Vēja vārds

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA . degošais ritenis

ES NEATSTĀJU savu slēptuvi visu nakti un pamodos vēlu nākamajā dienā, juzdamies kā žņaudzošu sāpju kamols. Tā kā man vēl bija atli­cis vīns un ēdamais, nolēmu palikt uz vietas un neriskēt ar kritiena iespēju, kāpjot lejā uz ielas.

Bija apmākusies diena, un šķita, ka drēgnais vējš nekad nenorims. Jumta pārkares patvērumā šļācās slapjš sniegs. Skurstenis aiz muguras bija silts, bet ar šo siltumu nepietika, lai izžāvētu segu un mikluma pievilgušo apģērbu.

Itin drīz es izdzēru vīnu un notiesāju maizi. Atlikušo dienas daļu aizvadīju, skrubinādams tītara kaulus un cenzdamies sasildīt sniegu tukšajā vīna blašķē, lai vēlāk to varētu dzert. Necik sekmīgi tas neiz­devās, un vēlāk sāku saujām ēst slapjo sniegu, kas izraisīja drebuļus un atstāja mutē darvas garšu.

Kaut gan ievainojumi sāpēja, es pēcpusdienā aizmigu un pamodos vēlu naktī, juzdams brīnum jauku siltumu. Atgrūdu segu un aizvē­los projām no skursteņa, kas tobrīd bija pavisam karsts, taču vēlāk, neilgi pirms rītausmas, pamodos drebēdams un izmircis līdz ādai. Jutos dīvaini apreibis un apdullis. Saritinājos atkal pie skursteņa un pārējo dienas daļu aizvadīju saraustītā, drudžainā miegā, kas mijās ar nomoda brīžiem.

Neatceros, kā norāpos lejā no jumta, būdams gandrīz sakropļots un cīnīdamies ar drudža murgiem. Neatceros, kā nogāju trīs ceturtdaļjūdzes cauri Tallovzas un Kreitas rajoniem. Atceros vienīgi brīdi, kad nokritu pa kāpnēm, kas veda uz Trapisa pagrabu, cieši sažņaudzis plaukstā maku ar naudu. Gulēju trīcēdams un svīzdams, līdz izdzirdēju viņa basās kājas klusi plakšķam pret akmens grīdu.

- Kas nu, kas nu, viņš laipni teica un pacēla mani uz rokām.

- Kuš, kuš.

Trapiss kopa mani visu ilgo drudža laiku. Viņš vīstīja mani segās, baroja mani un, kad slimība negribēja atkāpties, par manu atnesto naudu nopirka saldeni rūgtas zāles. Ar mitru lupatu viņš slaucīja un vēsināja man seju un rokas, laipni un pacietīgi murminādams ierastos vārdus: Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, kamēr es kliedzu, neskaitāmos murgainos sapņos redzēdams savus mirušos vecākus, čandriānus un vīrieti ar tukšajām acīm.

* * *

Pamodos ar skaidru galvu. Karstums mani vairs nemocīja.

- Oooo-rīīīī! Tanijs skaļi iesaucās no savas gultas, kurā joprojām gulēja piesiets.

- Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, Tanij, Trapiss teica, nolikdams vienu no mazākajiem bērniem un paņemdams rokās otru. Bērns neizpratnē skatījās apkārt platām, tumšām acīm, bet šķita, ka tas nespēj noturēt galvu taisni. Istabā valdīja rāms klusums.

- Oooo-rīīīī! Tanijs vēlreiz iesaucās.

Es noklepojos, cenzdamies atbrīvot rīkli.

- Tev blakus uz grīdas ir krūze, Trapiss teica un ar plaukstu noglauda rokās paņemtā bērna galviņu.

- Oooo-oriīlī-ēēēēāāā! Tanijs ieaurojās skaļāk, un viņa saucienus pavadīja savādi, elsaini elpas vilcieni. Troksnis satrauca vairākus citus bērnus blakusgultās. Vecākais zēns, kas sēdēja kaktā, pacēla plaukstas pie deniņiem un sāka vaidēt. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, sā­kumā mierīgi, bet tad arvien sparīgāk, un viņa galva ikreiz atsitās pret akmens sienu.

Pirms zēns paguva sevi savainot, Trapiss jau stāvēja viņam blakus. Viņš mierinoši apskāva zēnu. Kuš, kuš, Loni. Kuš, kuš. Zēna kustī­bas kļuva lēnākas, bet šūpošanās nenorima. Tanij, lūdzams, netaisi tādu troksni. Trapiss runāja nopietni, bet bez skarbuma. Kāpēc tu uztrauc citus? Loni varēja sevi savainot.

- Oooo-rīīīī… Tanijs klusi novilka. Es viņa balsi saklausīju kaut ko līdzīgu nožēlai.

- Man šķiet, viņš grib dzirdēt kādu stāstu, es sacīju pats sev par pārsteigumu.

- Aāāā! Tanijs atsaucās.

- Vai tu to gribi, Tanij?

- Aāāā.

Brīdi valdīja klusums. Es nevienu stāstu nezinu, Trapiss teica.

Tanijs ietiepīgi klusēja.

Katrs zina kādu stāstu, es nodomāju. Katrs zina vismaz vienu stāstu.

- Oooo-rīīīī!

Trapiss aplaida skatienu rāmajai istabai, it kā meklēdams aizbildinā­jumu. Nu labi, viņš negribīgi sacīja. Mēs sen neesam klausījušies stāstus, vai ne? Viņš paskatījās uz zēnu, ko turēja apskāvienā. Vai tu gribētu stāstu, Loni?

Loni apliecināja piekrišanu ar negantu galvas kustību, ar pakausi gandrīz pārsizdams Trapisam vaigu.

- Nu tad esi prātīgs zēns un sēdi mierīgi, kamēr es stāstīšu!

Loni gandrīz tūlīt pārstāja šūpoties. Trapiss lēni atbrīvoja rokas

un pagājās tālāk. Krietnu brīdi skatījies, vai zēns paliks mierā un nesavainos sevi, viņš uzmanīgi aizgāja atpakaļ līdz savam krēslam.

- Nu tā, viņš klusu nomurmināja pie sevis un pieliecās pacelt bērnu, ko bija nolicis uz grīdas. Vai es zinu kādu stāstu? Viņš runāja ļoti klusi, un bērns raudzījās viņā ieplestām acīm. Nē. Nē, es nezinu. Vai varu atcerēties? Laikam būs jāmēģina.

Trapiss ilgi sēdēja, klusi dungodams bērnam, ko turēja rokās, un viņa sejā kavējās domīga izteiksme. Jā, protams. Viņš saslējās krēslā taisnāk. Vai esat gatavi?

* * *

- Šis ir stāsts par senseniem laikiem. Par laikiem, kad neviens no mums vēl nebija dzimis. Arī mūsu tēvi vēl nebija dzimuši. Tas notika ļoti sen. Varbūt… varbūt pirms četrsimt gadiem. Nē, vēl senāk. Varbūt pirms tūkstoš gadiem. Bet varbūt tik sen tomēr ne.

Pasaulei tie bija grūti laiki. Cilvēki bija izsalkuši un slimoja. Valdīja bads un mēris. Plosījās kari un citas nelaimes, jo nebija neviena, kas spētu tam darīt galu.

Taču pats ļaunākais tolaik bija tas, ka apkārt klejoja dēmoni. Daži no tiem bija mazi un kaitinoši radījumi, kas zirgus padara klibus un pienam pirms laika liek saskābt. Tomēr tie nebija paši ļaunākie.

Bija dēmoni, kas iemājoja cilvēkos, padarīja tos slimus vai trakus, bet arī tie vēl nebija ļaunākie. Bija dēmoni, līdzīgi milzu zvēriem, kas noķēra cilvēkus un aprija tos dzīvus, kamēr tie izmisīgi kliedza, bet ari tie nebija ļaunākie. Daži dēmoni nozaga cilvēku ādu un valkāja to kā apģēbu, taču pat tie nebija ļaunākie.

Bija kāds dēmons, kas atradās augstāk par visiem. Enkaniss, tum­sas nesējs. Lai kur viņš ietu, viņa seju slēpa ēnas, un skorpioni, kas uzdrīkstējās viņam iedzelt, no pieskāriena gāja bojā.

Bet Tehlu, kas ir visa radītājs un visas esamības valdnieks, vēroja cilvēku pasauli. Viņš redzēja, ka dēmoni dara mums pāri, nonāvē mūs un apēd. Dažus viņš izglāba, tomēr tādu nebija daudz. Jo Tehlu ir taisnīgs un glābj tikai vērtīgos, bet tajos laikos maz bija tādu, kuri prata darīt labu pat sev, kur nu vēl darīt labu citiem.

To redzēdams, Tehlu jutās nelaimīgs. Jo viņš bija radījis pasauli, lai tā būtu cilvēkiem laba vieta. Taču viņa Baznīca bija izpostīta. Cilvēki apzaga nabagos un nedzīvoja pēc viņa noteiktajiem likumiem…

Nē, pagaidiet! Baznīcas nemaz vēl nebija, un nebija arī priesteru. Tikai vīrieši un sievietes, un daži no tiem zināja, kas ir Tehlu. Bet pat tie bija samaitāti, un, kad tie sauca pēc valdnieka Tehlu palīdzības, viņš nejuta vēlēšanos tiem palīdzēt.

Tomēr pēc daudziem vērojumu un gaidu gadiem Tehlu ieraudzīja kādu sievieti, kurai bija tīra sirds un dvēsele. Viņu sauca Periala. Māte bija audzinājusi Perialu tā, lai viņa pazītu Tehlu, un Periala to pielūdza, cik vien labi viņas trūcīgie apstākļi ļāva. Kaut gan Perialas dzīve bija grūta, viņa vienmēr lūdza tikai par citiem, nevis par sevi.

Tehlu vēroja viņu daudzus gadus. Viņš redzēja, ka Perialas dzīve ir grūta, ka dēmoni un ļauni cilvēki sagādā viņai nelaimes un mokas. Tomēr viņa nekad nenolādēja Tehlu vārdu un nepārstāja to pielūgt, un vienmēr pret visiem izturējās ar laipnību un cieņu.

Tāpēc kādu nakti Tehlu ieradās Perialas sapnī. Viņš stāvēja Perialai pretī spožs kā uguns liesma un saules gaisma. Atklājies Perialai visā krāšņumā, Tehlu jautāja, vai viņa zina, kas viņš ir.

“Protams,” Periala atbildēja. Viņa izturējās pavisam mierīgi, jo do­māja, ka šis ir tikai neparasts sapnis. “Tu esi valdnieks Tehlu.”

Viņš pamāja ar galvu un jautāja, vai Periala zina, kāpēc viņš ir ieradies.

“Vai tu gribi kaut ko darīt manas kaimiņienes Deboras labā?” Periala jautāja. Jo, redziet, tieši par viņu sieviete bija lūgusi vakarā pirms gulēt­iešanas. “Vai tu uzliksi roku viņas vīram Loselam un darīsi viņu par labāku cilvēku? Viņš slikti izturas pret Deboru. Vīrietis nekad nedrīkst pacelt roku pret sievieti, ari tad, ja viņu nemīl.”

Tehlu pazina Perialas kaimiņus. Viņš zināja, ka tie ir ļauni cilvēki, kas darījuši ļaunus darbus. Visi cilvēki šajā ciemā bija ļauni, izņemot pašu Perialu. Cilvēki visā pasaulē bija ļauni. Tehlu viņai to pateica.

“Debora pret mani ir bijusi ļoti laba un laipna,” Periala atbildēja. “Un pat Losels, kas man nepatīk, tomēr ir mans kaimiņš.”

Tehlu sacīja viņai, ka Debora daudz laika pavada citu vīriešu gultās un Losels katru dienu dzer, neizlaizdams pat Sēru dienas. Nē, pa­gaidiet Sēru dienu vēl nebija. Lai nu kā, Losels pamatīgi dzēra. Reizēm viņš kļuva tik negants, ka sita sievu, līdz tā vairs nespēja ne piecelties, ne pakliegt.

Periala sapnī ilgi klusēja. Viņa zināja, ka Tehlu saka patiesību: bū­dama sirdsskaidra, viņa tomēr nebija muļķe. Viņa bija nojautusi, ka kaimiņi dara to, ko sacīja Tehlu. Tomēr arī tagad, zinādama to pavi­sam skaidri, viņa nekļuva pret kaimiņiem vienaldzīga. “Tātad tu viņai nepalīdzēsi?”

Tehlu atbildēja, ka šis vīrs un sieva ir viens otram piemērots sods. Viņi ir slikti, un sliktie ir jāsoda.

Periala atbildēja godīgi, varbūt tāpēc, ka uzskatīja to par sapni, bet varbūt viņa to pašu būtu teikusi arī nomodā, jo Periala vienmēr atklāti sacīja to, kas uz sirds. “Tā nav viņu vaina, ka pasaulē ir tik daudz smaguma, bada un vientulības,” viņa teica. “Ko tu vari gaidīt no cilvēkiem, kuru kaimiņi ir dēmoni?”

Bet, kaut gan Tehlu ārēji uzklausīja Perialas gudros vārdus, viņš atkārtoja, ka cilvēki ir ļauni un ļaunie ir jāsoda.

“Man šķiet, tu ļoti maz zini par to, ko nozīmē būt cilvēkam,” Periala atbildēja. “Es viņiem tomēr palīdzētu, ja varētu.” Viņas vārdos skanēja nelokāma apņēmība.

TU TO DARĪSI, Tehlu viņai teica un pasniedzies uzlika roku viņai uz krūtīm. Līdzko viņš Perialai pieskārās, viņa jutās kā liels zelta zvans, kas tikko nošķindinājis pirmo skaņu. Tad viņa atvēra acis un saprata, ka tas nav bijis parasts sapnis.

Tāpēc Periala nejutās pārsteigta, atklādama, ka kļuvusi grūta. Pēc trim mēnešiem viņa dzemdēja brīnum jauku zēnu ar tumšām acīm. Periala nosauca viņu par Mendu. Nākamajā dienā pēc dzimšanas Menda sāka rāpot. Pēc divām dienām viņš prata staigāt. Periala bija izbrī­nījusies, taču neraizējās, jo zināja, ka šis bērns ir Dieva piešķirta dā­vana.

Tomēr Periala bija gana gudra. Viņa zināja, ka cilvēki to nesapratis. Tāpēc viņa turēja Mendu tikai savā tuvumā, un, kad ciemos atnāca draugi un kaimiņi, viņa tos sūtīja projām.

Taču tas bija iespējams tikai neilgu laiku, jo mazā ciemā neko nevar paturēt noslēpumā. Ļaudis zināja, ka Periala nav precējusies. Un, kaut gan tolaik ārlaulībā dzimis bērns nebija nekas neparasts, zēns, kas izaug par vīrieti divu mēnešu laikā, bija neredzēta parādība. Viņi bai­dījās, ka Periala varbūt ir pārgulējusi ir dēmonu un viņas bērns ir dēmona bērns. Tajos tumšajos laikos tādi gadījumi bija dzirdēti un cilvēkus māca bailes.

Tā nu septītās dienkopas pirmajā dienā visi ciema ļaudis sanāca kopā un devās uz mazo namiņu, kurā dzīvoja Periala ar savu mazo dēlu. Viņus veda ciema kalējs, vārdā Rengens. “Parādi mums zēnu!” viņš ieaurojās. Taču mājā neviens neatsaucās. “Ved ārā savu puiku un parādi mums, lai mēs redzam, ka viņš ir cilvēka bērns!”

Mājā joprojām valdīja klusums, un, kaut gan atnācēju vidū bija daudz vīriešu, neviens negribēja spert soli namā, kurā varbūt mīt dēmona bērns. Tāpēc kalējs iesaucās vēlreiz: “Periala, ved ārā mazo Mendu, citādi mēs nodedzināsim tavu māju!”

Atvērās durvis, un uz sliekšņa iznāca vīrietis. Neviens viņu nepa­zina, jo Menda izskatījās kā septiņpadsmit gadu vecs jauneklis, kaut gan tikai pirms septiņām dienkopām bija gulējis mātes miesās. Viņš stāvēja lepns un stalts, ar ogļmelniem matiem un acīm. “Es esmu tas, ko jūs iedomājaties par Mendu,” viņš teica spēcīgā, dobjā balsī. “Ko jūs no manis gribat?”

To dzirdēdama, Periala namiņā skaļi ieelsojās. Šī bija pirmā reize, kad Menda sācis runāt, turklāt viņa pazina to pašu balsi, kas pirms vairākiem mēnešiem bija runājusi ar viņu sapnī.

“Kā to saprast: mēs iedomājamies tevi par Mendu?” kalējs nopra­sīja, cieši sažņaudzis plaukstā veseri. Viņš zināja, ka daži dēmoni izskatās pēc cilvēkiem un to āda izskatās kā apģērbs; apmēram tāpat cilvēks varētu paslēpties aitas ādā.

Bērns, kas nebija bērns, ierunājās atkal: “Es esmu Perialas dēls, bet neesmu Menda. Un es neesmu dēmons.”

“Tad pieskaries mana vesera dzelzij!” teica Rengens, jo viņš zināja: visi dēmoni baidās no divām lietām: aukstas dzelzs un tīras uguns.

Viņš pastiepa uz priekšu savu smago smēdes veseri. Tas drebēja viņa rokās, bet neviens viņu tāpēc par bailīgu neuzskatīja.

Vīrietis, kas nebija Menda, pagājās uz priekšu un uzlika abas rokas uz vesera dzelzs. Nekas nenotika. Periala, vērodama notiekošo no mājas durvīm, apraudājās, jo viņa gan uzticējās Mendam, tomēr mātes sirds dziļumos bija gruzdējušas bailes par dēlu.

“Es neesmu Menda, kaut gan māte man deva tādu vārdu. Es esmu Tehlu, visas esamības valdnieks. Esmu ieradies atbrīvot jūs no dēmo­niem un no ļaunuma jūsu sirdīs. Es esmu Tehlu, pats savs dēls. Lai ļaunie dzird manu balsi un dreb!”

Un viņi drebēja. Bet daži no viņiem atteicās ticēt. Tie sauca viņu par dēmonu un draudēja viņam. Tie teica skarbus, baiļpilnus vārdus. Daži svieda viņam ar akmeņiem, nolādēja viņu un raidīja spļāvienus viņam un mātei.

Tad Tehlu saniknojās un būtu varējis visus tos nonāvēt, bet priekšā izskrēja Periala un atturēdama uzlika roku viņam uz pleca. “Ko citu tu vari gaidīt?” viņa ātri iesaucās. “Ko tu vari gaidīt no cilvēkiem, kuri dzīvo kaimiņos dēmoniem? Pat rāmākais suns kodīs, ja viņam bieži spers ar kāju.”

Tehlu pārdomāja Perialas vārdus un saprata to viedumu. Tad viņš paskatījās pāri savām plaukstām uz Rengenu, ieskatījās dziļi viņam sirdī un teica: “Rengen, Engena dēls, tev ir mīļākā, kurai tu maksā, lai viņa gulētu ar tevi. Reizēm cilvēki nāk pie tevis un dod darbu, bet tu viņus krāp vai apzodz. Un, kaut gan tu skaļi skaiti lūgšanas, tu netici, ka es, Tehlu, esmu radījis pasauli un vēroju visus, kas tajā dzīvo.”

To dzirdēdams, Rengens nobālēja un nometa veseri zemē. Jo tas, ko viņam sacīja Tehlu, bija patiesība. Tehlu pārlaida skatienu visiem klātesošajiem vīriešiem un sievietēm. Viņš ieskatījās to sirdis un teica, ko redzēja. Tie visi bija nekrietni, un Rengens to vidū bija pat viens no labākajiem.

Tad Tehlu ievilka ceļa smiltīs svītru, kas stiepās starp viņu un visiem atnācējiem. “Šis ceļš ir kā līkumotais dzīves pavediens. Cilvēks var izvē­lēties vienu no divām takām, kuras atrodas viena otrai līdzās. Šobrīd jūs visi ejat pa pretējās puses taku. Jums jāizvēlas. Vai nu palieciet uz savas takas, vai arī nāciet pāri uz manējo!”

“Bet ceļš taču ir viens un tas pats! Tas ved uz vienu un to pašu vietu,” kāds iebilda.

“Jā”.

“Un kurp šis ceļš ved?”

“Pretī nāvei. Ikviena dzīve beidzas ar nāvi, un ir tikai viens izņē­mums. Tāda ir pasaules kārtība.”

“Tad kāda tam nozīme, kurā pusē cilvēks izvēlas palikt?” Jautā­tājs bija Rengens. Viņš bija liela auguma vīrietis, viens no retajiem, kas bija garāki par tumšacaino Tehlu. Tomēr pāris pēdējās stundās dzirdētais un redzētais viņu bija krietni satricinājis. “Kas sagaidāms mūsu ceļa pusē?”

“Sāpes." Tehlu atbildēja balsī, kas bija cieta un auksta kā akmens. “Sods.”

“Un tavā pusē?”

“Pašlaik sāpes,” Tehlu sacīja tādā pašā balsi. “Pašlaik sods par visu, ko esat darījuši. No tā nav iespējams izbēgt. Bet šeit esmu arī es, jo šī ir mana taka.”

“Kā lai es pāreju tavā pusē?”

“Nožēlo bijušo un nāc pāri!”

Rengens pārkāpa novilktajai svītrai un nostājās blakus savam Die­vam. Tad Tehlu noliecās un pacēla kalēja nomesto veseri. Taču viņš neatdeva to atpakaļ īpašniekam, bet iesita viņam ar to kā ar pātagu. Vienreiz. Otrreiz. Trešoreiz. Pēc trešā sitiena Rengens nokrita uz ceļiem, elsodams un kliegdams sāpēs. Bet Tehlu pēc trešā sitiena nolika veseri malā un notupās, lai ieskatītos Rengenam sejā. “Tu biji pirmais, kas pārnāca šajā pusē,” viņš teica tik klusi, ka dzirdēt varēja tikai kalējs. “Tas bija drosmīgs un grūts solis. Es lepojos ar tevi. Tu vairs neesi Rengens, tu tagad esi Verets, takas veidotājs.” Pēc tam Tehlu apskāva viņu ar abām rokām, un Rengens, kas tagad bija Verets, juta lielākās sāpes izgaistam. Tomēr visas ne, jo Tehlu bija patiesīgi teicis, ka no soda nav iespējams izbēgt.

Cits pēc cita ļaudis pārkāpa pāri svītrai, un citu pēc cita Tehlu ar veseri notrieca zemē. Bet katru reizi, kad vīrietis vai sieviete pakrita, Tehlu nometās pie tā ceļos, runāja ar to, deva cilvēkiem jaunus vārdus un dziedēja daļu sāpju.

Daudzos cilvēkos bija iemājojuši dēmoni, kas pēc vesera sitiena kliegdami metās bēgt. Ar šiem cilvēkiem Tehlu runāja ilgāk, taču beigās vienmēr viņus apskāva un viņi jutās pateicīgi. Daži dejoja priekā, ka tikuši vaļā no briesmoņiem, kas viņos slēpušies.

Beigās svītras viņā pusē palika septiņi cilvēki. Tehlu trīs reizes aici­nāja tos nākt pāri, un trīs reizes tie atteicās. Pēc trešās reizes Tehlu pārlēca pāri svītrai un ar spēcīgu sitienu nogāza visus tos zemē.

Bet visi tie nebija cilvēki. Kad Tehlu iesita ceturtajam, atskanēja troksnis, it kā ūdens nočūkstētu uz karstas dzelzs, un gaisā pacēlās degošas ādas smaka. Jo ceturtais cilvēks nebija cilvēks, bet dēmons, kas valkāja cilvēka ādu. Kad tas atklājās skatienam, Tehlu to sagrāba, salauza abās rokās, nolādēja tā vārdu un aizraidīja to ārpasaules tum­sībā, kur ir dēmonu mājvieta.

Pārējie trīs pakļāvās sitienam. No vairākiem pakritušajiem izbēga dēmoni, kaut gan paši tie bija cilvēki, nevis dēmoni. Ar sešiem notriek­tajiem, kuri nebija pārgājuši svītras otrā pusē, Tehlu nerunāja un nenometās ceļos tos apskaut un atvieglot to sāpes.

Nākamajā dienā Tehlu devās ceļā, lai turpinātu iesākto. Viņš staigāja no ciema uz ciemu, visiem piedāvādams tādu pašu izvēli kā iepriekš. Iznākums vienmēr bija līdzīgs: daži pārkāpa pāri svītrai, citi palika savā pusē, un vairāki vispār nebija cilvēki, bet dēmoni tos viņš iznīcināja.

Tomēr bija viens dēmons, kas izvairījās no Tehlu. Tas bija Enkaniss, kura seja vienmēr tinās ēnā. Enkaniss, kura balss dūrās cilvēku prātos kā nazis.

Lai kur Tehlu apstātos un piedāvātu cilvēkiem izvēlēties taku, Enka­niss tur nupat bija uzturējies, postījis ražu un indējis akas. Sakūdījis cilvēkus nāvēt vienam otru un zadzis no gultām aizmigušus bērnus.

Pēc septiņiem gadiem Tehlu kājas bija izstaigājušas visu pasauli. Viņš bija padzinis dēmonus, kas apsēda cilvēkus. Padzinis visus, izņe­mot vienu. Enkaniss svabadi klejoja apkārt un nodarīja tūkstoš dēmonu ļaunumu, postīdams un iznīcinādams visu, kas gadījās ceļā.

11 nu Tehlu vajāja Enkanisu, un Enkaniss bēga. Drīz Tehlu atpalika no Enkanisa par vienu dienkopu, tad par divām dienām, pēc tam par pusi dienas. Beidzot viņš nokļuva tik tuvu, ka juta Enkanisa klātbūtnes saltumu un varēja pateikt, kurām vietām ir pieskārušās tā rokas un kājas, jo tās sedza auksta, melna ledus kārta.

Enkaniss zināja, ka Tehlu dzenas viņam pa pēdām. Dēmonu vald­nieks ieradās lielā pilsētā un ar savu tumsības spēku to nopostīja. To viņš darīja cerībā, ka tādējādi aizkavēs Tehlu un veiksmīgi aizbēgs, taču Staigājošais Dievs uzkavējās tikai tik ilgi, lai ieceltu priesterus, kam vajadzēja rūpēties par izpostītās pilsētas iedzīvotājiem.

Enkaniss bēga sešas dienas un iznicināja sešas pilsētas. Taču sep­tītajā dienā Tehlu piekļuva viņam tik tuvu, ka Enkaniss nepaguva iz­saukt savu tumsības spēku, un septītā pilsēta paglābās no posta. Tāpēc septiņi ir veiksmes skaitlis un mēs svinam Caenin Septltdienu.

Tagad Enkanisam zeme svila zem kājām un visas domas viņš vel­tīja bēgšanai. Astotajā dienā Tehlu neapstājās ne gulēšanas, ne ēša­nas dēļ. Un tāpēc Savaldīšanas dienas beigās Tehlu panāca Enkanisu. Viņš uzbruka dēmonam un trieca tam ar savu lielo veseri. Enkaniss nokrita zemē kā akmens, bet Tehlu veseris sadrupa un palika guļam ceļa putekļos.

Visu garo nakti Tehlu nesa Enkanisa ļengano augumu un devītās dienas rītā sasniedza Aturas pilsētu. Kad cilvēki ieraudzīja dēmona nekustīgos apveidus Tehlu rokās, viņi domāja, ka Enkaniss ir miris. Bet Tehlu zināja, ka to tik viegli nevar panākt. Enkanisu nonāvēt nevarēja ne vienkāršs asmens, ne sitiens. Nekādas restes nespēja noturēt viņu gūstā.

Tāpēc Tehlu aiznesa Enkanisu uz kalēja smēdi. Viņš prasīja dzelzi, un cilvēki atnesa visu, kas tiem piederēja. Kaut gan Tehlu ne brīdi nebija atpūties un ne drusciņas nebija ēdis, viņš strādāja visu devīto dienu. Kamēr desmit vīri pūta plēšas, Tehlu kala lielu dzelzs riteni.

Viņš strādāja augu nakti, un, kad kalvē iespīdēja desmitās dienas pirmais gaismas stars, viņš pēdējo reizi uzsita pa riteni, un darbs bija galā. Ritenis bija viscaur no melnas dzelzs un augstāks par cil­vēka augumu. Tam bija seši spieķi, katrs resnāks par vesera kātu, un visu riteni aptvēra sprīdi plata stīpa. Tas svēra tikpat, cik četrdesmit vīru, un izstrāvoja aukstumu. Tā vārds skanēja baisi, un neviens to nedrīkstēja izrunāt.

Tehlu saaicināja ap sevi cilvēkus, kas bija vērojuši viņa darbu, un izvēlējās to vidū priesteri. Tad viņš lika pilsētas vidū izrakt lielu bedri piecpadsmit pēdu platumā un divdesmit pēdu dziļumā.

Saulei lēcot, Tehlu uzlika dēmona ķermeni uz riteņa. Līdz ar pirmo dzelzs pieskārienu Enkaniss sāka miegā grozīties. Bet Tehlu viņu cieši pieķēdēja pie riteņa, sakala ķēdes posmus kopā un noslēdza tos sting­rāk par visdrošāko atslēgu.

Tad Tehlu atkāpās, un visi redzēja, ka Enkaniss vēlreiz sagrozās, it kā viņu mocītu nelāgs sapnis. Pēc brīža viņš nodrebēja un pilnīgi pamo­dās. Dēmons pūlējās saraut ķēdes, un viņa augums cīnoties izliecās augšup. Vietās, ko skāra dzelzs, viņa ādu šķita durstām naži, adatas un naglas, svilinām sals un neskaitāmu kukaiņu dzēlieni. Enkaniss uz riteņa spārdījās un gaudoja, bet dzelzs dedzināja, dzēla un saldēja.

Tehlu šī skaņa bija kā tīkama mūzika. Viņš apgūlās zemē blakus ritenim un ieslīga dziļā miegā, jo bija bezgala noguris.

Viņš pamodās desmitās dienas vakarā. Enkaniss joprojām gulēja, piesiets pie riteņa, bet viņš vairs negaudoja un necīnījās kā sagūstīts zvērs. Tehlu noliecās un ar lielu piepūli pacēla vienu riteņa malu, uzslēja to un atbalstīja pret blakus augošo koku. Kad Tehlu tuvojās, Enkaniss lādēja viņu nevienam nezināmās valodās, centās skrāpēt un kost.

“Tu pats to panāci,” Tehlu teica.

Tajā naktī pilsēta svinēja svētkus. Tehlu aizsūtīja cilvēkus nocirst duci mūžzaļu koku un sakurt izraktās bedres dibenā lielu ugunskuru.

Visu nakti pilsētas iedzīvotāji dejoja un dziedāja ap liesmojošo sārtu. Viņi zināja, ka pēdējais un bīstamākais pasaules dēmons bei­dzot ir notverts.

Un visu nakti Enkaniss karājās pie riteņa un vēroja cilvēkus, sastin­dzis nekustīgs kā čūska.

Kad pienāca vienpadsmitās dienas rīts, Tehlu trešo un pēdējo reizi piegāja pie Enkanisa. Dēmons izskatījās sadilis un mežonīgs. Viņa āda bija dzeltenīga un kauli asi spiedās cauri ādai. Tomēr spēks joprojām ieskāva viņu kā tumšs apmetnis, slēpjot viņa seju ēnā.

“Enkanis,” Tehlu teica. “Šī ir tava pēdējā iespēja runāt. Dari to, jo es zinu, ka tas ir tavos spēkos!”

“Valdniek Tehlu, es neesmu Enkaniss.” īsu brīdi dēmona balss ska­nēja žēlabaini, un visus, kuri to dzirdēja, pārņēma bēdas. Bet tad at­skanēja troksnis, it kā ūdens nočūkstētu uz karstas dzelzs, un rite­nis iedimdējās kā dzelzs zvans. To dzirdot, Enkanisa augums sāpīgi noraustījās un palika ļengani karājamies, līdz riteņa šķindas apklusa.

“Atmet viltības, tumšais spēks! Nemelo!” Tehlu bargi teica, un viņa skatiens bija tikpat tumšs un ciets kā riteņa dzelzs.

“Ko tad tu gribi?” Enkaniss iešņācās, un viņa balss griezīgi iečerkstējās kā akmens, trinoties pret otru akmeni. “Ko tu gribi? Kaut tu sabirztu putekļos, ko tu gribi no manis?”

“Tavs ceļš ir ļoti īss, Enkanis. Tomēr tu vēl vari izvēlēties taku, pa kuru iet.”

Enkaniss iesmējās. “Tu piedāvā man tādu pašu izvēli kā lopu baram? Jā, labi, tad es pāreju tavā ceļa pusē, es nožēloju un…”

Ritenis atkal dobji un gari iedimdējās kā milzu zvans. Enkanisa augums atkal saspringa, cīnoties ar ķēdēm, un viņa brēciens satricināja zemi un sadrebināja akmeņus pusjūdzes apkārtnē.

Kad riteņa un kliedziena troksnis bija apklusis, Enkaniss elsodams un trīcēdams palika karājamies ķēdēs. “Es piekodināju, lai tu nemelo, Enkanis!” Tehlu bez žēlastības teica.

“Tad es izvēlos savu taku!” Enkaniss iebrēcās. “Es nenožēloju! Ja varētu vēlreiz izvēlēties, es pacenstos tikai ātrāk skriet! Tavi ļautiņi ir kā lopi, ar ko mēs barojamies. Ja tu, mūžam nolādētais, mani uz pusstundu atbrīvotu, es gādātu, lai šie nožēlojamie, stulbie zemnieki sajuktu prātā no šausmām! Es dzertu bērnu asinis un peldētos sie­viešu asarās!” Viņš būtu gribējis pateikt vairāk, bet, cīnoties ar ķēdēm, viņam pietrūka elpas.

“Tā,” Tehlu noteica un piegāja ritenim klāt. Bridi varēja likties, ka viņš grasās apskaut Enkanisu, taču viņš tikai sniedzās pēc riteņa dzelzs spieķiem. Pēc tam, saņēmis visus spēkus, Tehlu pacēla riteni sev virs galvas. Izstiepis rokas, viņš aiznesa to līdz bedrei un iesvieda Enkanisu tās dziļumā.

Ducis mūžzaļo koku visu nakti bija uzturējuši uguni. Agri no rīta liesmas bija apdzisušas, atstājot aiz sevis nespodras ogles, kas vēja pūsmā palaikam iemirdzējās.

Ritenis ar piesieto Enkanisu plakaniski nokrita zemē. Gaisā pacēlās dzirksteles un pelni, un ritenis ieslīga dziļi karstajās oglēs. Enkaniss palika guļam virs tām, un dzelzs viņu turēja, durstīja un dedzināja.

Kaut gan dēmons neatradās tieši ugunī, karstums bija tik spēcīgs, ka viņa drēbes apgruzdēja melnas un sačokurojās bez aizdegšanās. Enkaniss raustīja ķēdes, ietriekdams riteni arvien dziļāk oglēs. Viņš iekliedzās, jo zināja, ka uguns un dzelzs spēj nogalināt pat dēmonu. Un, par spīti tumšajam spēkam, viņš bija piesiets un dega. Viņš juta, kā riteņa metāls apakšā sakarst, padarot melnas viņa rokas un kājas. Enkaniss iebrēcās, un pat tad, kad āda kūpēja un pārogļojās, viņa seju joprojām slēpa ēna, kas pacēlās virs viņa kā tumstošas liesmas mēle.

Tad Enkaniss apklusa, un vienīgā skaņa bija sviedru un asiņu spraksti, lāsēm krītot lejup no dēmona ķermeņa. Ilgu laiku valdīja klusums. Enkaniss raustījās ķēdēs, kas turēja viņu pie riteņa, un šķita, ka viņš raustīsies, līdz muskuļi atdalīsies no kauliem un cīpslām.

Tad atskanēja spalgs troksnis, kas atgādināja lūstošu zvanu, un dēmona roka atsvabinājās no riteņa. Ķēdes posmi, kas tagad sarkani kvēloja, nokaitēti uguns karstumā, uzlidoja augšup un kūpēdami no­krita pie apkārtējo vērotāju kājām. Klusumu pāršķēla piepeši, mežonīgi Enkanisa smiekli, kas atgādināja plīstoša stikla troksni.

Nākamajā brīdī dēmons atbrīvoja otru roku, tomēr vairāk nepaguva, jo Tehlu ielēca bedrē ar tādu sparu, ka dzelzs dobji iežvadzējās. Tehlu sagrāba abas dēmona rokas un piespieda tās atpakaļ pie riteņa.

Enkaniss iekliedzās niknumā un neticībā: kaut gan viņš bija atspiests atpakaļ pie degošā riteņa un kaut gan viņš saprata, ka Tehlu ir stiprāks nekā važas, ko viņš sarāvis, dēmons ieraudzīja, ka Tehlu deg spilgtās liesmās.

“Muļķis!” viņš iegaudojās. “Tu mirsi te kopā ar mani! Laid mani vaļā un ļauj dzīvot! Atlaid mani, un es tevi nekad vairs neapgrūtināšu!” Šoreiz ritenis neiešķindējās, jo Enkaniss patiesi bija pārbijies.

“Nē!” Tehlu atbildēja. “Tavs sods ir nāve. Un tu to saņemsi.”

“Muļķis! Vājprātīgais!” Enkaniss veltīgi kliedza. “Tu dedz liesmās kopā ar mani un nomirsi tāpat kā es!”

“Visam lemts pārvērsties pīšļos, un sadegs ari šī miesa. Bet es esmu Tehlu. Pats savs dēls. Pats savs tēvs. Es biju iepriekš un būšu turpmāk. Ja man jākļūst par upuri, tad tas būšu tikai es. Un, ja būšu vajadzīgs un mani pienācīgi aicinās, es nākšu atkal spriest tiesu un sodīt.”

Tā nu Tehlu turēja Enkanisu pie degošā riteņa, un nekādi dēmona draudi vai kliedzieni viņu nespēja ne drusciņas ietekmēt. Un tā Enka­niss aizgāja no pasaules, un līdz ar viņu aizgāja Tehlu, ko sauca par Mendu. Viņi abi sadega un pārvērtās pelnos Aturas bedrē. Tāpēc tehliešu priesteri valkā pelnu pelēkus tērpus. Un tāpēc mēs zinām, ka Tehlu rūpējas par mums, vēro mūs un sargā mūs no…

* * *

Trapiss aprāvās pusvārdā, jo Džespins sāka gaudot un raustīt savas saites. Es lēni atslīgu nemaņā, līdzko uzmanību vairs nesaistīja stāsts.

Pēc tam manī dzima aizdomas, kas nekad vairs gluži neizgaisa. Vai Trapiss ir tehliešu priesteris? Viņa tērps bija skrandains un netīrs, bet krietni senāk tas varēja būt pelnu pelēks. Dažas vietas viņa stāstā

bija izklausījušās neveiklas un samocītas, tomēr citas skanēja cēli un iespaidīgi, it kā tās diktētu pusizgaisušas atmiņas. Atmiņas no spre­diķiem? Vai no tā, ko viņš izlasījis “Takas grāmatā”?

Es nekad neuzdevu viņam šo jautājumu. Un, kaut gan turpmāko mēnešu gaitā bieži iegriezos Trapisa pagrabā, nekad vairs nedzirdēju viņu kaut ko stāstām.

;