Rīta zvaigzne

6. UPURI

Samiedzis acis lūkojos debesis, kur virs Holidejas galvas pār Atikas dvīņu smailēm izveidojas zaigojošs aizsargvairogs, kas norobežo mūs no mākoņiem un debesīm virs tiem. Vairoga ģenerators būs bijis tālāk, nekā sniedzas elektromagnētiskā pulsa sprādziena iedarbība. Caur to palīgi nevarēs ierasties.

„Trig! Nāc atpakaļ!” sauc Holideja, kad viņš izlicis uz tilta pēdējo

mīnu.

Ziemas rītu caururbj viens vienīgs šāviens. Trausls un salts tas atbalsojas gaisā. Tam seko citi. Blikš! B/īki! Blīkš! Ap viņu pašķīst sniegs. Trigs skrien atpakaļ, un Holideja atbalstās pret sienu, lai brāli piesegtu; viņas ierocis sitas pret plecu. Piepūlē ceļos sēdus. Kad mēģinu spilgtajā saulē koncentrēt skatienu, sāp acis. Manā priekšā pašķīst betons. Šķēpeles saskrāpē seju. Bailēs drebēdams, pieliecos. Šakāļa vīri atraduši rezerves ieročus.

Pabāžu galvu vēlreiz. Caur samiegtiem plakstiņiem redzu, ka Trigs piespiests pie sienas pusceļā līdz mums un ievilkts apšaudē ar gāzes šaujamieročiem bruņotu pelēko vienību. Karavīri tuvojas caur cietokšņa sprādzienizturīgajām durvīm, kas tilta galā nu ir plaši atvērtas. Divi krīt. Vēl divi nostājas netālu no tuva rādiusa kājnieku mīnas un izgaist dūmu mutulī, kad Trigs to sašauj pie viņu kājām. ī lol ideja nogāž vēl vienu brīdī, kad Trigs, no ložu kārtas ievainots plecā, klupdams

atgriežas savā aizsegā. Viņš ietriec stimulantu šļirci sev augšstilbā un ir gatavs turpināt kauju. Kāda lode sašķaida betonu man degungalā un atlēkdama ar gaļīgu troksni ietriecas Holidejai ribās tieši zem paduses, kur bruņas ir vājākas.

Viņa pakrīt. Lodes piespiež mani noliekties viņai līdzās. Pār mūsu galvām līst betona šķembas. Viņa izspļauj asinis un elpo ar mikliem, gļotainiem sēcieniem.

„Iestrēga plaušās,” viņa noelšas un no kājas somas neveikli izvelk stimulantu. Ja savienojumi viņas bruņās nebūtu pārcepināti, medikaments tiktu injicēts automātiski. Tagad Holidejai nākas atlauzt iepakojumu un ievadīt dozu pašrocīgi. Palīdzu, izvilkdams vienu no mikrošļir-cēm, un injicēju to viņai kaklā. Kad narkotikas ieplūst asinsritē, viņas acu zīlītes ieplešas, elpa izlīdzinās. Viktra man blakus guļ aizvērtām acīm.

Šaušana mitējas. Uzmanīgi pabāžu galvu. Apmēram sešdesmit metrus no mums Šakāļa pelēkie slēpjas aiz betona sienas un kolonnām aiz tilta. Trigs pārlādē savu ieroci. Vienīgo skaņu rada vējš. Kaut kas nav lāgā. Bīdamies klusuma, nopētu debesis. Tuvojas Zelts. Jūtu to kaujas pulsā.

„Trig!” es kliedzu, līdz augums sāk drebēt. „Bēdz!”

Holideja redz manu sejas izteiksmi. Viņa ar pūlēm pieceļas un sāpēs noelšas, kad Trigs pamet savu aizsegu un, zābakiem slīdot uz apledojušā tilta, skrien mūsu virzienā. Viņš nokrīt, bet tad pieceļas kājās, šausmu pārņemts, cenšas mūs sasniegt. Pārvēlu. Viņam aiz muguras pa cietokšņa durvīm izskrien Aja au Grimma, garām pelēkajiem, garām obsidiāniem, kas uzglūn no ēnām. Viņa ir ģērbusies savā melnajā formastērpa žaketē. Ar savām garajām kājām viņa tūlīt panāk Trigu. Tas ir viens no skumjākajiem skatiem, ko esmu redzējis.

Izšauju no savas pistoles. Holideja izšauj aptveri tukšu. Mēs trāpām tikai gaisam. Aja sper soli sānis, pagriežas un, kad Trigs ir desmit soļus no mums, uzdur viņu caur krūtīm uz savas slātes. No krūšu kaula izspiežas slapjš, mirdzošs metāls. Viņa acis šokā ieplešas. Pār lūpām izlaužas kluss vaids. Tad, pacelts gaisā, Trigs kliedz. Viņš ir uzdurts uz Ajas slātes kā bezpalīdzīga dīķmalas varde, ko pārsteidzis kāda zēna pašdarināts šķēps.

„Trig...” nočukst Holideja.

Vilkdams laukā slāti, klūpu Ajas virzienā, bet, kad pelēko raidītās lodes šķaida betonu ap mums, Holideja parauj mani atpakaļ aiz sienas. Viņas asinis kausē sniegu. „Neesi stulbenis!” viņa nikni dveš, ar pēdējiem spēkiem novilkdama mani zemē sev līdzās. „Mēs nevaram viņam palīdzēt.”

„Viņš ir tavs brālis!”

„ Viņš nav misija. Tu esi!”

„Derov!” no tilta sauc Aja. Bāliem un klusiem vaibstiem Holideja lūkojas pār sienas malu uz Aju un savu brāli. Bruņiniece tur Trigu uz slātes ar vienu roku. Viņš lokās, uzdurts uz asmens. Slīd tuvāk zobena rokturim. „Manu labo cilvēk, laiks, kad varēji slēpties aiz citu mugurām, ir galā. Nāc laukā!”

„Nemaz nemēģini,” murmina Holideja.

„Nāc laukā!” uzsauc Aja. Viņa nometTrigu no asmens pār tilta malu. Viņš krīt divsimt metrus, līdz augums sašķīst pret granīta klintsradzi.

Holideja izdveš slimīgu, smokošu skaņu. Viņa paceļ savu tukšo ieroci un nospiež gaili Ajas virzienā kādu duci reižu. Aja pieliecas, pirms ir aptvērusi, ka Holidejas ierocim beigusies munīcija. Parauju Holideju lejā brīdī, kad viņas krūtīs tēmēta snaipera lode ietriecas viņas ierocī, sašķaida to gabalos un izrauj no rokas, salaužot pirkstu. Drebēdami sēžam, muguras piespieduši pie betona, un starp mums bezsamaņā guļ Viktra.

„Piedodiet!” izspiežu. Viņa mani nedzird. Viņas rokas dreb spēcīgāk nekā manējās. Svešādo skatienu neaizmiglo asaras. No savilktās sejas atkāpies viss sārtums.

„Viņi atnāks,” Holideja saka pēc klusa brīža. Viņas skatiens seko zaļajiem dūmiem. „Viņiem jāatnāk.” No apģērba un mutes kaktiņa sūcas asinis, kas sasalst pusceļā uz kakla. Holideja satver zābakā iebāztā naža spalu un mēģina piecelties, tomēr viņas ķermenis ir padevies. Elpa mitra un bieza, tā ož pēc vara. „Viņi atnāks.”

„Kāds ir plāns?” jautāju viņai. Holideja aizver acis. Es viņu sakratu. „Kā viņi nāks?”

Viņa pamet ar zodu uz nolaišanās platformas malu. „Klausies.”

„Derov! ’ vēju pārkliedz Kasija balss. Viņš ir piebiedrojies Ajai. „Derov no Likosas, nāc laukā!” Viņa skanīgā balss nepiedien šim mirklim. Pārāk karaliska un augsta, to nav skārušas bēdas, kas aprijušas mūs. Izslauku no acīm asaras. „Tev jāizlemj, kas galu galā būsi, Derov. Vai nāksi ārā kā vīrs? Vai mums jāizsvēpē tevi kā žurku no alas?”

Mani sagrābj dusmas, bet es negribu celties. Reiz es būtu to darījis — kad nēsāju zelta bruņas un domāju, ka izsliešos pār Ēo slepkavu un atklāšu, kas esmu, kamēr degs viņa pilsētas un kritis viņa kasta. Tomēr man šo bruņu vairs nav. Pļāvēja masku ir saēdušas šaubas un tumsa. Es esmu tikai zēns, drebu, raujos čokurā un slēpjos no sava ienaidnieka, jo zinu, kāda ir neveiksmes cena, un man ir tik ļoti bail.

Bet es neļaušu tiem sevi sagrābt. Es nebūšu viņu upuris un neļaušu Viktrai atkal nonākt viņu nagos.

„Piekāst visu!" saku. Pagrābju Holideju aiz apkakles un Viktru aiz rokas, piepūlē mirdzošam acīm, saules atspīduma sniegā apžilbināts, nejutīgu seju, no visa spēka velku viņas no mūsu paslēptuves līdz nosēšanās platformas malai, kur gaudo vējš.

Mani ienaidnieki klusē.

Tas tik ir skats — streipuļojošs, melns stāvs, kurš velk savus draugus, iegrimušas acis, veca, bada nomocīta dēmona seja, bārdains un izsmiekla vērts — tas noteikti ir nožēlojami. Divdesmit metrus man aiz muguras abi olimpiskie bruņinieki cēli stāv uz tilta vietā, kur tas savienots ar nosēšanās laukumu, un viņiem aiz muguras ierindā vairāk nekā piecdesmit pelēko un obsidiānu, kas iznākuši pa cietokšņa durvīm. No Ajas sudraba slātes pil asinis. Tomēr tā nav viņas slāte. Tā pieder Lor-narn — viņa to paņēma no skolotāja līķa. Mitrajās čībās raustās mani kāju pirksti.

Plašā kalnu cietokšņa priekšā viņu vīri šķiet tik sīciņi. Viņu metāla šaujamieroči tik nožēlojami un prasti. Paraugos pa labi lejup no tilta. Vairāku kilometru attālumā no tālas kalnu virsotnes, ko neaizsniedza elektromagnētiskā pulsa lādiņš, paceļas karavīru transporta kuģis. Viņi mums tuvojas caur zemu mākoņu kārtu. Tiem seko ločSpārns.

„Derov!” man uzsauc Kasijs, kamēr abi ar Aju no tilta uzkāpj uz platformas. „Tu nevari aizbēgt.” Viņš raugās manī ar neizdibināmu skatienu. „Ir iedarbināts vairogs. Debesis ir bloķētas. Neviens kuģis neieradīsies tev pakaļ.” Viņš paskatās uz zaļajiem dūmiem, kas no skārda cilindra ziemas gaisā ceļas pār nosēšanās laukumu. „Pieņem savu likteni.”

Nesdams no kalna norautas sniegpārslas, starp mums gaudo vējš.

„Sekciju?” prasu. „Tev šķiet, ka to esmu pelnījis?”

„Tu esi terorists. Lai kādas bija tavas tiesības, tu no tām esi atteicies.”

„Tiesības?” nicīgi izsaucos pār Viktras un Holidejas galvām. „Paraut savas pakārtās sievas pēdas? Noskatīties, kā mirst mans tēvs?” Mēģinu nospļauties, bet tas pielīp man pie lūpām. „Ar kādām tiesībām jūs viņus man atņēmāt?”

„Par to nav vērts strīdēties. Tu esi terorists, kā tādam tev jāsaņem taisnīgs sods.”

„Tad kādēļ tu ar mani runā, nolāpītais liekuli?”

„Jo gods nav zaudējis savu nozīmi. Gods atbalsojas pāri laikiem." Viņa tēva vārdi. Taču no viņa lūpām tie izskan tikpat tukši, kā atbalsojas man ausīs. Šis karš viņam atņēmis visu. Redzu Kasija acīs, cik salauzts viņš ir. Cik ļoti viņš cenšas būt sava tēva dēls. Ja viņš varētu, tad izvēlētos atgriezties atpakaļ pie ugunskura, ko kūrām Institūta kalnienēs. Viņš atgrieztos laimīgajos laikos, kad dzīve bija vienkārša, kad draugi šķita patiesi. Tomēr ilgas pēc pagātnes nenomazgā asinis ne no manām, ne viņa rokām.

Klausos no ielejas plūstošajos vēja vaidos. Mani papēži sniedzas līdz nolaišanās platformas malai. Zem manis nav nekā, izņemot gaisu. Gaisu un satumsušās pilsētas reljefu, kas klāj ieleju divtūkstoš metru zem manis.

„Viņš grasās lēkt,” Kasijam klusi saka Aja. „Mums ir vajadzīgs tas ķermenis.”

„Derov... nedari to,” saka Kasijs, bet viņa skatiens saka man, lai lecu, saka, lai rodu šādu izeju, nevis padodos, nevis dodos uz Lunu, kur mani sašķēlēs gabalos. Šis ir godājams risinājums. Viņš atkal apsedz mani ar savu apmetni.

Ienīstu viņu par to.

„Tu domā, ka esi godājams?” nošņācu. „Tu domā, ka esi labs? Kas tev ir palicis, ko mīlēt? Kā vārdā tu cīnies?” Manos vārdos iezogas dusmas. „Tu esi viens, Kasij. Bet es tāds neesmu. Ne tad, kad Pārejā stājos pretī tavam brālim. Ne tad, kad slēpos starp jums. Ne tad, kad biju ieslodzīts tumsā. Pat ne tagad.” Aizāķējis pirkstus aiz cilpām viņas bruņās, satveru bezsamaņā ieslīgušo Holideju, cik stipri vien spēju. Turu Viktras roku. Mani papēži skrāpējas pret betona dzegu. „Ieklausies vējā, Kasij! Ieklausies nolāpītajā vējā!”

Abi bruņinieki piešķiebj galvas. Tik un tā viņi nesaprot savādo dārdoņu, kas ceļas no ielejas, jo kā gan Zelta dēls un meita jebkad spētu atpazīt skaņu, ar kādu nagUrbis graužas caur klinti? Kā gan viņi spētu uzminēt, ka mani ļaudis nāks nevis pa gaisu, bet caur mūsu planētas sirdi?

„Ardievu, Kasij,” saku. „Gaidi mani.” Un ar abām kājām atgrūžos no malas, atmuguriski iemezdams sevi tukšā gaisā un paraudams Holideju un Viktru sev līdzi.