Rīta zvaigzne

3. ČŪSKAS KODIENS

Vietās, kur manu galvas ādu saskrāpē dūcošs metāls, izspiežas asins pērlītes. Kamēr kāds pelēkais pabeidz skūt manu galvu ar elektrisko skuvekli, uz betona krīt netīri blondi mati. Viņa tautieši dēvē viņu par Danto. Viņš pagroza manu galvu, lai pārliecinātos, ka noskuvis visu, tad pamatīgi iepliķē pa pakausi. „Kā būt’ ar vannu, dominus?” viņš noprasa. „Grim-mai patīk, ka viņas cietumnieki smaržo jauki un civilizēti, vai dzirdi?” Viņš pabungā ar pirkstu pa uzpurni, ko tie piesprādzēja man pār seju, jo iekodu vienam no viņiem brīdi, kad tie cēla mani nost no Šakāļa galda. Es tiku pārvietots ar elektrisku apkakli ap kaklu, joprojām aiz muguras saķēdētām rokām, un divpadsmit skarbu dzinēju vienība vilka mani caur gaiteņiem kā tādu atkritumu maisu.

Kamēr Danto dodas noāķēt no sienas augstspiediena ūdens šļūteni, kāds cits pelēkais aiz apkakles norauj mani no krēsla. Viņi ir vairāk nekā galvas tiesu īsāki par mani, bet spēcīgas un kompaktas micsasbūves. Viņu dzīves ir grūtas — sirotāju medības zonā, sindikātu slepkavu izsekošana Lunas dzīlēs, Arēja dēlu ķerstīšana raktuvēs...

Man riebjas viņu pieskārieni. Viņu izskats un radītās skaņas. Tas ir par daudz. Pārāk raupji. Pārāk spēcīgi. Viss, ko viņi dara, sagādā sāpes. Rausta mani uz visām pusēm. Iepļaukā. Cik manos spēkos, mēģinu norīt asaras, bet nezinu, kā to visu pārdzīvot.

Divpadsmit kareivju ierinda nostājas kopā un skatās uz mani, kamēr Danto notēmē šļūteni. Kopā ar viņiem ir trīs obsidiānu vīri. Tādi

ir vairumā dzinēju vienību. Ūdens man trāpa kā zirga spēriens krūtīs. Plēsdams ādu. Griežos uz betona grīdas un slīdu pār telpu, līdz tieku iesviests stūrī. Galva atsitas pret sienu. Gar acīm ņirb zvaigznes. Riju ūdeni. Smoku, saraujos, lai pasargātu seju, jo rokas joprojām sasaistītas aiz muguras.

Kad viņi ir pabeiguši, joprojām elsoju un klepoju uzpurnī, mēģinādams ievilkt gaisu. Viņi atslēdz rokudzelžus, iebāž manas kājas un rokas melnā cietumnieku kombinezonā un atkal saslēdz mani. Te ir arī maiss, kas drīz tiks pārvilkts pār manu galvu, lai laupītu man pēdējās cilvēcības paliekas. Tieku iesviests atpakaļ krēslā. Viņi piesprādzē manus rokudzelžus pie krēsla; nu esmu tam pieslēgts. Tas viss ir lieki. Katra mana kustība tiek novērota. Viņi sargā mani, it kā es joprojām būtu tas, kas biju, nevis tas, kas esmu. Skatos uz viņiem caur samiegtām, miglainām un tuvredzīgām acīm. No skropstām pil ūdens. Mēģinu nošņaukāties, bet degunu cieši aizsprostojušas nāsīs un deguna dobumā sarecējušās asinis. Likdami uzpurni, viņi to salauzuši.

Mēs atrodamies zem Šakāļa cietokšņa izvietotā cietuma administratīvo funkciju pārraugošās Kvalitātes kontroles padomes apstrādes telpā. Ēka būvēta kā betona kaste — kā jau visas valdības iestādes. Indīgais apgaismojums liek ikvienam izskatīties pēc staigājoša līķa ar meteoru krāteru izmēra porām. Izņemot pelēkos, obsidiānus un vienu dzelteno ārstu, telpā atrodas tikai krēsls, apskates galds un šļūtene. Tomēr šīs telpas seja un dvēsele ir šķidruma traipi ap metāla noteku režģiem grīdā un nagu skrāpējumi metāla krēslā. Šeit sākas dzīvju beigas.

Kasijs uz šādu ūķi nekad nenāktu. Reti kurš zelts to gribētu vai būtu spiests darīt, ja vien nebūtu iedzīvojies nepareizos ienaidniekos. Šis ir pulksteņa mehānisms, kur griežas un maļas zobrati. Kā gan kāds varētu būt drosmīgs tik necilvēcīgā vietā kā šī?

„Trakums, vai ne?” Danto jautā aiz muguras stāvošajiem. Viņš pievēršas man. „Mūžā neesmu redzējis neko tik sajāti jocīgu.”

„Tēlnieks būs uzaudzējis viņam kādus simts kilogramus,” saka kāds

cits.

„Vairāk. Vai tu redzēji viņu bruņās? Viņš bija sasodīts briesmonis.”

Danto uzsit pa manu uzpurni ar tetovētu pirkstu. „Varu saderēt, ka piedzimt otrreiz bija sāpīgi. Cieņa par to. Sāpes ir universāla valoda. Vai ne, rūsganais?” Kad neatbildu, viņš paliecas uz priekšu un uzkāpj uz manas basās pēdas ar savu tērauda apkalto zābaku. Sašķeļas īkšķa nags. No jēluma zem naga izvirst sāpes un asinis. Noelšos, un mana galva nokaras sānis. „Vai ne?” viņš prasa atkal. No manām acīm plūst asaras — ne no sāpēm, bet gan no tā, cik nevērīga viņa nežēlība. Tā liek man justies tik niecīgam. Kāpēc viņš var man tik ļoti nodarīt pāri, pats pielikdams tik niecīgas pūles? Gandrīz vai sāk pietrūkt kastes.

„Viņš ir tikai uzvalkā iestīvēts paviāns,” bilst kāds cits. „Liec viņam mieru. Viņš neapjēdz, ko izdarījis.”

„Neapjēdz, ko izdarījis?” pārjautā Danto. „Muļķības! Viņam patika, kā piegrieztas augstmaņu drēbes. Patika mums uzkundzēties.” Danto pieliecas, lai ielūkotos man acīs. Izbijies, ka viņš atkal darīs man pāri, mēģinu novērsties, bet pelēkais sagrābj manu galvu un ar īkšķiem atpleš plakstiņus, lai mēs būtu aci pret aci. „Rūsganais, tai tavā lietū mira divas no manām māsām. Zaudēju tur daudzus draugus, vai dzirdi?” Viņš iesit man pa galvu ar kaut ko metālisku. Gar acīm ņirb. Jūtu, kā no manis izplūst vēl vairāk asiņu. Viņam aiz muguras vienības centurions ieskatās savā viedpulkstenī. „To pašu tu novēlētu maniem bērniem, vai ne?” Danto meklē manās acīs atbildi. Man nav tādas, ko viņš spētu pieņemt.

Tāpat kā pārējie, Danto ir leģionāru veterāns — raupjš kā sarūsējis notekas režģis. Viņa melnais, apdilušiem violetu drakonu rakstiem rotātais kaujas tērps no vienas vietas nosēts ar tehniskām palīgierīcēm. Optiski implanti acīs nodrošina termoredzi un iespēju lasīt kaujas kartes. Zem ādas vēl citas ierīces, kas palīdz medīt zeltus un obsidiānus. Viņu visu kaklus notraipījuši kustīga jūras pūķa nagos sagrābta XIII tetovējumi — pie skaitļa pamatnes sadrupušas mazas pelnu kaudzes. Šie ir Legio XIII Dracones, Pelnu valdnieka un nu arī viņa meitas Ajas iemīļotākā prētoriešu leģiona biedri. Civilie viņus sauktu vienkārši par dragūniem. Mustanga nevarēja ciest šos fanātiķus. Tā ir vesela, Ajas atlasīta trīsdesmit tūkstošu armija, kura izveidota, lai kalpotu par Valdnieces ķetnu, kas sniedzas aiz Lunas robežām.

Viņi mani neieredz.

ZemKrāsas viņi ienīst ar tik dziļu, līdz kaulu smadzenēm ieēdušos rasismu, ar kādu nespēj sacensties pat zelti.

„Danto, ja gribi likt viņam smilkstēt, uzsit pa ausīm,” ieminas viena no pelēkajiem. Sieviete stāv pie durvīm, un, košļājot gumijburbuli, cilājas viņas riekstkoža žoklis. Pelnu pelēkie mati izskūti īsā mohikāņu frizūrā. Balss stiepj vārdus kādā zemesdzimušo dialektā. Viņa atbalsta muguru pret metālu līdzās pelēkajam, kurš žāvājas un kura deguns ir tik smalks kā sārtajam, nevis karavīram. „Uzsit pa tām ar ieliektu plaukstu! Tā ar gaisa spiedienu var pārsist bungādiņu.”

„Paldies, Holi.”

„Vienmēr laipni.”

Danto ieliec plaukstu. „Šitā?” Viņš iesit man pa galvu.

„Saliec drusku vairāk.”

Centurions uzsit knipi. „Danto! Grimmai viņš vajadzīgs vienā gabalā. Atkāpies un ļauj dokam uzmest skatu.” Man pasprūk atvieglota nopūta par šādu pavērsienu.

Viegliem soļiem tuvojas resnais dzelteno ārsts un nopēta mani ar sīkām, okerkrāsas ačtelēm. Blāvās griestu lampas liek viņa kailajam galvvidum spīdēt kā bālam, novaskotam ābolam. Viņš pārslidina man pār krūtīm bioskopu un vēro rezultātus caur sīkiem, digitāliem implan-tiem acu zīlītēs. „Nu, dok?” jautā centurions.

„Apbrīnojami,” pēc brīža nočukst dzeltenais. „Par spīti mazkaloriju uzturam, kaulu blīvums un orgāni ir diezgan labā stāvoklī. Kā novērojām jau laboratorijas apstākļos, muskuļi ir atrofējušies, tomēr ne tik krasi kā dabiski izcilo audi.”

„Tu apgalvo, ka viņš ir labāks par zeltu?” noprasa centurions.

„Tā es neteicu!” atcērt ārsts.

„Atslābsti! Te nevienas kameras nav, dok. Sī ir apstrādes telpa. Kāds ir slēdziens?”

„Tas drīkst pārceļot.”

„Tas?” zem uzpurņa izspiežu dobju, pārdabisku rūcienu.

Pārsteigts, ka spēju runāt, ārsts atraujas.

„Un ilgtermiņa iemidzināšana? Šajā orbītā līdz Lunai jālido trīs nedēļas.”

„Tā neko neietekmēs.” Ārsts uzmet man iebiedētu skatienu. „Bet, kapteini, vienkārši drošības pēc es palielinātu dozu par desmit miligramiem dienā. Tam ir nedabiski spēcīga asinsrites sistēma.”

„Skaidrs.” Kapteinis pamāj ar galvu pelēkajai. „Tava kārta, Holi. Liec viņu gulēt. Tad ņemam ratus un braucam prom. Tavs darbiņš galā, dok. Tagad dodies atpakaļ uz savu drošo, mazo kafijas un zīda pasaulīti. Mēs parūpēsimies par—”

Tauki! Atdalās centuriona pieres priekšdaļa. Pret sienu atsitas kaut kāds metāls. Blenžu uz centurionu, un mans prāts nesaprot, kāpēc viņam vairs nav sejas. Patiks! Tauks! Paukš! Pauki! Krakšķ sīkas pirkstu locītavas. No tuvējo dragūnu galvām gaisā izšaujas sarkana migla. Tā nosēžas man uz sejas. Paliecu galvu sānis. Viņiem aiz muguras sieviete ar riekst-koža žokli nevērīgi slāj caur to rindām un tiešā trāpījumā šauj pakaušos. Pārējie steigšus velk laukā ieročus un nepagūst pat izteikt lāstus, kad otrs pelēkais no savas vietas pie durvīm ar vecmodīgu šaujampulvera ložu šaujamo jau nogāzis vēl piecus. Uz stobra klusinātājs, lai viss būtu mierīgi un bez trokšņa. Pirmie pret grīdu atsitas un sarkanās peļķēs paliek obsidiāni.

„Tīrs,” saka sieviete.

„Plus divi,” atbild vīrietis. Viņš nošauj dzelteno ārstu, kurš mēģinājumā izbēgt rāpo uz durvīm, tad uzliek kāju Danto uz krūtīm. Pelēkais viņā blenž, asiņodams no brūces zem zoda.

„Trig... kāpēc...”

„Arējs sūta sveicienus, jūkli.” Pelēkais iešauj Danto starp acīm, tieši zem kaujas ķiveres malas, un pagriež savu ieroci ar stobru uz augšu, nopūš dūmus un ieliek to makstī pie kājas. „Tīrs.”

Manas lūpas aiz uzpurņa kustas un pūlas izteikt kādu sakarīgu domu. „Kas... jūs esat...” Pelēko sieviete pabīda kādu līķi nost no ceļa.

„Mani sauc Holideja ti Nakamura. Tas ir mans mazais brālis Trigs.” Viņa jautājoši sarauc rētas pārrautu uzaci. Platā seja nosēta ar vasarrai-bumiem. Deguns tik plakans, it kā būtu sasists. Acis pelēkas un šauras, „īstais jautājums ir — kas esi tu?”

„Kas esmu es?” murminu.

„Mēs atnācām pēc Pļāvēja. Bet, ja tas esi tu, man liekas, ka būs jāprasa atpakaļ mūsu nauda.” Pēkšņi viņa piemiedz ar aci. „Es jokoju, ser.”

„Holidej, izbeidz! ” Trigs, kā mani aizstāvēdams, pastumj viņu malā. „Vai tu neredzi, ka viņš ir kontuzēts?” Izstiepis rokas, Trigs man uzmanīgi tuvojas un runā mierinošā balsī. „Ar jums viss ir prīmā, ser. Mēs esam šeit, lai jūs izglābtu.” Viņa teiktais skan neveiklāk, ne tik pārdomāti kā Holidejai. Kad viņš sper vēl vienu soli, saraujos. Meklēju viņa rokās ieroci. Viņš man kaut ko nodarīs. „Tikai atslēgsim jūs. Tas arī viss. To taču jūs gribat, ja?”

Tie ir meli. Šakāļa triks. Viņam ir tetovējums ar XIII. Šie ir prēto-rieši, nevis Arēja dēli. Meļi. Slepkavas.

„Ja jūs negribat, es neslēgšu vaļā.”

Nē. Nē, viņš nogalināja sargus. Viņš ir ieradies palīdzēt. Tā jābūt. Noraizējies paloku galvu un ļauju Trigam nostāties man aiz muguras. Es viņam neuzticos. Gandrīz gaidu adatas dūrienu. Kādu pavērsienu. Tomēr mans risks tiek atalgots, jūtu tikai to, ka rokas atbrīvojas. Rokudzelži tiek atslēgti. Nokrakšķ plecu locītavas, un pirmo reizi deviņu mēnešu laikā es vaidēdams atliecu rokas ķermeņa priekšā. Tās trīc no sāpēm. Nagi izauguši gari un briesmīgi. Bet šīs rokas atkal pieder man. Pielecu kājās, lai bēgtu, un sabrūku uz grīdas.

„Lēnāk... lēnāk!” ieceldama mani atpakaļ krēslā, saka Holideja. „Mierīgāk, varoni! Tavi muskuļi ir nenormāli atrofējušies. Vajadzēs nomainīt eļļu.”

Trigs atgriežas un nostājas manā priekšā ar šķību smaidu atklātajā, zēniskajā sejā; par spīti diviem zeltītu asaru lāšu tetovējumiem, kas rit no viņa labās acs, viņš nav ne tuvu tik biedējošs kā māsa. Viņš izskatās pēc uzticama medību suņa. Trigs uzmanīgi noņem man no sejas uzpurni, tad iztrūcies kaut ko atceras. „Man jums kas jāiedod, ser!”

„Ne tagad, Trig.” Holideja pamet skatu uz durvīm. „Katra sekunde ir dārga.”

„Viņam tas ir vajadzīgs,” viņš zem deguna nomurmina, tomēr pagaida, kad Holideja pamās, un tikai tad izvelk no savas bruņu somas ādas saini. Viņš sniedz to man. „Tā ir jūsu, ser. Paņemiet to!” Viņš jūt, ka vilcinos. ,,Ei, par rokudzelžiem es taču nemeloju?”

„Nē...”

Pastiepju rokas, un viņš ieliek ādas saini man plaukstās. Drebošiem pirkstiem pavelku auklu, kas satur saini kopā, un sajūtu tā satura spēku, vēl pirms ieraugu nāvējošo mirdzumu. Izbijušās no tā tāpat kā acis no gaismas, manas rokas gandrīz nomet dāvanu uz grīdas.

Tā ir mana slāte. Tā pati, ko man iedeva Mustanga. Tā, ko nu jau esmu pazaudējis divreiz. Vienreiz Kārnām, bet otrreiz manā Triumfā, kur to paņēma Šakālis. Tā ir balta un gluda kā bērna pirmais zobs. Mani pirksti slīd pār auksto metālu un sāls traipiem izraibināto teļādu, ar ko nosiets rokturis. Pieskāriens atmodina melanholiskas atmiņas par sen zudušu spēku un aizmirstu siltumu.

Prātā atgriežas lazdu riekstu smarža, kas aizved mani atpakaļ uz Loma treniņu zālēm, kur viņš mani skoloja, kamēr blakus virtuvē viņa iemīļotākā mazmeitiņa mācījās cept kūkas.

Slāte slīd cauri gaisam tik skaista, tik maldinoši solīdama varu. Asmens stāstīs man, ka esmu dievs, tāpat kā to ir darījis cilvēku paaudzēm pirms manis, tomēr nu es zinu, kādi tie ir meli. Es zinu, cik briesmīgu cenu tas licis cilvēkiem samaksāt par lepnumu.

Ir biedējoši to atkal turēt rokās.

Pārveidodamās izliektā sirpjAsmenī, tā čerkst kā zeinesčūskas riesta kauciens. Kad to redzēju pēdējoreiz, asmens bija tīrs un gluds, bet tagad baltajā metālā ņirb iegrebti tēli. Paliecu asmeni, lai labāk redzētu virs spala iestrādātos attēlus. Apdullis blenžu. Man pretī raugās Ēo. Metālā iegrebts viņas portrets. Mākslinieks viņu attēlojis nevis uz ešafota — brīdī, kas uz visiem laikiem simbolizēs viņas dzīvi pārējiem -, bet gan kā meiteni, ko mīlēju. Matiem jūklī vijoties ap pleciem, viņa ir pieliekusies un grasīdamās smaidīt plūc no zemes hemantes ziedu. Virs Eo tēla mans tēvs uz atvadām skūpsta māti pie mūsu māju sliekšņa. Tuvāk asmens galam redzu Leannu, Lorenu un sevi, tērptus oktobra nakts maskās un dzenoties pakaļ Kīrcnam kādā tunelī. Tā ir mana bērnība.

Lai arī kurš šo mākslas darbu radījis, viņš mani pazīst.

„Zelti zobenos iegrebj savus darbus. Grandiozos, vardarbīgos mēslus. Bet Arējs domāja, ka tu gribētu redzēt cilvēkus, kurus mīli,” Trigam aiz muguras klusi saka Holideja. Viņa pār plecu palūkojas uz durvīm.

„Arējs ir miris.” Pētu viņu sejas, meklēdams tajās nodevību. Redzu acīs ļaunu spīdumu. „Jūs atsūtīja Šakālis. Tas ir triks. Slazds. Lai aizvestu jūs uz Arēja dēlu bāzi.” Mans tvēriens ap slātes rokturi saspringst. „Lai mani izmantotu. Jūs melojat.”

Raizēdamās par ieroci manā rokā, Holideja atkāpjas. Toties Trigu manas apsūdzības ir satriekušas. „Melojam? Jums? Mēs jūsu dēļ mirtu, ser! Mēs būtu miruši par Persefoni... Ēo!” Viņš ar pūlēm rod vārdus, un es sāku nojaust, ka viņš pieradis ļaut runāt māsai. „Aiz šīm sienām jūs gaida armija, vai saprotat? Armija, kas gaida atgriežamies tās... tās dvēseli.” Viņš lūdzoši paliecas tuvāk, bet Holideja pār plecu met skatu uz durvīm. „Mēs esam no Dienvidu Klusā okeāna, Zemes apakšgala. Man likās, ka sagaidīšu savu beidzamo stundu, tur sargājot labības torņus. Tomēr esmu šeit. Uz Marsa. Un mūsu vienīgais uzdevums ir nogādāt jūs mājās...”

„Esmu sastapis labākus meļus pārjums,” novelku.

„Piekāst!” Holideja sniedzas pēc sava viedpulksteņa.

Trigs mēģina viņu apturēt. „Arējs teica, ka tas domāts tikai ārkārtas gadījumiem. Ja viņi uzlauzīs signālu...”

„Paskaties uz viņu! Šis ir ārkārtas gadījums!” Holideja noņem savu viedpulksteni un pamet to man. Tiek veikts savienojums ar citu ierīci. Displejs mirgo zils, tas gaida, kad otrā pusē kāds atbildēs. Kad pagriežu to rokā, gaisā pēkšņi parādās manas dūres izmēra hologramma, kurā redzama dzelkšņaina ķivere. No tās drūmi mirdz sarkanas acis.

„Fičner?”

„Mini vēlreiz, sūdabrāli" attrauc balss.

Nevar būt.

„Sevro?” gandrīz smilkstu šo vārdu.

„Ei, puis, tu izskaties kā izšļucis no kāda skeleta drebelīgās kājstarpes.”

„Tu esi dzīvs...” es saku, kad hologrammā ķivere tiek noņemta, lai atklātu mana drauga neglito seju. Viņš smaida savu zāģzobaino smaidu. Attēls raustās.

„Pasaulēs nav tāda elfa, kas varētu mani nobeigt'.' Viņš iesmejas. „Tev pienācis laiks nākt mājās, Pļāv. Bet es nevaru aiziet tev pakaļ. Tev jānāk pie manis. Vai skaidrs?”

„Kā?” Izslauku no acīm asaras.

„Uzticies maniem dēliem. Vai varēsi?"

Palūkojos uz brāli un māsu un paloku galvu. „Šakālis... mana ģimene ir pie viņa.”

„Pie tās kanibālu kuces nav nekā. Tava ģimene ir pie manis. Savācu viņus no Likosas pēc tam, kad aizveda tevi. Tava māte gaida, kad varēs tevi satikt." Atkal sāku raudāt. Atvieglojums ir pārāk liels.

„Bet tev ir jāsaņemas, puis’. Un tev ir jākustas." Viņš pagriež galvu sānis un uzlūko kādu ārpus hologrammas. „Atdod mani atpakaļ Holide-jai." Tā arī daru. ,Ja varat, nodariet pa kluso. Ja ne, saasiniet. Skaidrs?"

„Skaidrs.”

„Sarauietj važas!"

„Saraujiet važas!” atbalso pelēkie, un viņa attēls pagaist.

„Neskaties uz mūsu krāsu,” man saka Holideja. Viņa sniedz tetovētu roku. Skatos uz pelēko zīmēm, kas iegrebtas viņas miesā, tad nopētu vasarraibumaino, drukno seju. Viena no viņas acīm ir biomehāniska, to nevar samirkšķināt kā otru. No viņas mutes Ēo vārdi skan tik savādi. Tomēr šķiet, ka šajā brīdī mana dvēsele atgriežas manī. Ne prāts. Joprojām jūtu, kā tas saplaisājis. Kā lodā šaubas sējošā tumsa. Taču cerība gan. Izmisīgi satveru viņas mazo plaukstu.

„Saraujiet važas,” aizsmacis atbalsoju. „Jums nāksies mani nest.” Palūkojos uz savām nekam nederīgajām kājām. „Nevaru piecelties.”

„Tieši tāpēc atvedām tev mazu kokteilīti.” Holideja izvelk šļirci.

„Kas tas ir?”

Trigs tikai smej. „Jūsu eļļas maiņa. Nopietni, draugs. Jūs nemaz negribat zināt.” Viņš smīn. „Tas draņķis ari mironi atdzīvinās.”

„Dod šurp,” saku, pastiepis plaukstas locītavu.

„Sāpēs,” brīdina Trigs.

„Viņš ir liels puika.” Holideja nāk tuvāk.

„Ser..Trigs sniedz man vienu no saviem cimdiem. „Ielieciet starp zobiem.”

Nu jau mazāk pārliecināts, iekožos ar sāli piesūcinātajā ādā un pamāju Holidejai. Viņa raida šļirci nevis rokā, bet tieši man sirdī. Metāls ieduras miesā, un atbrīvojas šļirces saturs.

„Velns parāvis!” Mēģinu kliegt, bet izspiežu vien gārdzienu. Pa manām vēnām viļņiem skrien uguns, sirds darbojas kā virzulis. Paskatos uz krūtīm, būdams gatavs apzvērēt, ka nolāpītā sirds no tām izlēks. Jūtu katru muskuli. Katra mana ķermeņa šūna eksplodē, tajās pulsē kinētiskā enerģija. Rīstos. Ķerdams pie krūtīm, nokrītu uz grīdas. Elsoju. Spļauju žulti. Situ pa grīdu. Pelēkie iztrūkušies atkāpjas no mana izliektā ķermeņa. Metos virsū krēslam un daļēji izrauju to no grīdas, pie kuras tas nostiprināts ar skrūvēm. Pa muti veļas lamu straume, kas liktu nosarkt pat Sevro. Tad trīcēdams palūkojos uz abiem pelēkajiem. „Kas... tas... bija?”

Holideja apspiež smieklus. „Mamma to sauc par čūskas kodienu. Ar tavu vielmaiņu tas darbosies tikai trīsdesmit minūtes.”

„To uztaisīja tava mamma?”

Trigs parausta plecus. „Mēs esam no Zemes.”