Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . Inde

DRAKA RĒCIENS piedārdināja apkārtni kā taures skaņa, ja jums jebkad gadījies dzirdēt tauri, kura ir mājas lielumā un gatavota no akmens, pērkona un kausēta svina. Šoreiz es nejutu to sev krūtīs. Es jutu to sev zem kājām, jo tas sadrebināja zemi.

Rēciens mūs iztrūcināja tik pamatīgi, ka mēs spēji sarāvāmies. Dennas galva atsitās man pret degunu, un asās sāpes lika man sagrīļoties. Denna to nepamanīja, jo paklupa un nokrita zemē kā nevarīgs, smejošs roku un kāju kamols.

Kamēr palīdzēju viņai piecelties, izdzirdējām attālu brīkšķi un uz­manīgi devāmies uz savu skatlaukumu.

Draks trakoja… tas lēkāja kā piedzēries suns un gāza apkārtējos kokus, kā puika varētu lauzt stublājus kukurūzas laukā.

Aizturējis elpu, noskatījos, kā tas pierāpjas pie simtgadīga ozola ar masīvu stumbru pelēkakmens resnumā. Draks paslējās augšup un atbalstīja priekškājas pret vienu no apakšējiem zariem, it kā gribēdams pakāpties. Zars, kas pats bija koka resnumā, ar skaļu troksni pārlūza un sašķīda.

Draks pakāpās vēlreiz, atspiezdamies pret koku. Paredzēju, ka ne­zvērs uzdursies uz nolauztā stumbeņa, taču cietā koka robainie izciļņi sadrupa pret cietajām krūtīm, pat neiespiedušies tajā. Draks triecās pret ozola stumbru; tas nenolūza, bet pāršķēlās ar pērkona grāvienam līdzīgu troksni.

Draks apsviedās otrādi, palēcās un nokrita zemē, veldamies pāri asajiem akmens izciļņiem. Izgrūdis milzīgu liesmu mutuli, tas vēlreiz uzbruka pāršķeltajam kokam un triecās tajā ar vareno ķīļveida galvu. Šoreiz ozols rībēdams apgāzās, izrautajām saknēm satricinot zemi un apkārtējās klintis.

Manā prātā bija tikai viena doma: šim radījumam neko nav iespē­jams nodarīt. Tādu spēku, ar ko stāties tam pretī, man neizdosies sakopot ne ar kādiem līdzekļiem.

- Nogalināt mēs viņu nekādi nevaram, es teicu. Tikpat labi varētu cīnīties pret pērkona negaisu. Kā viņu varētu ievainot?

- Jāpievilina viņa pie klints malas, lai nokrīt no kraujas, Denna lietišķi ierosināja.

- Viņa? es jautāju. Kāpēc tu domā, ka tā ir viņa?

- Un kāpēc tu domā, ka tas ir viņš? Denna atjautāja un papurināja galvu, it kā gribēdama noskaidrot domas. Labi, nav svarīgi! Mēs zinām, ka drakus vilina uguns. Aizdedzināsim kaut ko un pakārsim tur, zaros! Viņa pamāja uz dažiem kokiem, kas bija pārkārušies pāri kraujas malai. Tas briesmonis steigsies to apdzēst, un tad… Viņa ar roku kustībām atdarināja kaut ko līdzīgu kritienam.

- Vai tu domā, ka kritiens tam kaut ko nodarīs? es šaubīdamies jautāju.

- Padomā! Denna teica. Kad tu nogrūd no galda skudru, tai nekas nenotiek, kaut gan skudrai tas ir līdzīgs kritienam no klints. Bet, ja mēs lēktu no jumta, mēs savainotos, jo esam smagāki. Tātad loģiski būtu secināt, ka lielākām būtnēm kritieni ir vēl smagāki. Viņa paskatījās lejā uz draku. Un lielāku par to būtu grūti atrast.

Protams, Dennai bija taisnība. Viņa runāja par tilpuma un virsmas laukuma attiecību, kaut gan nezināja, ar kādiem vārdiem to apzīmē.

- Kritienam vajadzētu viņu vismaz ievainot, Denna turpināja.

- Pēc tam… es nezinu, varbūt varētu uzvelt viņam virsū akmeņus vai tamlīdzīgi. Viņa paskatījās uz mani. Ko tu saki? Vai tā ir aplama doma?

- Necik diženi neizklausās, es noraidoši sacīju. Būtu gribējies kaut ko iespaidīgāku.

- Neko darīt, manas bruņas un kara zirgs palika mājās! Denna atcirta. Tev vienkārši nepatīk, ka tavas izcilās Universitātes smadze­nes neko nespēj izdomāt, bet mans plāns ir teicams. Viņa izstiepa roku lejup pret istabai līdzīgo iedobi. Iedegsim uguni vienā no metāla pannām! Tās ir platas un seklas, un tās droši var karsēt. Vai tajā no­jumē bija kāda virve?

- Es… Sajutu pakrūtē pazīstamo bezcerību. Nē. Šķiet, ka nebija.

Denna paplikšķināja man pa roku. Nerādi tādu seju! Kad tas bries­monis aizies, pārbaudīsim sagrauto būdu. Tur noteikti atradīsies kāds virves gabals. Viņa paskatījās uz draku. Patiesībā es saprotu, kā viņš jūtas. Arī man pašai gribas skraidīt un lēkāt.

- Tā ir mānija, par ko tev jau stāstīju, es teicu.

Pēc stundas ceturkšņa draks pameta ieleju, un tikai tad mēs ar Dennu nokāpām lejā no sava patvēruma. Es nesu savu ceļamaisu, un viņa vilka līdzi smago vaskadrānas saini ar atrastajiem sveķiem, kas svēra gandrīz veselu bušeli.

- Iedod man savu magnētakmeni! Denna teica, nolikdama nastu. Es viņai to iedevu. Ej un sameklē virvi! Es tikmēr sadabūšu tev dāvanu. Viņa vieglā soli aizdejoja prom, tumšajiem matiem plīvojot aiz muguras.

Ātri pārmeklēju sagāzto būdu, cenzdamies aizturēt elpu. Atradu cirvīti, dažus saplēstus traukus, muciņu ar tārpainiem miltiem, appe­lējušu salmu matraci, tievas auklas rituli, taču virves tur nebija.

No koku puses atskanēja sajūsmināts Dennas sauciens. Pieskrējusi pie manis, viņa iespieda man saujā melnu zvīņu. Tā bija sasilusi saulē, mazliet lielāka par to, kuru tiku iedevis viņai, bet šai drīzāk bija ovāli, nevis asarai līdzīgi apveidi.

- Pazemīgi pateicos, milēdij!

Denna apburoši pakniksēja un pasmaidīja. Vai atradi virvi?

Parādīju viņai auklas kamolu. Neko labāku neatradu. Piedod!

Denna sarauca pieri, tad paraustīja plecus. Nu nekas! Tagad tava kārta izdomāt kādu plānu. Varbūt tev ir padomā kāda pārdabiska, brīnumaina maģija no Universitātes? Kādi tumšie spēki, ko vajadzētu likt mierā?

Pasvārstīju zvīņu plaukstās un domāju. Man bija vasks, un šī zvīņa būtu tikpat laba saikne kā mats. Es varētu pagatavot draka atdarinā­jumu, bet ko pēc tam? Uguns neko nenodarīs radījumam, kas var ērti gulēt uz karstām oglēm.

Tomēr ar lelli var izdarīt šo to baisāku. To, ko nevienam krietnam arkanistam neklājās apsvērt pat domās. Ar adatām un nažiem bija iespējams likt cilvēkam noasiņot, kaut arī tas atrastos jūdžu attālumā. Tā bija nenoliedzama ļaunprātība un amatnoziegums.

Apskatīju melno zvīņu un apsvēru iespējas. Tā bija pārsvarā no dzelzs un biezāka nekā mana plauksta vidusdaļā. Nebiju pārliecināts, ka pat ar vaska atdarinājumu un uguni kā enerģijas avotu es spētu tikt cauri zvīņām un drakam kaut ko nodarīt.

Vēl ļaunāk: ja es to mēģinātu, es nezinātu, vai tas ir izdevies. Nespēju pieņemt domu, ka es rāmi sēdētu pie ugunskura un durtu adatas vaska lellē, bet kaut kur dažu jūdžu attālumā narkotiku apdullināts draks tikmēr vārtītos nevainīgu zemnieku mājas drupās un liesmās.

- Nē, es teicu. Tādu maģiju es nevaru iedomāties.

- Mēs varētu iet un pateikt konsteblam, lai savāc duci vīru ar šaujamlokiem un dodas nogalināt narkotiku apdullinātu pūķi mājas lie­lumā.

Atskārsme nāca vienā mirklī. Inde! es iesaucos. Mums vaja­dzēs to noindēt.

- Vai tev ir līdzi divas kvartas arsēna? Denna neticīgi noprasīja.

- Un vai tādam milzenim pietiktu pat ar to?

- Arsēna man nav. Es ar zābaku pabikstīju vaskadrānas maisu.

Denna paskatījās lejup. Ai! viņa satriekta iesaucās. Un mans

ponijs?

- Bez ponija tev laikam būs jāiztiek, es atbildēju. Bet mums vēl atliks pietiekami daudz, lai nopirktu tev pusarfu. Patiesībā es nojaušu, ka varēsim nopelnīt vēl vairāk ar draka mirstīgajām atliekām. Zviņas maksās krietnu naudu. Un Universitātes dabaszinātnieki ļoti priecāsies par iespēju…

- Tev nav mani jāpierunā! Denna teica. Es zinu, ka mums tas jādara. Viņa paskatījās uz mani un pasmīnēja. Turklāt mēs būsim varoņi, kas nogalina pūķi. Bagātība ir tikai blakusapstāklis.

Es iesmējos. Nu labi! Domāju, ka tagad mums jāiet atpakaļ uz pelēkakmeņu kalnu un jāiekur ugunskurs, lai pievilinātu draku.

Denna izskatījās samulsusi. Kāpēc? Mēs taču zinām, ka tas nāks atpakaļ uz šejieni. Kāpēc nevaram apmesties tepat un gaidīt?

Es papurināju galvu. Paskaties, kas atlicis no dennerkokiem!

Viņa palūkojās apkārt. Vai tiešām tas apēda visus?

Es pamāju ar galvu. Ja nogalināsim to šovakar, varēsim atgriezties Trebonā vēl pirms tumsas. Man apnicis gulēt ārā. Gribu nomazgāties, paēst siltas vakariņas un aizmigt īstā gultā.

- Tu atkal melo! Denna moži attrauca. To tu dari arvien pras­mīgāk, bet es tik un tā redzu tev cauri kā dzidram strautam. Viņa ar pirkstu iebakstīja man krūtīs. Stāsti patiesību!

- Gribu pēc iespējas drīzāk nogādāt tevi Trebonā, es teicu. Var gadīties, ka tu esi apēdusi vairāk sveķu, nekā pieļaujams. Turienes ārs­tiem es neuzticētos, bet varbūt viņiem ir zāles, ko es mācētu izmantot. Katram gadījumam.

- Mans varonis! Denna pasmaidīja. Tu esi ļoti jauks, bet es jūtos pavisam labi.

Es pastiepu roku un ar pirksta galu enerģiski iesitu viņai pa ausi.

Denna pikti pacēla plaukstu pie galvas. Ai… Bet… Viņas sejā parādījās samulsums.

- Nemaz nesāpēja, vai ne?

- Nē, viņa apstiprināja.

- Lūk, te tev ir patiesība! es nopietni teicu. Domāju, ka viss būs labi, bet droši nevaru pateikt. Nezinu, cik daudz tā draņķa ir palicis tevī un dara savu melno darbu. Pēc stundas tas būs skaidrāk redzams, bet es gribētu, lai sarežģījumu gadījumā mēs atrastos par stundu tuvāk Trebonai. Tad man nevajadzēs to gabalu stiept tevi uz rokām. Cieši ielūkojos viņai acīs. Es nemēdzu riskēt ar tuvu cilvēku dzīvību.

Denna sadrūmušu seju klausījās manī. Tad viņas sejā atkal atplauka smaids. Man patīk tava vīra dūša, viņa sacīja. Parunā vēl!