Vēja vārds

DIVDESMITĀ NODAĻA . asiņainas plaukstas sūrstošās dūrēs

AP PUSDIENLAIKU rati nogriezās uz cita ceļa, kas bija plats kā upe un noklāts ar oļiem. Sākumā pa to virzījās tikai nedaudzi gājēji un daži rati, taču pēc ilgās vienatnes man šķita, ka esmu nokļuvis liela bara vidū.

Mēs tuvojāmies pilsētai, un zemās mājiņas pamazām nomainīja lielākas veikalu ēkas un viesnīcas. Koku un dārzu vietā arvien biežāk stiepās sānielas, un pārdevēji ceļa malās tirgojās tieši no ratiem. Platai upei līdzīgo ceļu pieblīvēja un nosprostoja neskaitāmi vezumi, kājām­gājēji, rati un kulbas, un paretam kāds jātnieks uz zirga.

Visapkārt skanēja zirgu pakavi, cilvēku klaigas, gaiss oda pēc alus, sviedriem, atkritumiem un darvas. Prātoju, kas šī varētu būt par pilsētu un vai es tur esmu bijis, pirms… pirms…

Sakodu zobus un piespiedu sevi domāt par kaut ko citu.

- Esam gandrīz galā! cauri dimdoņai skaļi iesaucās Sets. Drīz ceļš ieveda tirgus laukumā. Ratu riteņi rībēja pār bruģakmeņiem kā tālīni pērkona dārdi. Balsis kaulējās un strīdējās. Kaut kur tālāk skaļi un spalgi raudāja bērns. Kādu laiku mēs nenoteikti braukājām apkārt, līdz Sets ieraudzīja tukšu vietu grāmatveikala priekšā.

Sets apturēja ratus, un, kamēr abi vīri atbīdīja no ceļa dažādus trau­cēkļus, es izlēcu ārā. Pēc bezvārdu vienošanās palīdzēju viņiem izcelt no ratu aizmugures kunkuļainos maisus un sakraut tos vienā malā.

Pusstundu vēlāk mēs sēdējām starp maisiem un atpūtāmies. Pacēlis plaukstu virs acīm, lai aizēnotu sauli, Sets jautāja: Ko tu šodien dari te pilsētā, puika?

- Man jādabū lautas stīgas, es atbildēju. Tikai tajā brīdī aptvēru, ka nezinu, kur ir mana tēva lauta. Izmisis lūkojos apkārt. Tā negulēja ratos, kur biju to atstājis, tā nebija atslieta pret sienu vai uzlikta uz ķirbju maisiem. Man sažņaudzās pakrūte, bet tad es ieraudzīju to guļam zem malā nomesta maisaudekla gabala. Piesteidzos klāt un sažņaudzu to drebošās rokās.

Vecais zemnieks pasmaidīja un pastiepa man pāris mazo, grumbu­ļaino ķirbīšu, ko bijām izkrāvuši no ratiem. Vai tava māte priecātos, ja tu pārnestu mājās dažus no skaistākajiem oranžajiem sviesta ķirb­jiem, kas audzēti šajā Eldas pusē?

- Nē, es nevaru… stostīdamies izdvesu un pūlējos padzīt no at­miņas jēlus, dubļos ieurbušos pirkstus un degošu matu smaku. Tas ir, es… jūs jau tāpat esat… Mana balss aprāvās, un, piespiedis lautu ciešāk pie krūtīm, es atkāpos dažus soļus atpakaļ.

Vīrietis uzmanīgāk palūkojās uz mani, it kā tikai nupat būtu mani ieraudzījis. Es piepeši aptvēru, cik noskrandis un izsalcis izskatos, un jutos ļoti neveikli. Krampjaini sažņaudzis lautas futrāli, kāpos vēl tā­lāk atpakaļ. Zemnieks nolaida rokas gar sāniem, un smaids viņa sejā apdzisa. Ak, zēn! viņš klusi sacīja.

Nolicis ķirbīšus atpakaļ, viņš atkal pagriezās pret mani un nopietni, bet laipni teica: Mēs ar Džeiku šeit tirgosimies apmēram līdz saules rietam. Ja līdz tam laikam tu būsi atradis to, ko meklē, vari braukt līdzi uz mūsu lauku mājām. Mums ar sievu šajos laikos labi noderētu kāds palīgs. Tu būsi laipni gaidīts. Vai ne, Džeik?

Arī Džeiks cieši lūkojās manī, un viņa krietnajā sejā bija lasāms žēlums. Protams, tēv! Māte pirms prombraukšanas tieši tā teica.

Vecais zemnieks joprojām nopietni skatījās uz mani. Šis ir Piejūras laukums, viņš teica, aplaizdams roku tuvējai apkārtnei. Mēs šeit būsim līdz tumsai, varbūt pat drusku ilgāk. Nāc atkal šurp, kaut vai tādēļ, lai kādu gabalu pabrauktu ratos. Viņa acīs jautās līdzcietīgas raizes. Vai tu mani dzirdi? Tu vari braukt kopā ar mums.

Es joprojām soli pa solim kāpos atpakaļ, pats nezinādams, kāpēc to daru. Sapratu tikai vienu: ja braukšu viņiem līdzi, man vajadzēs paskaidrot, vajadzēs atcerēties. Nē, tikai nevērt vaļā tās durvis…

- Nē. Nē, paldies! es izmocīju. Jūs ļoti palīdzējāt. Es tikšu galā. No mugurpuses mani pagrūda kāds vīrietis ādas priekšautā. Es apsvie­dos apkārt un metos bēgt.

Dzirdēju, ka viens no viņiem mani sauc, bet pūlis drīz apslāpēja jebkādus vārdus. Es skrēju, un mana sirds krūtīs bija smaga kā akmens.

* * *

Tarbeana ir pārāk liela, lai dienas laikā izietu tai cauri viena gala līdz otram. Pat tad, ja izdodas nenomaldīties un netērēt soļus līkumoto sānielu un aklo ieliņu mudžeklī.

Patiesībā tā bija pārmērīgi liela. Plaša un milzīga. Cilvēku jūras, namu biezokņi, ceļi plati kā upes. Tā oda pēc urīna, sviedriem, ogļu dūmiem un darvas. Ja mans prāts būtu vesels, es nekad turp nebūtu devies.

Kādā bridi es apmaldījos. Par agru vai par vēlu nogriezos kādā sānielā, tad mēģināju izkļūt no turienes pa šauru ceļu starp divām augstām mājām. Tas atgādināja eju cauri aizai un līkumoja kā upes izgrauzta atteka, meklējot tīrāku gultni. Atkritumi pacēlās augstu virs ēku sienām un aizpildīja spraugas starp mājām un durvju nišām. Pēc vairākiem pagriezieniem man nāsis iesitās sastāvējusies līķa smaka.

Nogriezos ap stūri un streipuļodams atbalstījos pret sienu, jo man cauri izšāvās apdullinošas sāpju šautras. Jutu, ka plecus man sagrābj rupjas rokas.

Atvēris acis, ieraudzīju gados vecāku zēnu. Viņš bija divreiz garāks par mani, un viņam bija tumši mati un mežonīgas acis. Viņa seja bija notriepta netīrumiem, tāpēc radās iespaids, ka viņam ir bārda, un tas piešķīra jaunajai sejai neparasti cietsirdīgu izteiksmi.

Divi citi zēni atrāva mani no sienas. Es iegaudojos, jo viens no tiem izgrieza man roku, un izdvesu: Nē!

- Man izskatās, ka viņš ir apmaldījies, Paik! teica zēns man labajā pusē. Zēns pa kreisi sāpīgi iebelza man ar elkoni pa galvu, un iela ap mani sašūpojās.

Paiks iesmējās.

- Es meklēju darbnīcu, es apdullis nomurmināju.

Paika seja slepkavīgi sašķiebās. Viņš sagrāba mani aiz pleciem. Vai es tev ko jautāju? viņš uzbrēca. Vai teicu, ka tu drīksti runāt? Viņš ar pieri ietriecās man sejā, un es sajutu asu krakstu, ko pavadīja sāpju sprādziens.

- Ei, Paik! Balss šķita skanam no nenosakāmas puses. Sveša kāja pagrūda manu lautas futrāli un apsvieda to otrādi. Ei, Paik, paska­ties uz šo te!

Paiks paskatījās lejup, un viņa skatiens sekoja dobjajam būkšķim, lautai plakaniski nokrītot zemē. Ko tu tur esi nozadzis, murmuli?

- Es to nenozagu.

Viens no zēniem, kas turēja manas rokas, iesmējās. Kā tad, tev to iedeva onkolis, lai tu to pārdod un nopērc zāles slimajai vecmāmiņai! -

Viņš vēlreiz iesmējās, bet es tikmēr mirkšķināju acis, cenzdamies atvairīt asaras.

Dzirdēju trīs klikšķus, atsprāgstot aizdares slēdžiem. Pēc tam atska­nēja nepārprotamais, skanīgais trinkšķis: zēni izņēma lautu no futrāļa.

-Tavai vecaimātei būs varen žēl, ka esi šito pazaudējis, murmuli! Paika balss skanēja klusi.

- Lai Tehlu mūs sagrauj! zēns man labajā pusē ieaurojās. Paik, vai tu apjēdz, cik šitāds maksā? Tas ir zelta vērts, Paik!

- Nevazā nelietīgi Tehlu vārdu! teica zēns pa kreisi.

- Ko?

- Tehlu drīkst piesaukt tikai ārkārtējā gadījumā, jo Tehlu redz un vērtē katru domu un darbu, zēns noskandēja.

- Lai Tehlu un viņa lielais, spožais penis čurā man taisni virsū, ja šī manta nav divdesmit talantu vērta! Tas nozīmē, ka no Diksena mēs dabūsim vismaz sešus! Vai tu vispār apjēdz, ko iespējams darīt ar tik lielu naudu?

-Ja nebeigsi tā izrunāties, tu ar to nevarēsi darīt neko. Tehlu mūs vēro, un viņš ir atriebīgs! otrā zēna balsī skanēja bijība un bailes.

- Atkal jau esi gulējis baznīcā, vai ne? Reliģija tev ķeras klāt tāpat kā man blusas!

- Es tevi sasiešu mezglā!

- Tava mamma ir lēta padauza!

- Beidz runāt par manu mammu, Lin!

- Padauza par dzelzs penijiem!

Beidzot es biju izmirkšķinājis acīs sakāpušās asaras un ieraudzīju Paiku, kas tupēja ieliņas vidū. Viņu, šķiet, ļoti interesēja mana lauta. Mana skaistā lauta! Viņš to grozīja savās netīrajās rokās, un acīs viņam blāvoja sapņains skatiens. Cauri baiļu un sāpju miglai manī lēni ieplūda šausmas.

Klausoties, kā abas balsis aiz manis kļūst arvien skaļākas, es jutu, ka mani pārņem svelošas dusmas. Es viscaur saspringu. Zināju, ka kautiņā nespētu viņus pieveikt, bet, ja izdotos paķert lautu un pazust pūlī, varētu aizbēgt no viņiem un atkal būt drošībā.

- …un šī tik maukojās tālāk. Bet tagad viņa dabū tikai puspeniju par reizi. Tāpēc jau tev ir tik stulba galva! Labi vēl, ka neesi galīgi apdauzīts. Kāds brīnums, ja tev tik ļoti līp tā tava reliģija! pirmais zēns uzvaroši nobeidza.

Labā puse man bija saspringta kā spīlēs. Arī es saspringu un gata­vojos lēcienam.

- Šā vai tā, paldies par brīdinājumu! Esmu dzirdējis, ka Tehlu lab­prāt slēpjoties aiz zirga sūdu čupām un…

Piepeši abas manas rokas kļuva brīvas, jo viens zēns iegrūda otru sienā. Es aizskrēju trīs soļus līdz Paikam, sagrābu lautu aiz gala un spēcīgi rāvu uz savu pusi.

Tomēr Paiks izrādījās ašāks, nekā biju cerējis, bet varbūt viņš vien­kārši bija stiprāks. Es nespēju izraut viņam lautu. Pats palikdams uz vietas, uzrāvu Paiku kājās.

Izmisums un dusmas plēsa mani pušu. Palaidu lautu vaļā un uzklupu Paikam. Satracināts plēsu viņa seju un kaklu, taču viņš bija ielu kautiņos pārāk rūdīts, lai ļautu sev nodarīt kaut ko nopietnu. Ar nagu izplēsu viņa sejā asiņainu vagu no auss līdz pat zodam. Tad viņš ar visu spēku gāzās man virsū un grūda, līdz es atsitos pret sienu.

Mana galva triecās pret ķieģeli, un es būtu pakritis, ja Paiks nebūtu spiedis mani pussagruvušajā mūrī. Pūlējos atgūt elpu un tikai tad attapos, ka visu laiku esmu skaļi kliedzis.

Viņš oda pēc sastāvējušiem sviedriem un vecas eļļas. Pienaglojis rokas man pie sāniem, viņš grūda mani arvien dziļāk sienā. Es neskaidri apjautu, ka viņš ir nometis zemē manu lautu.

Vēlreiz ieelsojos, cenzdamies atgūt elpu, un akli kārpījos, atkal atsizdams galvu pret sienu. Jutu seju piespiežamies viņam pie pleca un ar pilnu sparu iekodos tajā. Jutu, kā man starp zobiem plīst viņa āda, un sajutu asiņu garšu.

Paiks iebrēcās un atrāvās nost. Ievilku elpu un saviebos, juzdams krūtīs asas sāpes.

Pirms paguvu pakustēties vai kaut ko izdomāt, Paiks mani sagrāba no jauna. Viņš trieca mani pret sienu vienreiz, otrreiz. Mana galva mētājās turp un atpakaļ, atraujoties no sienas. Tad viņš saķēra mani aiz rīkles, apgrieza apkārt un nogrūda zemē.

Tajā brīdī es izdzirdēju troksni un viss šķita apstājamies.

* * *

Pēc mūsu trupas nogalināšanas palaikam bija brīži, kad es sapnī redzēju vecākus, viņi bija dzīvi un dziedāja. Sapnī viņu nāve bija bijusi kļūda, pārpratums, jaunas lugas mēģinājums. Un īsu bridi es jutos atbrīvojies no smagās bēdu nastas, kas mani pastāvīgi spieda pie zemes. Apskāvu viņus, un mēs visi kopā smējāmies par manām muļ­ķīgajām raizēm. Es dziedāju kopā ar viņiem, un neilgu laiku viss bija brīnišķīgi. Brīnišķīgi.

Bet katru reizi es pamodos viens tumsā pie meža dīķa. Pamodos ar jautājumu: ko es te daru? Kur ir mani vecāki?

Tad visu atcerējos un atmiņas no jauna atplēsa mokošo brūci. Mani vecāki bija miruši, un es jutos drausmīgi viens. Un lielais smagums, kas īsu bridi bija pazudis, atkal spieda mani ar visu svaru vēl briesmīgāk nekā iepriekš, jo es tam nebiju gatavs. Tad es gulēju uz muguras un skatījos tumsā, krūtis man sāpēja, elpa strēga kaklā, un es zināju, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk.

Kad Paiks nosvieda mani zemē, mans ķermenis jau bija tik nejutīgs, ka es gandrīz nemanīju, ka zem manis krakstot saplok tēva lauta. Skaņa, ko tā izdvesa, bija kā mirstošs sapnis, un man krūtis atgriezās trulā smeldze, kas aizžņaudza elpu.

Paskatījies apkārt, es ieraudzīju Paiku, kas smagi elsoja, sakampis savu plecu. Viens no zēniem tupēja otram uz krūtīm. Viņi vairs necī­nījās, bet apstulbuši skatījās uz manu pusi.

Es truli raudzījos uz savām plaukstām, kam no koka šķēpeļu uzplēs­tajām vietām sūcās asinis.

- Tas sīkais riebeklis man iekoda! Paiks klusi teica, it kā īsti ne­spētu ticēt notikušajam.

- Vācies nost no manis! uz muguras gulošais zēns izgrūda.

- Es tev teicu, ka tā nedrīkst izrunāties. Redzi nu, kas notika!

Paika seja sašķiebās, un viņš pietvīka zilgani sarkans. Iekoda!

Man! viņš iekliedzās un tēmēja kājas spērienu pret manu galvu.

Centos izvairīties, nenodarot lautai vēl lielāku kaitējumu. Paika spēriens trāpīja man pa nierēm, un es atkal uzkritu uz instrumenta, sadragādams to vēl vairāk.

- Redzi, kas notiek, ja zaimo Tehlu vārdu?

- Turi muti par savu Tehlu! Kāp nost no manis un savāc to krāmu! Varbūt Diksenam tas vēl noderēs.

- Re, ko tu izdarīji! Paiks nemitējās aurot, stāvēdams virs manis. Spēriens ķēra man sānus un apsvieda mani gandrīz otrādi. Acu priekšā sāka biezēt tumsa. Tas mani gandrīz iepriecināja, jo attālināja no realitātes. Tomēr dziļākās sāpes joprojām neskartas dega krūtis. Savilku asiņainās plaukstas sūrstošās dūrēs.

- Šitie bumbuļi vēl izskatās kārtībā. Tie ir no sudraba, un mēs noteikti par tiem kaut ko dabūsim.

Paiks vēlreiz atvēzēja kāju. Mēģināju to atvairīt, bet manas rokas tikai nevarīgi noraustījās, un Paiks man iespēra pa vēderu.

- Ņem to ašāk ciet!

- Paik, Paik!

Paiks vēlreiz iespēra man pa vēderu, un mans māgas saturs nevarīgi izlija uz bruģakmeņiem.

- Ei, stāviet! Pilsētas sardze! atskanēja cita, vēl nedzirdēta balss. Mirkli iestājās klusums, tad kaut kas nočabēja un aizdipēja bēgoši soļi. Pēc brīža tiem pakaļ aizdunēja smagi zābaki, un troksnis pagaisa tālumā.

Atceros vienīgi sāpes krūtīs. Mani ieskāva nakts.

* * *

No tumsas mani izpurināja svešas rokas, kas grieza uz āru manas kabatas. Nesekmīgi pūlējos atvērt acis.

Dzirdēju balsi, kas īdzīgi rūca pie sevis: Un tas ir viss, ko es dabūju par tavas dzīvības glābšanu? Vara graši un pāris šimu? Lai nopirktu dzeramo vienam vakaram? Nevērtīgais nīkulis! Runātājs dobji noklepojās, un man uzplūda izdzerta alkohola smaka. Bet brēci gan kā aizkauts! Ja es nebūtu noturējis to par meitenes balsi, neparko nebūtu skrējis tik tālu palīgā.

Es mēģināju kaut ko sacīt, bet no krūtīm man izlauzās tikai kluss vaids.

- A, tu esi dzīvs! Tas jau kaut ko nozīmē. Dzirdēju, kā viņš nosēk­damies pieceļas, un zābaki smagi aizdunēja projām. Iestājās klusums.

Pēc kāda laika es jutu, ka spēju atvērt acis. Redzes tēli bija miglaini un neskaidri, un deguns šķita izaudzis lielāks par galvu. Es to uzmanīgi pataustīju. Tas bija lauzts. Atcerēdamies, ko man bija mācījis Bens, piespiedu degunam katrā pusē plaukstu un ar asu kustību ievilku to atpakaļ vietā. Sakodu zobus, apspiezdams sāpju kliedzienu, un acis man pieplūda asarām.

Samirkšķinājis plakstus, aizdzinu tās projām un atvieglots pārlie­cinājos, ka redzu ielu skaidri, bez sāpīgās miglas, kas pirms brīža bija aizsegusi skatienu. Mana mazā maišeļa saturs gulēja blakus zemē: auklas kamoliņš, mazais, neasais nazis, “Retorika un loģika” un atli­kums no maizes gabala, ko man bija iedevis zemnieks. Šķita, ka tas noticis pirms ļoti ilgi laika.

Zemnieks. Iedomājos par Setu un Džeiku. Svaiga maize un sviests. Dziesmas, braucot ratos. Viņu piedāvātā drošā pajumte, jaunas mājas…

Pēkšņās atmiņas pārtrauca pēkšņa, šķebinoša panika. Pārlaidu ska­tienu ielai, un no straujās kustības man iesāpējās galva. Ar rokām pārvandlju atkritumus un atradu tajos baisi pazīstamas koka atlūzas. Mēmi lūkojos tajās un nejutu, ka apkārtne palēnām satumst. Pametu skatienu uz šauro debess strēli virs galvas un redzēju, ka tā kļūst krēslaini violeta.

Cik vēls varēja būt? Es steigšus savācu savas mantas, vissaudzigāk rīkodamies ar Bena grāmatu, un klibodams devos turp, kur cerēju atrast Piejūras laukumu.

* * *

Debesis bija jau gluži satumsušas, kad atradu meklēto tirgus lau­kumu. Nedaudzie pircēji gausi klaiņoja starp atlikušajiem ratiem. Ne­ziņā kliboju pa laukumu no vienas malas uz otru, izmisīgi meklēdams veco zemnieku, kurš bija paņēmis mani savos ratos. Mans apdullu­šais skatiens nevarīgi meklēja kādu no neglītajiem, grumbuļainajiem sviesta ķirbjiem.

Kad beidzot atradu grāmatveikalu, pie kura Sets bija nolicis ratus, es smagi elsoju un tikko turējos kājās. Ne Sets, ne viņa rati nekur nebija redzami. Apsēdos tukšajā vietā, no kuras viņš bija aizbraucis, un sajutu daudzu ievainojumu sāpes, ko iepriekš biju piespiedies neievērot.

Citu pēc cita tos aptaustīju. Man sāpēja vairākas ribas, bet es neva­rēju pateikt, vai tās ir lauztas vai cietuši tikai skrimšļi. Kad straujāk sakustināju galvu, tā reiba un metās nelabi, droši vien biju dabūjis smadzeņu satricinājumu. Man bija lauzts deguns un tik daudz zilumu un ievainojumu, ka nespēju tos saskaitīt. Turklāt es biju izsalcis.

Tā kā izsalkums bija vienīgais, kam es tobrīd varēju stāties pretī, es izvilku un apēdu atlikušo maizes gabalu. Ar to nebija diezgan, tomēr tas bija labāk nekā nekas. Padzēros no zirgu siles un lielajās slāpēs nebēdāju, ka ūdens ir sastāvējies un skābens.

Domāju par promiešanu, taču pašreizējā stāvokli man līdz ārpilsētas ceļam vajadzētu iet vairākas stundas. Turklāt nekas mani tur negaidīja tikai daudzas jūdzes apstrādātu tīrumu ceļa malās. Tur nebija koku, kas sargātu no vēja. Nebija iekuru ugunskuram. Nebija trušu, ko ķert cilpās. Nebija rokamu un ēdamu sakņu. Nebija mīkstas viršu guļvietas.

Mana māga aiz izsalkuma rāvās čokurā. Šeit es vismaz jutu no tālienes vēdījam ceptu cāļu smaržu. Citkārt labprāt būtu devies smar­žas virzienā, taču man reiba galva un sāpēja ribas. Varbūt rīt kāds iedos man kaut ko ēdamu. Pašlaik biju pārlieku noguris. Gribēju tikai un vienīgi gulēt.

Bruģakmeņi pamazām zaudēja pēdējo saules siltumu, un vējš pie­ņēmās spēkā. Slēpdamies no tā, patvēros grāmatveikala durvju nišā. Kad biju gandrīz aizmidzis, veikala īpašnieks atvēra durvis un iespēra man ar kāju, pavēlēdams vākties projām, citādi izsaukšot sardzi. Cik ātri spēdams, es aizkliboju projām.

Pēc tam atradu šķērsielā vairākas tukšas kastes. Noguruma un sāpju mocīts, saritinājos aiz tām, aizvēru acis un centos neatcerēties, ko nozīmē gulēt paēdušam siltumā, starp cilvēkiem, kuri tevi mīl.

Tā pagāja mana pirmā nakts Tarbeanā vietā, kurā es pavadīju gandrīz trīs gadus.