Rīta zvaigzne

27. SMIEKLU LĪCIS

Piesteidzos pie cauruma. Pret tā malām mierīgi šļakstās ūdens. Ledus ir pārāk biezs, lai es spētu saskatīt zem tā peldošo Mustangu, bet caur metru biezo netīrā ledus kārtu staro viņas zilā signāluguns; tā virzās uz krasta pusi. Sekoju tai. Hol ideja mēģina vilkties pakaļ. Uzkliedzu, lai paliek uz vietas un sameklē sev aptieciņu.

Sekoju Mustangus gaismai. Velku slāti pa ledu, vairākas minūtes sekodams gaismiņai, līdz tā beidzot apstājas. Nav pagājis tik ilgs laiks, lai viņai būtu izbeidzies skābeklis, tomēr desmit sekundes gaisma nekustas. Tad tā sāk dzist. Signālugunij grimstot dziļāk jūrā, ledus un ūdens satumst. Man jādabū viņa laukā. Triecu slāti ledū, izlauzdams no tā gabalu. Ieaurojies iespiežu pirkstus plaisās un, pacēlis ledus kluci, aizsviežu to pār galvu, atklādams, ka ūdenī ņudz bāli ķermeņi un asinis. Sāpēs kliegdama, no ūdens iznirst Mustanga. Viņai blakus zilgans un nekustīgs zem kreisās rokas iespiests Ragnārs, bet ar labo viņa cērt kaut kam bālam ūdenī.

Ietriecu slāti ledū sev aiz muguras un pieķeros pie roktura. Mustanga sniedzas pēc manas rokas, un es izvelku viņu laukā. Tad, piepūlē rēkdami, izceļam arī Ragnāru. Mustanga slīd uz ledus un nokrīt kopā ar Ragnāru. Tomēr viņa nav viena. Pie viņas muguras piesūcies bāls radījums maza cilvēka augumā. Tas atgādina kailgliemezi, tikai tam uz muguras ir cieta, caurspīdīga, mataina miesa, kas ir kā nosēta ar dučiem

mazu, kliedzošu mutīšu, tajās ir adatām līdzīgi zobi, kas graužas viņas mugurā. Tas apēd viņu dzīvu. Pie Ragnāra muguras pielipis otrs liela suņa izmēra radījums.

„Dabū to nost!” mežonīgi cirzdama ar slāti, nikni kliedz Mustanga. „Dabū to nost no manis!” Radījums ir spēcīgāks, nekā tam vajadzētu būt, un tas lien atpakaļ uz caurumu ledū, mēģinādams ievilkt viņu atpakaļ savā miteklī. Pār klajumu atbalsojas šāviens, un radījums noraustās, kad tam tieši sānā trāpa no Holidejas pistoles raidītā lode. Pulsēdamas līst melnas asinis. Radījums kliedz un kļūst pietiekami gauss, lai es paspētu pieskriet pie Mustangas un nolobīt to no viņas muguras ar slāti. Pasperu to malā, kur tas raustīdamies mirst. Ragnāra kustoni pārgriežu uz pusēm, nodīrāju no muguras un pametu malā.

„Lejā ir vēl. Un kaut kas lielāks arī,” saka Mustanga, ar pūlēm pieceldamās kājās. Ieraugot Ragnāru, viņas seja saspringst. Piesteidzos pie viņa. Ragnārs neelpo.

„Pieskati caurumu!” saku Mustangai.

Te uz ledus mans milzīgais draugs izskatās tik bērnišķīgs. Sāku mākslīgo elpināšanu. Viņš pazaudējis savu kreiso zābaku. Gandrīz nomukusi arī zeķe. Kamēr veicu sirds masāžu, pēda bezpalīdzīgi raustās virs ledus. Pie mums pieklibo Holideja. Acu zīlītes milzīgas no pretsāpju līdzekļa. Kāja apsaitēta ar aptieciņā atrasto miesas atjaunotāju. Viņa nokrīt uz ledus blakus Ragnāram. Uzvelk atpakaļ viņa zeķi, it kā tam būtu kāda nozīme.

„Atgriezies/” dzirdu sevi sakām. Uz lūpām sasalst siekalas. Skropstās sasalst asaras — nemaz nejutu, ka raudu. „Atgriezies! Tavs darbs nav gala." Uz bālējošās ādas vīd tumšais gaudoņu tetovējums. Aizsardzības rūnas kā asaras uz viņa baltās sejas. „Tu esi vajadzīgs savai tautai,” saku. I lolideja tur viņa roku. Abas viņas plaukstas kopā ir mazākas nekā milzīgā sešpirkstainā ķetna.

„Vai tu gribi, lai uzvar viņi?" prasa Holideja. „Mosties, Ragnār! Mosties!"

Viņš salecas zem manām rokām. Atsākoties sirdsdarbībai, noraustās krūškurvis. No mutes burbuļodams iztek ūdens. Klepodams un

vilkdams gaisu, viņš apjukumā tvarsta ledu. Ragnārs ieelpo. Milzīgās krūtis smagi cilājas, viņam raugoties debesīs. Rētu sašvīkātās lūpas atkal savelkas izsmējīgā smīnā. „Vēl ne, Visu māt. Vēl ne.”

„Ar mums ir cauri,” Holideja saka, kad pārlūkojam pieticīgo aprīkojumu, ko Mustanga pamanījās izvilkt no mūsu kuģa. Kopā drebināmies kādā aizā, kur uz mirkli atradām aizvēju. Nekā daudz mums nav. Pēc tam, kad stiepām to visu uz muguras pār ledaino klajumu, kamēr mūs ledainiem zobiem kapāja astoņdesmit kilometru vēji, esam sakņupuši ap niecīgo siltumiņu, ko izstaro divas termosignālugunis. Pār ūdeņiem mums aiz muguras tumši biezē sniega vētra. Kamēr mēs izšķirojam krājumus, Ragnārs to bažīgi vēro. Tur ir GPS retranslators, daži proteīna batoniņi, divi lukturīši, sausās maltītes, plītiņa un termosega, kas paredzēta vienam cilvēkam. Tā kā viņas tērps sabojāts visvairāk, tajā esam ietinuši Holideju. Kastē ir arī signālraķešu pistole, miesas atjaunotāja ierīce un īkšķa izmēra digitālā izdzīvotāja rokasgrāmata.

„Viņai taisnība,” saka Mustanga. „Mums jātiek prom no šejienes, vai arī būsim pagalam.”

Mūsu ieroču kastes ir pazudušas. Mūsu bruņas, gravZābaki un pārējais aprīkojums nogrimis jūras dibenā. Viss, kas būtu palīdzējis obsi-diāniem iznīcināt savus dievus. Viss, kas mums ļautu sazināties ar draugiem orbītā. Satelīti ir akli. Neviens mūs neredz. Neviens, izņemot cilvēkus, kuri mūs notrieca. Vienīgā labā ziņa ir tā, ka avarēja arī viņi. Iedami pār ledus klajumu, dziļāk kalnos redzējām viņu uguni. Tomēr, ja viņi izdzīvoja un ja viņiem ir ieroči, viņi mūs medīs, bet mēs varam aizsargāties tikai ar savām slātēm, vienu šaujamieroci un izlādējušos pulsDūri. Mūsu roņAdas ir sagraizītas un bojātas. Tomēr atūdeņoŠanās mūs piebeigs daudz ātrāk nekā aukstums. Līdz pat horizontam nav nekā cita kā tikai melnas klintis un ledus. Toties, ja ēdīsim ledu, pazemināsies mūsu ķermeņa temperatūra un mūs piebeigs aukstums.

„Mums jāatrod īsts patvērums.” Mustanga drebēdama pūš dvašu uz savām cimdotajām plaukstām. „Pēdējais attālums līdz virsotnēm, ko redzēju pilotu kabīnes shēmās, bija divsimt kilometri.”

„Tikpat labi var būt arī tūkstotis,” īgni noņurd Holideja. Viņa zelē saplaisājušo apakšlūpu un joprojām skatās uz mūsu krājumiem, it kā tie varētu sākt vairoties.

Ragnārs noguris klausās mūsu sarunā. Viņš šo zemi pazīst. Viņš zina, ka šeit nevaram izdzīvot. Un, lai gan skaļi to neteiks, viņš zina, ka noskatīsies, kā viens pēc otra mirstam, un viņš neko nespēs iesākt, lai to novērstu. Holideja mirs pirmā. Tad Mustanga. Vietā, kur iekoda radījums, viņas roņAda ir saplēsta, un tajā sasūcies ūdens. Tad pienāks mana kārta, bet Ragnārs izdzīvos. Cik iedomīgi mēs noteikti izklausījāmies, kad teicām, ka aizlidosim un atbrīvosim obsidiānus vienas nakts laikā!

„Vai nomadu šeit nav?” Ragnāram jautā Holideja. „Mēs allaž dzirdējām stāstus par krastā izskalotiem leģionāriem...”

„Tie nav nekādi stāsti,” saka Ragnārs. „Pēc tam, kad rudens aizgājis, klani līdz ledum aizklīst reti. Šis ir ēdāju gadalaiks.”

„Tu viņus nepieminēji,” saku.

„Es domāju, ka viņu zemēm palidosim garām. Piedodiet.”

„Kas ir ēdāji?” vaicā Holideja. „Manas arktiskās antropoloģijas zināšanas nav ne sūda vērtas.”

„Cilvēku ēdāji,” paskaidro Ragnārs. „No klaniem ar kaunu izdzītie.”

„Nolāpītā elle.”

„Derov, jābūt kādam veidam, kā sazināties ar taviem vīriem, lai atbrauc mums pakaļ,” apņēmusies atrast izeju, saka Mustanga.

„Tāda nav. Asgardas slāpLauka masīvs apklusina visu kontinentu. Tur ir vienīgā saziņas tehnika tūkstošiem kilometru rādiusā. Ja nu vienīgi otrā kuģī kaut kas ir atrodams.”

„Kas viņi ir?” jautā Ragnārs.

„Nezinu. Tas nevar būt Šakālis,” atbildu. „Ja viņš zinātu, kas esam, būtu nosūtījis mums pakaļ visu floti, nevis tikai vienu melno operāciju kuģi.”

„Tas ir Kasijs,” saka Mustanga. „Pieļauju, ka viņš ieradās ar nomaskētu kuģi, tāpat kā es. Viņam vajadzēja būt uz Lunas. Veicot pārrunas šeit, tā bija viena no priekšrocībām. Ja viņus pieķertu rīkojamies manam brālim aiz muguras, viņiem tas beigtos tikpat slikti kā man. Vēl sliktāk.”

„Kā viņš zināja, kurš ir mūsu kuģis?” brīnos.

Mustanga parausta plecus. „Būs izokšķerējis tavu diversiju. Varbūt sekoja mums no Dorēm. Nezinu. Viņš nav muļķis. Arī Dzelzs lietū viņš tevi noķēra, kad lavījāties zem sienas.”

„Vai ari kāds viņam izstāstīja,” drūmi glūnēdama uz Mustangu, nosaka Holideja.

„Kāpēc lai es viņam teiktu, ja pati esmu uz nolādētā kuģa?” dusmojas Mustanga.

„Lai nu kā, bet cerēsim, ka tas ir Kasijs,” saku. „Ja tā ir, viņi vienkārši ncielēks gravZābakos un nelidos uz Asgardu pēc palīdzības, jo tad nāksies paskaidrot Šakālim, kāpēc viņi vispār bija uz Fobosa. Kā tas kuģis nokrita?” jautāju. „Izskatījās, ka no mūsu kuģa pakaļgala tiek izšauta raķete. Bet mums nebija raķešu.”

„Kastēs bija,” saka Ragnārs. „No pārnēsājama raķešmetēja pa kravas nodalījuma durvīm izšāvu uz viņiem sarisu.”

„Tu izšāvi uz viņiem raķeti, kamēr kritām?” neticēdama pārjautā Mustanga.

„Jā. Un es mēģināju savākt gravZabakus. Man neizdevās.”

„Es domāju, ka tev viss sanāca tīri labi,” saka Mustanga, pēkšņi iesmējusies. Smiekli pielīp arī mums, pat Holidejai. Ragnārs mūsu humoru nesaprot. Jautrība gan ātri pagaist, kad Holideja sāk klepot un savelk ciešāk kapuci.

Vēroju pār jūru biezējošos melnos mākoņus. „Pēc cik ilga laika tā vētra būs šeit, Ragnār?”

„Varbūt pēc divām stundām. Tā virzās ātri.”

„Nokritīs līdz mīnus sešdesmit,” saka Mustanga. „Mēs neizdzīvosim. Ne ar šādu aprīkojumu.” Vējš gaudo mūsu aizā un kailajās klintīs ap mums.

„Tad atliek tikai viens,” es saku. „Saņemam dūšu un dodamies pāri kalniem, atrodam notriekto kuģi. Ja tur būs Kasijs, viņam līdzi būs vismaz pilna Trīspadsmitā leģiona melno operāciju vienība.”

„Tas nav nekas labs,” noraizējusies saka Mustanga. „Tie pelēkie kaujai ziemā ir trenēti labāk nekā mēs.”

„Labāk nekā tu,” iebilst Holideja, pavilkdama lejup savu roņĀdu, lai Mustanga redzētu Trīspadsmitā leģiona tetovējumu uz viņas kakla. „Es nē.”

„Tu esi dragūns?” nespēdama apslēpt pārsteigumu, jautā Mustanga.

„Biju. Galvenais, ka viņi būs ievērojuši PLR — Prētoriešu lauka reglamentu — piešķirt garas distances misijas transportam pietiekami daudz izdzīvošanas aprīkojuma, lai katrai vienībai pietiktu mēnesim jebkādos apstākļos. Viņiem būs ūdens, pārtika, siltums un gravZābaki.”

„Ja nu viņi avārijā izdzīvojuši?” jautā Mustanga un paskatās uz Holidejas ievainoto kāju un mūsu niecīgajiem ieroču krājumiem.

„Tad viņi nepārdzīvos mūs,” nosaka Ragnārs.

„Un uzbrūkot mums ir labākas izredzes, kamēr viņi vēl atgūstas,” saku. „Iesim tagad, cik ātri vien spēsim, un varbūt nonāksim tur, pirms sākas vētra. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.”

Ragnārs un Holideja man piebiedrojas — obsidiāns savāc aprīkojumu, bet pelēkā pārbauda šaujamierocī atlikušo munīciju. Tomēr Mustanga vilcinās. Viņa nav mums pateikusi vēl kaut ko. „Kas ir?” noprasu.

„Runa ir par Kasīju,” viņa domīgi saka. „Es droši nezinu. Ja nu viņš nav viens? Ja nu ar viņu kopā ir Aja?”