Vēja vārds

PIECDESMIT TREŠĀ NODAĻA. Lēnos apļos

“EOLIJA” IR VIETA, kuras aizkulisēs kavējas mūsu stāsta ilgi gaidītā varone. Es neesmu aizmirsis, ka tieši turp virzās mans stāsts. Ja jums šķiet, ka es tuvojos viņai lēnos apļos, es atbildēšu, ka tieši tā tam jābūt, jo mēs abi vienmēr esam tuvojušies viens otram lēnos apļos.

Par laimi, gan Vilems, gan Simmons jau agrāk bija viesojušies “Eolijā” un par abiem man izstāstīja to mazumiņu, ko es vēl nezināju.

Imrē bija daudz vietu, uz kurām varēja iet, lai klausītos mūziku. Patiesībā gandrīz ikvienā viesnīcā, krodziņā un pansijas ēkā allaž uzturējās mūziķi, kas fonā kaut ko strinkšķināja, pūta vai dziedāja. Bet “Eolija” bija īpaša vieta. Tā uzņēma tikai pašus labākos pilsētas mūziķus. Ikviens, kurš prata atšķirt labu mūziku no sliktas, zināja, ka “Eolijā” ir atrodams vislabākais.

Par ieeju “Eolijā” bija jāmaksā viens vara džots. Apmeklētājs, kas tajā iegājis, drīkstēja tur uzkavēties neierobežotu laiku un klausīties mūziku, cik ilgi vien vēlējās.

Taču ieejas maksa nedeva mūziķim tiesības uzstāties “Eolijā” ar priekšnesumu. Ikvienam, kurš vēlējās spert kāju uz “Eolijas” skatuves, par šo privilēģiju bija jāmaksā, un šī maksa bija apaļš sudraba talants. Jā, tieši tā cilvēki maksāja par iespēju muzicēt “Eolijā”, nevis ot­rādi.

Kāpēc lai cilvēks maksātu tik milzīgu summu tikai par to, lai varētu spēlēt? Tiesa, daļa no tiem, kuri viegli šķīrās no savām sudraba monē­tām, bija bagātnieki, kas izdabāja savām iegribām. Viņiem viens talants nebija augsta maksa par uzstāšanos tik izredzētā vietā.

Bet maksāt bija gatavi ari nopietni mūziķi. Ja priekšnesums klausītā­jiem un īpašniekiem šķita pietiekami labs, izpildītājs saņēma atzīšanas zīmi: mazu sudraba stabulīšu komplektu, ko varēja piestiprināt pie rotadatas vai iestrādāt kaklarotā. Šīs talanta stabulītes tika uzlūkotas par izcilības zīmi visās lielākajās viesnīcās gan Imrē, gan ari divsimt jūdžu apkārtnē.

Mūziķi, kuram piederēja talanta stabulīšu komplekts, drīkstēja ieiet “Eolijā” par brīvu un spēlēt, kad vien sirds vēlējās.

Vienīgā atbildība, ko šī atzīšanas zīme uzlika savam īpašniekam, bija atbildība par priekšnesumu. To, kurš nopelnījis sudraba stabulītes, vienmēr varēja aicināt uzstāties. Parasti tas nebija apgrūtinājums, jo aristokrāti, kuri apmeklēja “Eoliju”, parasti deva iecienītākajiem mūziķiem naudu vai citas veltes. Augstākajās aprindās tas nozīmēja apmēram to pašu, ko izmaksāt dzērienu kroga vijolniekam.

Daži mūziķi uzstājās, pat necerēdami jebkad nopelnīt sudraba stabulītes. Viņi spēlēja cita iemesla dēļ: nekad nevarēja zināt, kas attie­cīgajā vakarā sēdēs “Eolijā” un klausīsies. Labs dziesmas izpildījums ne vienmēr nodrošināja stabulīšu balvu, taču mūziķim varēja atrasties bagāts patrons.

Patrons.

* * *

- Tu nemūžam neuzminēsi, ko es dzirdēju! Simmons kādu vakaru teica, kad mēs sēdējām uz ierastā soliņa skvērā zem karoga masta. Bijām divi vien, jo Vilems bija aizskrējis lakstoties ap jauno Ankera kroga kalponi. Studenti vakaros no “Centra” mājas puses dzirdot visādas dīvainas skaņas.

- Tiešām? es mākslotā vienaldzībā atjautāju.

Simmons neatlaidās. Daži stāsta, ka tur spokojoties kāds Univer­sitātes students, kurš ēkā apmaldījies un nomiris badā. Viņš piesita pirkstu pie deguna kā vecis, kas vērpj savu garo stāstu. Viņa rēgs klīstot pa gaiteņiem līdz pat šai dienai, bet nekādi nespējot atrast ceļu uz āru.

- Ak tā?

- Citi apgalvo, ka tas esot ļauns neradījums. Viņš mokot dzīvniekus, ir īpaši kaķus. Tāpēc studenti vēlu vakaros dzirdot, kā strinkšķ mocīto kaķu zarnas. Skaņas esot diezgan baisas un pārdabiskas.

Es paskatījos uz viņu. Izskatījās, ka Simmons kuru katru bridi laidīs vaļā lielo smējienu. Droši! es tēlotā nopietnībā mudināju. Stāsti vien tālāk! Tu esi pelnījis stāstnieka godu par savu izcilo attapību. Par spīti tam apstāklim, ka šajos laikos neviens nelieto stīgas no zarnām.

Simmons uzjautrināts iespurdzās. Paņēmu vienu no viņa magoņ­maizītēm un sāku to tiesāt, cerēdams tādējādi dot viņam vērtīgu mācību piedienīgā uzvedībā.

- Tātad tu joprojām to turpini?

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Simmona seja pauda atvieglojumu. Domāju, ka tu varbūt esi mai­nījis savus plānus. Pēdējā laikā nebiju redzējis tevi staigājam apkārt ar lautu.

- Bez tā var iztikt, es paskaidroju. Tagad, kad man pietiek laika vingrināties, man nav jāraizējas un jāķer katra minūte, ko varu atlicināt.

Garām pagāja bariņš studentu, un viens no tiem pamāja Simmonam ar roku. Kad tu gatavojies to darīt?

- Šajās Sērās, es atbildēju.

- Tik drīz? Simmons nobrīnījās. Vēl tikai pirms divām dienkopām tu uztraucies, ka pirksti esot gluži kā ierūsējuši. Vai tev tik drīz izdevās visu atgūt?

- Visu ne, es atzinos. Lai atgūtu visu, vajadzēs gadus. Paraus­tīju plecus un iebāzu mutē pēdējo magoņmaizītes gabalu. Bet pirksti atkal darbojas viegli. Mūzika pēkšņi neapraujas pusceļā, tikai… Mēģi­nāju paskaidrot, bet tad atmetu ar roku. Es esmu gatavs.

Godīgi sakot, man būtu ļoti derējis vingrināties vēl kādu mēnesi, vēl kādu gadu, pirms lieku uz spēles veselu talantu. Taču man nebija laika. Dimestris strauji tuvojās beigām. Man bija vajadzīga nauda, lai norēķinātos ar Devi un samaksātu nākamā dimestra mācību maksu. Ilgāk es nevarēju gaidīt.

- Vai tu esi drošs? Simmons jautāja. Esmu dzirdējis, kā ar savu talantu riskē daži ļoti labi mūziķi. Šī dimestra sākumā kāds vecs vīrs dziedāja dziesmu par… nu, par to sievieti, kuras vīrs aizgāja karā.

- No Kalēju ciema, es papildināju.

- Nav svarīgi! Simmons atmeta ar roku. Gribēju tikai teikt, ka viņš dziedāja ļoti labi. Es smējos un raudāju, un jutos briesmīgi aizkus­tināts. Simmons uzmeta man bažīgu skatienu. Bet viņš nedabūja stabulītes.

Centos smaidīt, lai slēptu pats savas bažas. Tu taču neesi dzirdējis mani spēlējam, vai ne?

- Pats labi zini, ka neesmu! viņš pikti atmeta.

Es pasmaidīju vēlreiz. Biju atteicies spēlēt Vilemam un Simmo­nam, iekams nebiju pietiekami ievingrinājis pirkstus. Viņu domas man bija gandrīz tikpat svarīgas kā to cilvēku domas, kuri klausās mūziku “Edijā”.

- Nu tad šajās Sērās tev būs izdevība! es ķircinoši teicu. Vai atnāksi?

Simmons pamāja ar galvu. Vilems arī būs. Ja vien nesāksies zemes­trīce vai asiņu lietus.

Paskatījos uz rietošo sauli. Man jāiet! es teicu, celdamies kājās.

- Meistars nekrīt no debesīm bez vingrināšanās.

Simmons pamāja man ar roku, un es aizsteidzos uz “Ēstūzi”, kur kavējos tikai tik ilgi, lai steidzīgi notiesātu pupas un sīkstu, pelēku gaļas šķēli. Maizes klaipu es paņēmu līdzi un pamanīju, ka daži tuvākie studenti pavada mani ar savādu skatienu.

Aizskrēju uz “Steliņģiem”, lai paņemtu lautu no lādes savas guļ­vietas kājgalī. Pēc tam, atcerējies Simmona pieminētās baumas, devos uz “Centra” jumtiem pa sarežģītāku apkārtceļu un rāpos augšā pa vairākām notekcaurulēm nomaļā aklā ieliņā. Negribēju piesaistīt savām vēlā vakara nodarbībām vēl vairāk uzmanības.

Kad nokļuvu līdz noslēgtajam iekšpagalmam ar ābeli, bija jau pavi­sam tumšs. Visi logi bija melni. Paskatījos lejup pāri jumta malai, taču redzēju tikai biezas ēnas.

- Auri! es iesaucos. Vai tu tur esi?

- Tu kavējies! atskanēja mazliet īdzīga atbilde.

- Piedod! es teicu. Vai gribi šovakar kāpt augšā?

Brīdi valdīja klusums. Nē. Kāp lejā!

- Mēness tikpat kā nespīd, es sacīju pēc iespējas uzmundrinošā tonī. Vai tu patiešām negribi uzkāpt šeit?

Dzirdēju lejā nočabam dzīvžogu, un pēc brīža Auri kā vāvere aši uzrāpās kokā. Paskrējusi gabaliņu gar jumta malu, viņa apstājās dažu pēdu attālumā no manis.

Auri, šķiet, bija tikai pāris gadu vecāka par mani; viņai noteikti nevarēja būt vairāk par divdesmit. Augumā viņa atpalika no manis par veselu pēdu, un skrandainās drēbes atsedza kailas kājas un rokas. Viņa bija ļoti tieva. Daļēji to noteica sīkais augums, tomēr bija arī citi iemesli. Viņai bija iekrituši vaigi, un kailās rokas izskatījās nedabiski kaulainas. Garie mati bija tik smalki, ka plīvoja gaisā, ieskaujot viņas galvu kā mākonis.

Man bija vajadzējis ilgi pūlēties, lai izdabūtu viņu no paslēptuves. Biju nojautis, ka vingrināšanās laikā mani kāds lejas pagalmā klausās, tomēr pagāja gandrīz divas dienkopas, līdz es pirmoreiz īsu mirkli viņu ieraudzīju. Redzēdams, ka viņa ir pusbadā, sāku nest turp ēdamo, ko varēju atlicināt no savas “Ēstūža” maltītes, un atstāju to viņai pieejamā vietā. Tomēr pagāja vēl viena dienkopa, pirms viņa beidzot uzkāpa uz jumta, kur es spēlēju lautu.

Dažas pēdējās dienas viņa bija pat sākusi sarunāties. Biju gaidījis, ka viņa būs drūma un aizdomīga, taču izrādījās, ka tā nepavisam nav. Auri bija vērīga un moža. Kaut gan, redzēdams viņu, es gribot negribot atcerējos Tarbeanu, viņa nemaz neizskatījās līdzīga turienes ielas bērniem. Auri bija nevainojama tīra un neparasti dzīvespriecīga.

Viņai nepatika atklātas debesis, spoža gaisma un cilvēki. Nojautu, ka viņa varētu būt agrākā studente, kurai aptumšojies prāts, un pirms ievietošanas “Patvērumā” viņa aizbēgusi un paslēpusies. Neko daudz par viņu es nebiju uzzinājis, jo viņa joprojām bija bikla un tramīga. Kad biju apvaicājies pēc viņas vārda, meitene tūlīt bija pazudusi lejā un nerādījusies vairākas dienas.

Tā nu es izvēlējos vārdu viņai pats: Auri. Bet sirds dziļumos dēvēju viņu par savu mazo mēness feju.

Auri pienāca dažus soļus tuvāk, apstājās, pagaidīja, tad atkal pa­skrēja uz priekšu. Tā viņa darīja vairākas reizes, līdz beidzot nostājās man pretī. Arī tad, kad viņa stāvēja nekustīgi, kuplie mati viļņoja gaisā un ieskāva seju kā oreols. Abas rokas viņa turēja paceltas priekšā zem zoda. Tad viņa pasniedzās, paraustīja mani aiz piedurknes un atkal atvilka roku atpakaļ. Ko tu man atnesi? viņa pacilāti jautāja.

Es pasmaidīju. Un ko tu atnesi man? es ķircinoši atjautāju.

Auri pasmaidīja pretī un izstiepa plaukstu. Mēness gaismā kaut kas tajā iemirdzējās. Atslēgu! viņa lepni teica, sniegdama to man.

Es to paņēmu. Atslēga iegula plaukstā ar patīkamu smagumu.

- Ļoti glīta, es teicu. Ko ar to var atslēgt?

- Mēnesi, viņa ar nopietnu sejas izteiksmi atbildēja.

- Tas būtu noderīgi, es sacīju, aplūkodams guvumu.

- Arī es tā domāju, viņa teica. Ja mēnesī ir durvis, tu tās va­rēsi atslēgt. Apsēdusies jumta malā uz sakrustotām kājām, viņa paskatījās uz mani ar greizu smaidu. Es gan nemudinātu tevi uz tik pārdrošu rīcību.

Notupos un atvēru lautas futrāli. Es tev atnesu drusku maizes. Pasniedzu viņai brūnas miežu maizes gabalu, ko biju ietinis audeklā.

- Un pudeli ūdens.

- Tas ir ļoti jauki, Auri laipni sacīja. Pudele viņas rokās izskatījās nedabiski liela. Kas tajā ūdeni ir iekšā? viņa jautāja, izvilkdama korķi un ieskatīdamās pudelē.

- Puķes, es teicu. Un tas mēness gabals, kas šonakt nav debe­sīs. Es ieliku ari to.

Auri pacēla galvu. Mēnesi es jau nosaucu, viņa teica ar vieglu pārmetumu balsi.

- Nu tad vienkārši puķes. Un spīdums no spāres muguras. Es gri­bēju mēness gabalu, bet varēju aizsniegt tikai zilo spāres spīdumu.

Auri pagāza pudeli atpakaļ un padzērās. Garšīgs, viņa teica, atbīdīdama atpakaļ vairākas matu šķipsnas, kas krita pāri sejai.

Tad, izklājusi audekla gabalu, viņa sāka ēst. Maizi viņa lauza maziem gabaliņiem un tīksmlgi košļāja katru kumosu, piešķirdama maltītei tādu kā izsmalcinātu gaisotni.

- Man garšo baltmaize, viņa starp kumosiem nevērīgi izmeta.

- Man ari, es teicu un iekārtojos sēdus. Tad, kad varu to dabūt. Auri pamāja ar galvu un paskatījās uz zvaigžņotajām debesim un

mēness sirpi. Man labāk patīk, ja tās apmākušās. Bet pašlaik ari ir labi. Mājīgi. Tāpat kā Apakšzemē.

- Apakšzemē? es pārjautāju. Šovakar viņa bija neparasti runīga.

- Es dzīvoju Apakšzemē, Auri nepiespiesti atbildēja. Tā stiepjas pa visu apakšu.

- Vai tev patīk tur lejā?

Auri acis iemirdzējās. Augstais Dievs, jā, tur ir brīnišķīgi! Var skatīties un mūžīgi skatīties. Viņa pagriezās un palūkojās man acīs.

- Man ir jaunumi, viņa šķelmīgi sacīja.

- Kādi? es jautāju.

Auri nokoda vēl vienu kumosu, apēda to un tikai pēc tam atbil­dēja: Pagājušajā naktī es biju izgājusi ārā. Viņa viltīgi pasmīnēja.

- Staigāju pa augšu.

- Tiešām? es neslēpu pārsteigumu. Un kā tev tas patika?

- Bija ļoti jauki. Es staigāju un skatījos, viņa sacīja, acīmredzami apmierināta ar sevi. Un redzēju Elodinu.

- Maģistru Elodinu? es jautāju. Viņa apstiprinoši pamāja ar galvu.

- Vai viņš ari bija tur augšā?

Auri pamāja vēlreiz, cītīgi košļādama maizi.

- Vai viņš tevi redzēja?

Sīkajā sejā atkal izlauzās smaids, kas darīja viņu līdzīgu drīzāk as­toņus, nevis astoņpadsmit gadus vecai meitenei. Mani neredz ne­viens. Turklāt viņš bija aizņemts, klausoties vēju. Auri salieca plauk­stas ap muti un izdvesa kaucošu skaņu. Pagājušajā nakti bija pie­mērots vējš, tāds, ko var labi klausīties, viņa pačukstēja, gluži kā atklādama noslēpumu.

Kamēr es centos izprast Auri sacīto, viņa apēda pēdējo maizes ku­mosu un jūsmīgi sasita plaukstas. Tagad spēlē! viņa satrauktā pacilātībā iesaucās. Spēlē! Spēlē!

Es pasmaidīdams izvilku no futrāļa lautu. Aizrautīgāku klausītāju par Auri es diez vai varētu iemantot.