Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . Celakmens

PAR SPĪTI mūsu abu nogurumam, turpmāko ceļu mēs aizvadījām labā noskaņojumā un ziemeļpuses kalna virsotni sasniedzām tieši tad, kad saule dzīrās paslēpties aiz viļņotajām pauguru mugurām. Kaut gan kalnu no visām pusēm ieskāva koku audzes, pati virsotne bija kaila kā priestera pakausis. Neierobežotais skats uz visām pusēm aizrāva elpu. Varēju nožēlot vienīgi to, ka mūsu gājiena laikā debesīs bija savilkušies mākoņi un tās kļuvušas vienmuļi pelēkas kā šīfera plāksne.

Dienvidu pusē varēju saskatīt nelielu lauku māju puduri. Caur ko­kiem līkumodamas vijās šauras upītes un takas. Rietumu pusē kalni stiepās kā tāla siena. Dienvidos un austrumos redzēju dūmu grīstes, kas vērpās gaisā virs zemajām, brūnajām Trebonas ēkām.

Pagriezies pret ziemeļiem, es pārliecinājos, ka cūkgans ir stāstījis patiesību. Tajā pusē nebija manāmas nekādas cilvēku klātbūtnes pazī­mes. Neredzēju ne ceļus, ne saimniecības, ne skursteņu dūmus; tur pletās tikai raupja savvaļas zeme ar klinšainiem izciļņiem un kokiem, kuru saknes bija iekrampējušās starp akmens bluķiem.

Kalna virsotne bija kaila un tukša, ja neņem vērā vairākus lielus pelēkakmeņus. Trīs no šiem masīvajiem bluķiem bija saslieti kopā, veidojot milzu arku, kas atgādināja lielas ieejas durvis. Pārējie divi kā atpūzda­mies gulēja uz sāniem kuplajā zālē. Jutu, ka to klātbūtne mani dīvaini nomierina, it kā es negaidot būtu nokļuvis senu draugu sabiedrībā.

Kamēr es vēroju apkārtni, Denna apsēdās uz viena no gulošajiem pelēkakmeņiem. Sajutu sejā sīkas lietus lāses un nolamājies pacēlu apmetņa kapuci.

- Tas nebūs ilgi, Denna teica. Tā bija ari divus iepriekšējos vakarus. Savilkās mākoņi, pusstundu sijāja lietus, un tad vējš aizpūta visu projām.

- Tas ir labi, es teicu. Neciešu nakšņot lietū.

Nometu ceļamaisu pelēkakmens aizvēja pusē, un mēs sākām iekār­tot naktsmītni. Lietišķi ķērāmies pie saviem pienākumiem, it kā būtu

to darījuši jau simtiem reižu. Denna atbrīvoja laukumu ugunskuram un savāca akmeņus. Es atnesu klēpi malkas, un pavisam drīz iezibējās pirmās liesmas. Aizgāju vēlreiz līdz nogāzei, lai saplūktu salviju un izraktu dažus savvaļas sīpolus, ko biju pamanījis, kāpdams augšā.

Kādu laiku lietus lija itin sparīgi, tad pierima, un es sāku gatavot vakariņas. Pakāru virs uguns savu mazo katliņu un uzliku sautēties pusdienu cepeša atlikumu kopā ar dažiem burkāniem, kartupeļiem un atrastajiem sīpoliem. Garšai piemetu sāli, piparus un salviju, tad sasildīju pie uguns maizes klaipu un noņēmu vaska kārtiņu sieram. Visbeidzot ieliku starp karstajiem ugunskura akmeņiem divus ābolus. Kad pienāks saldēdiena laiks, tie būs izcepušies.

Līdz vakariņu laikam Denna bija savākusi kaudzīti iekuru malkas. Izklāju zemē segu, lai viņa varētu apsēsties, un mēs ķērāmies pie ēšanas. Denna, tīksmīgi dūdodama, pauda atzinību manam veikumam.

- Tāda apkalpošana meitenei var pārāk labi iepatikties, viņa pēc vakariņām sacīja un apmierināta atspiedās ar muguru pret pelēkakmeni. Ja tev līdzi būtu lauta, tu varētu dziedot mani iemidzināt, un tad es vairs neko labāku nevarētu vēlēties.

- Es šorīt uz ceļa satiku skārdnieku, un viņš mēģināja pārdot man pudeli ar augļu vīnu, es teicu. Žēl, ka es nepieņēmu viņa piedā­vājumu.

- Man ļoti garšo augļu vīns, Denna novilka. Vai tas bija no ze­menēm?

- Laikam jā, es atbildēju.

- Nu re, tā iet, ja neuzklausa ceļā sastaptu skārdnieku! Denna miegainu skatienu jokoja. Tāds gudrinieks kā tu taču esi dzirdējis pietiekami daudz stāstu, lai zinātu… Pēkšņi viņa izslējās taisni un izstiepa roku pret kaut ko man aiz muguras. Skaties!

Es pagriezos. Uz ko man jāskatās? neizpratnē jautāju. Debesis joprojām bija apmākušās, tāpēc visapkārt pletās tikai tumsas jūra.

- Vienkārši skaties un gaidi! Varbūt būs vēl… Redzi?

Es redzēju. Tālumā uzzibēja zila gaisma. Piecēlos kājās un aizgāju ugunskuram otrā pusē, lai spožums nežilbinātu acis un netraucētu skatīties. Denna atnāca un nostājās man blakus, un mēs kādu laiku gaidījām, aizturējuši elpu. Zilā gaisma uzplaiksnīja no jauna, šoreiz vēl spēcīgāk.

- Kā tu domā, kas tas ir? es jautāju.

- Esmu pārliecināta, ka visas dzelzs raktuves atrodas rietumu pusē, Denna prātoja. Tās nevar būt iemesls.

Spožums atspīdēja vēlreiz. Šķita, ka tas rodas klintis, tātad, ja tā bija liesma, tad pamatīga. Vismaz trīsreiz lielāka par mūsu ugunskuru.

- Tu teici, ka tavam patronam esot paņēmieni, kā dot tev ziņu, es lēni teicu. Negribu uzbāzties ar ziņkārību, bet…

- Nē. Tam nav nekā kopēja ar zilu uguni, Denna atbildēja, pasmie­damās par manu bažīgo mulsumu. Tik baisi un mīklaini paņēmieni nederētu pat viņam.

Mēs vēl kādu laiku vērojām pamali, taču nekas vairs nenotika. Es paņēmu zaru sava īkšķa resnumā, pārlauzu to uz pusēm un katru gabalu ar akmeni iedzinu zemē kā telts mietu. Denna jautājoši savilka uzacis.

- Tie ir pavērsti pret vietu, kur mēs redzējām gaismu, es paskaid­roju. Tagad tumsā es neredzu, pēc kā vadīties, bet no rīta tie mums parādīs pareizo virzienu.

Apsēdāmies turpat, kur iepriekš, un es piemetu ugunij jaunu malku. Gaisā švirkstēdams pacēlās dzirksteļu spiets. Vienam no mums lai­kam jāpaliek pie ugunskura, es teicu. Gadījumā, ja te kāds uzrodas.

- Es jūtu, ka šonakt tikpat neaizmigšu, Denna sacīja, tāpēc tas neradīs grūtības.

- Vai tu slikti guli?

- Es redzu sapņus, viņa atbildēja tādā tonī, kas skaidri liecināja: sīkāku paskaidrojumu nebūs.

Noņēmu brūnu mizas plēksni, kas bija pieķērusies pie mana ap­metņa, un iemetu to ugunī. Šķiet, man ir kāda nojausma par to, kas notika Motenu mājās.

Denna izslējās. Stāsti!

- Jautājums ir tāds: kāpēc čandriāni uzbruka tieši tajā vietā un tajā laikā?

- Droši vien kāzu dēļ.

- Bet kāpēc viņi izvēlējās tieši šīs kāzas? Tieši šo vakaru?

- Vai tu nevarētu man vienkārši to pateikt? Denna sacīja, ber­zēdama pieri. Nepūlies ar savu uzvedināšanu panākt manī piepešu atklāsmi, it kā tu būtu mans skolotājs.

Jutu, ka atkal mulsumā pietvīkstu. Piedod!

- Tev nav jāatvainojas. Citkārt man ļoti patiktu pārmīt ar tevi atjautīgus minējumus, bet šī bija gara diena, un man sāp galva. Stāsti uzreiz no beigām…

- Viss sākās ar to, ko Motens atrada, uzrakdams veco kalnu nocie­tinājumu un meklēdams akmeņus, es teicu. Viņš kaut ko izraka no gruvešiem un pēc tam vairākus mēnešus par to lielījās. Tas nāca ausis čandriāniem, un tie ieradās, lai to pievāktu. Es ar izteiksmigu uzsvaru pabeidzu savu sakāmo.

Denna sarauca pieri. Tur kaut kas nesaskan. Ja viņi gribēja tikai vienu priekšmetu, varēja pagaidīt, līdz kāzas beidzas, un nogalināt tikai jauno pāri. Tas būtu daudz vienkāršāk.

Tas mazliet pieplacināja manu domu lidojumu. Tev taisniba.

- Saprotamāk liktos, ja viņi patiesībā gribētu iznīcināt jebkādas zināšanas par attiecīgo lietu. Kā vecais karalis Selons, kurš baidījās, vai viņa reģents neatklās citiem viņa nodevību. Nogalināja visu viņa ģimeni un nodedzināja muižu, lai būtu drošs, ka neviens vārds neaizies pasaulē un neviens neatradīs nekādas liecības.

Denna pamāja uz dienvidiem. Tā kā visiem, kuri zināja noslē­pumu, vajadzēja būt kāzās, čandriāni varēja atnākt, nogalināt visus lieciniekus un iznīcināt vai nozagt atrasto priekšmetu. Viņa ar plašu žestu pārlaida roku apkārtnei. Novākt visu pa tīro.

Es sēdēju kā apstulbis. Ne tik daudz paša teiktā dēļ, kaut gan Dennas minējums, protams, šķita daudz tuvāks patiesībai. Atcerējos, kas bija noticis ar manu trupu. Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļauja­mas dziesmas. Viņi nebija nogalinājuši tikai manus vecākus. Viņi bija nogalinājuši visus, kas atradās pietiekami tuvu, lai dzirdētu kaut vai daļu no dziesmas.

Denna ietinās manā segā un saritinājās ar muguru pret ugunskuru.

- Ļaušu tev palauzīt galvu par manām izcili gudrajām atklāsmēm un drusku pagulēšu. Pamodini mani, ja ievajagas vēl kaut ko izprātot!

Turējos nomodā ar lielu gribasspēka piepūli. Aiz muguras man bija gara, nogurdinoša diena: sešdesmit jūdzes jāšus un vēl pusducis kājām. Bet Denna bija ievainota, un viņai miegs bija vajadzīgs vairāk nekā man. Turklāt es gribēju redzēt, vai ziemeļu pusē atkal neuzplaiksnīs zilā gaisma.

Tādas nebija. Piemetu ugunij malku un izklaidīgi nodomāju, ka Vilems un Simmons Universitātē droši vien ir noraizējušies par manu piepešo pazušanu. Un ko domā Arvils, Elksa Dals un Kilvins? Vai viņi prāto, kas ar mani noticis? Būtu vajadzējis atstāt kādu ziņu…

Laika ritumam sekot es nevarēju, jo zvaigznes joprojām slēpās aiz mākoņiem. Zināju tikai, ka esmu piemetis ugunij malku vismaz sešas vai septiņas reizes, kad Denna sastinga un pēkšņi pamodās. Straujas sakustēšanās nebija, taču viņas elpa apklusa, un es redzēju, kā tumšo acu skatiens drudžaini skraida apkārt, it kā viņa nesaprastu, kur atro­das.

- Piedod! es teicu, lai nomierinātu viņu ar pazīstamas balss skaņu.

Vai es tevi pamodināju?

Dennas sasprindzinājums atslāba, un viņa piecēlās sēdus. Nē, es… nē. Nepavisam. Esmu mazliet pagulējusi. Vai gribi mainīties? Izberzējusi acis, viņa pār liesmām pameta skatienu uz mani. Muļķīgs jautājums. Tu izskaties briesmīgi! Viņa sāka ritināt vaļā segu. Še, ņem…

Es atmetu ar roku. Paturi to sev! Man pilnīgi pietiks ar apmetni. Uzlikšu kapuci un nosnaudīšos tepat zālē.

- Kāds džentlmenis! Denna ķircinoši teica un savilka segu ap pleciem.

Paliku elkoni zem galvas un, gudrodams asprātīgu atbildi, aizmigu ciešā miegā.

* * *

Pamodos no neskaidra sapņa, kurā biju maldījies pa ļaužu pilnām ielām, un ieraudzīju virs sevis Dennas piesārtušo seju, kurā ugunskura liesmas zīmēja asas ēnas. Nenoliegšu, ka tāda pamošanās bija patīkama.

Gribēju kaut ko tamlīdzīgu pateikt vārdos, bet viņa pacēla pirkstu pie lūpām, novēršot manu uzmanību no sevis.

- Klusu! viņa čukstus teica. Paklausies!

Es piecēlos sēdus.

- Vai dzirdi? pēc brīža viņa jautāja.

Es pieliecu galvu. Tikai vējš…

Viņa papurināja galvu un ar rokas kustību mani pārtrauca. Klau­sies!

Tagad es dzirdēju. Pirmajā mirklī man šķita, ka pa kalna nogāzi lejā slīd izkustējušies akmeņi, tomēr nē… šī skaņa neizgaisa tālumā, kā vajadzētu notikt nogruvuma gadījumā. Drīzāk izklausījās, ka pa kalna nogāzi kaut kas tiek vilkts augšup.

Piecēlos kājās un paskatījos apkārt. Kamēr gulēju, mākoņi bija izklī­duši un mēness ietinis apkārtni bāli sudrabotā gaismā. Mūsu plašā ugunskura vieta bija līdz malām pilna mirgojošām oglēm.

Tajā brīdī gluži netālu uz kalna nogāzes es izdzirdēju… nē, es jūs maldinātu, ja nosauktu to par lūstoša zara troksni. Ja kāds spraucas cauri mežam un nolauž zaru, skaņa ir īsa un spalga: krākt! Tāpēc ka nejauši nolauzts zars parasti ir neliels un pārlūst ātri.

Šis nebija neliela, lūstoša zara troksnis. Skaņa bija gara, un to drīzāk varēja saukt par brīkšķēšanu. Tā varētu skanēt prāvs kājas resnuma zars, kad to cenšas atlauzt no stumbra: brrrikš-brrrākš-krrrakt!

Un tad, pamezdams skatienu uz Dennu, es izdzirdēju vēl kādu skaņu. Kā lai to aprakstu?

Kad biju mazs, māte mani reiz aizveda uz Senarinas zvērnīcu. Tā bija vienīgā reize, kad redzēju lauvu, un vienīgā reize, kad dzirdēju lauvas rēcienu. Citi bērni klātesošajā pūlī izbijās, bet es sajūsmā smē­jos. Skaņa bija tik dobja un zema, ka jutu to dunam dziļi sev krūtīs. Man patika šī sajūta, un es atceros to līdz šai dienai.

Skaņa, kuru dzirdēju Trebonas apkārtnes kalnos, nebija lauvas rēciens, taču es sajutu krūtīs tādu pašu dunēšanu. Tas bija zems rūciens, dobjāks par tādu, ko spētu izdvest lauva. Drīzāk tas atgādi­nāja tālīnu pērkona dārdu.

Vēlreiz atskanēja lūstoša zara troksnis, un šoreiz tas izklausījās pavi­sam tuvu kalna virsotnei. Skatīdamies trokšņa virzienā, es ieraudzīju ugunskura gaismā neskaidri iezīmējamies milzīga radījuma apveidus. Zeme zem kājām viegli nodrebēja. Denna pagriezās pret mani, un viņas plati ieplestās acis pauda paniskas šausmas.

Satvēris viņu aiz rokas, metos uz kalna pretējo pusi. Pirmajā brīdī Denna turējās man līdzi, bet, ieraudzījusi, kurp skrienu, viņa apstājās uz vietas. Nedari muļķības! viņa iešņācās. Ja tumsā skriesim pa turieni lejā, mēs lauzīsim kaklu! Viņas skatiens drudžaini apskrēja apkārtni un apstājās pie netālajiem pelēkakmeņiem. Palīdzi man tikt tur augšā, un es mēģināšu uzvilkt arī tevi!

Sakrustojis pirkstus, izveidoju atbalsta pakāpienu. Denna ielika tajā pēdu, un es grūdu tik spēcīgi, ka gandrīz uzmetu viņu gaisā, un viņa pieķērās pie akmens malas. Brīdi pagaidīju, līdz viņa pievilkās augšup, tad uzsviedu plecā ceļamaisu un sāku rāpties pa masīvā akmens malu.

Pareizāk būtu sacīt, ka sāku kārpīties pa masīvā akmens malu. Laikazobs bija nogludinājis bluķa virsmu, un uz tās nebija neviena ciļņa, pie kā turēties. Plaukstām nevarīgi taustoties, es nošļūcu atpakaļ zemē.

Aizskrēju lielās arkas otrā pusē, uzrāpos uz viena no zemākajiem akmeņiem un mēģināju lēkt.

Ar visu augumu spēji atsitos pret akmeni, palikdams bez elpas. Celi caururba skaudras sāpes. Iekrampējos arkas augšmalā, taču nespēju atrast nevienu atbalsta punktu…

Man palīdzēja Denna. Ja šī būtu heroiska balāde, es stāstītu, kā viņa stingrā tvērienā saņēma manu plaukstu un uzvilka mani drošā vietā. Taču īstenībā viņa ar vienu roku ieķērās man kreklā, bet ar otru cieši sagrāba dūrē manus matus. Tā viņa turēja mani un neļāva krist līdz brīdim, līdz man izdevās atsperties un uztrausties viņai blakus akmens virsotnē.

Elsodami gulējām blakus un lūkojāmies pāri akmens malai. Tumšais plankums netālu no kalna virsotnes sāka virzīties uz mūsu ugunskura pusi, tuvodamies gaismas lokam. Melnu ēnu ieskauts, tas izskatījās lielāks par jebkādu dzīvnieku, ko man bija gadījies redzēt, un atgādi­nāja piekrautu vezumu. Tas bija melns, ar masīvu augumu kā bullim. Radījums tuvojās, dīvaini šļūkdams, kustēdamies pavisam citādi nekā bullis vai zirgs. Ugunskuram pārskrēja vēja brāzma, uzpūšot jaunas liesmas, un es redzēju, ka druknais ķermenis atrodas tuvu pie zemes un tā kājas stiepjas uz sāniem kā ķirzakai.

Kad tas bija nokļuvis pietiekami gaišā vietā, redzēju, ka ar salī­dzinājumu neesmu maldījies. Tā bija milzu ķirzaka. Nevis garena kā čūska, bet drukna un masīva kā ķieģelis; resnais kakls saplūda ar galvu, atgādinot plakanu milzu ķīli.

Pusi no attāluma starp kalna virsotni un mūsu ugunskura vietu radījums veica vienā straujā grūdienveida kustībā. Vēlreiz atskanēja rūciens kā dobjš pērkona grāviens, un es atkal sajutu skaņu dunam sev krūtīs. Pievirzījies tuvāk, radījums paslīdēja garām vienam no zālē gulošajiem pelēkakmeņiem, un es sapratu, ka acis mani nav vīlušas. Dzīvnieks bija lielāks par pelēkakmeni. Plecu platums tam varēja būt sešas pēdas, garums piecpadsmit pēdu. Milzīgs kā piekrauts vezums. Masīvs kā ducis kopā sasietu buļļu.

Briesmonis šūpoja vareno galvu uz priekšu un atpakaļ, virinādams plato muti un ošņādams gaisu.

Un tad uzliesmoja zila uguns. Piepešā gaisma apžilbināja mums acis, un es dzirdēju sev blakus Dennas kliedzienu. Parāvu galvu atpakaļ un jutu, kā mums pārveļas karstuma vilnis.

Izberzējis acis, es vēlreiz paskatījos lejup un redzēju, ka nezvērs pieslīd tuvāk ugunskuram. Tas bija viscaur melns, zvlņains un masīvs. Vēlreiz atskanēja pērkona dārdam līdzīgs rūciens, tad radījums sašū­poja galvu un izdvesa nakts gaisā vēl vienu zilas uguns mutuli.

Tas bija pūķis.