Rīta zvaigzne

17. NOGALINOT ZELTUS

„Nešaujiet!” saucu, nolaizdams Viktras ieroci pret grīdu, bet Sevro izkliedz pavēles, un Viktra stobru atkal paceļ. Nostājušies nelīdzenā rindā, tēmējam savas pulsDūres un svilinātājus uz zeltiem. Šobrīd nešaujam, jo Dzīvsudrabs mums vajadzīgs dzīvs un es zinu, ka, šeit redzot Mustangu, Kasiju un Telemanus, Sevro ir tikpat pārsteigts kā es.

„ Visi uz grīdas, vai ari mēsjūs likvidēsim!" necilvēcīgā, dēmonĶiveres pastiprinātā balsī kliedz Sevro. Gaudoņi viņam piebiedrojas, kā harpiju koris pieskandinādami telpu ar komandām. Manas asinis stingst dzīslās. Balsu aurus pārmāc sirēna. Nezinādams, ko iesākt, notēmēju savu puls-Dūri uz bīstamāko zeltu šajā telpā — Kasiju -, jo zinu, kas šobrīd notiek Sevro prātā, kad viņš ieraudzījis sava tēva slepkavu. Mana ķivere savienojas ar ieroci un rāda vājās vietas viņa bruņās, bet mans skatiens piekalts Mustangai, kura ir eleganta kā vienmēr, viņa noliek uz oniksa virsmas kafijas tasīti un atkāpjas no galda, kamēr kreisajā bruņu cimdā iebūvētā pulsDūre sāk lēni atvērties.

Mani plosa karš starp prātu un sirdi. Ko, pie velna, viņa te dara? Viņai vajadzēja būt Novidū. Tāpat kā viņa, pārējie zelti mūsu komandām neklausa. Viņi nezina, kas slēpjas aiz mūsu ķiverēm. Šodien vilkādu nav. Viņi piesardzīgiem skatieniem atkāpjas un izvērtē situāciju. Kasija slāte apvijas ap labo roku. Kavakss līdz ar Dakšo lēni pieceļas no krēsla. Dzīvsudrabs drudžaini vēcina rokas.

„Apstājieties!” viņš kliedz, haosā gandrīz nedzirdams. „Nešaujiet! Šī ir diplomātiska tikšanās! Nosauciet savus vārdus!” Aptveru, ka esam iejaukušies kaut kādās pārrunās. Mustangas spēku padošanās? Savienības dibināšana? Ievēroju, ka Šakāļa šeit nav. Vai Dzīvsudrabs viņu nodod? Droši vien. Tāpat kā Valdniece. Tāpēc visapkārt bija tik tukšs. Neviena kalpotāja, apsardzes minimums. Šajā sanāksmē, ko sasaucis sava sabiedrotā degungalā, Dzīvsudrabs gribējis redzēt tikai uzticamākos vīrus.

Saprotot, ka pārējie noteikti domā, ka mūs sūtījis Šakālis, vēders apmet kūleni. Tas nozīmētu, ka esam ieradušies viņus nogalināt, un viss beigsies tikai vienā veidā.

„Uz nolāpītās grīdas!" auro Viktra.

„Ko mums iesākt?" rācijā jautā Olis. „Pļāvēj?"

„Bellona ir mans," saka Sevro.

„Izmantojiet tikai apdullinošos ieročus!” saucu. „Tā ir Mustanga—”

„Pret tām bruņām tie neko nedos" mani pārtrauc Sevro. „Ja tie ķēmi paceļ ieročus, nogaliniet viņus. Pilnus pulsa lādiņus. Es ar mūsu ģimeni neriskēšu."

„Sevro, paklausies! Mums jārunā ar—” Tieku pārtraukts pusvārdā, jo viņš izmanto ķiverē iebūvēto vadības komandu un atslēdz manas rācijas izejošo signālu. Es viņus dzirdu, bet viņi mani nē. Bezspēcīgs lādu draugu.

„Bellona, nekusties!" sauc Klauns. „Es teicu nekusties!"

Mustangai pretī Kasijs klusi slīd starp sudrabiem, izmantodams tos par aizsegu, lai varētu samazināt attālumu starp mums. Tas sarucis līdz desmit metriem. Un turpina sarukt. Jūtu, kā blakus saspringst Viktra, alkdama mesties virsū vienam no cilvēkiem, kuru vaino savas mātes nāvē, bet starp mums un zeltiem stāv civilie, un Dzīvsudrabs ir laupījums, ko nevaram atļauties izlaist no rokām.

Ar skatienu novērtēju sudrabu un varu tuklos vaigus. Šeit nav nevienas pašas apspiestas dvēseles. Neviena vēdera, kas jebkad bijis izsalcis. Šie ir kolaboracionisti. Ja viņam dotu aprūsējušu nazi un pāris stundas brīva laika, Sevro savāktu to skalpus vienu pēc otra.

„Pļāvēj..gaidīdams no manis kādu norādi, klusi bilst Ragnārs.

„Novāc roku nos/āies!" uz Kasīju kliedz Viktra. Viņš joprojām klusē. Tuvojas noteikti kā šļūdonis. Viņam seko Moira un Nāves bruņinieks. Kavaksa ķivere slīd augšup, lai nosegtu viņa seju. Mustangas seju jau slēpj maska. Viņas pulsDūre iedarbināta un notēmēta pret grīdu.

Es pazīstu nāvi pietiekami labi, lai zinātu, kad tā ievelk elpu.

Iedarbinu ķiveres ārējos skaļruņus. „Kavaks, Mustanga, apstājieties! Tas esmu es! Es—”

„Nekusties, tu, sūda gabals!" rūc Viktra. Kasijs laipni pasmaida un metas uz priekšu. Kreisajā pusē Ragnārs veic savādu pagriezienu, un viena no viņa slātēm šķeļ gaisu un caurdur Nāves bruņinieka pieri. Sudrabi satriekti noskatās, kā izslavētais olimpiskais bruņinieks grīļodamies sabrūk uz grīdas.

„KAVAKSS AU TELEMANS!” ieaurojas Kavakss un kopā ar Dakšo metas uz priekšu. Mustanga palec sānis. Paceldama pulsDūri, uzbrūk arī Moira.

„Nokaujietviņus" norūc Sevro.

Telpa izvirst. Tiešā tēmējumā pilnajā zālē atklātās gaudoņu uguns pārkarsētās daļiņas plēš gaisu driskās. Marmors birst putekļos. Krēsli tiek izspārdīti un sakūst mezglainos metāla pikučos. Krustugunīs pārsteigto sudrabu un varu miesa un kauli eksplodē, piesmidzinot gaisu ar sarkanu miglu. Sevro netrāpa Kasijam, kurš noslēpjas aiz kolonnas. Kavaksam tiek iešauts teju vai duci reižu, bet viņš nesagrīļojas pat mirklī, kad pārkarst vairogi. Viņš grasās ar slāti triekties virsū Sevro un Viktrai, kad no sāna uzbrūk Ragnārs un uzgrūžas īsākajam vīram ar plecu tik pamatīgi, ka viņš zaudē pamatu zem kājām. Ragnāram no mugurpuses uzbrūk Dakšo, un, pa ceļam sabradājuši divus rāpojošus, uz pusi mazākus vārus, trīs milži aizkūleņo uz telpas malu. Vari uz grīdas kliedz, viņu kājas ir sašķaidītas.

Kavaksam aiz muguras Mustanga saņem divus šāvienus krūtīs, bet viņas pulsLauks iztur. Viņa paklūp, šauj pretī un trāpa Olim augšstilbā. Olis krīt atmuguriski un atsitas pret sienu, triecienā sadragāta viņas kāja. Viņa kliedz un saķer ievainoto locekli. Šaujot uz Mustangu, Oli piesedz Klauns un Viktra, kura aizvelk ievainoto aiz kādas kolonnas. Drātģīmis un vēl četri gaudoņi, kas apsargāja durvis un pieskatīja Mateo, nu šauj telpā no gaiteņa.

Šai haosā apjucis, klupu sānis, un vietā, kur stāvēju, pašķīst marmors. Sudrabi palien zem galda. Citi pamet savas vietas un skrien pretī iedomātai drošībai aiz kolonnām telpas malās. Starp viņiem, virs viņu galvām un viņiem cauri triecas virsskaņas pulsa ieroču uguns. Tā sašķiebj kolonnas. Dzīvsudrabs aizskrien aiz diviem vāriem, kuri, šķembām šķīstot, kalpo tam par dzīviem vairogiem, un viņi visi sakrīt asiņainu locekļu jūklī.

Mēģinādama tikt garām Ragnāram, kurš cīnās ar Telemaniem, lai piekļūtu Kasijam, fūrija Moira metas virsū Scvro, cerēdama no mugurpuses uzdurt manu draugu uz savas slātes. Mirklī, pirms viņa to sasniegusi, tiešā tēmējumā šauju savu pulsDūri viņai sānā. Dažas pirmās kārtas viņas bruņu pulsLauks absorbē, viļņodams ap sievieti zilā kokonā. Viņa klūp sānis, un, ja es būtu pārtraucis šaut, rīt no rīta fūrija varētu sūdzēties tikai par zilumu uz sāna. Tomēr mans vidējais pirksts smagi uzgulst ieroča mēlītei. Viņa ir viena no apspiešanas inženieriem un viena no spožākajiem Zelta prātiem. Un viņa mēģināja nogalināt Sevro. Nepareizs gājiens.

Šauju, līdz viņas vairogs ieliecas uz iekšu, līdz viņa nokrīt uz ceļa, līdz sāk raustīties un kliegt, jo viņas āda un orgāni pārkarsuši. Pa acīm un degunu sāk tecēt vārošas asinis. Bruņas un miesa sakūst kopā, un es jūtu, kā manī plosās niknums, tas notrulina mani pret bailēm, pret kādu sajēgu, pret līdzjūtību. Šis ir Pļāvējs, kurš sakāva Kasiju. Kurš nokāva Kārnu. Kuru Zelts nevar iznīcināt.

Karstumā saraujoties pirkstu cīpslām, Moira nemaņā mežonīgi šauj no savas pulsDūres. Pilnīgi automātiski raida uguni griestos. Raustīdamās veļas sānis, liedama pār telpu nāves straumi. Eksplodē divi uz patvērumu skrienoši sudrabi. Telpas tālākajā galā bīstami ieplaisā loga stikls, aiz kura paveras skats uz kosmosa pilsētu. Gaudoņi slēpjas kur nu kurais, līdz pulsDūre kvēlodama sakūst ar Moiras roku un, pretīgi čūkstēdams, pārkarsušais stobrs satek pats sevī. lā ir [iedēja niknā izelpa, pēc kuras viedākā no Valdnieces trim fūrijām kļūst par pārogļotu masu uz grīdas.

Mana vienīgā vēlēšanās ir, kaut tā būtu bijusi Aja.

Juzdams, kā mani vada niknuma vēsā roka, pievēršos telpai un alkstu vairāk asiņu. Tomēr te palikuši tikai mani draugi. Vai tie, kas reiz tādi bija. Kad naids mani pamet tikpat ātri, kā tas atnācis, nodrebu no tukšuma, ko tas atstāj. Redzot, kā mani draugi mēģina viens otru nogalināt, to nomaina panika. Disciplinētās ierindas izirušas augsto tehnoloģiju kautiņā. Uz stikliem slīd kājas. Sienās tiek triekti pleci. PulsDūru apšaudes starp augstajām kolonnām. Te uz ceļiem, te rāpus krizdami, tie liek gaudot pulsDūrēm, klaigāt un cirst saviem asmeņiem.

Un tikai tagad, tikai šajā šausminošajā skaidrības mirklī aptveru, ka viņus savstarpēji vieno tikai viens pavediens. Tā nav kāda ideja. Tas nav manas sievas sapnis. Tā nav uzticība, sadarbība vai krāsa.

Tas esmu es.

Lūk, ko viņi dara, ja manis nav. Lūk, ko bez manis darījis Sevro. Cik nenovēršams posts! Nāve, kas nes nāvi, kas nes nāvi.

Man tas ir jāaptur.

Telpas vidū Kasijs, klupdams pār sakusušiem krēsliem un stikla lauskām, metas pakaļ Viktrai. Grīdu zem viņu kājām klāj asinis. Viņas sabojātais rēgSegs dzirksteļodams te ieslēdzas, te izslēdzas, likdams Viktrai mirgot kā neizlēmīgam dēmonam. Kasijs atkal iecērt viņai augšstilbā, pagriežas, kad Klauns uz viņu šauj, iegriezdams uzbrucēja ķiveres sānā, un atliecas, lai izvairītos no šāviena, ko pār telpu raida Olis, guļot uz grīdas. Bēgdama no Kasija un cirzdama pa viņa potītēm, Viktra paveļas zem galda. Viņš uzlec uz galda un raida pulsDūres uguni oniksā, līdz tas vidū ieliecas un iesprosto Viktru apakšā. Vēl tikai dažas collas, un viņš Viktru nogalinās, bet tad Sevro iešauj Kasijam mugurā triecienu, kas aizmet viņu vairākus metrus sānis, par spīti tam, ka vairogs to absorbē.

Pa labi titānu cīņā saķērušies Ragnārs, Dakšo un Kavakss. Rag-nārs pienaglo Kvaksa roku pie sienas ar savu slāti, pamet ieroci, pieliecas un tiešā tēmējumā izšauj pulsDūri uz Dakšo. Dakšo vairogi triecienu absorbē, bet viņa slāte nevis trāpa Ragnāram, bet gan izsit pamatīgu caurumu sienā. Ragnārs iesit pa Dakšo locītavām un jau grasās lauzt viņa sprandu, kad, izkliegdams dzimtas vārdu, Ragnāra plecu ar slāti caurdur

Kavakss. Steidzos savam aptraipīto draugam palīgā, bet tad jūtu kādu tuvojamies no kreisās puses.

Pariežos īstajā mirklī, lai redzētu, kā man metas virsū Mustanga, kuras seju slēpj ķivere; viņas slāte atvēzēta un gatava pārcirst mani uz pusēm. Paceļu savu asmeni pēdējā brīdī. Tie saduras. Caur manu roku notrīs vibrācijas. Esmu lēnāks, nekā atminos — par spīti Mikija laboratorijai un treniņiem kopā ar Viktru, liela daļa manu muskuļu instinktu zaudēti tumsā. Toties Mustanga kļuvusi izveicīgāka.

Esmu spiests atkāpties. Mēģinu plūst ap Mustangu, bet viņa cērt slāti tā, it kā pēdējo gadu būtu pavadījusi karā. Mēģinu slīdēt sānis, kā mācīja Lorns, bet glābiņa nav. Viņa gudri izmanto kolonnas un gruvešus, lai iedzītu mani stūrī. Tieku ierobežots, zibošais metāls iedzen mani kā aplokā. Mana aizsardzība nesagrīļojas, tomēr, sargājot centru, perifērijā tā irst.

Asmens paver collu dziļu vagu manā kreisajā plecā. Smeldz kā zemesčūskas kodiens. Nolamājos, un viņa iecērt vēl. Es kliegtu, lai viņa mitējas. Izkliegtu savu vārdu, vienalga ko, ja vien Mustanga dotu man pussekundi, lai ievilktu elpu, bet viss, ko spēju, ir kustināt rokas. Pagāžos atpakaļ tieši brīdī, kad viņas asmens atstāj seklu brūci manas skarabAdas kaklā. Seko trīs zibenīgi cirtieni, kas mērķēti manas labās rokas cīpslās — tie netrāpa par mata tiesu. Tiek veidots ritms. Jūtu, ka mugura atduras pret sienu. Cirtiens. Cirtiens. Dūriens. Manu ādu svilina uguns. Es te miršu. Rācijā saucu pēc palīdzības, bet Sevro joprojām nav to atbloķējis.

Esam nokoduši vairāk, nekā spējam sakošļāt.

Bezpalīdzīgi iekliedzos, kad Mustangas asmens saskrāpē manas trīs ribas. Viņa pagriež asmeni rokā. Atvēzējas, lai nocirstu man galvu. Pagūstu novirzīt slāti sienā, kur tā iestrēgst tā, ka mirkli viņas ķivere ir tieši pretī manai maskai. Situ viņai ar pieri. Tomēr Mustangas ķivere ir izturīgāka par manas maskas rūdītā plastikāta sakausējumu. Izmantodama manu taktiku, viņa atgāž galvu un triec ķiveri man sejā. Pa galvu kā plaisa aizskrien sāpju vīle. Gandrīz zaudēju samaņu. Tc redzu, te neredzu. Jūtu, kā dala manas maskas nolūst un noslīd no sejas. Deguns atkal salauzts. Gar acīm melni punkti. Sadrūp atlikusī maskas daļa, un es palieku aci pret aci ar nāvi nesošā rumaka masku, Mustanga gatavojas pielikt visam punktu.

Viņa atvēzē slāti, lai triektu to pēdējā nāvējošajā cirtienā. Un tā paliek sastingusi virs galvas. Raugoties manā sejā, tā dreb. Ķiveres seja aizslīd, atklādama Mustangas vaibstus. Pie viņas pieres pielipuši sviedros izmirkuši mati, mitrs zelta mirdzums ir tumšāks. Viņas skatiens zem tiem ir mežonīgs, un es vēlētos, kaut varētu teikt, ka tajā redzu mīlestību vai prieku, bet tā nav. Atkāpjoties, mēmi žestikulējot ar brīvo roku, viņas seja ir bāla bailēs, varbūt pat šausmās.

„Derov...?”

Mustanga pamet skatu pār plecu un palūkojas uz ārprātu, kas joprojām plosās telpā, mūsu klusais mirklis kā mazs burbulis vētrā. Pametis Nāves bruņinieka un Moiras mirstīgās atliekas, Kasijs bēg, pagaisdams caur kādām sānu durvīm. Pirms viņš nozūd, mūsu skatieni sastopas. Viktra dzenas pakaļ, bet Sevro liek viņai atgriezties. Pārējie gaudoņi pievēršas Mustangai. Speru soli viņas virzienā, bet apstājos, kad pie mana atslēgas kaula tiek pielikts slātes gals.

„Es redzēju, kā tu mirsti.”

Slīdēdama uz marmora, zolēm skrapstot pa sienu stikla šķembām, viņa atkāpjas galvenās ieejas virzienā. „Kavaks! Dakšo!” Mustanga sauc, piepūlē izspiežoties kādai vēnai uz kakla. „Atkāpjamies!”

Brīnīdamies, kas ir šis maskētais vīrs, ar ko viņi cīnās, un kāpēc ievainoti tik daudzās vietās, Telemani pūlas atbrīvoties no Ragnāra. Steidzīgā atkāpšanās manevrā abi mēģina piebiedroties Mustangai, bet, kad tie pie durvīm skrien man garām, zinu, ka nespēju vienkārši noskatīties, kā viņa aiziet. Tāpēc apmetu Kavaksam ap kaklu savu slātes pātagu. Viņš rīstās un mēģina izrauties, bet es neatlaižu tvērienu. Nospiezdams pogu, es varētu pārvērst pātagu asmenī un nocirst viņa galvu. Bet man nav ne mazākās vēlēšanās šo vīru nogalināt. Viņš nokrīt tikai tad, kad Ragnārs to paklupina un ietriec krūtīs celi. Tā nogāzdams uz grīdas. Drātģīmis un pārējie pieskrien, lai noturētu viņu zemē.

„Nenogaliniet viņu!” saucu. Drātģīmis pazina Pakšu. Viņš ir ticies ar Telcmaniem, tāpēc pievalda savu asmeni un uzkliedz jaunākajiem gaudoņiem, lai dara to pašu. Dakšo mēģina skriet tēvam palīgā, bet mēs ar Ragnāru aizšķērsojam viņam ceļu, mums talkā jau steidzas Sevro ar Viktru. Viņa gaišās acis apjukumā pēta manu seju.

„Ej, Virdžīnij!” uz grīdas auro Kavakss. „Bēdz!”

„Orions ir dzīva. Pakss ir pie manis,” lūkodamās uz asiņainajiem gaudoņiem, kas tuvojas man aiz muguras, saka Mustanga. „Nenogalini viņu! Lūdzu!” Un tad, uzmetusi sāpju pilnu skatu Kavaksam, viņa izskrien no telpas.