Vēja vārds

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA . pirksti un stīgas

ILGU LAIKU es eksistēju gluži kā mehāniska lelle, kas bez domāšanas izpilda visas vajadzīgās darbības, un mana vienīgā rūpe bija palikt dzīvam.

Apēdu otro, pēc tam trešo cilpā noķerto trusi. Atradu laukumiņu ar meža zemenēm. Raku no zemes dažādas saknes. Ceturtās dienas beigās man bija viss, kas nepieciešams izdzīvošanai: akmeņiem noro­bežota ugunskura vieta un patvērums lautai. Biju pat savācis kaut kādus ēdamā krājumus, ar ko varētu iztikt ārkārtējas nepieciešamības apstākļos.

Man piederēja vēl kaut kas, kaut ari man to nemaz nevajadzēja: tas bija laiks. Kad biju parūpējies par tūlītējām vajadzībām, aptvēru, ka man nav ko darīt. Šķiet, tas bija brīdis, kad manī sāka palēnām mosties kāda niecīga prāta daļiņa.

Saprotiet mani pareizi: es nebiju es pats. Visādā ziņā es nebiju tas cilvēks, kas vēl pirms pāris dienkopām bija ceļojis pa šīs pasaules takām. Visu darāmo es veicu mehāniski, veltījot domas tikai konkrē­tajam darbam un nepieļaujot nekādu vietu atmiņām.

Ar katru nākamo dienu es kļuvu vājāks un skrandaināks. Gulēju gan lietū, gan saulē, gan mīkstā zālē, gan uz slapjas zemes un asiem akmeņiem un darīju visu ar tādu vienaldzību, kādu spēj izraisīt tikai ļoti dziļas bēdas. Apkārtni ievēroju vienīgi lietus dēļ, jo lietū es neva­rēju spēlēt lautu, un tas mani sāpināja.

Protams, es spēlēju. Tas bija mans mierinājums.

Pirmā mēneša beigās tulznas uz maniem pirkstiem bija kļuvušas cietas kā akmens un es spēju spēlēt daudz stundu no vietas. Neskai­tāmas reizes atkārtoju visas dziesmas, ko atcerējos no galvas. Pēc tam spēlēju pusaizmirstās dziesmas un kā mācēdams aizpildīju aizmirstās vietas.

Beidzot es spēju spēlēt no pamošanās brīža līdz vakara miegam. Pārstāju spēlēt zināmās dziesmas un sāku izgudrot jaunas. Dziesmas sacerējis es biju jau agrāk; palaikam biju ar dažiem pantiem pat papil­dinājis tēva dziesmas. Bet tagad es tām veltīju nedalītu uzmanību. Dažas no šīm dziesmām ir nākušas man līdzi līdz pat šai dienai.

Drīz pēc tam es sāku spēlēt… kā lai to aprakstu?

Sāku spēlēt nevis dziesmas, bet kaut ko citu. Kad saule silda zāli, kad spirdzina vēja pūsma, cilvēkā mostas zināmas izjūtas. Es spēlēju tik ilgi, līdz šīs izjūtas ieguva atbilstošu skanējumu. Spēlēju, līdz tās skanēja kā “Silta zāle” un “Spirgta vēsma”.

Es spēlēju tikai pats sev, bet biju nesaudzīgs klausītājs. Atceros, kā pavadīju gandrīz trīs dienas, cenzdamies notvert melodiju “Koka lapai vējā”.

Otrā mēneša beigās es spēju pārvērst skaņās it visu sev apkārt, un tas bija gandrīz tikpat viegli kā to redzēt un just: “Saule pazūd mākoņos”, “Putns veldzē slāpes”, “Rasas lāses papardēs”.

Apmēram trešā mēneša vidū es pārtraucu lūkoties ārpus sevis un sāku meklēt melodijas pats sevī. Iemācījos spēlēt “Braucienu ratos ar Benu”, “Dziesmas ar tēvu pie ugunskura”, “Šandi deju vērojot”, “Lapu smalcināšanu jaukā laikā”, “Mātes smaidu”…

Lieki piebilst, ka spēlēt to visu bija sāpīgi, taču šīs sāpes bija līdzī­gas nepieradušu pirkstu sāpēm, strinkšķinot lautas stigas. Es pacietu asiņošanu un cerēju, ka ievainojumi drīz aprepēs.

Kad vasara tuvojās beigām, viena stīga pārtrūka, un es to vairs nespēju salabot. Lielāko dienas daļu pavadīju mēmā sastingumā, ne­saprazdams, ko darīt. Mans prāts joprojām bija truls un pa lielākai daļai aizmidzis. Mēģināju sakopot miglainās paliekas no savas agrākās attapības, lai tiktu galā ar jauno stāvokli. Sapratis, ka nevaru nedz pagatavot, nedz dabūt jaunu stīgu, apsēdos un sāku mācīties spēlēt ar sešām stīgām.

Pēc vienas dienkopas es ar sešām stīgām spēlēju gandrīz tikpat labi, kā agrāk biju spēlējis ar septiņām. Pēc trijām dienkopām es mēģināju spēlēt “Gaidot, kad pārstās līt”, bet tad pārtrūka otra stiga.

Šoreiz es nevilcinājos: noņēmu nederīgo stīgu un sāku mācīties no jauna.

Kad biju nospēlējis līdz vidum “Ražas vākšanu”, pārtrūka trešā stīga. Pēc daudzu stundu pūliņiem es sapratu, ka trīs stīgas ir pārāk liels zaudējums. Tad ieliku saplīsušajā audekla maisā savu mazo, trulo nazi, atlikušo auklas kamoliņu un Bena grāmatu. Uzliku plecā tēva lautu un devos projām.

Mēģināju dungot “Sniegu uz vēlīnām rudens lapām”, “Tulznainos pirkstus” un “Lautu ar četrām stīgām”, tomēr tas bija pavisam citādi nekā spēlēt šīs melodijas uz instrumenta.

Biju iecerējis atrast kādu no lielajiem ceļiem un doties pa to uz tuvāko pilsētu. Man nebija ne jausmas, cik tālu ir ceļš un cik tālu ir tuvākā pilsēta, kādā virzienā tos varētu meklēt un kādi varētu būt to nosaukumi. Zināju, ka atrodos kaut kur Kopvalstības dienvidu daļā, taču lielāka skaidrība par atrašanās vietu bija aprakta neizdibināmā zemapziņas dziļumā, sajaukusies ar citām atmiņām, kuras es negri­bēju celt gaismā.

Laika apstākļi man palīdzēja pieņemt lēmumu. Vēsais rudens bija sācis pārtapt ziemīgā saltumā. Zināju, ka vairāk siltuma varētu būt dienvidu virzienā. Tā kā labāka plāna man nebija, pagriezos tā, lai saule spīdētu man uz kreisā pleca, un centos noiet pēc iespējas lielāku attālumu.

Nākamā dienkopa bija grūts pārbaudījums. Mazie pārtikas krājumi, ko biju paņēmis līdzi, drīz beidzās, un, kad mocīja izsalkums, man vajadzēja meklēt ēdamo. Vairākas dienas neizdevās atrast ūdeni, bet, kad to atradu, man nebija trauka, kurā varētu paņemt to līdzi. Šaurais ratu ceļš savienojās ar lielāku ceļu, un tas savukārt aizveda līdz vēl lielākam ceļam. Kurpes berza, kājas sāpīgi sūrstēja. Dažas naktis bija mokoši aukstas.

Palaikam ceļā gadījās viesnīcas, taču tās es apgāju ar lielu līkumu un tikai reizēm pielavījos tuvāk, lai slepus padzertos no zirgu siles. Pagāju garām arī dažiem maziem ciemiem, bet man vajadzēja lielāku apdzīvotu vietu. Zemniekiem lautu stīgas nav vajadzīgas.

Pirmajā laikā, dzirdēdams tuvojamies ratus vai zirga pakavu troksni, es steidzos aizklibot ceļa malā un paslēpties. Kopš vakara, kad bojā gāja mani vecāki, es nebiju sarunājies ne ar vienu dzīvu būtni un drīzāk biju meža dzīvnieks, nevis divpadsmit gadus vecs zēns. Tomēr ceļš pama­zām kļuva arvien platāks, braucēju saradās arvien vairāk, un es jutu, ka slēpšanās paņem vairāk laika nekā iešana. Beidzot sasparojos soļot taisni pa ceļu, neievērojot pārējos braucējus, un jutu lielu atvieglojumu, redzēdams, ka arī viņi man nepievērš gandrīz nekādu uzmanību.

Kādu rītu pēc nepilnas stundas gājiena dzirdēju, ka no muguras man tuvojas rati. Ceļš bija pietiekami plats, lai divi pajūgi viegli tiktu viens otram garām, tomēr es atkāpos sānis ceļmalas zālē.

- Ei, puika! aiz muguras atskanēja rupja vīrieša balss. Es nepa­griezos turp. Klausies, puika!

Neskatīdamies atpakaļ, es pagāju vēl tālāk nost no ceļa. Raudzījos tikai zālē zem savām kājām.

Rati lēnām piebrauca man blakus. Balss iedārdējās divkāršā ska­ļumā: Puika! Puika!

Pacēlis skatienu, es ieraudzīju vecu vīru ar izvagotu seju. Viņš bija samiedzis acis pret sauli. Viņam varēja dot tiklab četrdesmit, kā sep­tiņdesmit gadu. Blakus viņam ratos sēdēja plecīgs necila izskata jauns cilvēks. Spriedu, ka viņi varētu būt tēvs un dēls.

- Kurls esi, puika, vai? “Kurls” izklausījās drīzāk kā “kurlis”.

Es papurināju galvu.

- Tad laikam mēms?

Es vēlreiz papurināju galvu. Nē. Runāt ar svešu cilvēku šķita ļoti savādi. Pēc ilgās klusēšanas mana balss izklausījās dīvaina, asa un ieplaisājusi.

Viņš šķībi paskatījās uz mani. Tu ej uz pilsētu?

Pamāju ar galvu, jo negribēju vēl kaut ko sacīt.

- Tad kāp iekšā! Braucējs pamāja uz ratu aizmuguri. Manam Semam tāds sīks knēvelis nav nekāds smagums! Viņš paplikšķināja mūlim pa muguru.

Piekrist bija vieglāk nekā bēgt projām. Turklāt tulznainās pēdas piesvīdušajās kurpēs sāpīgi sūrstēja. Piegāju tuvāk un ietrausos vaļējo ratu aizmugurē, ieceldams līdzi lautu. Trīs ceturtdaļas no ratu aiz­mugures aizpildīja lieli rupja auduma maisi. No kāda vaļēja maisa bija izkrituši daži apaļi, grumbuļaini ķirbīši, kas bezmērķīgi ripoja pa ratu grīdu.

Vecais vīrs saraustīja grožus. Nūū! Mūlis negribīgi turpināja ceļu. Es pacēlu dažus nokritušos ķirbīšus un iemetu neaizsietajā maisā. Vecais zemnieks pār plecu man uzsmaidīja. Paldies, zēn! Mani sauc

Sets, un šis ir Džeiks. Labāk apsēdies, citādi gadīsies dziļāka gramba, un tu būsi gar zemi! Es apmetos uz viena no maisiem, sasprindzis bez īpaša iemesla, un sēdēju, nezinādams, ko gaidīt.

Vecais zemnieks iedeva grožus dēlam un no maisa, kas bija nolikts starp abiem braucējiem, izvilka lielu, brūnu maizes klaipu. Nevērīgi nolauzis lielu gabalu, viņš uzzieda tam biezu sviesta kārtu un pastiepa to man.

No šis nevērīgās laipnības man iesmeldzās sirds. Bija pagājis pus­gads, kopš es pēdējo reizi ēdu maizi. Rieciens bija mīksts un silts, un sviests garšoja brīnišķi. Es pataupīju gabalu vēlākam brīdim un paslēpu to savā audekla maisā.

Kad stundas ceturksni bijām braukuši klusēdami, vecais vīrs pagrie­zās atpakaļ. Vai tu proti to spēlēt, zēn? Viņš norādīja uz futrālī ielikto lautu.

Piespiedu instrumentu ciešāk pie krūtīm. Tā ir sabojāta.

- Ā! vīrietis vīlies novilka. Nodomāju, ka viņš liks man kāpt ārā, bet viņš tikai pasmaidīja un pamāja savam blakussēdētājam. Nu tad atliek mums pašiem izklaidēt tevi!

Viņš sāka dziedāt “Skārdnieku bodnieku”, dzērāju dziesmu, kas ir senāka par Dievu. Pēc brīža pievienojās arī dēls, un skarbo balsu vienkāršā saskaņa iesvēla man krūtīs smeldzošu sāpi: es atcerējos citus ratus, citādas dziesmas, pa pusei aizmirstas mājas.