sāpīgi ieelsojās.

No savas paslēptuves es redzēju pārmaiņas arkanista sejā: sekun­des laikā tai pārskrēja bažas, sāpes un visbeidzot dusmas. Redzēju, kā sakustas viņa lūpas.

Tad, nez no kurienes nākusi, gaisā savērpās neganta vēja brāzma, it kā pēkšņi, bez jebkādām brīdinājuma pazīmēm būtu sākusies vētra. Vējš sagrāba vecā vīra ratus un saslēja tos uz diviem riteņiem, tad trieca visus četrus pret zemi. Konstebls sagrīļojās un nokrita zemē, it kā viņu būtu ķērusi Dieva roka. Pat manā paslēptuvē, kas atradās trīsdesmit pēdu tālāk, vējš pūta tik neganti, ka es biju spiests paspert soli uz priekšu, it kā mani kāds būtu rupji pagrūdis no aizmugures.

- Pazūdiet! vecais vīrs nikni iekliedzās. Neuzdrīkstieties mani vairs traucēt! Es aizdedzināšu jūsu asinis un uzšķilšu jūsos tādas bailes kā ledus un dzelzs! Viņa vārdos skanēja kaut kas pazīstams, taču es neatcerējos, kur esmu to dzirdējis.

Gan mērs, gan konstebls pagriezās un skriešus metās projām, acu baltumiem mežonīgi spīdot kā izbiedētiem zirgiem.

Vējš noplaka tikpat strauji, kā bija sācies. Visa negantā brāzma varēja būt ilgusi ne vairāk par piecām sekundēm. Tā kā lielākā daļa pilsētnieku bija sapulcējušies pie saietu nama, šo bridi, visticamāk, pamanīja tikai mērs, konstebls, es un vecā vīra ēzeļi, kas rāmi un nesatricināmi stāvēja savā iejūgā.

- Lai jūsu smakas šajā vietā vairs nebūtu! arkanists norūca pie sevis, ar skatienu pavadīdams bēgļus. Ar sava vārda spēku es pavēlu, lai tā notiek!

Beidzot es sapratu, kāpēc man viņa vārdi likušies tik pazīstami. Viņš citēja rindas no “Daeonikas” eksorcisma ainas. Šī luga daudziem nebija pazīstama.

Vecais vīrs pagriezās atpakaļ pret saviem ratiem un sāka impro­vizēt: Es pārvērtīšu tevi par sviestu vasaras dienā! Pārvērtīšu tevi par dzejnieku ar priestera dvēseli! Piepildīšu tevi ar citronu krēmu un izmetīšu pa logu! Viņš sulīgi nospļāvās. Kretīni tādi!

Šķita, ka vecā vīra aizkaitinājums pamazām pierimst, un viņš dziļi, gurdi nopūtās. Nu, daudz sliktāk jau nevarēja būt, viņš norūca un saberzēja konstebla izgriezto roku. Interesanti, vai viņi nāks atpakaļ kopā ar veselu pūli?

Pirmajā mirklī man likās, ka viņš runā ar mani. Bet tad es aptvēru patiesību. Vecais vīrs sarunājās ar saviem ēzeļiem.

- Es arī drīzāk domāju, ka ne, viņš tiem teica. Bet ir jau gadījies visādi. Paliksim tepat pilsētas nomalē un papriecāsimies par pēdējām auzām, labi?

Viņš ierāpās ratu aizmugurē un pēc brīža atgriezās ar palielu spaini un gandrīz tukšu maišeli rokā. Pacēlis maišeli virs spaiņa, viņš izbēra tā saturu un izskatījās diezgan sarūgtināts. Viņš pagrāba sauju pats sev un ar kāju pagrūda spaini uz ēzeļu pusi. Neskatieties uz mani ar tādām acīm! viņš tiem uzsauca. Ēdiena devas tagad visiem ir trūcīgas. Un jūs taču varat skrubināt zāli! Večuks paplikšķināja vie­nam ēzelim pa kaklu un sāka tiesāt pats savus rupjos auzu graudus, palaikam izspļaudams kādu sēnalu.

Es sāpīgi aptvēru, ka šis vecais cilvēks ir ļoti skumjš un vientuļš, ka viņš ceļo pilnīgi viens un ēzeļi ir viņa vienīgie sarunu biedri. Arī mums, Edema Rū cilts ļaudīm, nebija viegla dzīve, taču mēs bijām cits citam blakus. Šim vecajam vīram nebija neviena.

- Mēs esam aizklīduši pārāk tālu no civilizācijas, mani mīlulīši! Tie, kuriem es esmu vajadzīgs, man neuzticas, un tie, kuri man uzticas, nevar mani atļauties. Večuks ieskatījās savā naudas makā. Mums ir pusotra penija, tātad mūsu iespējas ir ierobežotas. Vai mēs gribam šonakt salīt slapji vai ari pavadīt rītdienu ar tukšu vēderu? Tā kā nekādas veikala lietas mēs neuzsāksim, mums acīmredzot paliks tikai no viena šīm divām iespējām.

Es lavījos gar ēkas malu tālāk, līdz varēju saskatīt, kas rakstīts uz vecā vīra ratu kulbas sānmalas. Tur bija šāds teksts:

“ABENTIJS: ĪPAŠAIS ARKA NĪSTS.

Pierakstītājs. RIkstnieks. Ķīmiķis. Zobārsts.

Retas preces. Līcekļi visādām vainām.

Pazaudētu mantu atrašana. Visādu priekšmetu labošana.

Horoskopu nav. Mīlas dzērienu nav. Ļaundarības nav.”

Abentijs pamanīja mani tūlīt, līdzko es izgāju no savas paslēptuves aizsega. Sveiks, draugs! Vai varu kā palīdzēt?

- Tu esi nepareizi uzrakstījis “līdzekļi”, es teicu.

Viņš izskatījās izbrīnījies. Īstenībā tas ir joks! viņš paskaidroja.

- Man patīk brūvēt šo to neparastu.

- Ā! Alu, es teicu un pamāju ar galvu. Saprotu! Izvilku roku no kabatas. Vai tu vari man kaut ko pārdot par vienu peniju?

Šķita, ka uzjautrinājums viņā mijas ar ziņkārību. Ko īsti tu meklē?

- Man derētu mazliet lacillija. Pagājušajā mēnesī mēs reizes des­mit bijām izrādījuši “Krietno Ferjenu”, un tas bija piebāzis manu neno­briedušo prātu ar intrigām un sazvērestībām.

- Vai tu baidies, ka tevi kāds var noindēt? viņš, diezgan pār­steigts, atjautāja.

- Tā gluži nav. Bet man šķiet: ja gaida līdz brīdim, kad pavisam noteikti vajadzīga pretinde, tad droši vien ir jau par vēlu to meklēt.

- Kādu penija tiesu es tev laikam varētu pārdot, viņš teica. Tava auguma cilvēkam tā būtu apmēram vajadzīgā deva. Bet, patiesību sakot, tā ir diezgan bīstama viela. Darbojas tikai pret dažām noteik­tām indēm. Ja to ieņem neatbilstošā reizē, cilvēks var sev pamatīgi nodarīt pāri.

- Ak tā! es sacīju. To es nezināju. Lugā šī viela tika daudzināta par pilnīgi drošu pretlīdzekli, kas noderīgs visos gadījumos.

Abentijs domīgi piespieda pirkstu pie lūpām. Vai pagaidām tu vari atbildēt man uz vienu jautājumu? Es pamāju ar galvu. Kas tā par trupu, kas tur apmetusies?

- It kā manējā, es teicu. Bet patiesībā tā ir mana tēva trupa, jo viņš vada izrādes un izlemj, uz kurieni mums jābrauc. Un vienlaikus tā ir ari barona Greifallova trupa, jo viņš ir mūsu patrons. Mēs esam barona Greifallova ļaudis.

Vecais vīrs uzjautrināts paskatījās uz mani. Es esmu par jums dzirdējis. Laba trupa! Ar labu slavu.

Es apstiprinoši pamāju, jo neredzēju iemesla tēlot liekuļotu kaut­rību.

- Kā tev šķiet, vai tavu tēvu varētu interesēt kādi papildspēki? viņš jautāja. Nemēģināšu stāstīt, ka esmu kāds dižais aktieris, tomēr mana klātbūtne var būt itin noderīga. Es varu gatavot jums sejas krāšļus un vaigu sārtumus, kuri nesatur svinu, dzīvsudrabu un arsēnu. Protu ari šķilt gaismas zibošas, dzidras un spožas. Dažādās krāsās, ja gribat.

Ilgi man nevajadzēja to pārdomāt: sveces bija dārgas un vārīgas pret caurvēju, lāpas bija netīras un bīstamas. Un to, cik bīstama var būt kosmētika, ikviens trupas dalībnieks uzzināja jau agrā jaunībā. Grūti bija sasniegt rūdīta, pieredzējuša aktiera vecumu, ja katru trešo dienu nācās triept sev virsū indi: tādos apstākļos plānprātība draudēja jau divdesmit piecu gadu vecumā.

- Varbūt es mazliet pārkāpju savas tiesības, es teicu un pastiepu roku, lai paspiestu vecā vīra plaukstu, bet gribu būt pirmais, kas apsveic tevi mūsu trupā!

Ja vēlos, lai šis būtu visaptverošs un godīgs stāstījums par manu dzīvi un darbiem, laikam pienāktos paskaidrot, ka mani iemesli Bena uzaicināšanai mūsu trupā nebija tikai altruistiski vien. Tiesa, labas kva­litātes kosmētika un dzidras gaismas aktieru trupai bija ļoti noderīgs papildinājums. Patiesība bija arī tā, ka es jutu žēlumu pret šo veco vīru, kas vientuļš klejoja pa vientuļiem ceļiem.

Taču piedevām tam visam mani skubināja arī nenoliedzama ziņkāre. Biju redzējis Abentiju darām kaut ko tādu, ko nespēju izskaidrot, kaut ko dīvainu un brīnumainu. Es nerunāju par viņa triku ar simpātijas lampām, jo tā būtību sapratu gluži labi: veikls priekšnesums, acu ap­mānīšana, lai atstātu iespaidu uz nezinošiem skatītājiem.

Bet tas, ko viņš izdarīja pēc tam, bija kaut kas pavisam cits. Viņš izsauca vēju, un vējš ieradās pie viņa. Tā bija burvība. īsta burvība. Tāda burvība, par kuru biju dzirdējis stāstos par Taborlinu Lielo. Tāda burvība, kurai nebiju ticējis kopš sešu gadu vecuma. Tagad es vairs nesapratu, kam ticēt.

Tā nu es aicināju viņu pievienoties mūsu trupai, cerēdams rast atbildes uz saviem jautājumiem. Kaut gan tobrīd pats to vēl nezināju, es meklēju vēja vārdu.