Rīta zvaigzne

45. ILIONAS KAUJA

Viena mana kuģa, Vakara paisuma, vēderā tiek sistas sarkano cilšu bungas, kas dun caur skaļruņiem militārā Aizliegtās dziesmas ritmā. Nepārtraukta dumpīga duna, kamēr tuvojamies Zobena armādai. Nekad neesmu redzējis tik milzīgu floti. Pat ne toreiz, kad triecienā ieņēmām Marsu. Tie bija tikai divi konkurējoši nami, kas sapulcējuši savus sabiedrotos. Šis ir tautu konflikts. Un tā apmēri ir atbilstoši.

Diemžēl abi ar Roku mācījāmies pie vieniem un tiem pašiem skolotājiem. Viņš ir pētījis Aleksandra, Hanu armiju un Trafalgaras kaujas. Viņš zina, ka nomācoša pārspēka lielākais drauds ir kļūdaina komunikācija un haoss. Tāpēc viņš savas flotes spēku nevērtē par augstu. Viņš sadala to divdesmit mazākās mobilās divīzijās un piešķir katram prētoram relatīvu autonomiju, kas sniedz viņa spēkiem ātrumu un elastību. Esam iesaistījušies cīņā nevis pret vienu milzīgu veseri, bet gan pret slāšu pūli.

„Kaut kāds murgs,” murmina Viktra.

Biju domājis, ka Roks tā darīs, tomēr ieraugot nolamājos tik un tā. Ikvienā kosmosa sadursmē jālemj, vai ienaidnieka kuģus iznīcināt vai sagrābt. Šķiet, ka viņa nolūks ir iekarot. Tāpēc nevaram vilkt visu garumā un cerēt uz labāko. Tomēr nedrīkstam viņa floti vilināt manā slazdā jau no paša sākuma. Viņi izlauzīsies tam cauri un nogalinās gaudoņus. Viss atkarīgs no mūsu vienīgās priekšrocības. Un tā neslēpjas mūsu kuģos. Tic nav mūsu simt tūkstoši obsidiānu, ko esmu sasēdinājis dēlesKuģos. Tas ir fakts, ka Roks uzskata, ka mani pazīst, tādēļ visu viņa stratēģiju noteiks mana iespējamā rīcība.

Tāpēc esmu izlēmis pārspēt viņa pieņēmumus par manu pārgalvību un parādīt, cik slikti viņš patiesībā izprot sarkano psiholoģiju. Šodien es vedīšu Pakšu pašnāvnieku misijā pašā Roka flotes sirdī. Tomēr kauju neuzsāku es. To dara Orions, kas traucas man garām Persefones saucienā kopā ar trim ceturtdaļām manas flotes. Tās pulcējas sfēriskās grupās, un mazākās korvetes tik un tā ir četrsimt metru garas. Vairums ir puskilometru gari dedzesKuģi, daži iznīcinātāji, kā arī četri milzīgi drednauti. No zeltu un arī mūsu kuģiem izslīd plaša darbības rādiusa raķetes. Tiek īstenoti miniatūri datoru vadīti pretdarbības pasākumi. Tad Roka flote uzsāk uzbrukumu un melnā telpa starp divām zvaigžņu kuģu flotēm izvirst zenītartilērijas, raķešu un plaša rādiusa elektromagnētisko lielgabalu ugunīs. Sekunžu laikā tiek patērēts miljardiem kredītu vērts munīcijas daudzums.

Orions tuvojas Roka flotei, kamēr Mustangas un Romula kuģi brāžas uz Roka ierindas dienvidu malu pie Jo pola un mēģina trāpīt kuģa vienīgajai vārīgajai vietai — dzinējem. Tomēr Roka spēki ir attapīgi, un desmit eskadriļas atdalās no pārējā un uzņem gaitu tā, lai to zibeņojošās borta zalves būtu pavērstas pret Pavadoņu valdnieku kuģu priekšgaliem un kapātu tos ar elektromagnētisko lielgabalu ugunīm, kamēr tie tuvojas no planētas dienvidpola. Vienlaicīgi izšauj simt tūkstoši lielgabalu.

Metāls šķaida metālu. Kuģi vemj skābekli un cilvēkus.

Šie kuģi ir radīti, lai saņemtu triecienus. Milzīgie metāla korpusi sadalīti tūkstošos savienotu, medus šūnām līdzīgu nodalījumu, kas veidoti, lai izolētu sūces un novērstu kuģu skābekļa noplūdes viena elektromagnētiskā lielgabala šāviena dēļ. No šīm tukšumā peldošajām pilīm plūst tūkstošiem vienvietīgu kaujas lidaparātu. Tie nelielās eskadriļās pārpludina neitrālo zonu starp mūsu flotēm. Daži apbruņoti miniatūriem kodolieročiem, kas paredzēti lielo karakuģu iznīcināšanai. Kopā ar zilo eskadriļām lido Arēja dēlu simulatoros nakti un dienu trenējušies ellesnirēji un urbjuzeļļi. Viņi triecas pretī Sabiedrības karos rūdītajiem pilotiem, kas vada zelta svītrām rotātus ločšpārnus.

Romula spēki atdalās no Mustangas, lai savienotos ar Oriona daļu, bet Mustanga turpina ceļu uz ienaidnieka ierindas sirdi, lai sagatavotu vietu manam izrāvienam.

Pietuvojamies trīssimt kilometru attālumā, un tiek iedarbināti vidēja darbības rādiusa elektromagnētiskie lielgabali. Caur kosmosu ātrumā, kas astoņkārt pārsniedz skaņas ātrumu, brāžas divdesmit kilogramus smagi zenītartilērijas šāviņi. Visu zelta ierindu sedz zenītartilē-rijas vairogi. Kad tajos triecas šāviņi un atsitušies nozūd kosmosā, tuvāk kuģiem caurspīdīgi pulsē zilgani pulsLauki.

Mana triecienvienība kavējas kaujas pakaļgalā. Drīz viss pārvērtīsies iekarošanas vienību karā. Tiek palaisti simtiem dēlesKuģu. Agresīvi prētori izsēdinās tajos vestos kājniekus un obsidiānus, lai iekarotu ienaidnieka kuģus, kurus pēc flotes likumiem pēc kaujas varēs saglabāt savā īpašumā. Konservatīvi prētori taupīs savus vīrus līdz pēdējam, paturēs viņus uz kuģiem, lai atvairītu iekarotāju komandas un kā galveno kara ieroci izmantos savus kuģus.

„Orions devusi signālu,” saka mans kapteinis.

„Ieņem kursu uz Kolosu. Dzinējus taranēšanas ātrumā.” Kuģis man zem kājām iedūcās. „Pel, šaujamies ir tavā rīcībā. Neliecies ne zinis par dedzesKuģiem. Dienas kārtībā šoreiz ir iznīcinātāji vai lielāki kuģi.” Kuģis novaidas, un brāžamies uz priekšu no Oriona flotes aizsega. „Pavadoņi, turieties līdzi! Saskaņotā ātrumā.”

Apdzenam artilērijas kuģus un tad arī četrus kilometrus garo Persefones saucienu un ienaidnieka priekšā iznirstam no Oriona frontes kā apslēpts šķēps, kas tagad traucas pa piecdesmit kilometrus garo neitrālo zonu, notēmēts tieši ienaidnieka sirdī. Oriona kuģis izšauj pretradaru atstarotājus, tā veidojot koridoru, kas piesegs mūsu neprātīgo uzbrukumu. Tagad Roks redz, kas man padomā, un viņa lielie karakuģi atkāpjas no manējā, kā aicinādami mani milzīgās ierindas centrā, kamēr pār manu triecienvienību līst uguns lietus.

Mūsu vairogi mirgo zili. Ienaidnieka šāviņi izsprūk cauri pretradaru atstarotājiem un soda mūs. Nepaliekam atbildi parādā. Garām slīdēdami, ar borta zalvēm apšaudām kādu iznīcinātāju. Tas zaudē jaudu.

Mēģinājumā izlavīties caur mūsu atstarotāju tuneli no tā plūst dēle-sKuģi, bet mūsu pavadoņi nelielos lidaparātus sašķaida. Par spīti tam, mums trāpa dučiem kuģu raidīti šāvieni. Nu ap vairogiem jau kvēlo sarkana gaisma. Labā borta vietējos ģeneratorus ķer īssavienojums, un vairogi pakāpeniski atslēdzas. Vienā mirklī mūsu korpuss cauršauts septiņās vietās. Ieslēdzas izolējošo durvju tīkls, kas norobežo kuģa bojātos līmeņus no pārējā. Zaudēju vienu dedzcsKuģi. Puskilometru no priekšgala to visā garumā sacaurumo pilnas jaudas sprostuguns, ko raidījis Antonijas drednauts Pandora.

„Izskatās, ka māsai patīk mans kuģis,” nosaka Viktra.

No dedzesKuģa komandtiltiņa izvirst līķi, bet Antonija turpina šaut uz daudz mazāko kuģi, līdz sagrūst tā dzinēja kodolreaktors. Tas divreiz pulsē balts un pakaļgalā aprij pusi korpusa. Triecienvilnis stumj mūsu lidaparātu sānis. Mūsu elektromagnētiskais un pulsa vairogs iztur, un gaismas uz klāja noraustās tikai vienreiz. Desmit metrus biezajā sienā aiz komandtilta ietriecas kaut kas milzīgs. Pa labi no manis siena ieliecas. Elektromagnētiskā lielgabala šāviņa apveids stiepj metālu kā tāds citplanētiešu embrijs. Izšaudami no astoņdesmit elektromagnētiskajiem lielgabaliem tieši uz tā komandtiltu, mūsu artilēristi saplosa 1,5 kilometrus garo iznīcinātāju, kas mums uzbruka. Divsimt cilvēku vairs nav. Šajā kaujas posmā gūstekņus neņemam. Pakša jauda sēt iznīcību ir satriecoša. Tāpat iespaidīgs ir triecienu apmērs, ko uzņemam. Antonija secē vēl vienu manas triecienvienības daļu.

„Tinosas cerība ir izsista no ierindas,” klusi saka mans zilais uztvērēju operators. „Tēbes kaujas sauciens sadegs kodolsprādzienā.”

„Liec Tēbes un Tinosas stūrmaņiem iet pilnā gaitā mīnus četrdesmit piecu grādu leņķī un pamest kuģus!” uzsaucu. Kuģi paklausa un maina kursu, lai taranētu Antonijas flagmani. Viņa iedarbina dzinējus atpakaļgaitā, un mani mirstošie kuģi nekaitīgi aizslīd izplatījumā. Viens uzsprāgst.

Šeit, ienaidnieka ierindas vidū, saskaramies ar pārspēku gan ieroču, gan manevru ziņā. Iesprostoti. Atkāpšanās ceļš nogriezts. Ap mums veidojas lode. Man palikuši tikai četri dedzcsKuģi. Nu jau trīs.

„Uz klāja vairāki ugunsgrēki,” ziņo kāds virsnieks.

„Munīcijas sprādziens uz septiņpadsmitā klāja.”

„Pirmais līdz sestais dzinējs atteicis. Septītais un astotais darbojas ar četrdesmit procentu jaudu.”

Pakss ap mani iet bojā.

Priekšā vīd Roka mēnesLauzējs. Divtik garš kā mans kuģis, trīskārt platāks. Astoņus kilometrus gara lidojoša armijas piestātņu pilsēta. Milzīgs pusloks kā sānis peldošas haizivs rīkle. Tas no mums atkāpjas tikpat ātri kā tuvojamies. Nodrošinās pret taranēšanu un vienlaicīgi soda mūs ar saviem tehniski pārākajiem ieročiem. Roks domāja, ka izspēlēšu Karna gājienu. Mēģināšu ar savējo ietriekties viņu karakuģī. Tagad tas ir neiespējami. Mūsu dzinēji gandrīz piebeigti. Korpuss bojāts.

„Visiem priekšējiem lielgabaliem mērķēt uz viņu elektromagnētiskajiem lielgabaliem un raķešu metējiem uz augšējā klāja! Izgrebiet mums paēnu!” Ieslēdzu kuģa hologrammu un ar pirkstiem apvelku uguns skarto teritoriju, novirzīdamsuguni, kamēr Viktra dod norādījumus kaujas grupām, kuras līdz šim neesam likuši lietā. LočSpārni kliegdami aizskrien kosmosā. Pakss pagriežas, lai vērstu pret Kolosu savu galveno lielgabalu borta zalvi.

Nekam, ko mēs šobrīd pasāktu, vairs nav nozīmes. Mēs esam vilks, ko pie zemes piespiedis lācis, un viena pēc otras tiek sadragātas mūsu kājas, noplēstas ausis, izrautas acis un zobi, bet vēders tiek saglabāts vesels un gatavs uzšķēršanai. Mans kuģis ap mani dreb. Zilie tiek izrauti no savienojumiem un vemj bedrē, jo viens pēc otra atmirst datunervi kuģos, ar kuriem tie savienoti. Mans stūrmanis Arns raustās lēkmē, kad tiek sadragāti dzinēji.

„Faranas Dejotāja vairs nav,” ziņo kapteinis Pels. „Nevienas glābšanas kapsulas.” Tur bija minimālais apkalpes sastāvs, bet tik un tā bojā gājuši četrdesmit cilvēki. Labak nekā tūkstotis. No sākotnējiem sešpadsmit palikuši tikai divi dedzesKuģi. Tie riņķo ap Antonijas Pandoru mums aiz muguras, bet viņas kuģis ir melns milzīgs briesmonis. Viņa kapā ātrgaitas lidaparātus, līdz no tiem paliek pāri tukši karkasi. Kad no apklusušajiem kuģiem tiek izšautas glābšanas kapsulas, viņa sašauj arī tās. Viktra klusi vēro slepkavības. Pieraksta tās Antonijas parādam.

Pielaizdams manu mirušo kuģi tuvāk, Roks aicina mūs palaist dēlesKuģus. Atlicis tikai kilometrs. „Palaidiet visus dēlesKuģus pret mēnesLauzēja virsmu!” saku. „Tagad! Izšaujiet spļāvējCaurules!”

Tāpat kā Dzelzs lietū pa spļāvēj Caurulēm tiek izšauti simtiem tukšu tērpu. No četriem mana kuģa angāriem izlido divsimt dēlesKuģu. Tie izretinās neglīta metāla straumē, un katrs no tiem varētu nest uz klāja piecdesmit vīru, ar kuriem pārpludināt mēnesLauzēja iekšas. Persefones sauciena zilo pilotu vadīti, tie traucas, cik ātri vien spēj, lai šķērsotu bīstamo telpu starp abiem karakuģiem. Un tie tiek aizslaucīti, pirms veic pusi distances, jo Roks uzspridzina virkni nelielas jaudas kodolgalviņu.

Viņš uzminēja manu gājienu.

Un tagad mana kuģu vienība nav nekas vairāk par atlūzu kaudzi, kas peld telpā starp abiem karakuģiem. Mana komandtiltiņa griestos sāk mirgot avārijas signālugunis. Mūsu plašā darbības rādiusa uztvērēji vairs nestrādā. Lielgabali sadragāti. Vairākos klājos ir sūces.

„Tikai neizjūc,” murminu. „Tikai neizjūc, Paks.”

„Saņemam signālu,” saka Virga.

Gaisā manā priekšā parādās Roka seja. „Derov!” Viņš ierauga ari Viktru. „Viktra, tas ir galā. Jūsu kuģis dreifē miris. Pavēliet savai flotei padoties, un es saudzēšu jūsu dzīvības.” Viņš domā, ka var pārtraukt šo sacelšanos, nenogalinot mūs. Šāda iedomība padara mani traku. Bet mēs abi zinām, ka viņam vajadzīgs mans līķis, ko parādīt pasaulēm. Ja viņš iznīcinās manu kuģi un mani pašu nogalinās, vrakā mani neviens nekad neatradīs. Pametu skatu uz Viktru. Viņa izaicinoši nospļaujas uz grīdas. „Kāda ir jūsu atbilde?” prasa Roks.

Saliecu pirkstus rupjā žestā. „Ej dirst!”

Roks novēršas no ekrāna. „Legāt Drus, palaidiet visus dēlesKuģus. Lieciet Mākoņu bruņiniekam atvest man Pļāvēju. Dzīvu vai mirušu. Tikai parūpējieties par to, lai viņš būtu atpazīstams.”