Vēja vārds

SEŠDESMIT CETURTĀ NODAĻA . deviņi uguns mirkļi

NĀKAMAJĀ DIENĀ apstākļi veiksmīgi iegrozījās tā, ka es varēju doties uz Imri. Un, tā kā man gadījās būt attiecīgajā apkaimē, iegriezos “Ozola airi”.

Viesnīcas saimnieks nezināja nevienu iemītnieci ar vārdu Denna vai Dianna, bet pastāstīja, ka šeit īrējot istabu jauna, glīta, tumšmataina sieviete, vārdā Dinna. Pašlaik viņas te neesot, bet ja es gribētu atstāt zīmīti… Noraidīju šo piedāvājumu, mierinādams sevi ar apziņu, ka tagad, kopš zinu Dennas apmešanās vietu, atrast viņu nebūs īpaši grūti.

Tomēr nākamo divu dienu laikā sastapt Dennu “Ozola airi” man neizdevās. Trešajā dienā saimnieks man pavēstīja, ka viņa viešņa esot aizceļojusi nakts vidū, paņemot līdzi visas savas mantas un atstājot nesamaksātu rēķinu. Uz labu laimi iegriezies dažās citās vietās un viņu neatradis, devos atpakaļ uz Universitāti, nezinādams, vai vajadzētu raizēties vai dusmoties.

Pagāja vēl trīs dienas un pieci nesekmīgi ceļojumi uz Imri. Ne Deohs, ne Threpe neko nebija dzirdējuši par Dennu. Deohs man pastāstīja, ka šādi pazust esot viņas dabā un meklēt viņu esot tikpat bezcerīgi kā saukt aizklīdušu kaķi. Es zināju, ka tas ir prātīgs padoms, un neņēmu to vērā.

* * *

Sēdēju Kilvina kabinetā, cenzdamies saglabāt mierīgu ārieni, kamēr lielais, pinkainais maģistrs grozīja savās milzīgajās plaukstās manu simpātijas lampu. Tas bija mans pirmais patstāvīgais artefakcijas pro­jekts. Biju izlējis plātnes un slīpējis lēcas. Biju dopējis izstarotāju, nesaindējoties ar arsēnu. Un pati svarīgākā mana darba daļa bija Alars un sarežģītā sigaldrija, kas atsevišķos gabalus pārvērta darboties spējīgā simpātijas rokaslampā.

Ja Kilvins iznākumu novērtētu atzinīgi, viņš to varētu pārdot un es saņemtu daļu no nopelnītās naudas. Vēl vairāk: es kļūtu par pilntiesīgu

artefakcijas meistaru, kaut ari būtu tikai zaļš iesācējs. Man tiktu pie­šķirta samērā plaša brīvība darbā ar patstāvīgiem projektiem. “Frak­cijā” tas bija nozīmīgs solis augšup solis pretī Re’lara pakāpei, turklāt tas nodrošinātu man pašu galveno, proti, finansiālu neatkarību.

Beidzot Kilvins pacēla galvu. Labi nostrādāts, E’lir Kvout, viņš teica. Taču lampai ir netipisks veidojums.

Apstiprinoši pamāju ar galvu. Es ieviesu dažas pārmaiņas, ser. Ja to ieslēgsiet, jūs redzēsiet…

Kilvins klusi nosēcās; tas varēja nozīmēt tiklab uzjautrinātu smiek­liņu, kā aizkaitinātu rūcienu. Nolicis lampu uz galda, viņš sāka staigāt pa istabu, izslēgdams visas lampas un atstādams degam tikai vienu.

- Vai tu zini, cik lampu manās rokās visu šo gadu laikā ir sasprāgušas, E’lir Kvout?

Es saspringti noriju siekalas un papurināju galvu. Cik?

- Nevienas! viņš nopietni atbildēja. Tāpēc, ka es vienmēr esmu uzmanīgs. Es vienmēr esmu pilnīgi pārliecināts par to, ko turu rokās. Tev jāmācās pacietība, E’lir Kvout! Viens prāta mirklis ir deviņu uguns mirkļu vērts.

Nolaidu skatienu un centos izskatīties pienācīgi nostrostēts.

Kilvins pastiepa roku un nodzēsa vienīgo atlikušo lampu, atstādams telpu pilnīgā tumsā. Pēc brīža no manas rokaslampas izstaroja savda­bīgs iesarkanas gaismas kūlis, apspīdēdams tuvējo sienu. Gaisma bija ļoti niecīga, vājāka par vienas sveces starojumu.

- Slēdzis darbojas pakāpeniski, es aši paskaidroju. Īstenībā tas drīzāk ir reostats, nevis slēdzis.

Kilvins pamāja ar galvu. Gudri ierīkots. Lielākā daļa ar to nepūlas nodarboties, ja lampa ir tik maza kā šī. Gaisma kļuva spožāka, tad mazliet satumsa un pēc tam atkal iemirdzējās spožāk. Sigaldrija pati par sevi šķiet visai veiksmīga, Kilvins lēni teica, nolikdams lampu uz galda. Bet lēcas fokuss ir neveiksmīgs. Gaismas izkliede ir ļoti neliela.

Tā bija taisnība. Lampa nevis apgaismoja visu telpu, kā parasti mēdz notikt, bet atklāja skatienam tikai niecīgu daļu; darbgalda stūri un pusi no lielās, melnās tāfeles pie sienas. Pārējā istabas daļa palika tumša.

- Tas ir darīts ar nolūku, es teicu. Ir tādi īpaši lukturi, ko sauc par “buļļa acīm”.

Kilvina vietā melnēja tikai tumšs apveids galda malā. Tas man ir zināms, E’lir Kvout! Viņa balsī skanēja pārmetums. Tos bieži izmanto tumšos nolūkos. Lietišķiem arkanistiem ar to nevajadzētu nodarboties.

- Biju domājis, ka tos izmanto jūrnieki, es teicu.

- Tos izmanto kramplauži, Kilvins nopietni sacīja. Tos izmanto spiegi un citi ļaudis, kuri negrib atklāt savu darāmo tumšās nakts stundās.

Manas klusās bažas spēji pieņēmās spēkā. Biju uzskatījis šo tik­šanos par tīro formalitāti. Apzinājos, ka esmu lietpratīgs artefakcijas meistars, labāks par daudziem citiem, kuri Kilvina darbnīcā strādājuši krietni ilgāku laiku. Tagad mani pārņēma piepeša apjauta, ka esmu kļūdījies un veltīgi izšķiedis šai lampai trīsdesmit darba stundas, tur­klāt iztērējis vairāk nekā veselu talantu paša naudas, lai sagādātu vajadzīgos materiālus.

Kilvins izdvesa negribīgu sēcienu un kaut ko klusi norūca. Pusducis telpā izvietoto eļļas lampu sprakstēdamas iedegās no jauna, izstarojot dabisku gaismu. Varēju tikai pabrīnīties, cik neuzkrītoši maģistrs vei­cis seškārtīgo sasaisti. Nespēju pat uzminēt, no kurienes viņš ņēmis enerģiju.

- Lieta tāda, ka savam pirmajam projektam ikviens izvēlas gatavot simpātijas lampu, es teicu, lai pārtrauktu klusumu. Visi strādā pēc vienas un tās pašas vecās shēmas. Es gribēju pārliecināties, vai spēju izgatavot kaut ko jaunu.

- Manuprāt, tu drīzāk gribēji nodemonstrēt savu izcilo gudrību, Kilvins lietišķi sacīja. Tu vēlējies ne vien divreiz īsākā laikā pabeigt mācekļa gaitas, bet turklāt atnest man uzlabota, pašradīta modeļa lampu. Būsim atklāti, E’lir Kvout! Šī rokaslampa ir tavs mēģinājums parādīt, ka tu esi labāks par parastu mācekli, vai ne? To teikdams, Kilvins skatījās man tieši acīs, un īsu brīdi tajās nebija ne miņas no viņam raksturīgās izklaidības.

Jutu, ka mana mute kļūst sausa. Aiz Kilvina pinkainās bārdas un smagnējā aturiešu akcenta slēpās dimantciets prāts. Kā es varēju iedo­māties, ka man izdosies viņu apmānīt un tikt cauri sveikā?

- Protams, es gribēju atstāt iespaidu uz jums, maģistr Kilvin, es sacīju, pievērsis skatienu grīdai. Man šķiet, tas ir pats par sevi saprotams.

- Beidz zemoties! Kilvins atmeta. Mākslota pieticība uz mani neiedarbojas.

Paskatījos augšup un izslējos taisni. Tādā gadījumā, maģistr Kilvin, es teikšu, ka esmu labāks. Es apgūstu zināšanas ātrāk. Es strādāju centīgāk. Mani pirksti ir veiklāki. Mans prāts ir asāks, un zinātkāre lielāka. Tomēr esmu pārliecināts, ka jūs to jau zināt un man nav tas jāsaka pašam.

Kilvins pamāja ar galvu. Tas jau izklausās labāk. Un tev ir tais­nība, es to zinu. Viņš grozīja lampu, pārmaiņus vērsdams to pret dažādiem istabas priekšmetiem. Un, ja runājam pavisam atklāti, es tiešām apbrīnoju tavu prasmi. Lampa ir rūpīgi pagatavota. Sigaldrija ir nenoliedzami meistarīga. Gravējums ir precīzs. Darbs ir ļoti pras­mīgs.

Es priekā pietvīku par šo atzinību.

- Bet meistarība nozīmē vairāk nekā vienkāršu prasmi, Kilvins turpināja, nolikdams lampu uz galda un atspiedis milzīgās plaukstas tai abās pusēs. Šo lampu es nevaru pārdot. Tā nonāktu nekrietnu cilvēku rokās. Ja kramplauzi pieķertu ar šādu rīku, tas mestu melnu ēnu uz visiem arkanistiem. Tu esi pabeidzis mācekļa kursu un izcēlies ar teicamām prasmēm. Es mazliet uzelpoju. Bet tālejoša sprieduma spējas tev joprojām ir apšaubāmas. Šo lampu mums acīmredzot vaja­dzēs izkausēt metālā.

- Jūs gribat izkausēt manu lampu? Pie šīs lampas es biju strā­dājis veselu dienkopu un izdevis gandrīz visu savu naudu, lai iegādā­tos vajadzīgos materiālus. Biju rēķinājies ar vērā ņemamu peļņu, kad Kilvins to pārdos, bet tagad…

Kilvina sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Mēs visi esam atbildīgi par Universitātes labās slavas saglabāšanu, E’lir Kvout. Šāds priekšmets, nonācis nevēlamās rokās, radītu sliktu iespaidu par mums visiem.

Kamēr izmisīgi meklēju vārdus, kas spētu viņu pārliecināt, Kilvins pamāja ar roku, raidīdams mani projām. Ej un pastāsti savas labās ziņas Manetam!

Sašļucis izgāju no kabineta darbnīcā, kur mani sagaidīja simtiem roku radīti koka tēšanas, akmens grebšanas un metāla kalšanas trokšņi. Gaisu piesātināja kodināšanas skābju, karstas dzelzs un sviedru smaka. Manetu es pamanīju telpas kaktā, kur viņš lika ceplī flīzes. Pagaidīju, līdz viņš bija aizvēris durtiņas un aizgriezies ar piedurkni slaucīja no pieres sviedrus.

- Kā veicās? Manets jautāja. Esi nokārtojis, vai tomēr man vajadzēs turēt tavu roku vēl vienu dimestri?

- Mācekļa kursu esmu nokārtojis, es atbildēju, bet par maniem jaunievedumiem tev bija taisniba. Viņš nebija sajūsmā.

- Es jau teicu! Manets atmeta bez jebkādas pašapmierinātības balsī. Tev jāatceras, ka es esmu bijis šeit ilgāk nekā jebkuri desmit studenti kopā. Ja es tev saku, ka maģistri dziļākajā būtībā ir konserva­tīvi, es nečaloju pa tukšo. Es zinu! Manets nevērīgi izlaida pirkstus cauri kuplajai, sirmajai bārdai, vērodams karstuma viļņus, kas strāvoja no cepļa. Vai esi domājis, ko pasākt turpmāk, ja jau esi kļuvis brīvs darbonis?

- Biju domājis, ka varētu dopēt izstarotājus kādai zilo lampu par­tijai, es teicu.

- Par to maksā labi, Manets lēni sacīja. Bet darbs ir riskants.

- Tu zini, ka es esmu uzmanīgs, es atgādināju.

- Risks paliek risks, Manets teica. Pirms gadiem desmit es apmācīju vienu puiku, kā viņu sauca…? Viņš iesita ar pirkstu sev pa galvu, tad paraustīja plecus. Zēns mazdrusciņ nošāva greizi. Manets asi noklakstināja pirkstus. Bet ar to pietika. Pamatīgi apdedzinājās un zaudēja pāris pirkstu. Nekāds artefakcijas meistars no viņa vairs nesanāca.

Paskatījos pāri istabai uz Kammaru, viņa vienīgo aci un kailo, rētaino galvu. Saprotu un pieņemu. Bažīgi sažņaudzu pirkstus, pārlaiz­dams skatienu nospodrinātajai metāla tvertnei. Pāris dienu pēc Kilvina demonstrējuma studenti tās tuvumā bija jutušies nervozi, bet drīz vien tā bija kļuvusi par ikdienišķu aprīkojuma daļu. Patiesību sakot, “Frakcijā” bija desmittūkstoš dažādu iespēju, kā nomirt neuzmanības dēļ. Kaulu darva gluži vienkārši bija jaunākais un tāpēc satraucošākais nonāvēšanās veids.

Es nolēmu mainīt sarunas tematu. Vai drīkstu tev kaut ko jau­tāt?

- Sper vaļā! viņš atbildēja un paskatījās uz netālo cepli. Pūt droši, kamēr deg!

Es pablisināju acis par tādu līdzību. Vai tu vari sacīt, ka pazīsti Universitāti labāk par daudziem citiem?

Viņš apstiprinoši pamāja. Ne sliktāk par jebkuru citu. Visus tās neķītros noslēpumus.

Es mazliet pieklusināju balsi. Ja tu gribētu, vai mācētu iekļūt Arhīvos tā, lai neviens to nemanītu?

Maneta acis savilkās šaurāk. Varētu, viņš atbildēja. Bet es to nedarītu.

Es sāku kaut ko sacīt, bet viņš mani pārtrauca nepārprotami aiz­kaitinātā tonī: Paklausies, manu zēn, mēs par to esam runājuši jau agrāk! Esi pacietīgs! Tev jādod Lorrenam laiks, lai viņš nomierinātos. Pagājis ir tikai viens dimestris vai drusciņ vairāk…

- Pagājis ir pusgads!

Manets papurināja galvu. Tev tas šķiet daudz tikai tāpēc, ka tu esi jauns. Vari man ticēt: tas notikums Lorrenam vēl ir svaigā atmiņā. Pacieties vēl kādu dimestri, atstāj labu iespaidu uz Kilvinu un pēc tam lūdz, lai viņš aizliek vārdu par tevi. Tici man! Tas palīdzēs.

Es savilku seju gauži nelaimīgā izteiksmē. Tu varētu vienkārši…

Viņš enerģiski papurināja galvu. Nē. Nē. Nē. Es nerādīšu tev ceļu. Es neko tev nestāstīšu. Nezīmēšu tev karti. Tad viņa seja atmaiga un viņš uzlika roku man uz pleca, acīmredzot cenzdamies piešķirt skarbajam atteikumam mazliet saudzīgāku noskaņu. Augstais Tehlu, kurp tev jāsteidzas? Tu esi jauns. Tev ir milzum daudz laika. Viņš brīdinoši pacēla pirkstu. Bet, ja tevi izslēgs, jebkādas cerības būs beigtas uz visiem laikiem. Un tieši tas notiks, ja tevi pieķers slepus ložņājam pa Arhīviem.

Sēdēju nomākts, sagumušiem pleciem. Laikam tev taisnība.

- Taisnība, man ir taisnība, Manets teica un aizgriezās, lai paska­tītos uz cepli. Tagad taisies, ka tiec! Tu man uzdzen zobu sāpes.

Devos projām, nikni domādams par Maneta padomu un to, ko viņš mūsu sarunā bija noklusējis. Kopumā es sapratu, ka viņa padoms ir pareizs. Ja dimestri vai divus es uzvedīšos, kā pienākas, varbūt man atjaunos atļauju iekļūt Arhīvos. Tas bija vienkāršākais un drošākais ceļš uz to, ko es vēlējos panākt.

Diemžēl pacietība bija tas, ko es nevarēju atļauties. Es sāpīgi apzi­nājos, ka šis dimestris man būs pēdējais, ja vien neatradīšu iespēju īsā laikā tikt pie vērā ņemamas naudas. Nē. Pacietība man nederēja.

Ārā iedams, es ieskatījos Kilvina kabinetā un redzēju, ka viņš sēž pie sava galda, izklaidīgi ieslēgdams un izslēgdams manu lampu. Viņa skatiens atkal klīda tālumā, un es nešaubījos, ka viņa varenais sma­dzeņu aparāts rosīgi risina pusduci jautājumu vienlaikus.

Pieklauvēju pie durvju stenderes, lai piesaistītu viņa uzmanību.

- Maģistr Kilvin?

Viņš nepaskatījās uz manu pusi. Jā?

- Vai es varētu nopirkt šo lampu? vaicāju viņam. Es varētu to izmantot lasīšanai tumsā. Pašlaik esmu spiests tērēt naudu svecēm. Brīdi domāju, vai būtu vērts nelaimīgi lauzīt rokas, bet nolēmu no tā atteikties. Tas izskatītos pārāk melodramatiski.

Kilvins krietnu brīdi kavējās domās. Lampa viņa rokās klusi notikšķēja, pirkstam kārtējo reizi nospiežot slēdzi. Tu nevari nopirkt to, ko gatavojušas tavas rokas, viņš teica. Laiks un materiāli, ko tu izmantoji tās radīšanai, piederēja tev. Viņš sniedza man lampu.

Iegāju kabinetā, lai to paņemtu, bet Kilvins atvilka roku atpakaļ un cieši ieskatījās man acīs. Man skaidri jāpasaka viens noteikums! viņš nopietni teica. Tu nedrīksti šo lampu nevienam pārdot vai aiz­dot! Pat tādam cilvēkam, kuram tu uzticies. Ja aizdosi to projām, tā beigu beigās nokļūs nevēlamās rokās un kāds to izmantos slepeniem, nekrietniem darbiem tumsas aizsegā.

- Dodu jums vārdu, maģistr Kilvin! Šo lampu lietošu vienīgi es.

Iziedams no darbnīcas, es centos saglabāt neizteiksmīgu seju, bet

iekšā man slēpās plats, apmierināts smaids. Manets man bija pateicis tieši to, ko man vajadzēja zināt. Arhīvos varēja iekļūt pa vēl kādu citu ieeju. Pa slēptu ieeju. Ja tāda pastāv, es to atradīšu.