Vēja vārds

SEPTIŅDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . Jaukas sarunas

CEĻŠ LĪDZ pelēkakmeņu kalnam mums prasīja apmēram divas stundas. Citkārt mēs tādu attālumu būtu veikuši ātrāk, taču Dennas mānija izpaudās arvien spēcīgāk, un pastiprinātais enerģijas pieplūdums vai­rāk traucēja nekā palīdzēja. Katrs sīkums piesaistīja viņas uzmanību, un ik pa brīdim viņa, ieraudzījusi kaut ko interesantu, metās citā virzienā.

Šķērsojām to pašu strautiņu, ko iepriekš, un, kaut gan ūdens tajā sniedzās tikko pāri potītēm, Denna apgalvoja, ka jānomazgājas. Maz­liet noskalojies, atkāpos piedienīgā attālumā un klausījos, kā viņa mazgādamās dzied dažas visai pikantas dziesmiņas. Turklāt vairākas reizes viņa bez īpašas izsmalcinātības aicināja mani sev pievienoties.

Lieki piebilst, ka es paliku uz vietas. Vīriešus, kas izmanto sievietes, kad tās nav pie skaidras apziņas, mēdz dēvēt dažos trāpīgos vārdos, un es zināju, ka nekad neizpelnīšos nevienu no šiem vārdiem.

* * *

Kad bijām sasnieguši pelēkakmeņu kalna virsotni, ievirzīju Dennas pāri plūstošo enerģiju derīgā gultnē un aizsūtīju viņu vākt malku iekuriem, bet pats tikmēr izveidoju vēl lielāku ugunskura vietu nekā iepriekšējā reizē. Jo lielāks būs ugunskurs, jo drīzāk tas atvilinās šurp draku.

Apsēdos blakus vaskadrānas maisam un atsēju to vaļā. No sveķiem vēdīja zemes smarža ar tādu kā saldenu, dūmotu zemsedzes dvašu.

Denna atgriezusies nometa zemē prāvu klēpi malkas. Cik daudz no tās ķēpas būs jāizlieto? viņa noprasīja.

- Tas vēl jāizlemj, es atbildēju. Būs jāpaļaujas uz minēšanu.

- Dod viņam visu! Denna ierosināja. Labāk par daudz nekā par maz.

Es papurināju galvu. Pārcensties nav vajadzības. Tā būtu lieka izšķērdība. Ja šos sveķus pienācīgi attīra, no tiem var pagatavot tei­camu pretsāpju līdzekli. Cilvēkiem tas noderētu…

- …un tev noderētu nauda, Denna pabeidza.

- Noderētu gan, es atzinos. Bet pavisam godīgi teikšu, ka vairāk domāju par tavu arfu. Ugunsgrēkā tu zaudēji liru. Es zinu, ko nozīmē palikt bez instrumenta.

- Vai tu esi dzirdējis stāstu par zēnu ar zelta bultām? Denna jau­tāja. Kad biju maza, tas man bieži nedeva mieru. Vajadzīga ārkārtīga vēlēšanās kādu nogalināt, lai šautu uz viņu ar zelta bultu. Vai gudrāk nebūtu paturēt zeltu un iet mājās?

- Tas, protams, parāda šo stāstu jaunā gaismā, es sacīju, lūko­damies lejup uz maisu. Spriedu, ka tāds dennerkoka sveķu daudzums aptiekaram būtu vismaz piecdesmit talantu vērts. Varbūt pat simt atkarībā no attīrīšanas pakāpes.

Denna paraustīja plecus un devās pēc jauna kurināmā, bet es node­vos sarežģītiem prātojumiem: cik dennera sveķu būtu vajadzīgs, lai noindētu piecas tonnas smagu pūķi?

Tas bija skolotu minējumu murgs, jo vairāk tāpēc, ka man nebija iespēju izdarīt precīzus mērījumus. Sāku ar piku sava mazā pirkstiņa augšējās falangas lielumā: tāds bija mans pieļāvums par Dennas apēsto sveķu daudzumu. Tomēr Denna pēc tam bija pamatīgi saēdusies ogles, un tam vajadzēja nevēlamo ietekmi samazināt apmēram uz pusi. Atli­kums bija melnu sveķu bumbiņa, kas mazliet lielāka par zirni.

Taču tāds daudzums bija spējis izraisīt eiforiju un enerģiju cilvēku dzimuma meitenei. Man turpretī bija jānogalina draks. Tāpēc es trīskār­šoju iedomāto devu un pēc tam, lai varētu justies drošs, trīskāršoju to vēlreiz. Iznākums bija sveķu bumbiņa prāvas, gatavas vīnogas lielumā.

Spriedu, ka draks varētu svērt piecas tonnas un astoņsimt stonu. Dennas svars varēja būt astoņi vai deviņi stoni, un drošības labad es izvēlējos astoņus stonus. Tātad, lai nogalinātu draku, man vajadzēja simtreiz lielāku devu par šo vīnogas lieluma piku. Saritināju desmit vīnogas lieluma bumbiņas un pēc tam saspiedu tās kopā. Sanāca prāva aprikoze. Tad savirpināju vēl deviņas aprikozes lieluma bumbiņas un iemetu tās koka spainī, ko bijām atnesuši no dennera sveķu apstrādes vietas.

Denna nosvieda zemē vēl vienu malkas klēpi un ieskatījās spainī.

- Tik vien? viņa noprasīja. Necik daudz neizskatās!

Viņai bija taisnība. Salīdzinājumā ar draka milzīgo ķermeni tas patiešām nelikās liels daudzums. Pastāstīju viņai, kā esmu izdarījis šo aprēķinu. Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Laikam jau tā ir pareizi. Bet neaizmirsti, ka tas radījums jau gandrīz mēnesi ir barojies ar tiem kokiem! Droši vien tam ir izveidojusies zināma pretestība.

Es piekritu un iemetu spainī vēl piecas aprikozes lieluma bumbiņas.

- Un iespējams, ka tas ir izturīgāks, nekā tu domā. Varbūt sveķi uz tiem radījumiem iedarbojas citādi nekā uz cilvēkiem.

Vēlreiz piekrītoši pamāju ar galvu un vēlreiz papildināju spaini ar piecām aprikozes lieluma bumbiņām. Tad, bridi padomājis, iesviedu spainī vēl vienu bumbiņu. Tagad kopā sanāk divdesmit viena, es paskaidroju. Tas ir labs skaitlis. Trīs septiņnieki.

- Nekad nekaitē paieties pretī veiksmei, Denna piekrita.

- Un mēs gribam, lai tas nomirtu ātri, es teicu. Tas būtu iejū­tīgāk pret draku un drošāk mums pašiem.

Denna paskatījās uz mani. Tātad divkāršosim? Es pamāju ar galvu, un viņa devās atpakaļ koku audzē, bet es tikmēr saripināju vēl divdesmit vienu bumbiņu un iemetu tās spainī. Kad Denna atgriezās ar nākamo malkas klēpi, es valstīju plaukstās pēdējo bumbiņu.

Sablietēju sveķus spaiņa dibenā. Tur vajadzētu būt vairāk nekā pietiekami,es teicu. Tāds ofala daudzums varētu divkārt nobeigt visus Trebonas iedzīvotājus.

Mēs ieskatījāmies spainī. Tajā bija apmēram trešā daļa no visiem mūsu atrastajiem sveķiem. Ar to, kas atlicis vaskadrānas maisā, būtu diezgan, lai nopirktu Dennai pusarfu, lai es samaksātu parādu Devi un lai mēs vairākus mēnešus varētu dzīvot bez rūpēm. Jaunas drēbes, jauns stīgu komplekts manai lautai, pudele Avennas augļu vīna…

Bet tad atcerējos, kā draks gāza kokus, it kā tie būtu labības stati, un nevērīgi spieda tos pie zemes ar milzīgā ķermeņa svaru.

- Vajadzētu vēlreiz dubultot devu, Denna teica, atbalsodama ma­nas domas. Drošības dēļ!

Es to dubultoju, saveldams vēl četrdesmit divas sveķu bumbiņas, bet Denna tikmēr atnesa vēl vairākus malkas klēpjus.

Aizdedzināju ugunskuru tieši tajā brīdī, kad sāka līt lietus. Mēs iekū­rām pamatīgāku uguni nekā iepriekšējā reizē, cerēdami, ka spožākas liesmas drīzāk piesaistīs draka uzmanību. Pēc iespējas ātrāk gribēju nogādāt Dennu Trebonā, kur viņa būtu lielākā drošībā.

Visbeidzot ar atrasto cirvīti un auklu es uzmeistaroju primitīvas spraišļu kāpnes. Lai cik neglītas, tās tomēr kalpoja izvēlētajam nolūkam.

un es piestiprināju tās pie pelēkakmeņu arkas augšmalas. Šoreiz mēs ar Dennu vieglāk sasniegsim savu drošo patvērumu.

* * *

Šodien mūsu vakariņas nebija tik dižas kā iepriekšējā dienā. Notie­sājām pēdējās paliekas no mana sakaltušā plāceņa, apēdām kaltēto gaļu un ugunskura malā izcepām pēdējos kartupeļus.

Vakariņu laikā es izstāstīju Dennai visu, kas noticis “Frakcijas” ugunsgrēka laikā. Daļēji tāpēc, ka biju jauns, biju vīrietis un izmisīgi vēlējos atstāt teicamu iespaidu uz viņu, bet arī tāpēc, ka gribēju, lai viņa zinātu: mūsu nenotikušajām pusdienām bija nopietns iemesls, ko es nekādi nevarēju novērst. Denna bija nevainojama klausītāja: viņa uzmanīgi tvēra ikvienu vārdu un satraukti ierāva elpu visos atbilsto­šajos brīžos.

Mani vairs nemāca raizes par viņas veselību. Pēc tam kad Denna bija sanesusi veselu kalnu malkas, viņas mānija šķita noplokam un dodam vietu rāmai, gandrīz sapņainai letarģijai. Tomēr es zināju, ka turpmākās sekas izpaudīsies pagurumā un vājumā. Gribēju, lai viņa pēc iespējas drīzāk nokļūtu Trebonā un atlaistos gultā.

Kad bijām paēduši, es piegāju pie pelēkakmens, pret kuru viņa bija atspiedusi muguru. Atrotīju piedurknes. Tagad man tevi jāapskata! es dižmanīgi paziņoju.

Viņa man gurdi uzsmaidīja, pa pusei pievērusi acis. Tu nudien proti jauki sarunāties ar meiteni!

Sataustīju slaidajā kakla bedrītē pulsu. Tas bija lēns, bet stabils. Denna mazliet sarāvās no mana pieskāriena. Man kut!

- Kā tu jūties? es jautāju.

- Nogurusi, viņa atbildēja, mazliet stiepdama vārdus. Patīkams nespēks un drusciņ salst…

Kaut gan tas nebija negaidīti, es tomēr mazliet izbrīnījos, jo mēs sēdējām tikai dažas pēdas no liela, liesmojoša ugunskura. Aizgājis pie sava maisa, izvilku no tā rezerves segu un atnesu viņai. Denna ar patiku tajā ieritinājās.

Pieliecos tuvāk un ieskatījos viņai acīs. Zīlītes joprojām bija platas un apātiskas, bet neizskatījās, ka stāvoklis būtu kļuvis sliktāks.

Viņa pastiepa roku un pieskārās man pie vaiga. Tev ir brīnum jauka seja, viņa teica, sapņaini lūkodamās manī. Gluži kā teicama virtuve.

Centos nesmaidīt. Tas bija delīrijs. Kādu laiku sekos viļņveida murgu uzplūdi, līdz iestāsies pilnīgs pagurums un samaņas zudums. Ja šaurā Tarbeanas ieliņā kāds pie sevis runāja nesakarīgas muļķības, pastāvēja droša iespēja, ka tas ir nevis jukušais, bet narkomāns, ko apdullinājusi pārāk liela dennera sveķu deva. Virtuve?

- Jā, viņa atbildēja. Viss ir saskanīgs, un cukurtrauks atrodas savā vietā.

- Kā tev ar elpošanu? es jautāju.

- Normāli, viņa bezbēdīgi atbildēja. Pasmagi, bet normāli.

Mana sirds sāka sisties straujāk. Kā tas ir: pasmagi?

- Pagrūti ievilkt elpu, Denna paskaidroja. Krūtis brīžiem sa­stingst, un šķiet, ka es elpoju cauri pudiņam. Viņa iesmējās. Vai es teicu “pudiņam”? Es domāju sīrupu. Saldu sīrupa pudiņu.

Atvairīju vēlēšanos pikti izmest, ka esmu jautājis, vai viņai viss kārtībā ar elpošanu. Vai pašlaik ir grūti elpot?

Denna vienaldzīgi paraustīja plecus.

- Man jāpaklausās tava elpa, es teicu, bet šeit nav nekādu rīku, tāpēc vajadzēs piespiest ausi tev pie krūtīm. Ja tev nav iebildumu, mazlietiņ atpogā kreklu!

Denna pablisināja acis un atpogāja kreklu zemāk, nekā nepiecie­šams. Tas man ir kaut kas pavisam jauns, viņa šķelmīgi sacīja, bridi izklausīdamās tāda pati kā agrāk. To vēl neviens līdz šim nav darījis.

Pagriezies piespiedu ausi pie viņas krūšu kaula.

- Kā pukst mana sirds? Denna jautāja.

- Lēni, bet spēcīgi, es atbildēju. Tev ir stipra sirds.

- Vai tā kaut ko saka?

- Es vismaz nedzirdu.

- Ieklausies uzmanīgāk!

- Ievelc pāris reižu elpu un nerunā! es teicu. Man jāklausās tava elpošana.

Bridi klusējot klausījos. Dzirdēju plaušās ieplūstam gaisu un jutu pret roku spiežamies vienu viņas krūti. Denna izelpoja, un es sajutu pakausī viņas silto elpu. Visu manu augumu pārņēma zosāda.

Gara acīm redzēju Arvila neatzinīgo skatienu. Aizvēru acis un centos sakopot uzmanību, domāt tikai par darāmo. Ieelpa un izelpa atgādināja vēja šalkoņu kokos. Ik pa brīdim dzirdēju tikko jaušamu čaukstoņu kā papīra burzlšanu, kā klusu nopūtu. Taču nesaklausīju elpā mitrumu vai burbuļošanu.

- Tev ļoti jauki smaržo mati, viņa teica.

Es piecēlos sēdus. Viss būs labi! es teicu. Katrā ziņā saki, ja tev kļūst sliktāk vai citādi.

Sapņaini smaidīdama, viņa laipni pamāja ar galvu.

Noskaities, ka draks nepavisam nesteidzas šurp, piemetu ugunij vēl klēpi malkas. Pētīju ziemeļu klintis, taču blāvajā gaismā bija redzami tikai koku un akmeņu apveidi.

Pēkšņi Denna iesmējās. Es laikam salīdzināju tavu seju ar cukur­trauku vai kaut ko tamlīdzīgu? viņa jautāja, iesāņus skatīdamās uz mani. Vai arī pašlaik es runāju tikpat nesakarīgi?

- Tas ir tikai neliels delīrijs, es mierināju. Vēl daži uzplūdi, un tad tu aizmigsi.

- Kaut tu justos tikpat labi kā es! viņa nopūtās, tīksmīgi savilk­dama ciešāk sev apkārt segu. Tā ir gluži kā mīksta auduma sapnis, tikai nav tik silta.

Pa spraišļu kāpnēm es uzrāpos pelēkakmens virspusē, kur bijām uznesuši savas mantas. Izvilku no vaskadrānas maisa sauju dennera sveķu, nonesu to lejā un nosviedu blakus ugunij. Sveķi tumši gruz­dēja, izdalot kodīgus dūmus, ko vējš nesa uz ziemeļiem un rietumiem, neredzamo klinšu virzienā. Gribējās cerēt, ka draks tos saodīs un steig­sies šurp.

- Kad biju pavisam maziņa, es reiz saslimu ar plaušu karsoni, Denna bez īpašas izteiksmes sacīja. Tāpēc man ir vājas plaušas. Ir briesmīga sajūta, ja nevar paelpot.

Dennas acis bija pa pusei aizvērtas, un viņa turpināja runāt gluži kā pati ar sevi. Es uz divām minūtēm pārstāju elpot un nomiru. Reizēm man šķiet, ka viss notiekošais ir kaut kāda kļūda, ka man vajadzēja būt mirušai. Bet, ja tā nav kļūda, tad jābūt iemeslam, kāpēc es esmu šeit. Bet, ja tāds iemesls ir, es nezinu, kāds tas ir.

Pastāvēja acīmredzama iespēja, ka viņa nesaprot, ko runā, un vēl lielāka iespēja, ka viņas svarīgākās smadzeņu daļas ir jau aizmigušas un no rīta viņa neko no visiem šiem notikumiem neatcerēsies. Nezi­nādams, ko atbildēt, es vienkārši pamāju ar galvu.

- Tie bija pirmie vārdi, ko tu man teici. Es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit. Mani septiņi vārdi. Es ļoti ilgi esmu prātojusi to pašu.

Saule, kas bija jau paslēpusies mākoņos, beidzot pazuda aiz rie­tumpuses kalniem. Apkārtne ieslīga krēslā, un mazā kalna virsotne izskatījās kā neliela saliņa milzīgajā nakts okeānā.

Denna sēdēdama laidās snaudā, un viņas galva lēni noslīga uz krūtīm, tad atkal uzrāvās augšā. Piegāju viņai klāt un izstiepu roku.

- Nāc! Draks drīz būs šeit. Mums jākāpj augšā uz akmeņiem.

Pamājusi ar galvu, viņa piecēlās kājās, joprojām tīdamās segā. Aiz­vedu viņu līdz kāpnēm, un viņa lēni, neveikli uzrāpās pelēkakmens virspusē.

Augšā, projām no ugunskura, bija vēsi. Palaikam uzpūta vējš, un gaiss kļuva vēl aukstāks. Izklāju uz akmens vienu no segām, un Denna apsēdās, ietinusies otrā segā. Aukstums šķita viņu mazliet uzmundri­nām, un viņa drebinādamās ērcīgi paskatījās apkārt. Muļķa cālis. Nāc un ēd vakariņas! Man salst.

- Biju cerējis, ka šajā laikā tu jau gulēsi Trebonā siltā gultā, es sacīju. Mans spožais plāns cieta neveiksmi.

- Tu vienmēr zini, ko dari, Denna neskaidri novilka. Tu tik sva­rīgi skaties uz mani ar savām zaļajām acīm, it kā es kaut ko nozīmētu. Nudien, tev taču ir šis tas labāks, ko darīt. Pietiek, ja es tevi dabūju paretam. Šad un tad. Zinu, ka tā ir veiksme, ja es dabūju drusciņu no tevis.

Es piekrītoši pamāju, vērodams kalna nogāzi un gaidīdams draku. Abi sēdējām vēl kādu laiku, raudzīdamies tumsā. Dennas galva mirkli noslīga lejup, tad viņa atkal izslējās taisni un centās apspiest jaunu drebuļu lēkmi. Es zinu, ka tu nedomā par mani… Viņas balss aiz­klīdusi apklusa.

Delīrija laikā cietušajiem ir jāizdabā, lai tie nekļūtu agresīvi. Es par tevi visu laiku domāju, Denna, es teicu.

- Beidz tik žēlīgi izturēties! viņa pikti iesaucās, bet nākamajā brīdī atkal atmaiga. Tādā nozīmē tu par mani nedomā. Tas nekas. Bet, ja tev ari ir auksti, tu varētu nākt tuvāk un apskaut mani. Tikai mazdrusciņ.

Sirdij strauji dauzoties, es pievirzījos tuvāk un, apsēdies aiz mugu­ras, apviju rokas viņai apkārt. Tā ir labi, viņa sacīja, sasprindzinā­jumam atslābstot. Man laikam vienmēr ir bijis auksti.

Sēdējām un raudzījāmies uz ziemeļiem. Ļaudamās manam skāvie­nam, Denna tīksmīgi atspiedās pret mani. Centos elpot pēc iespējas seklāk, lai viņu netraucētu.

Mazliet sakustējusies, viņa nomurmināja: Tu esi tik maigs… Tu nekad neuzstāj… Balss atkal aprāvās, un Denna atspiedās pret mani vēl ciešāk. Pēc brīža viņa vēlreiz izslējās. Zini, drusciņ tu varētu uzstāt. Tikai mazdrusciņ.

Sēdēju tumsā, turēdams rokās viņas aizmigušo augumu. Viņa bija maiga un silta, un neaprakstāmi mīļa. Es nekad nebiju turējis sie­vieti savās skaujās. Pēc kāda laika, turot gan viņas svaru, gan savējo, sajutu sāpes mugurā. Man notirpa kāja. Dennas mati kutināja degunu. Tomēr es nekustējos, baidīdamies izputināt pašu skaistāko brīdi savā līdzšinējā dzīvē.

Denna miegā sakustējās, sāka slīdēt sānis, tad pamodās. Apgulies! viņa teica, un balss atkal skanēja skaidri. Paraustījusi segu, viņa to savilka tā, lai tā neatrastos starp mums. Nāc! Tev noteikti ari salst. Tu taču neesi priesteris, tāpēc tev par to nekas nedraud. Mums būs labi. Tikai mazs prieciņš šajā aukstumā.

Apskāvu viņu, un viņa pārmeta segu mums abiem pāri.

Mēs gulējām uz sāniem, sakļāvušies kā karotes atvilktnē. Mana roka atradās viņai zem galvas kā spilvens. Viņa ieritinājās mana auguma līkumā tik ērti un dabiski, it kā būtu tieši tam radīta.

Tā gulēdams, es aptvēru, ka iepriekš esmu maldījies. Skaistākais brīdis manā dzīvē bija šis.

Denna miegā sakustējās. Es zinu, ka tu nemaz tā nedomāji, viņa skaidri sacīja.

- Kā nedomāju? es klusi pārjautāju. Dennas balss skanēja citādi, tā vairs neizklausījās sapņaina un gurda. Brīdi domāju, ka varbūt viņa runā miegā.

- Pirmīt. Kad teici, ka notriekšot mani zemē un likšot ēst ogles. Tu man nekad nesistu. Viņa mazliet pagrieza galvu. Nesistu, vai ne? Pat tad, ja tas man nāktu par labu?

Man pārskrēja saltas tirpas. Ko tu tur runā?

Ilgu laiku valdīja klusums, un es nodomāju, ka viņa atkal ir aiz­migusi, bet tad balss atskanēja no jauna. Es tev neizstāstīju visu. Es zinu, ka Osis negāja bojā tajās mājās. Kad es toreiz gāju uz uguns pusi, viņš mani atrada. Atnāca atpakaļ un teica, ka visi esot beigti. Teica, ka izskatīšoties aizdomīgi, ja es vienīgā būšot dzīva un vesela…

Jutu sevī uzbangojam saltas, tumšas dusmas. Zināju, kas sekos, tomēr ļāvu viņai runāt. Negribēju to dzirdēt, bet zināju, ka viņai tas kādam jāizstāsta.

- Viņš to neizdarīja tāpat vien, negaidot, Denna teica. Viņš pār­liecinājās, ka es patiešām to gribu. Es zināju, ka neizskatīsies ticami,

ja es to darīšu pati. Viņš pārliecinājās, ka es tiešām gribu, lai viņš to dara. Ja viņš to nebūtu darījis, es tagad varbūt sēdētu cietumā. Varbūt mani pakārtu.

Man pakrūtē sagriezās nelabums. Denna, es teicu, cilvēks, kurš tev to varēja nodarīt, nav tava dārgā laika vērts. Neviena mirkļa vērts. Te nav runa par klaipu vai pusi no klaipa. Viņš ir zemisks no galvas līdz kājām! Tu esi pelnījusi kaut ko labāku.

- Kurš zina, ko es esmu pelnījusi? Denna novilka. Viņš nav mans labākais maizes klaips. Viņš ir vienīgais. Vai nu viņš, vai bads.

- Tev ir citas iespējas, es teicu un aprāvos, atcerēdamies sarunu ar Deohu. Tev ir… tev ir…

- Man esi tu, viņa sapņaini sacīja. Dzirdēju viņas balsi siltu, miegainu smaidu kā bērnam, kad māte to ievīsta segā. Vai tu būsi mans tumšacainais Drosmīgais Princis un sargāsi mani no cūkām? Dziedāsi man? Uznesīsi mani augstu kokos… Balss izgaisa klusumā.

- Jā, es teicu, bet atslābušā auguma smagums uz manas rokas liecināja, ka viņa beidzot ir aizmigusi.