Vēja vārds

PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA. starpspēle — daļas, kas mūs veido

BASTS LĒNĀM KUSTĪBĀM izstaipījās un pārlaida skatienu istabai. Bei­dzot viņa nelielā pacietības deva bija galā. Reši?

- Hmm? Kvouts palūkojās uz viņu.

- Un kas notika pēc tam, Reši? Vai tu runāji ar viņu?

- Protams, es runāju ar viņu. Ja nebūtu to darījis, mums tagad nebūtu vispār nekāda stāsta. To daļu izklāstīt ir ļoti viegli. Bet vispirms man jums jāizstāsta, kāda viņa bija. Un es nezinu, kā to izdarīt.

Basts nervozi sagozījās krēslā.

Kvouts iesmējās, un labsirdīgā izteiksme atvairīja milstošo aizkai­tinājumu. Tātad tev šķiet, ka aprakstīt skaistu sievieti ir tikpat vien­kārši kā paskatīties uz viņu?

Basts pietvīcis nolaida skatienu, un Kvouts smaidīdams saudzīgi uzlika plaukstu uz viņa rokas. Man vislielākās grūtības, Bast, sagādā tas, ka viņa ir ļoti nozīmīga. Ļoti nozīmīga šim stāstam. Un es nezinu, kā viņu aprakstīt, nenodarot pāri patiesībai.

- Es… es laikam saprotu, Reši, Basts sacīja samierinošā tonī. Arī es esmu viņu redzējis. Vienu reizi.

Kvouts izbrīnījies atlaidās dziļāk krēslā. Ak tā, tu viņu esi redzē­jis? To es biju aizmirsis. Viņš piespieda pirkstu pie lūpām. Nu tad saki: kā tu viņu aprakstītu?

Basta seja iemirdzējās, jaušot tik īpašu izdevību. Viņš izslējās krēslā taisni, tad brīdi kļuva domīgs un teica: Tai sievietei bija teicami vei­dotas ausis. Izdarījis izsmalcinātu plaukstas kustību, viņš piebilda:

- Izcilas, teicami veidotas ausis, gluži kā izgrebtas no… no kaut kā.

Hronists iesmējās, bet pēc tam viņa sejā parādījās mazliet apmul­susi izteiksme, it kā viņš būtu pārsteidzis pats sevi. Ausis? viņš jautāja, it kā nebūtu drošs, vai ir pareizi dzirdējis teikto.

- Tu taču zini, cik grūti ir atrast glītu meiteni ar pareizi veidotām ausīm, Basts lietišķi teica.

Hronists vēlreiz iesmējās, un šoreiz smiekli šķita plūstam brīvāk nekā iepriekš. Nē, viņš teica. Laikam tomēr nezinu.

Basts uzmeta stāstu pierakstītājam dziļas nožēlas pilnu skatienu.

Nu tad tev atliek tikai uzklausīt to, ko es saku. Viņai bija neparasti izsmalcinātas ausis.

- Šķiet, šo stīgu tu esi uztvēris ļoti veiksmīgi, Bast, uzjautri­nāts sacīja Kvouts. Bridi klusējis, viņš lēni ierunājās atkal, skatienam klīstot kaut kur nenosakāmā tālumā: Grūtības sagādā tas, ka viņa nav līdzīga nevienam, ko es jebkad esmu pazinis. Viņai piemita kaut kas netverams. Kaut kas neatvairāms, gluži kā uguns karstums. Viņai piemita grācija un dzirksts…

- Viņai bija līks deguns, Reši, Basts pārtrauca sava skolotāja sapņainās pārdomas.

Kvouts paskatījās uz Bastu, aizkaitināti savilcis pieri. Ko?

Basts itin kā aizstāvēdamies pacēla rokas. Es vienkārši to pama­nīju, Reši. Tavos stāstos visas sievietes ir skaistas. Es to nevaru apstrī­dēt, jo nevienu no viņām neesmu redzējis. Bet šo sievieti es redzēju. Viņai bija drusciņ līks deguns. Un, ja runājam atklāti, viņas seja manai gaumei bija mazliet par šauru. Viņa noteikti nebija klasiska skaistule, Reši. Es zinu, ko runāju. Esmu papētījis šīs lietas.

Kvouts krietnu brīdi raudzījās savā audzēknī ar svinīgi nopietnu izteiksmi sejā. Mēs esam kaut kas vairāk nekā daļas, kas mūs veido, Bast, viņš teica ar pārmetuma pieskaņu balsī.

- Es nesaku, ka viņa nebija pievilcīga, Reši, Basts ātri piebilda.

- Viņa man uzsmaidīja. Tas bija… tam bija kaut kas tāds… tas aizķēra līdz dziļumiem, ja tu saproti, ko es domāju.

- Es saprotu, Bast. Bet, redzi, es esmu viņu pazinis. Kvouts paska­tījās uz Hronistu. Visas grūtības rodas no salīdzinājumiem. Ja es saku: “Viņa bija tumšmataina,” tu varētu nodomāt: “Es esmu pazinis tumšmatainas sievietes, un dažas ir bijušas ļoti jaukas.” Tomēr tu smagi kļūdītos, jo tām sievietēm nebija nekādas līdzības ar viņu. Tām nebija viņas asā prāta un dabiskās pievilcības. Viņa nebija līdzīga nevienai, ko es jebkad esmu redzējis…

Kvouts apklusa un pievērsa skatienu kopā saņemtajām plaukstām. Viņš klusēja tik ilgi, ka Basts kļuva nemierīgs un sāka bažīgi raudzī­ties apkārt.

- Laikam nav jēgas par to raizēties, Kvouts beidzot teica, pacēlis skatienu un pamājis Hronistam. Ja šī daļa man neizdosies, tas tik un tā būs tīrais sīkums uz pasaules vaiga.

Hronists paņēma rakstāmspalvu, un Kvouts sāka runāt, pirms viņš to bija iemērcis tintē. Viņai bija tumšas acis. Tumšas kā šokolāde, tumšas kā kafija, tumšas kā mana tēva lautas pulētais koks. Tās mir­dzēja skaistā, ovālā sejā. Sejā, kas bija dzidra kā asaru lāse.

Kvouts spēji apklusa, it kā vairs nespētu atrast vārdus. Klusums bija tik piepešs un dziļš, ka Hronists pacēla skatienu no lapas, kā parasti nemēdza darīt. Taču tajā pašā brīdī Kvouts ļāva vaļu jaunai vārdu straumei.

- Viņas nepiespiestais smaids spēja apstādināt vīrieša sirdi. Viņai bija sarkanas lūpas. Ne jau spilgti krāsotas sarkanas, kādas, pēc dau­dzu sieviešu domām, dara viņas iekārojamas. Viņas lūpas vienmēr bija sarkanas gan no rīta, gan vakarā. It kā īsu brīdi pirms satikšanās viņa būtu ēdusi sulīgas ogas vai dzērusi sirds asinis.

Lai kur viņa atrastos, viņa vienmēr bija telpas centrā, Kvouts teica un sarauca pieri. Nepārprotiet mani! Viņa nebija ne uzkrītoša, ne ārišķīga. Mēs raugāmies ugunī tāpēc, ka tā liesmo, tāpēc, ka tā kvēlo. Spožums piesaista skatienu, taču cilvēks tiecas būt ugunij tuvāk ne jau spožās ārienes dēļ. Cilvēks tiecas pēc uguns siltuma, ko sajūt, nonācis tās tuvumā. To pašu varēja teikt par Dennu.

Kvoutam runājot, viņa seja savilkās arvien sāpīgāk, it kā ikviens izteiktais vārds skaudri durtos sirdī. Un, kaut gan viņa vārdi izskanēja skaidri, tie šķita līdzīgi samocītajai sejas izteiksmei, it kā katrs no tiem pirms nonākšanas uz lūpām būtu apstrādāts ar rupju vīli.

- Viņa… Kvouts turpināja, noliecis galvu tik zemu, it kā sarunātos ar klēpī saņemtajām plaukstām. Ko es daru? viņš vārgi jautāja, it kā mute būtu pelēku pelnu pilna. Kas no tā var iznākt? Kā es varu dot jums kādu nojausmu par viņu, ja pats nekad neesmu spējis saprast pat mazāko daļiņu no viņas?

Hronists bija jau pierakstījis lielāko daļu no teiktā, kad aptvēra, ka Kvouts to nemaz nav domājis iekļaut stāstā. īsu brīdi viņš nekustīgi sēdēja, tad uzskricelēja teikumu līdz galam. Pēc tam viņš ilgi klusēdams gaidīja un tikai pēc krietna brīža pameta slepenu skatienu uz Kvoutu.

Kvouts to pamanīja, un abu skatieni sastapās. Hronists redzēja tās pašas tumšās acis, ko bija iepazinis jau agrāk. Dusmīga Dieva acis. Kādu laiku Hronists spēja tikai nekustīgi sēdēt un saņemties tiktāl, lai nerautos atpakaļ. Valdīja ledains klusums.

Tad Kvouts piecēlās un norādīja uz papīra lapu Hronista priekšā.

- Izsvītro to! viņš skarbi pavēlēja.

Hronists nobālēja un izskatījās gluži tāds, it kā būtu saņēmis dunča dūrienu.

Tā kā viņš neizkustējās no vietas, Kvouts pastiepās un nesteidzīgi izvilka pa pusei aprakstīto papīra lapu no Hronista rakstāmspalvas apakšas. Ja tev ir grūti pārsvītrot savu rakstīto… Kvouts lēni un rūpīgi pārplēsa iesākto lapu vairākās daļās, un šņirkstošā skaņa lika Hronistam vēl vairāk nobālēt.

Ar stindzinošu apņēmību Kvouts nolika apstulbušā pierakstītāja priekšā tīru papīra lapu. Slaidais pirksts iebakstīja pārplēstajā lapā, izsmērēdams vēl nenožuvušo tinti. Pārraksti līdz šai vietai! viņš pavēlēja balsī, kas bija salta un nedzīva kā dzelzs. Arī viņa acīs zalgoja cieta un tumša dzelzs.

Par iebildumiem nevarēja būt ne runas. Hronists klusēdams pār­rakstīja stāstu līdz vietai, kuru bija cieši norādījis Kvouta pirksts.

Kad tas bija izdarīts, Kvouts atsāka stāstu, runādams skaidri un spraigi, kā grauzdams ledus gabalus. Kādā nozīmē viņa bija skaista? Nojaušu, ka nespēju izteikties pietiekami skaidri. Tā, lūk, tas ir. Un, tā kā nespēju izteikties pietiekami skaidri, es centīšos vismaz nepateikt neko lieku.

Tātad sākšu ar to, ka viņa bija tumšmate. Lūk, tā. Viņas mati bija gari un taisni. Viņai bija tumšas acis un gaiša sejas āda. Lūk, tā. Viņai bija iegarena seja un apņēmīgs, izsmalcināti veidots zods. Viņai bija pievilcīga stāja un graciozas kustības. Lūk, tā.

Ievilcis elpu, Kvouts turpināja: Galu galā jāsaka viens: viņa bija skaista. Tas ir vienīgais, ko varu pateikt skaidri un nepārprotami. Viņa bija skaista visādā nozīmē, no papēžiem līdz matu galiem, par spīti jebkādiem iespējamiem trūkumiem vai nepilnībām. Viņa bija skaista vismaz Kvoutam. Vismaz? Kvoutam viņa bija neaprakstāmi skaista. Kvouts brīdi saspringa, it kā būtu gatavs pielēkt kājās un vēlreiz izraut Hronistam papīra lapu.

Tad viņš atslāba kā bura, ko pametis vējš. Bet, ja gribam būt godīgi, jāteic, ka viņa bija skaista arī citiem…