Vēja vārds

ČETRDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA. savvaļas būtņu daba > >

VISĀM SAVVAĻAS BŪTNĒM ir jātuvojas ļoti uzmanīgi. Slepena piezagšanās ir veltīga. Savvaļas būtnes zina, ko nozīmē slepena piezagšanās: tie ir meli un lamatas. Kaut gan savvaļas būtnes palaikam spēlējas ar slepenību un tādējādi reizēm pat kļūst par slepenības upuriem, tās nekad īsti neļauj sevi piekrāpt.

Tā, lūk. Un tagad mums lēni un uzmanīgi ir jātuvojas stāstam par kādu sievieti. Viņa ir tik brīva un nevaldāma savvaļas būtne, ka es bai­dos tuvoties viņai pārāk strauji pat stāstā. Ar neapdomīgu straujumu varu izbiedēt pat domu par viņu, liekot tai spēji pacelties spārnos.

Tāpēc es lēni un piesardzīgi tuvošos stāstam par mūsu satikšanās bridi. Un pirms tam man jāizklāsta notikumi, kuri pavisam nejauši aizveda mani pāri upei uz Imres pilsētu.

* * *

Savu pirmo dimestri es pabeidzu, ietaupījis trīs sudraba talantus un vienu džotu. Vēl nesen tā man būtu likusies žilbinoša bagātība. Tagad es vienkārši cerēju, ka ar to pietiks vēl viena dimestra mācību maksai un guļvietai “Steliņģos”.

Katra dimestra pēdējā dienkopa Universitātē tika atvēlēta starp­laikos paredzētajiem pārbaudījumiem. Nodarbības bija atceltas, un maģistri katru dienu vairākas stundas pavadīja eksāmenos. Nākamā dimestra mācību maksas apjoms katram studentam bija atkarīgs no pārbaudījumu rezultāta. Pārbaudījumu dienu un laiku noteica izloze.

No neilgās jautājumu un atbilžu apmaiņas bija atkarīgs visai daudz. Daži neatbildēti jautājumi viegli varēja divkāršot turpmāko mācību maksu. Šī iemesla dēļ katrs vēlējās izlozēt iespējami vēlāku eksāmena dienu un laiku, jo tas ļāva ilgāk mācīties un gatavoties. Pēc izlozes sākās aktīva tirgošanās ar nozīmētajām dienām un stundām. Ikviens centās iegūt sev piemērotāku laiku, piedāvājot par to naudu vai dažā­dus pakalpojumus.

Man laimējās izlozēt pavēlu rīta stundu Ugunskura dienā pēdējā eksāmenu dienā. Ja būtu gribējis, es viegli būtu varējis to iztirgot citam, tomēr nolēmu izmantot iegūtās dienas papildu mācībām. Zināju, ka man jāparāda izcils sniegums, jo vairāki maģistri bija nelabvēlīgi no­skaņoti pret mani. Savu iepriekš izmantoto spiegošanas viltību šoreiz nepavisam nedrīkstēju izmantot. Tagad es zināju, ka par to var izslēgt no Universitātes, un nebiju ar mieru pakļaut sevi tādam riskam.

Kaut gan mēs kopā ar Vilemu un Simmonu daudz dienu un stundu bijām cītīgi mācījušies, eksāmens bija grūts. Uz daudziem jautājumiem es atbildēju bez pūlēm, tomēr Hemme izturējās atklāti naidīgi un uz­deva man jautājumus, uz kuriem nebija vienas konkrētas atbildes, tāpēc visu, ko teicu, viņš atzina par nepareizu. Arī Branders bija nelab­vēlīgi noskaņots un nepārprotami palīdzēja Hemmem mani gremdēt. Lorrena noskaņojumu uzminēt bija grūti, tomēr es instinktīvi jutu viņa neatzinību, kaut arī tā neparādījās viņa sejā.

Pēc tam es nervozi gaidīju, līdz maģistri izlems man paredzēto mācību maksu. Sākumā viņi runāja pieklusināti un mierīgi, bet pama­zām balsis kļuva arvien skaļākas. Beidzot Kilvins pielēca kājās un pa­kratīja pirkstu pret Hemmi, kliegdams un sizdams otru roku pret galdu. Hemme saglabāja mieru veiksmīgāk, nekā varēja gaidīt no cilvēka, kurš stājies pretī plecīgajam, saniknotajam, kliedzošajam artefakcijas meistaram.

Kad rektoram bija izdevies atjaunot kārtību, viņš izsauca mani priekšā un pasniedza lapu ar uzrakstu: “E’lirs Kvouts. Rudens dimestris. Mācību maksa: 3 tin. 9 džt. 7 fe.”

Tātad par astoņiem džotiem vairāk, nekā es biju ietaupījis! Iedams ārā no Maģistru zāles, apspiedu mokošo jutoņu pakrūtē un centos izdomāt, kā līdz rītdienas pēcpusdienai varētu tikt pie naudas.

Iegriezos pie diviem keldiešu augļotājiem šajā upes pusē. Kā jau biju paredzējis, viņi atteicās aizdot man pat nieka šimu. Kaut gan ne­jutos pārsteigts, tas tomēr bija skarbs atgādinājums par to, cik ļoti es atšķiros no pārējiem studentiem. Pārējiem studentiem bija ģimenes, kas maksāja par viņu mācībām un izsniedza naudu ikdienas iztikai. Viņiem bija cienījamu dzimtu vārdi, kas nebaltā bridi nodrošināja aiz­devumu. Viņiem bija vērtīgas mantas, ko varēja ieķīlāt vai pārdot. Un visļaunākajā gadījumā viņiem bija mājas, kurās iespējams atgriez­ties.

Man no tā visa nebija nekā. Ja neatradīšu vēl astoņus džotus mācību maksai, man nebūs nevienas vietas, kurp es varētu doties.

Pati vienkāršākā iespēja būtu aizņemties naudu no draugiem, taču es pārāk augstu vērtēju savus nedaudzos draugus, lai riskētu tos pazau­dēt naudas dēļ. Mans tēvs mēdza sacīt: “Ir divi droši veidi, kā pazaudēt draugu, aizņemties naudu vai aizdot naudu.”

Turklāt es biju darījis visu, lai slēptu savu nabadzību no citu acīm. Lepnums ir muļķīga īpašība, toties varens spēks. Naudu es draugiem lūgtu tikai galējas bezizejas stāvoklī.

īsu brīdi apsvēru iespēju publiskā vietā nozagt kādam maku, bet tūlīt sapratu, ka tā nav prātīga doma. Ja mani pieķertu bāžam roku svešā kabatā, es netiktu cauri ar dunku pa galvu. Labākajā gadījumā mani iemestu cietumā un liktu stāties Dzelzs likuma priekšā. Ļaunā­kajā gadījumā es nonāktu uz ragiem un mani izslēgtu “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Es nedrīkstēju tā riskēt.

Man bija vajadzīgs gaelets kāds no bīstamajiem darboņiem, kuri aizdod naudu izmisumā nonākušiem cilvēkiem. Varbūt jūs esat dzir­dējuši, ka viņus dēvē romantiskākā vārdā par vara vanagiem, taču biežāk tiek lietots vārds “grašu rijēji” vai “devēji”. Lai kā viņus dēvētu, šie cilvēki ir visur. Grūtākais ir viņus atrast. Viņi darbojas diezgan slepeni, jo viņu nodarbošanās labākajā gadījumā robežojas ar likuma pārkāpšanu.

Tomēr dzīve Tarbeanā man šo to bija iemācījusi. Pavadīju dažas stundas noplukušos krodziņos Universitātes tuvumā, uzsākdams ne­jaušas sarunas, uzdodams nejaušus jautājumus. Pēc tam aizgāju uz lombardu ar nosaukumu “Greizais Penijs” un uzdevu dažus tiešākus jautājumus. Beidzot uzzināju, kurp man jādodas. Pāri upei uz Imri.