Vēja vārds

SEŠDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . Dzirkstele

AIZVILINĀJU VILEMU un Simmonu uz “Eoliju”, apsolīdams izmaksāt viņiem dzeramos; vismaz tādu nelielu augstsirdību es varēju atļau­ties.

Redziet, Ambroza iejaukšanās varbūt liedza man iegūt par patronu bagātu aristokrātu, tomēr apkaimē netrūka pastāvīgu mūzikas mīļo­tāju, kuri vēlējās izmaksāt man vairāk dzēriena kausu, nekā es spēju pieveikt viens saviem spēkiem.

Tādai situācijai bija divi vienkārši risinājumi. Es varēju vai nu kļūt par dzērāju, vai izmantot vienošanos, kāda ir spēkā, kopš vien pastāv krogi un mūziķi. Klausieties uzmanīgi, un es jums atvēršu priekškaru, atklājot ilgi glabātu menestrelu noslēpumu!

Iztēlojieties, ka jūs sēžat viesnīcas krogā. Jūs klausāties manu spēli. Jūs smejaties, raudat un apbrīnojat manu prasmi. Pēc tam jūs vēlaties paust savu atzinību, taču jums nav iespēju dāvāt man ievērojamu naudas velti, kā mēdz darīt bagāti tirgotāji un augstmaņi. Tāpēc jūs piedāvājaties izmaksāt man dzeramo.

Taču es jau esmu izdzēris savu kausu. Vai vairākus kausus. Vai varbūt es vēlos saglabāt skaidru galvu. Vai tāpēc es atraidu jūsu pie­dāvājumu? Protams, ne. Tas nozīmētu palaist vējā vērtīgu izdevību un droši vien arī jūs aizvainot.

Tāpēc es laipni pieņemu jūsu piedāvājumu un lūdzu viesmīlim Greisdeila medaļu. Vai sountenu. Vai kādu īpašu baltvīna šķirni.

Dzēriena nosaukums nav svarīgs. Svarīgi ir tas, ka šāda dzēriena īstenībā nav. Viesmīlis pasniedz man ūdeni.

Jūs samaksājat par dzērienu, es jums laipni pateicos, un visi apmie­rināti aiziet savu ceļu. Vēlāk viesmīlis, kroga saimnieks un mūziķis sadala saņemto naudu trijās daļās.

Taču ir vēl pievilcīgāki risinājumi, proti, dažas izsmalcinātas izklaižu vietas neizlietotos dzērienus iereģistrē tādā kā aizdevumā, kuru mūzi­ķis var izmantot vēlāk. Tieši tāda vieta bija “Eolija”.

Lūk, tāpēc es, par spīti savai trūcīgajai rocībai, varēju likt Simmonam un Vilemam galdā pilnu pudeli tumša skutena.

Vilems atzinīgi nopētīja atnesto trauku. Vai šis ir īpašs gadījums?

- Kilvins augstu novērtēja manu simpātijas lampu. Jūs šeit redzat Arkanuma jaunāko kvalificēto meistaru! es pašapmierināti sacīju. Lielākajai daļai studentu mācekļa laiks prasa vismaz trīs vai četrus dimestrus. To, ka manas lampas vērtējums bijis ne tikai pozitīvs, es paturēju pie sevis.

- Bija jau arī laiks! Vilems bezkaislīgi noteica. Cik ilgi tu noņē­mies, turpat trīs mēnešus, vai? Citi jau sāka runāt, ka tu esot zaudējis ķērienu.

- Biju cerējis, ka jūs vairāk priecāsieties! es teicu, lupinādams vasku no pudeles kakla. Varbūt manas trūcīgās dienas tagad būs galā.

Simmons nicīgi nosēcās. Uzstājies tu esi ar vērienu! viņš sacīja.

- Es dzeršu uz taviem turpmākajiem meistara panākumiem, Vi­lems teica, piebīdīdams kausu man tuvāk, jo ceru, ka tāpēc mēs nākotnē tiksim pie vēl daža laba malka!

- Turklāt pastāv iespēja, es sacīju, atlobīdams pēdējo vaska ga­balu, ka es tevi kādreiz piedzirdīšu tiktāl, ka tu savas dežūras laikā ļausi man ielavīties Arhīvos. Runādams nevērīgi jautrā tonī, es slepus vēroju viņa reakciju.

Vilems lēni iedzēra malku, vairīdamies no mana skatiena. To es nevaru.

Jutu pakrūtē iegulstam šķērmu vilšanos. Pavirši atmetu ar roku, it kā neticēdams, ka viņš tādu jociņu ir ņēmis nopietni. Zinu, zinu…

- Esmu par to jau domājis, Vilems mani pārtrauca. Jo es zinu, ka tu nebiji pelnījis tādu sodu, un zinu, cik ļoti tas tevi nomāc. Viņš iedzēra vēl vienu malku. Lorrens laiku pa laikam kādam liedz pieeju Arhīviem. Uz dažām dienām par skaļu sarunāšanos “Kapenēs”. Uz pāris dienkopām par neuzmanīgu apiešanos ar grāmatu. Bet izraidīšana ir kaut kas cits. Tas nebija noticis gadiem ilgi. Visi to zina. Ja kāds tevi redzētu… Viņš papurināja galvu. Es zaudētu skrīva vietu. Mūs abus droši vien izslēgtu no Universitātes.

- Beidz satraukties! es teicu. Jau tas vien, ka tu par to domāji, nozīmē…

- Mēs kļūstam raudulīgi, iejaucās Simmons, uzsizdams pa galdu ar glāzi. Rauj vaļā pudeli, un iedzersim par to, lai Kilvins savā atzinībā kļūtu tik labvēlīgs, ka parunātu ar Lorrenu un tas atceltu aizliegumu!

Es pasmaidīju un sāku urbt korķi. Man ir labāks priekšlikums, es teicu. Iesaku iedzert par to, lai mēs vienmēr veiksmīgi bojātu nervus kādam tipam, vārdā Ambrozs Džekiss!

- Tam mēs noteikti pievienojamies, sacīja Vilems, paceldams glāzi.

- Augstais Dievs! Simmons klusi iesaucās. Paskatieties, ko Deohs atradis!

- Ko tad? es jautāju, pievērsis visu uzmanību tam, lai korķi iz­vilktu veselu.

- Viņš atkal ir pamanījies dabūt visskaistāko sievieti! Simmona rūciens izklausījās neparasti pikts. Pietiek tādu redzēt, lai vīrietis liktos neciešams.

- Simmon, tava gaume attiecībā uz sievietēm ir labākajā gadījumā apšaubāma. Korķis, tīkami noklikstēdams, izlēca no pudeles kakla, un es ar triumfējošu žestu to pacēlu, lai viņi varētu apskatīt. Ne viens, ne otrs man nepievērsa uzmanību, jo abu skatieni bija pievērsti durvīm.

Arī es pagriezu galvu un palūkojos turp. Pēc klusuma brīža teicu:

- Tā ir Denna.

Simmons pagriezās atpakaļ pret mani. Denna?

Es saraucu pieri. Dianna. Denna. Tā sieviete, par kuru es jums stās­tīju. Tā, kura dziedāja kopā ar mani. Viņai ir dažādi vārdi. Nezinu, kāpēc.

Vilems skarbi ieskatījās man acīs. Tā ir tava meitene? Viņš jautāja, balsij pārsteigumā ķeroties.

- Deoha meitene, Simmons neuzkrītoši izlaboja.

Šķita, ka viņam taisnība. Izskatīgais, muskuļotais Deohs sarunājās ar Dennu sev raksturīgajā nepiespiestajā manierē. Denna iesmējās un ar vienu roku viņu nevērīgi apskāva. Vērodams viņus, es jutu, ka sirdī iegulst drūms smagums.

Tad Deohs pagriezās un norādīja uz mums. Dennas acis sekoja viņa kustībai, sastapa manu skatienu un iemirdzējās. Viņa pasmaidīja. Es instinktīvi pasmaidīju pretī. Mana sirds atkal sāka trauksmaini sisties. Pamāju viņai ar roku. Kaut ko aši pateikusi Deoham, Denna sāka līku­mot cauri pūlim uz mūsu pusi.

Es ātri iedzēru malku skutena, un Simmons paraudzījās uz mani ar gandrīz bijīgu neticību.

Denna bija ģērbusies tumši zaļā kleitā ar atkailinātām rokām un ple­ciem. Viņa izskatījās satriecoši skaista. Viņa to apzinājās. Viņa smaidīja.

Kad Denna pienāca pie galdiņa, mēs visi trīs piecēlāmies kājās. Es cerēju tevi šeit atrast! viņa teica.

Es viegli paklanījos. Arī es cerēju, ka tu mani atradīsi. Šie ir mani labākie draugi. Tas ir Simmons. Sims saulaini pasmaidīja un atbīdīja matus no pieres. Un tas ir Vilems. Vils palocīja galvu. Šī ir Dianna.

Denna iekārtojās krēslā. Kas licis tādam izskatīgu jaunekļu pul­ciņam šovakar pamest savu pilsētu?

- Mēs plānojam sazvērestību pret ienaidniekiem, Simmons at­trauca.

- Un atzīmējam, es steigšus piebildu.

Vilems aicinoši pacēla glāzi. Lai ienaidnieks krīt!

Mēs ar Simmonu viņam pievienojāmies, bet tad es attapos, ka Dennai nav glāzes. Piedod! es teicu. Vai drīkstu tev izmaksāt dze­ramo?

- Es cerēju, ka tu man izmaksāsi vakariņas, viņa atbildēja. Bet es justos slikti, ja atrautu tevi no draugiem.

Domām riņķojot galvā, es pūlējos izdomāt taktisku veidu, kā izkļūt no situācijas.

- Tātad jūs domājat, ka mēs gribam, lai viņš te sēž, Vilems no­pietnu seju teica. Bet jūs mums izdarītu pakalpojumu, ja aizvāktu viņu projām.

Denna spraigi paliecās uz priekšu, un sārtie mutes kaktiņi savilkās smaidā. Tiešām?

Vilems nopietni pamāja ar galvu. Viņš dzer pat vēl vairāk nekā runā!

Denna man uzmeta draisku skatienu. Tik daudz?

- Tas vēl nav viss! Simmons šķietami nevainīgi piebilda. Ja viņš palaistu garām iespēju būt ar jums kopā, viņš veselām dienām staigātu nošņurcis. Ja atstāsiet viņu šeit, mums no viņa vairs nebūs nekādas jēgas.

Man vaigos ieplūda sārtums, un es izjutu spēju vēlēšanos Simmonu nožņaugt. Denna jautri iesmējās. Nu tad labāk es ņemšu viņu līdzi! Viņa piecēlās un ar kustību, kas atgādināja vītola zizli stājamies pretī vējam, sniedza man roku. Es to satvēru. Ceru, ka mēs vēl tiksimies, Simmon un Vilem!

Viņi pamāja ar roku, un mēs devāmies uz durvju pusi. Man viņi patīk, Denna teica. Vilems ir akmens dziļā ūdenī. Simmons ir zēns, kas šļakstinās upē.

Tāds apraksts izraisīja man jautrus smieklus. Es nebūtu varējis pateikt labāk! Vai tu kaut ko sacīji par vakariņām?

- Es meloju, Denna ar nepiespiestu prieku atbildēja. Bet no tava piedāvātā dzēriena es neatteiktos.

- Ko tu saki par “Spundi”?

Viņa sarauca degunu. Pārāk daudz veču, pārāk maz zaļu koku. Šādā vakarā patīkamāk ir uzturēties ārā.

Es pamāju uz durvīm. Ej pirmā!

Viņa devās uz izeju. Es sekoju, gozēdamies viņas atstarotajā gaismā un vīriešu skaudīgajos skatienos. Kad gājām projām no “Eolijas”, Deohs izskatījās mazliet greizsirdīgs. Bet, iedams viņam garām, es ievēroju viņa acīs pazibam vēl kaut ko citu. Skumjas? Žēlumu?

Neveltīju tam laiku un domas. Es biju kopā ar Dennu.

* * *

Mēs nopirkām tumšas maizes klaipu un pudeli Avennas zemeņu vīna. Pēc tam sameklējām savrupu vietu kādā no Imres daudzajiem publiskajiem dārziem. Mums garām virpuļoja pirmās krītošās rudens lapas. Denna nometa kurpes un nodejoja vieglu loku caur zaru ēnām, jūsmodama par zāles pieskārienu kailajām kājām.

Iekārtojāmies uz soliņa zem liela, zarota vītola, tad pārdomājām un atradām omulīgāku vietu zemē pie koka stumbra. Maize bija sātīga un tumša, un mūsu pirksti bija ērti nodarbināti, laužot gabalus no klaipa. Vīns bija salds un viegls, un, kad Denna noskūpstīja pudeli, viņas lūpas glabāja valgumu visu nākamo stundu.

Gaisā valdīja pēdējās siltās vasaras nakts skumīgā dvaša. Mēs sa­runājāmies par visu un neko, un man nemitīgi trūka elpas, jūtot viņas tuvumu, redzot viņas kustības un dzirdot viņas balsi aizskanam rudens gaisā.

- Tavas acis nupat klīda kaut kur tālumā, viņa teica. Par ko tu domāji?

Es paraustīju plecus, gribēdams mirkli padomāt. Nevarēju teikt viņai patiesību. Zināju, ka ikvienam vīrietim pienākas teikt viņai kom­plimentus, apbērt viņu ar glaimiem, kas ir vēl krāšņāki nekā rozes. Izvēlējos izvairīgāku ceļu. Kāds no Universitātes maģistriem man reiz teica, ka esot septiņi vārdi, ar kuriem varot likt sievietei sevi iemīlēt. Apzinātā vienaldzībā paraustīju plecus. Prātoju, kādi tie varētu būt.

- Vai tāpēc tu tik daudz runā? Ceri, ka pateiksi tos nejaušības pēc?

Pavēru muti, lai kaut ko atcirstu. Tad, redzēdams viņas draiski smejo­šās acis, sakniebu lūpas un centos atvairīt samulsuma tvīkumu. Denna uzlika plaukstu uz manas rokas. Nevajag manis dēļ klusēt, Kvout! viņa maigi teica. Man pietrūktu tavas balss skaņas.

Viņa iedzēra malku vīna. Lai nu kā, nelauzi par to galvu! Tos vārdus tu pateici mūsu pirmajā satikšanās reizē. Tu teici: es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit. Viņa draiski pamāja ar roku. Kopš tā brīža tu biji mani iekarojis.

Manas domas zibenīgi atgriezās pie mūsu pirmās satikšanās Roenta vezumu braucienā. Jutos gluži apstulbis. Man šķita, ka tu to neatceries.

Viņa pārtrauca lauzt kumosu no tumšā klaipa un jautājoši paskatī­jās uz mani. Ko neatceros?

- Ka tu neatceries mani. Neatceries mūsu satikšanos ceļojumā ar Roentu.

- Beidz! Denna ķircinoši atmeta. Kā gan es varētu aizmirst sarkanmataino zēnu, kurš pameta mani Universitātes dēļ?

Biju pārāk apmulsis, lai atgādinātu, ka es netiku viņu pametis. lā taču nebija patiesība. Bet tu nekad to nepieminēji.

- Tu arī ne! viņa attrauca. Varbūt es domāju, ka tu esi aizmir­sis mani.

- Aizmirsis tevi? Kā es to varētu?

Viņa pasmaidīja, bet lūkojās lejup uz savām plaukstām. Tu brī­nītos, ja zinātu, cik daudz vīrieši aizmirst, viņa teica, tad turpināja jautrākā balsī: Bet varbūt nebrīnītos. Skaidrs, ka arī tu aizmirsti, jo pats esi vīrietis.

- Es atceros tavu vārdu, Denna. Bija ļoti patīkami viņu tā uzru­nāt. Kāpēc tu pieņēmi citu vārdu? Vai varbūt Denna bija tavs vārds tikai ceļojumā uz Anilinu?

- Denna, viņa klusi sacīja. Es viņu biju gandrīz aizmirsusi. Viņa bija muļķa meitene.

- Viņa bija līdzīga plaukstošam ziedam.

- Es vairs neesmu Denna, šķiet, jau daudzus gadus. Viņa saber­zēja kailās rokas un paskatījās apkārt, it kā pēkšņi bažītos, vai kāds mūs šeit neieraudzīs.

- Vai gribi, lai es saucu tevi par Diannu? Vai tas tev patiktu labāk?

Viņa pacēla galvu, lai ieskatītos man acīs, un vējš sašūpoja līganos

vītola zarus. Viņas mati saviļņojās tiem līdzi. Tu esi ļoti laipns. Man šķiet, ka Denna no tavas mutes man patīk vislabāk. Kad tu to saki, tas izklausās citādi. Sirsnīgi.

- Tad lai paliek Denna! es apņēmīgi teicu. Bet kas notika Anilinā?

No zara atraisījās lapa un iekrita viņas matos. Denna to izklaidīgi aiztrauca projām. Nekā patīkama tur nebija, viņa teica, vairīdamās no mana skatiena. Bet nebija arī nekā negaidīta.

Es pastiepu roku, un viņa ielika tajā maizes klaipu. Lai nu kā, es priecājos, ka tu atgriezies! es teicu. Mana Aloina!

Denna izdvesa skaņu, kas nemaz nepiederējās dāmai. Lūdzu, ja kāds no mums ir Savjens, tad tā esmu es! Tieši es nācu tevi meklēt, viņa atgādināja. Divas reizes!

- Es arī meklēju, mēģināju iebilst. Man vienkārši nelaimējās tevi atrast. Viņa dramatiski pabolīja acis. Ja tu varētu ieteikt vēlamu laiku un vietu, kur tevi meklēt, viss būtu pavisam citādi… Atstāju teikumu nepabeigtu, lai tas izklausītos kā jautājums. Varbūt rit?

Denna pasmaidīja un iesāņus paskatījās uz mani. Cik tu vienmēr esi piesardzīgs! viņa teica. Es neesmu pazinusi nevienu vīrieti, kurš katru soli spertu tik uzmanīgi. Viņa ielūkojās man sejā, it kā tā būtu mīkla, kas jāatmin. Manuprāt, labvēlīgs laiks būtu rit dienas vidū. “Eolijā”.

Doma, ka drīz viņu satikšu atkal, apņēma mani kā brīnišķs siltums.

- Es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit, apcerīgi novilku, atcerēdamies mūsu kādreizējo sarunu, kas šķita tik sen. Tu pēc tam nosauci mani par meli.

Denna paliecās uz priekšu un maigi pieskārās manai rokai. Viņa smaržoja pēc zemenēm, un viņas lūpas pat mēness gaismā bija bīstami sarkanas. Cik labi es tevi pazinu pat toreiz!

Mēs sēdējām un sarunājāmies līdz vēlai nakts stundai. Es uzmanīgi līkumoju ap visu, kas paustu manas jūtas, jo negribēju kļūt nepiedie­nīgi pārdrošs. Klusībā domāju, ka varbūt to pašu dara ari viņa, taču skaidri to nevarēju zināt. Ar mums notika gandrīz kaut kas tāds kā izsmalcinātā Modegas galma dejā, kur partneri turas viens no otra tikai pāris collu atstatumā, bet ja ir pietiekami prasmīgi nekad nesaskaras.

Tādas bija mūsu sarunas. Mums trūka prasmes savstarpēji tuvinā­ties, tuklāt mēs bijām dīvaini kurli. Tāpēc mēs ļoti piesardzīgi turpi­nājām deju, īsti nesaprazdami, kādu mūziku dzird otrs, un varbūt pat nesaprazdami, vai otrs vispār dejo.

* * *

Deohs, kā vienmēr, modri stāvēja durvīs. Ieraudzījis mani, viņš pamāja ar roku. Kvouta jaunskungs! Diemžēl jūsu draugi jau ir projām.

- To es paredzēju. Cik sen viņi aizgāja?

- Tikai pirms stundas. Viņš izstiepa rokas virs galvas un sašķobīja seju, tad ar gurdu nopūtu ļāva tām nokrist gar sāniem.

- Vai viņi izskatījās apbēdināti, ka es viņus pametu?

Deohs pasmīnēja. īpaši ne. Paši atrada sev pāris skaistuļu. Pro­tams, ne jau tik skaistas kā tavējā. Brīdi viņš neveikli sagrozījās, tad sāka lēni runāt, it kā rūpīgi izvēlēdamies katru vārdu. Paklau, tu… Kvout! Es zinu, ka tā nav mana vieta, un ceru, ka tu mani nepār­pratīsi. Paskatījies apkārt, viņš pēkšņi nospļāvās. Sasodīts! Tādas sarunas man galīgi nepadodas.

Atskatījies uz mani, viņš izdarīja neizprotamu roku kustību. Sa­proti, sievietes ir kā uguns, kā liesmas. Dažas ir tādas kā sveces spo­žas un draudzīgas. Dažas ir kā atsevišķas dzirksteles, kā kvēlošas ogles, kā jāņtārpiņi vasaras naktī. Citas ir kā nometņu ugunskuri vienu nakti deg gaiši un karsti, bet pēc tam viss cauri. Un dažas sievietes ir kā pavarda uguns bez ārēja spožuma, bet apakšā siltas, sarkanas ogles, kas kvēlo ilgi, ilgi…

Bet Dianna… Dianna ir kā dzirksteļu spiets no asas dzelzs šķautnes, ko Dievs tur pie tecilas ripas. Nav iespējams neskatīties, nav iespē­jams negribēt. Uz mirkli var pielikt pat roku. Bet noturēt nevar. Viņa salauzīs tavu sirdi…

Aizvadītais vakars bija pārāk spilgts manā atmiņā, lai es pievērstu nopietnu uzmanību Deoha brīdinājumam. Es pasmaidīju. Deoh, mana sirds nav no stikla! Kad viņa sitīs, tad pārliecināsies, ka tā ir stipra kā misiņš ar dzelzi, kā zelts un dimants kopā. Nedomā, ka es neko neredzu un nenojaušu, ka esmu iztrūcināts briedis, ko sastindzinājis mednieka rags! Jāuzmanās ir viņai pašai, jo, kad viņa sitīs, mana sirds ieskanē­sies tik brīnišķi un spoži, ka uz vēja spārniem atsauks viņu atpakaļ.

Mani vārdi pārsteidza Deohu, un viņš samulsis iesmējās. Ak Dievs, tu esi drosmīgs! viņš noteica un papurināja galvu. Un jauns! Kaut es būtu tik drosmīgs un tik jauns kā tu! Joprojām smaidīdams, viņš pagriezās, lai ietu iekšā. Nu tad arlabunakti!

- Arlabunakti!

Deohs vēlas, kaut būtu līdzīgāks man? Tas bija izcilākais kompli­ments, kādu es atcerējos dzirdējis.

Bet vēl lieliskāks bija tas apstāklis, ka mani bezcerīgie Dennas mek­lējumi tagad ir galā. Rīt pusdienlaikā mēs tiksimies “Eolijā”, lai “paēstu, parunātos un pastaigātos”, kā viņa bija teikusi. Šī doma iesvēla manī reibinošu pacilātību.

Cik es biju jauns! Cik nesaprātīgs. Cik prātīgs.