Rīta zvaigzne

8. MĀJAS

Esmu viens, tālu prom no šausmām stāvu bezmicslgs un tīrs uz ceļa, kas smaržo pēc sūnām un zemes. Manas pēdas skar zemi, bet es to nejūtu. Uz abām pusēm stiepjas vēja viļņotas zāles tīreļi. Tālumā debesis šķeļ zibens. Uz manām rokām nav zīmju, es pārlaižu pirkstus pār mūra sienu, kas aizvijas gar ceļmalu. Kad es sāku iet? Kaut kur tālumā ceļas ugunskura dūmi. Eju pa ceļu, bet jūtu, ka man nav iespējas izvēlēties. Mani uzrunā balss aiz kalna.

„Mans kaps, mans kāzu nams, mans mūža miteklis,

7.em zemes izraktais! Turp tagad dodos es,

Lai apraudzītu savējos, kas miruši Un Persefasas ēnu valstī uzņemti.

No visiem pēdējā, visnelaimīgākā,

Nu eju turp, kaut dzīves ceļš nav beidzies vēl.

No dzīves šķiros es ar drošu cerību,

Ka tēvam tur un mātei būšu mīlama,

Tev arī tīkama, ai, mīļā brāļa sirds!

Ar roku šo es mazgāju jūs mirušus...

Sofokls „ Antigone”, tulk. Augusts Ģiezcns // Sengrieķu traģēdijas, Rīga : Liesma, 1975.

Tā ir mana tēvoča balss. Vai esmu ielejā? Vai šis ir ceļš, ko eju pirms nāves? Nevar būt. Ielejā sāpju nav, bet mans ķermenis sāp. Manas kājas smeldz. Tik un tā priekšā dzirdu viņa balsi, kas izved mani caur miglu. Vīrs, kurš iemācīja man dejot pēc tam, kad mans tēvs bija miris, kurš sargāja mani un nosūtīja pie Arēja. Kurš pats gāja bojā raktuvju šahtā un nu mitinās ielejā.

Es domāju, ka mani sagaidīs Ēo. Vai mans tēvs. Ne jau Nerols.

„Turpini lasīt,” čukst cita balss. „Daktere Virānija teica, ka viņš mūs dzird. Viņam vienkārši jāatrod atpakaļceļš.” Pat iedams jūtu zem sevis gultu. Apkārtējais gaiss plaušās šķiet auksts un svaigs. Palagi ir mīksti un tīri. Manu kāju muskuļi raustās. Sajūta tāda, it kā tajās dzeltu sīkas bitītes. Ar katru dzēlienu sapņu pasaule pagaist, es ieslīdu atpakaļ savā ķermenī.

„Nu, ja taisāmies tam kašķim kaut ko lasīt, tad vajadzētu kaut ko no sarkanajiem. Ne šitos švītīgos violeto mēslus.”

„Dejotājs teica, ka tā ir viena no viņa iecienītākajām.”

Atveru acis. Guļu gultā. Balti palagi, no manām rokām stiepjas intravenozās sistēmas caurulītes. Zem segas sataustu skudras lieluma adatas, caur kurām mani muskuļi saņem elektrisko strāvu, kas neļauj tiem atrofēties. Telpa ir ala. Tā piekaisīta ar dažādiem mērinstrumentiem, iekārtām un terārijiem.

Sapnī patiešām dzirdēju tēvoci Nerolu. Tomēr viņš neuzrunāja mani no ielejas. Viņš ir dzīvs. Sēž pie manas gultas un, samiedzis acis, lasa vienu no Mikija vecajām grāmatām. Pat būdams sarkanais, viņš ir pārlieku nosirmojis un izdilis. Ar tulznainām rokām cenšas saudzīgi pāršķirt trauslās papīra lappuses. Viņš ir noskuvis matus un pamatīgi nosau-ļojis skaustu un apakšdelmus. Tik un tā izskatās, ka viņu kāds sašuvis kopā no saplaisājušas, vecas ādas. Ap šo laiku viņam vajadzētu būt četrdesmit vienu gadu vecam. Izskatās vecāks. Mežonīgāks. Viņā kūsā draudi, tos pastiprina elektromagnētiskais šaujamierocis, kas iesprādzēts pie augšstilba nostiprinātā jostā. Uz viņa melnās armijas jakas virs noārdīta un otrādi apgriezta Sabiedrības logo uzšūts sirpjAsinens ielāps. Sarkanie virsotnē. Zelts — pamatos.

Viņš ir bijis karā.

Tēvocim blakus sēž mana māte. Kopš sirdstriekas viņa kļuvusi līka un trausla. Cik reižu es iztēlojos Šakāli stāvam viņas priekšā ar knaiblēm rokās? Viņa bijusi drošībā visu šo laiku. Mātes līkie pirksti izvij adatu un diegu caur saplēstām zeķēm, lāpot caurumus. Rokas vairs nekustas kā agrāk. Tās palēninājis vecums un nespēks. Viņas salauztais ķermenis neatspoguļo raksturu. Manās acīs viņa stāv tikpat stalta kā jebkurš zelts un spēcīga kā jebkurš obsidiāns.

Skatoties, kā viņa te sēž un klusi elpo, koncentrējusies darāmajam, gribu pasargāt viņu vairāk par visu pasaulē. Gribu viņu izdziedēt. Sniegt visu, kā viņai nekad nav bijis. Es mīlu viņu tik ļoti, ka nezinu, ko teikt. Ko man tādu izdarīt, kas parādītu, cik ļoti viņu mīlu. „Māt...” es čukstu.

Viņi paceļ acis. Nerols sastingst savā krēslā. Māte uzliek plaukstu uz viņējās un, lēni piecēlusies, pienāk pie manas gultas. Viņas soļi ir lēni un piesardzīgi. „Sveiks, bērniņ.”

Viņa nostājas pie gultas, un mīlestība mātes acīs pārņem mani visu. Mana plauksta ir lielāka par viņas galvu, tomēr maigi pieskaros viņas sejai, it kā lai pierādītu sev, ka viņa ir īsta. No grumbām acu kaktiņos mani pirksti aizslīd līdz sirmajiem matiem pie deniņiem. Kad biju zēns, viņa man nepatika tik ļoti kā tēvs. Reizēm viņa mani pēra. Reizēm vienatnē raudāja un izlikās, ka viss ir kārtībā. Bet tagad viss, ko vēlos, ir klausīties māti dungojam, kamēr viņa gatavo ēst. Viss, ko vēlos, ir tie rāmie vakari, kad dzīvojām mierā un es biju bērns.

Es vēlos pagriezt atpakaļ laiku.

„Piedod,” attopos, ka to saku. „Lūdzu piedod...”

Viņa noskūpsta manu pieri un piespiež pie tās vaigu. Viņa smaržo pēc rūsas, sviedriem un eļļas. Pēc mājām. Viņa saka, ka esmu viņas dēls. Nav, par ko lūgt piedošanu. Esmu drošībā. Esmu mīlēts. Ģimene ir šeit. Kīrens, Leanna, viņu bērni. Visi gaida, kad varēs mani satikt. Nevaldāmi elsoju, dalīdamies visās sāpēs, ko vienatne piespieda mani uzņemties. Asaras ir patiesāka valoda nekā tā, ko var atļauties mana mēle. Kad viņa noskūpsta mani vēlreiz un iztaisnojas, jau esmu pārguris. Nerols nostājas viņai līdzās un uzliek man uz rokas savu plaukstu. „Nerol...”

„Sveiks, mazais suņabērns,” viņš raupji saka. „Joprojām sava tēva dēls, ja?”

„Man likās, ka tu esi miris,” bilstu.

„Nēa. Nāve mani bišķiņ pažļembāja. Tad izspļāva manu nolāpīto pēcpusi atpakaļ. Teica, ka vēl šādi tādi jānožmiedz un jāizglābj kāds dulls radagabals.” Viņš pasmīn no saviem augstumiem. Vecajai rētai pār lūpām piebiedrojušās divas jaunas.

„Gaidījām, kad tu modīsies,” saka māte. „Kopš viņi atveda tevi ar kuģi, pagājušas divas dienas.”

Rīkles galā joprojām sagaršoju svilstošas miesas dūmus.

„Kur mēs esam?” jautāju.

„Tinošā. Arēja pilsētā.”

„Tinošā,” es nočukstu. Pēkšņi pielecu sēdus. „Sevro... Ragnārs...”

„Viņi ir dzīvi,” nospiezdams mani atpakaļ palagos, rūc Nerols. „Neizrauj savus vadus un miesas atjaunotāju. Pēc tās bēgšanas asinspirts daktere Virānija tevi lāpīja stundām ilgi. Kaulu medniekiem vajadzēja būt elektromagnētiskā pulsa rādiusā. Viņi nebija. Tuneļos viņi saplosīja mūs gabalos. Tu esi dzīvs, tikai pateicoties Ragnāram.”

„Tu tur biji?”

„Kurš, tavuprāt, vadīja urbēju komandu, kas izsitās Atikā? Tās bija Likosas asinis, Lambda un Omikrons.”

„Un kā ar Viktru?”

„Mieru, puika!” Viņš uzliek roku man uz krūtīm, tā apturēdams mēģinājumu atkal pieslieties sēdus. „Viņa ir pie daktera. Tāpat kā pelēkā. Viņas ir dzīvas. Tiek lāpītas.”

„Jums mani jāpārbauda, Nerol! Pasaki ārstiem, lai meklē manī radiācijas pēdas. Implantus. Viņi var būt palaiduši mani ar nolūku, lai atrastu Tinošu... man jārunā ar Sevro.”

,,Ei! Es teicu — mieru!” asi noskalda Nerols. „Mēs tevi pārbaudījām. Tevī bija divi implanti. Abi nosviluši elektromagnētiskā pulsa sprādziena laikā. Tevi neviens neizsekoja. Un Arēja šeit nav. Viņš joprojām ir prom kopā argaudoņiem. Atgriezās tikai tāpēc, lai atvestu ievainotos un parītu.” lur bija gandrīz ducis vilkādas apmetņu. Tātad viņš ir uzņēmis

jaunus gaudeņus. Dadzis mūs nodeva, bet Vikss minēja Oli un Klaunu. Prātoju, vai kopā ar viņiem ir ari Drātģīmis.

„Arējs vienmēr kaut kur skrien,” saka māte.

„Darba daudz. Arējs tikai viens,” kā taisnodamies atbild Nerols. „Viņi joprojām meklē izdzīvojušos tuneļos. Drīz atgriezīsies. Ja paveiksies, tad pret rītu.” Māte uzmet Nerolam skarbu skatienu, un viņš apklust. Atgulstos uz spilvena; saruna ar viņiem atņēmusi man spēkus. Tas, ka redzu viņus. Tik tikko spēju salikt kopā teikumus. Tik daudz, ko teikt. Manī virmo tik daudz svešādu emociju. Viss, ko spēju, ir sēdēt un strauji elpot. Istabu piepilda manas mātes mīlestība, tomēr tik un tā jūtu tumsu, kas plešas ārpus šī mirkļa. Tā apdraud šo ģimeni, kuru, kā man likās, esmu pazaudējis, bet nu baidos, ka nespēšu pasargāt. Mani ienaidnieki ir pārāk vareni. Pārāk daudz. Un es esmu pārāk vājš. Ar īkšķi noglauzdams viņas dūres kauliņus, šūpoju galvu.

„Man likās, ka tevi nekad vairs neredzēšu.”

„Tomēr te nu tu esi.” Nezinu, kādēļ no viņas lūpām tas skan tik salti. Cik tipiski manai mātei — sēdēt te sausām acīm, kamēr abi vīrieši tik tikko spēj parunāt. Vienmēr esmu brīnījies, kā izdzīvoju Institūtā. Sasodīti droši, ka tas nebija mana tēva dēļ. Viņš bija maigs cilvēks. Māte ir mugurkauls manī. Dzelzs manī. Un es satveru viņas plaukstu, it kā šis vienkāršais žests spētu to visu viņai pateikt.

Pie durvīm klusi klauvē. Galvu pabāž Dejotājs. Būdams velnišķīgi izskatīgs, viņš ir viens no retajiem sarkanajiem, kurš vecumā izskatās labi. Dzirdu, kā viņš gaitenī pieklibo. Gan māte, gan tēvocis, viņam ienākot, godbijīgi paloka galvas. Kad viņš tuvojas manai gultai, Nerols cieņpilni atkāpjas, bet māte paliek savā vietā. „Izskatās, ka šī cllesnirēja dziesma vēl nav nodziedāta.” Dejotājs satver manu roku. „Bet tu mūs velnišķīgi nobiedēji.”

„Esmu nolāpīti priecīgs tevi redzēt, Dejotāj.”

„Un es tevi, puis’. Un es tevi.”

„Paldies. Paldies, ka parūpējies par viņiem.” Paloku galvu mātes un tēvoča virzienā. „Ka palīdzēji Sevro...”

„Tam jau ģimene domāta,” viņš saka. „kā tu jūties?”

„Man sāp krūškurvis. Un viss pārējais.”

Viņš klusi iesmejas. „Tā vajadzētu būt. Virānija saka, ka tā zampa, ko tev iedeva Nakamuras, tevi gandrīz nogalinājusi. Tev bija sirdslēkme.”

„Dejotāj, kā Šakālis to zināja? Esmu par to prātojis ik dienas. Mēģinājis izskaitļot. Pēdas, ko atstāju. Vai es sevi kaut kā nodevu?”

„Tas nebiji tu,” saka Dejotājs. „Tā bija Harmonija.”

„Harmonija...” nočukstu. „Viņa to nedarītu. Viņa ienīst Zeltu.” Taču pat izrunādams šos vārdus, es zinu, cik neprātīgs ir viņas naids. Cik atriebes kāra viņa noteikti bija pēc tam, kad neuzspridzināju bumbu, ko viņa man iedeva, lai nogalinātu Valdnieci un pārējos uz Lunas.

„Viņa uzskata, ka esam nodevuši sacelšanos,” saka Dejotājs. „Ka pieņemam pārāk daudz kompromisu. Viņa atklāja Šakālim, kas tu esi.”

„Viņš to zināja, kad biju viņa kabinetā. Kad sniedzu viņam dāvanu...”

Dejotājs noguris pamāj. „Tava klātbūtne apstiprināja viņas vārdus. Tādēļ Šakālis ļāva mums izglābt viņu un pārējos. Mēs aizvedām viņu atpakaļ uz bāzi, bet viņa nozuda stundu pirms Šakāļa nāves vienību ierašanās.”

„Fičners ir miris viņas dēļ. Viņš deva tai mērķi... Es saprotu, kā viņa varēja nodot mani, bet viņu? Arēju?”

„Viņa uzzināja, ka Arējs ir zelts. Tad viņa nodeva viņu. Droši vien atklāja Šakālim bāzes koordinātas.” Arējs bija viņas varonis. Viņas dievs. Pēc tam, kad viņas bērni raktuvēs nomira, viņš deva Harmonijai jēgu dzīvot, iemeslu cīnīties. Tad viņa atklāja, ka Arējs ir viens no ienaidniekiem, un panāca viņa nāvi. Doma par to, ka viņa nāves iemesls ir šāds, mani vienkārši satriec.

Dejotājs mani klusi vēro. Ir skaidrs, ka neesmu tāds, kā viņš gaidījis. Prātodami par to pašu, māte un Ncrols lūkojas uz viņu gandrīz tikpat uzmanīgi kā uz mani.

„Es zinu, ka neesmu tāds, kā biju,” lēni bilstu.

„Nē, zēn. Tu esi izgājis caur elli. Nav runa par to.”

„Kas tad par lietu?”

Viņš pārmij skatienu ar manu māti. „Vai esi droša?”

„Viņam jāzina. Pasaki,” viņa atbild. Arī Nerols pamāj.

Dejotājs joprojām vilcinās. Viņš paraugās visapkārt, meklēdams krēslu. Nerols steigšus vienu atrod un noliek to pie gultas. Dejotājs pateicībā paloka galvu un, salicis kopā pirkstu galus, noliecas pie manis. „Derov, cilvēki pārāk ilgi no tevis ir daudz ko slēpuši. Tāpēc no šī brīža es gribu būt pret tevi ļoti atklāts. Vēl pirms piecām dienām mēs domājām, ka tu esi miris.”

„Es biju tuvu tam.”

„Nē. Nē, es gribu teikt, ka mēs pārstājām tevi meklēt pirms deviņiem mēnešiem.”

Māte saspiež manu plaukstu ciešāk.

„Trīs mēnešus pēc tavas sagūstīšanas zelti pārraidīja HK tavu nāvessodu par nodevību. Viņi izvilka tev identisku zēnu uz Agejas citadeles kāpnēm un nolasīja tavus noziegumus. Izlikās, ka tu joprojām esi zelts. Mēs mēģinājām tevi atbrīvot. Tomēr tās bija lamatas. Mēs zaudējām tūkstošiem vīru.” Viņa skatiens slīd pār manām lūpām, pār matiem. „Viņam bija tavas acis, tavas rētas, tava nolāpītā seja. Un mums bija jānoskatās, kā Šakālis nocērt tev galvu un iznīcina tavu obelisku Marsa laukumā.”

Raugos viņos, nespēdams dzirdēto pilnībā aptvert.

„Mēs tevi apraudājām, bērns,” smalkā balsī saka māte. „Viss klans, visa pilsēta. Es pati vadīju Izvadīšanas dziesmu, un mēs aprakām tavus zābakus dziļajos tuneļos zem Tinosas.”

Mēģinādams atgaiņāties no šīm atmiņām, Nerols sakrusto rokas. „Viņš bija tieši tāds pats kā tu. Tā pati gaita. Tā pati seja. Es domāju, ka esmu redzējis, kā tu mirsti vēlreiz.”

„Droši vien tā bija miesMaska, varbūt viņi kādu izgreba vai izmantoja digitālus efektus,” paskaidro Dejotājs. „Tagad tam vairs nav nozīmes. Šakālis nogalināja tevi kā izcilo. Ne kā sarkano. Atklāt tavu identitāti būtu bijis muļķīgs solis. Tas dotu mums iespēju to izmantot. Tā vietā tu miri kā vēl viens zelts, kurš iedomājies, ka var būt karalis. Tas bija brīdinājums.”

Šakālis solīja, ka nodarīs pāri tiem, ko mīlu. Un nu es redzu, cik dziļi viņš tos sāpinājis. Manas mātes savaldība ir zudusi. Visas bēdas, ko

viņa glabājusi sevī, nu atspoguļojas skatienā, kas vērsts uz mani. Viņas seju nomāc vainas apziņa.

„Es atvadījos no tevis,” aizlūstot balsij, viņa klusi saka. „Es padevos.” „Tā nav tava vaina,” saku. „Tu nevarēji to zināt.”

„Sevro zināja,” viņa atbild.

„Viņš ne mirkli nepārtrauca tevi meklēt,” paskaidro Dejotājs. „Man likās, ka viņš ir sajucis. Viņš teica, ka tu neesi miris. Ka viņš to varot just. Ka viņš zinātu, ja tā būtu. Es pat prasīju, lai viņš atdod ķiveri kādam citam. Meklējot tevi, viņš kļuva pārāk pārdrošs.”

„Bet tas suņabērns tevi atrada,” saka Nerols.

„Jā,” atbild Dejotājs. „Atrada gan. Es kļūdījos. Man vajadzēja ticēt, ka esi dzīvs. Vajadzēja ticēt viņam.”

„Alā jūs mani atradāt?”

„Teodora izstrādāja operāciju.”

„Viņa ir šeit?”

„Strādā mūsu izlūkdienestā. Tam sievišķim ir labi sakari. Daži no viņas informatoriem kādā Pērļu klubā padzirdēja, ka olimpiskie bruņinieki vedīs no Atikas uz Lunu kādu sūtījumu Valdniecei. Sevro bija pārliecināts, ka tas sūtījums esi tu, tādēļ ieguldīja šajā uzbrukumā lielu daļu mūsu rezervju resursu un atklāja divus no mūsu slepenajiem aģentiem...”

Kamēr viņš runā, vēroju, kā māte domīgi lūkojas uz spuldzi, kas sprakšķ pie griestiem. Kā tas viss ietekmē viņu? Kā jūtas māte, kad redz, kā viņas bērnu salauzuši citi? Kad redz sāpes, kas ierakstītas rētās viņa ādā, kas pateiktas klusuma brīžos un izklaidīgos skatienos. Cik daudzas mātes ir lūgušās, kaut redzētu, kā viņu dēli, viņu meitas atgriežas no kara, un tad sapratušas, ka karš ir viņus paturējis sev, pasaule viņus saindējusi un viņi nekad vairs nebūs tādi kā agrāk?

Māte ir sērojusi pēc manis deviņus mēnešus. Tagad viņa slīgst vainas apziņā par to, ka padevusies, un izmisusi dzird, ka mani atkal aprij karš, un viņa nekādi nevar to apturēt. Šo gadu laikā esmu sabradājis tik daudzus, lai iegūtu to, ko es domāju, ka gribu. Šī ir mana pēdējā iespēja dzīvot, un es gribu dzīvot pareizi. Man tas ir vajadzīgs.

Bet šobrīd lielākā problēma ir nevis materiāli, bet gan darbaspēks, kas mums vajadzīgs...”

„Dejotāj... apstājies,” saku.

„Apstāties?” pametis skatu uz Nerolu, viņš apjukumā rauc pieri. „Kas par lietu?”

„Viss kārtībā. Bet par šo es ar tevi parunāšu no rīta.”

„No rīta? Derov, kamēr tu te guli, pasaule nestāv uz vietas. Mēs esam zaudējuši kontroli pār citām sarkano daļām. Dēli neizvilks pat gadu. Man tevi jāinformē par notikušo. Tu mums esi vajadzīgs...”

„Dejotāj, es esmu dzīvs,” saku, domādams par daudziem jautājumiem, ko gribu uzdot, par karu, maniem draugiem, to, kā zaudēju visu, par Mustangu. Taču tas var pagaidīt. „Vai tu maz apjēdz, kā man paveicies? Atkal jūs visus satikt šai saulē? Neesmu redzējis savu brāli un māsu sešus gadus. Tāpēc rīt varēsi mani informēt. Rīt karš var dabūt mani atpakaļ. Šovakar es piederu savai ģimenei.”

Dzirdu bērnu balsis, vēl pirms sasniedzam durvis, un jūtos kā viesis cita cilvēka sapnī. Nepiemērots bērnu pasaulei. Tomēr man nav lielas teikšanas šai lietā, jo māte iestumj manu ratiņkrēslu šaurā guļamtelpā, kas pilna ar metāla gultām, bērniem, šampūna smaržu un troksni. Vienā no gultām cīkstas pieci mani radubērni, kas, pēc mitrajiem matiem un uz grīdas izmētātajām mazajām sandalītēm spriežot, tikko atgriezušies no dušām — divi garāki deviņgadīgi delveri sazvērējušies pret diviem, kuri ir sešus gadus veci, un mazu, eņģelītim līdzīgu meiteni, kura nebeidz ar pieri badīt lielākā zēna kāju. Viņš to vēl nav ievērojis. Sesto bērnu es atceros no tā vakara, kad Likosā apciemoju māti. Mazā meitene, kas nevarēja aizmigt. Viena no Kīrena bērniem. Viņa vēro pārējos pār glancētas pasaku grāmatas malu un ir pirmā, kura mani ierauga.

„Pap!” acis plaši iepletusi, viņa pār plecu sauc. „Pap...”

Mani ieraudzījis, Kīrens pielec kājās no kauliņu spēles ar Leannu. Viņa pieceļas lēnāk. „Derov!” viņš izsaucas, steigdamies pie manis, un apstājas pie mana ratiņkrēsla. Viņam arī tagad ir bārda. Pāri divdesmit gadiem. Pleci vairs nav salikuši kā kādreiz. No viņa skatiena plūst labestība, ko kādreiz uzskatīju par nedaudz muļķīgu, bet tagad tā šķiet mežonīgi drosmīga. Attapies brālis aicina tuvāk savus bērnus. „Rīgena, īro, bērni! Nāciet, iepazīstieties ar manu mazo brāli! Nāciet iepazīties ar savu tēvoci!”

Bērni neveikli sastājas ap viņu. Telpas dziļumā atskan mazuļa smiekli un jauna māte pieceļas no gultas malas, uz kuras sēdēja, zīdot savu bērnu. „Ēo?” nočukstu. Šī sieviete ir kā vīzija no pagātnes. Sīks augums, sirdsveida seja. Viņas mati ir biezs, cirtains ērkulis. Tādi, kas mitrās dienās sprogojas tāpat kā Ēo mati. Taču šī nav Ēo. Viņas acis ir mazākas, deguns smalkāks. Šeit ir mazāk uguns un vairāk maiguma. Un šī ir sieviete, nevis meitene, kas bija mana sieva. Ja skaitu pareizi, viņai tagad ir divdesmit gadu.

Viņi visi uz mani savādi lūkojas.

Prāto, vai neesmu traks.

Visi, izņemot Dīo, Ēo māsu, kuras seja atplaukst smaidā.

„Piedod, Dīo,” aši bilstu. „Tu izskaties... tāpat kā viņa.”

Viņa neļauj mirklim kļūt neveiklam un apklusina manu atvainošanos. Saka, ka tas ir jaukākais, ko es būtu varējis pateikt. „Un kas tad tas?” jautāju par mazuli viņas rokās. Mazās meitenītes mati ir gauži smieklīgi. Rudi kā rūsa, sasieti ar matu gumiju, tie slejas no viņas galvvidus kā mazas antenas. Viņa aizrautīgi vēro mani ar tumši sarkanām acīm.

„Šī mazulīte?” pienākusi tuvāk pie mana krēsla, pārjautā Dīo. „Ai, esmu gribējusi tevi ar viņu iepazīstināt, kopš Deanna pateica, ka esi dzīvs.” Viņa ar mīlestību palūkojas uz manu brāli. Jūtu pakrūtē ieduramies greizsirdību. „Šī ir mūsu pirmdzimtā. Vai gribi viņu paturēt?”

„Paturēt?” pārjautāju. „Nē... Es...”

Meitenītes mazās, tuklās rociņas sniedzas pēc manis, un Dīo ieliek viņu man klēpī, pirms pagūstu atkāpties. Bērns pieķeras pie mana džempera, ņurdēdams grozās un iekārtojas, līdz ir ērti apsēdies uz manas kājas. Meitenīte sasit plaukstas un iesmejas. Nemaz nesaprazdama, kas es esmu. Kāpēc manas rokas tik rētainas. Viņa priecājas, ka tās ir tik lielas, un brīnās par zelta zīmēm tajās, tad saņem manu īkšķi un mēģina tajā iekosties ar smaganām.

Viņas pasaulei man zināmās šausmas ir svešas. Viss, ko šis bērns pazīst, ir mīlestība. Viņas āda ir bāla un mīksta, salīdzinot ar manējo. Viņa ir no mākoņu dūnām, bet es esmu no akmens. Acis lielas un spožas kā mātei. Vaibsti un plānās lūpas kā Kīrenam. Ja šī būtu cita dzīve, viņa būtu varējusi būt mans un Eo bērns. Mana sieva smietos, ja zinātu, ka beigās kopā būsim nevis mēs, bet gan viņas māsa un mans brālis. Mēs bijām maza vētra, kas neturpinājās ilgi. Bet varbūt Dīo un Kīrena laulība būs citāda.

Vēl ilgi pēc tam, kad, atvieglojot ģeneratoru slogu, visā kompleksā pieklusinātas gaismas, sēžu kopā ar brāli un tēvoci pie galda telpas dibenā un klausos Kīrena stāstā par jaunajiem pienākumiem un to, kā viņš no oranžajiem mācās apkalpot ločSpārnus un transporta kuģus. Dīo jau sen devusies pie miera, tomēr mazuli atstāja man; meitenīte guļ man uz rokām un, savu sapņu aizvesta uz nezināmām vietām, brīžiem sagrozās man klēpī.

„Te nemaz nav tik draņķīgi,” saka Kīrens. „Labāk nekā raktuvēs lejā. Mums ir pārtika. Ūdens dušas. Vairs nekādu skalotavu! Runā, ka virs mums esot ezers. Tās dušas gan ir nolāpīti apbrīnojamas. Bērniem ļoti patīk.” Viņš vēro, kā bērni pustumsā guļ. Divi katrā gultā, tie brīžiem miegā sagrozās. „Ir grūti, nezinot, kas viņus sagaida. Vai viņi kādreiz strādās raktuvēs? Vai tīklotavā? Vienmēr biju domājis, ka tā būs. Ka nododu kaut ko tālāk — misiju, amatu. Vai saproti?” Pamāju. „Laikam gribēju, lai mani dēli kļūtu par ellesnirējicm. Tāpat kā tu. Tāpat kā paps. Bet...” Viņš parausta plecus.

„Tagad, kad tev ir atvērtas acis, tam nav nekādas vērtības,” saka tēvocis Nerols. „Zinot, ka tev staigā pa galvu, tāda dzīve liekas tukša.”

„Jā,” atbild Kīrens. „Mirt trīsdesmit gados, lai tie ļautiņi varētu dzīvot līdz simtam. Nolāpīts, tas nav pareizi. Es tikai gribu, lai maniem bērniem tiktu dots vairāk nekā man, brāli.” Viņš vērīgi manī raugās, un es atceros, kā māte jautāja, kas notiks pēc revolūcijas. Kādu pasauli mēs radām? To jautāja Mustanga. Ēo to nekad neapsvēra. „Viņiem jāsaņem vairāk nekā mums. Un es mīlu Arēju tāpat kā pārējie. Esmu viņam

pateicīgs par savu dzīvību. Far manu bērnu dzīvībām. Bet...” Gribēdams teikt vēl kaut ko, bet, juzdams Nerola skatiena svaru, pašūpo galvu.

„Turpini,” saku.

„Es neesmu pārliecināts, vai viņš zina, kas būs tālāk. Tāpēc man prieks, ka esi atgriezies tu, mazo brāli. Es zinu, ka tev ir plāns. Zinu, ka vari mūs izglābt.”

Viņš saka to ar tādu ticību un paļaušanos.

„Protams, ka man ir plāns,” atbildu, jo zinu, ka viņš vēlas to dzirdēt. Bet, kamēr brālis apmierināts piepilda savu krūzi, sastopu tēvoča skatienu un zinu, ka viņš redz šiem meliem cauri, mēs abi jūtam tumsu, kas nāk.