Rīta zvaigzne

9. AREJA PILSĒTA

Ir agrs rīts, un es malkoju kafiju un no bļodiņas ēdu graudaugu pārslas, ko māte atnesusi no ēdnīcas. Es vēl neesmu gatavs ļaužu pūļiem. Kīrens un Leanna jau devušies uz darbu, tādēļ sēžu kopā ar Dīo un māti, kamēr bērni ģērbjas, lai ietu uz skolu. Tā ir laba zīme. To, ka tauta ir padevusies, var redzēt pēc tā, ka tā pārstājusi skolot savus bērnus. Izdzeru kafiju. Māte man ielej vēl.

„Tu atnesi veselu kannu?” jautāju.

„Pavārs uzstāja. Centās man iedot vēl vienu.”

Iemalkoju no krūzes. „Garšo gandrīz kā īsta.”

„Tā ir īsta,” saka Dīo. „Viens pirāts sūta mums salaupītas preces. Man liekas, tā kafija ir no Zemes. Viņi teica, ka no Jamakas.”

Es viņas teikto neizlaboju.

,,Ei!” gaiteņos kāds klaigā. Māte salecas no trokšņa. „Pļāvēj! Pļāvēj! Nāc laukā spēlē-ē-ties!” Gaitenī kaut kas nobūkšķ, un ir dzirdami smagos zābakos ieautu kāju soļi.

„Atceries, Dcanna teica, ka mums jāpieklauvē,” kāds saka pēr-kondimdošā balsi.

,;iu esi tik kaitinošs! Nu labi.” Aiz durvīm atskan pieklājīgs klauvējiens. „Labas ziņas! Te tēvocis Sevro un Mēreni draudzīgais milzis.” Māte dod zīmi vienai no manām sajūsminātajām brāļameitām. „Ella, esi tik laba.” Ella metas uz priekšu, lai atvērtu Sevro durvis. Viņš

pa tām iebrāžas, paceldams meitēnu gaisā. Viņa priecīga spiedz. Viņš ir ģērbies melna, sviedrus absorbējoša auduma apakštērpā, kādus karavīri nēsā zem pulsa bruņām. Padusēs tumši sviedru traipi. Ieraugot mani, Sevro skatiens iemirdzas, un viņš nevērīgi iemet Ellu gultā un izstieptām rokām drāžas man virsū. No viņa krūtīm izlaužas savādi smiekli, un neglīto seju šķeļ robains smaids. Sevro mati izskūti netīrā, sviedriem piemirkušā grebenē.

„Sevro, uzmanīgi!” izsaucas mana māte.

,,Pļāv’!” Viņš ietriecas manī, sagriezdams krēslu sānis un likdams noklaudzēt maniem zobiem, kad, būdams spēcīgāks, nekā bija, ozdams pēc tabakas, degvielas un sviedriem, daļēji izceļ mani no ratiņkrēsla. Kā uzticams suns viņš pa pusei smejas, pa pusei raud man krūtīs. „Es zināju, ka tu esi dzīvs. Nolāpīts, es to zināju! Elfu kuces mani neapmānīs!” Atrāvies viņš skatās uz mani ar robainu smaidu sejā. „Tu, nolāpītais suņabērns!”

„Mēli!” uzsauc māte.

Saviebjos. „Manas ribas.”

„0, sūdu būšana, piedošanu, brāļcilvēk!” Viņš ļauj man iegrimt atpakaļ krēslā un pietupstas, lai esam aci pret aci. „Vienreiz es to jau teicu. Nu teikšu vēlreiz. Ja šajā pasaulē ir divas lietas, kas nav iznīdējamas, tad tās ir sēnīte zem manas kules un Pļāvējs no nolāpītā Marsa. Ha, ha!”

„Sevro!”

„Piedod, Deanna! Piedod!”

Atvirzos no viņa. „Sevro. Tu od... briesmīgi.”

„Neesmu bijis dušā piecas dienas,” viņš lielās, sagrābis savu kājstarpi. „Te ir Sevro zupa, puis’.” Viņš iespiež rokas sānos. „Vai zini, tu izskaties... cm...” Viņš pamet skatu uz manu māti un pievalda mēli. „Nolāpīti šausmīgi.”

Kad ienāk kāds vīrs un aizsedz griestu lampu pie durvīm, pār telpu nolaižas ēna. Bērni līksmi pulcējas ap Ragnāru, un viņš tik tikko spēj paiet.

„Sveicināts, Pļāvēj,” viņš pārkliedz bērnu spiedzienus.

Sveicu Ragnāru ar smaidu. Viņa seja ir bezkaislīga kā vienmēr. Bāla un tetovējumiem klāta, viņa arktisko māju vēju aprauta, āda bieza kā

degunradzim. Baltā bārda sapīta četrās pīnēs, bet mati uz galvas noskūti, atstājot tikai baltu zirgasti, kurā iepītas sarkanas lentes. Bērni prašņā, vai viņš tiem atvedis dāvanas.

„Sevro.” Paliecos uz priekšu. „Tavas acis...”

Viņš pieliecas tuvāk. „Vai tev patīk?” Samiegtās acis stūrainajā sejā vairs nav netīrā zelta nokrāsā, bet gan sarkanas kā Marsa zeme. Viņš pavelk uz augšu plakstiņus, lai varu labāk redzēt. Tās nav kontaktlēcas. Un labā acs vairs nav biomehāniska.

„Nolāpīts. Vai tu gūlies zem tēlnieka skalpeļa?”

„Zem paša labākā tēlnieka skalpeļa. Vai tev patīk?”

„Tās ir nolāpīti lieliskas. Kā radītas tev.”

Viņš sasit kopā dūres. „Prieks, ka tu tā saki. Jo tās ir tavējās.” Nobālu. „Ko?”

„Tās ir tavējās.”

„Manējās kas?”

„Tavas acis!”

„Manas acis...”

„Vai glābšanas laikā mūsu draudzīgais milzis būs nometis tevi uz galvas? Mikijs glabāja tavas acis kriokastē savā Jorktonas ūķī — šaušalīga vietiņa, starp citu —, atradu, kad izķemmējām to, meklējot rezerves, ko atvest uz Tinošu, lai atbalstītu Sacelšanos. Nospriedu, ka tu jau Samās neizmanto, tāpēc...” Viņš neveikli parausta plecus. „Tāpēc prasīju, lai ieliek tās man. Nu, tu jau saproti. Lai tu vari redzēt, kad būsi miris. Lai saistītu mūs ciešāk kopā. Lai man būtu kāds suvenīrs no tevis. Tas taču nav nemaz tik jocīgi, vai ne?”

„Es jau viņam teicu, ka tas ir savādi,” piebilst Ragnārs. Viena no meitenēm rāpjas augšā pa viņa kāju.

„Vai tu gribi acis atpakaļ?” pēkšņi noraizējies prasa Sevro. „Es varu atdot tās atpakaļ.”

„Nē!” saku. „Vienkārši biju aizmirsis, cik tu esi traks.”

„Ak tā.” Sevro smejas un uzsit man pa plecu. „Labi. Es domāju, ka tas kaut kas nopietns. Tad jau es varu tās prīmā paturēt?”

„Atrasts nav zagts,” paraustījis plecus, saku.

„Deanna no Likosas, vai drīkstam aizņemties jūsu dēlu, lai apspriestu kara lietas?” manai mātei jautā Ragnārs. „Viņam ir daudz darba. Daudz kas jāuzzina.”

„Tikai tad, ja atvedīsiet viņu atpakaļ vienā gabalā. Un paņemsiet līdzi kafiju. Un aiznesīsiet uz veļas mazgātavu šīs zeķes.” Māte iespiež Ragnāram rokās maisu ar tikko salāpītām zeķēm.

„Kā vēlaties.”

„Un kā ar dāvanām?” vaicā viens no maniem radubērniem. „Vai jūs neko neatnesāt?”

„Man ir viena dāvana...” iesāk Sevro.

„Sevro, nē!” vienā balsī iesaucas Dīo un mana māte.

„Kas ir?” Viņš izvelk maisu. „Šoreiz tās ir tikai konfektes.”

„... un tad Ragnārs paklupa pār Oli un izkrita pa kuģa aizmugurējo lūku,” krekšķina Sevro. „Kā tāds pamuļķis.” Pārgalvīgi stumdams manu ratiņkrēslu pa akmens gaiteni, viņš man virs galvas grauž šokolādes tāfelīti. Sevro atkal ieskrienas un uzlec aizmugurē, lai vizinātos, līdz mēs greizi iebraucam sienā. Sāpēs saviebjos. „Tā nu Ragnārs ieveļas taisni jūrā. Tā bija pilnās burās, vecīt. Viļņi dedzesKuģu augstumā. Domādams, ka šim vajadzīga mana palīdzība, ienirstu arī es tieši brīdī, kad tas milzonīgais... nezinu, kā, ellē, to nosaukt. Kaut kāds izgrebts briesmonis...”

„Dēmons,” aizmugurē saka Ragnārs. Nebiju ievērojis, ka viņš mums seko. „Tas bija jūras dēmons no trešā Hēlas loka.”

„Kā nu ne.” Sevro stumj mani ap stūri, tam pietiekami uzgrūzdamies, lai liktu man iekost sev mēlē, un iztramdīdams gaitenī stāvošus Arēja dēlu pilotus. Kad ripojam tālāk, tie noskatās man pakaļ. „Šis jūras dēmons,” viņš saka un pār plecu pamet skatu uz Ragnāru, „acīmredzot domā, ka Ragnārs ir ņammīgs kumosiņš, tāpēc aprij viņu gandrīz uzreiz pēc tam, kad šis skāris ūdeni. Tā nu es uz to skatos, un kopā ar Drāt-ģīmi abi rēcam, palikdami bez iekšām, jo tas ir nolāpīti smieklīgi un tu jau zini, cik ļoti Drātģīmim patīk labi joki. Bet tad briesmonis ienirst. Tāpēc izlecu pa lūku un tam sekoju. Un dzenos tam pakaļ, šaudams savu pulsDūri uz nolāpīto jūras dēmonu,” viņš saka un paskatās uz Ragnāru vēlreiz, „kas peld taisnā ceļā uz Termiskās jūras dibenu. Spiediens aug. Mani tērpi sīc. Un es jau sāku domāt, ka turpat ņemšu galu, kad pēkšņi Ragnārs izgriež sev ceļu no tās zvīņotās kuces.” Viņš pieliecas tuvāk. „Bet uzmini, pa kurieni viņš iznāca laukā? Nu! Uzmini! Mini!”

„Sevro, vai viņš iznāca pa jūras dēmona taisno zarnu?” pajautāju. Sevro aiz smiekliem iekviecas. ,Jā! Taisni pa pakaļu. Izšāvās kā sūd—” Mans krēsls apstājas. Sevro balss apraujas, atskan būkšķis un kaut kas slīdošs. Mans ratiņkrēsls atkal izkustas. Paskatos sev aiz muguras un redzu Ragnāru, kurš nevainīgi stumj mani uz priekšu. Gaitenī aiz mums Sevro nav. Saraucis pieri, es brīnos, kur viņš palicis, kad pēkšņi draugs izlec no kādas sānu ejas.

„Tu! Trolli!” Sevro kliedz. „Es esmu teroristu karavadonis! Beidz mani mētāt! Tevis dēļ es nometu zemē savu šokolādi!” Sevro palūkojas uz gaiteņa grīdu. „Paga. Kur tā ir? Nolāpīts, Ragnār! Kur ir mans zemesriekstu batoniņš? Tu zini, cik daudz cilvēku man nācās nogalināt, lai to dabūtu! Sešus! Sešus!” Ragnārs man aiz muguras klusi košļā, un, lai gan droši vien kļūdos, man šķiet, ka redzu viņa sejā smaidu.

„Ragnār, vai esi sācis tīrīt zobus? Tie izskatās pirmšķirīgi.” „Pateicos,” viņš pašapmierināts pasmaida tik plati, cik nu plati var smaidīt astoņas pēdas garš vīrs, kuram pilna mute ar zemesriekstu sviesta batoniņu. „Burvis manus vecos zobus izņēma. Tie sagādāja man milzu sāpes. Šie ir jauni. Vai tie nav lieliski?”

„Burvis Mikijs,” atkārtoju.

„Tieši tā. Turklāt, pirms devās prom no Tinosas, viņš iemācīja man lasīt.” To Ragnārs pierāda, izlasot katru zīmi un brīdinājumu, kam gaitenī paejam garām, līdz apmēram pēc desmit minūtēm ieejam angārā. Sevro mums seko, joprojām sūdzēdamies par pazudušo batoniņu. Pēc Sabiedrības standartiem angārs ir šaurs, lai gan tas ir gandrīz trīsdesmit metrus augsts un plešas sešdesmit metru platumā. Tas izkalts klintī ar lāzera urbjiem. Akmens grīda nomelnējusi no dzinēju uguns. Vairāki iznīcināti transporta kuģi novietoti piestātnēs līdzās trim mirdzošiem, jauniem ločSpārniem. Divu oranžo vadībā kuģus apkalpo

sarkanie, kuri nevar atraut acis no manis, kad stumjamies garām. Jūtos šeit kā svešinieks.

No sadauzīta transporta kuģa šurp soļo raibs karavīru pulciņš. Daži joprojām tērpti bruņās, no to pleciem karājas vilkādas. Citi izģērbušies līdz apakštērpiem vai soļo bez krekla.

„Boss!” iesaucas Olis, kura balsta Klaunu. Viņa ir tikpat apaļīga kā vienmēr un, man smaidīdama, velk Klaunu, lai viņš kustas ātrāk. Viņa kuplos matus pieplacinājuši sviedri, un īsā meitene palīdz viņam nostāvēt. Tuvojoties abus sejas ir tik priecīgas, it kā es izskatītos tieši tāds, kādu tic mani atceras. Olis nogrūž Klaunu no sava pleca, lai varētu mani apskaut. Savukārt Klauns ērmīgi paklanās.

„Gaudoņi gatavi pakalpot, Pirmais,” viņš saka. „Piedošanu par ķibeli.”

„Sūdi sagāja grīstē,” pirms paspēju ierunāties, paskaidro Olis.

„Pamatīgā grīstē. Tu izskaties kaut kā citādāk, Pļāvēj.” Klauns iespiež plaukstas sānos. „Tu izskaties... slaidāks. Vai apgriezi matus? Nē, nesaki man. Vainīga bārda... uzreiz redzama slaidā līnija.”

„Cik laipni, ka ievēroji,” saku. „Un ka palikāt par spīti visam.”

„Ko, vai tu runā par to, ka piecus gadus mums meloji?”

„Jā, to pašu,” atbildu.

„Nu...” grasīdamies man pārmest, iesāk Klauns. Olis iedunkā viņa plecu.

„Protams, ka mēs palikām, Pļāvēj!” viņa mīļi saka. „Šī ir mūsu ģimene...”

„Bet mums ir prasības...” kratīdams pirkstu, turpina Klauns. „Ja vēlies saņemt no mums visus pakalpojumus. Bet... pagaidām mums jādodas. Baidos, ka man pakaļā iestrēdzis šrapnelis. Tāpēc izlūdzos atļauju jūs pamest. Nāc, Oli. Pie ķirurgiem!”

„Atā, boss!” sauc Olis. „Prieks, ka tu neesi beigts!”

„Vienības vakariņas būs astoņos!” viņiem nopakaļ sauc Sevro. „Nenokavējiet! Šrapnelis pakaļā nav attaisnojošs iemesls, Klaun!

„Jā, kungs!”

Sevro smīnēdams pagriežas pret mani. „Kad pateicu, ka esi rūsganais, tie niekkalbji pat aci nepamirkšķināja. Tūlīt pat nāca man un

Ragam līdzi, lai savāktu tavu ģimeni. Izstāstīt viņiem kas ir kas gan bija ellīgi. Šurp!”

Kad ejam garām kuģim, no kura izkāpa Olis un Klauns, pāri rampai redzu, kas notiek tā vēderā. Iekšā divi jauni zēni mazgā grīdu ar augsta spiediena šļūtenēm. Ūdens, kas pa rampu iztek uz angāra grīdas, ir brūni sarkans un nesaplūst notekā, bet gan šaurā renē, kas apraujas pie kraujas malas.

„Daži tēti atstāj saviem dēliem kuģus vai villas. Sūdcepure Arējs atstāja man šo nožēlojamo, satraukto melnstrādnieku pūzni.”

„Nolāpīts,” nočukstu, kad esmu sapratis, uz ko es skatos.

Aiz angāra plešas izgrieztu stalaktītu mežs. Tas mirgo pazemes rītausmā. Ne tikai no ūdens, kas pil gar to slideno, pelēko virsmu, bet arī no piestātņu, kazarmu un sensoru lauku gaismām, kas Arēja varenajā bastionā rindojas kā zobi. Starp dažādajām piestātnēm kursē apgādes kuģi.

„Mēs esam stalaktītā!” Es iesmējos aiz brīnumiem. Tomēr tad palūkojos uz šausmām, kas plešas lejā, un smagums, kas spiež manus plecus, divkāršojas. Simts metrus zem mūsu stalaktīta atrodas bēgļu nometne. Reiz tā bija pazemes pilsēta, kas izkalta Marsa klintī. Ielas atrodas tik dziļi starp ēkām, ka vairāk atgādina miniatūrus kanjonus. Šī pilsēta uz grandiozās alas grīdas plešas vairākus kilometrus no mums, līdz pat tālākajām sienām, kurās izkalts vēl vairāk bišu šūnām līdzīgu mitekļu. Ielas beidzas ar smilšakmens strupceļiem. Tomēr virs tām izaugusi pilsēta bez jumtiem. Bēgļu pilsēta. Ada, audumi un mati juceklīgi ņudz kā savāda, miesiska jūra. Viņi guļ uz namu jumtiem. Ielās. Uz strupceļu kāpnēm. Redzu pašdarinātus metāla Gammas, Omikrona, Ipsilona simbolus. Visus divpadsmit klanus, kuros sadalīta mana tauta.

Šis skats mani satriec. „Cik daudz viņu te ir?”

„Vai es zinu! Vismaz divdesmit raktuves. Likosa bija maza, ja salīdzina ar dažām, kas atradās tuvāk lielākajiem H-3 krājumiem.”

„Četrsimt sešdesmit pieci tūkstoši. Saskaņā ar žurnāliem,” piebilst Ragnārs.

„Tikai pusmiljons?” čukstu.

„Pie velna, izskatās daudz vairāk, vai ne?”

Pamāju. „Kādēļ viņi ir šeit?”

„Vajadzēja dot viņiem patvērumu. Nabaga suņabērni savilkušies te no raktuvēm, ko iztīrījis Šakālis. Sūknē ahlīsu-9 ventilācijas šahtās pat tad, ja ir mazākās aizdomas par Arēja dēlu atrašanos raktuvēs. Tas ir neredzams genocīds.”

Pār manu augumu pārskrien tirpas. „Likvidācijas protokols. Kvalitātes kontroles padomes galējais risinājums pret sabojātām raktuvēm. Kā jūs šo visu noslēpjat? Slāpētāji?”

Jā. Un mēs esam vairāk nekā divus klikšķus zem zemes. Paps izmainīja topogrāfiskās kartes Sabiedrības datubāzē. Zeltiem šis ir vairāk nekā pirms trīssimt gadiem iztukšots hēlija-3 pamatiezis. Pagaidām tas ir pietiekami viltīgi.”

„Un kā jūs visus pabarojat?”

„Mēs to nedarām. Tas ir, mēs mēģinām, bet žurku Tinošā nav nu jau kādu mēnesi. Cilvēki guļ kā siļķes mucā. Esam sākuši vest bēgļus uz stalaktītiem. Bet ļaudis jau plosa slimības. Nepietiek medikamentu. Un es nevaru riskēt, ka saslimst mani dēli. Bez viņiem mums nav zobu. Mēs esam tikai slima govs, kas gaida nokaušanu.”

„Un viņi dumpojās,” bilst Ragnārs.

„Dumpojās?”

„Jā, par to gandrīz aizmirsu. Nācās uz pusi samazināt ēdiena porcijas. Tās jau tāpat bija mazas. Tiem nepateicīgajiem sūdabrāļiem tur lejā tas diez ko nepatika.”

„Pirms nolaidos lejā, daudzi zaudēja dzīvības.”

„Tinosas vairogs,” saka Sevro. „Tas nu būtu skaidrs, ka viņu tie iemīļojuši vairāk nekā mani. Viņu par sūdīgu ēdienu neviens nevaino. Toties es esmu iemīļotāks par Dejotāju, jo man ir stilīga ķivere, bet viņš atbild par visādiem sīkiem sūdiem, ko es nevaru darīt. Cilvēki ir tik stulbi. Cilvēks raujas melnās miesās šamo dēļ, bet tie uzskata, ka viņš ir cietpaurains knauzeris.”

„It kā mēs būtu nonākuši tūkstoš gadu senā pagātnē,” bezcerīgi saku.

„Gandrīz vai tā, izņemot ģeneratorus. Zem akmens plūst upe. Tāpēc dažreiz mums ir ūdens, kanalizācija un elektrība. Un... arī riebīgas

padarīšanas. Noziedzība. Slepkavības. Izvarošanas. Zādzības. Gammas jākļi jātur atsevišķi no visiem pārējiem. Daži omikroni pagājušonedēļ pakāra vienu gammu sīko, iegrieza viņam krūtīs zelta zīmi un izrāva sarkanās zīmes no rokām. Teica, ka viņš esot bijis lojālists. Zeltiņu mīļotājs. Puikam bija četrpadsmit gadu.”

Man paliek nelabi. „Gaismas dedzam spilgtas. Pat nakti.”

„Njā. Ja tās izslēdz, lejas stāvs kļūst... pārpasaulīgs.” Lūkodamies lejup uz pilsētu, Sevro izskatās noguris. Mans draugs zina, kā kauties, bet šī ir pavisam citāda cīņa.

Skatos lejup uz pilsētu un nespēju rast vārdus, ko vajadzētu pateikt. Jūtos kā cietumnieks, kurš visu mūžu pavadījis, rakdamies sienā tikai tāpēc, lai izraktos cauri un atklātu, ka nonācis vēl vienā kamerā. Un vēl vienā. Un vēl vienā. Šie cilvēki nedzīvo. Viņi visi tikai cenšas atlikt galu.

„Ne jau šo gribēja Ēo,” saku.

„Njā... ko lai dara.” Sevro parausta plecus. „Sapņot ir viegli. Karot nav.” Viņš domīgi koda lūpu. „Vai maz redzēji Kasiju?”

„Vienreiz, pašās beigās. Kādēļ jautā?”

Viņš miklām acīm pavēršas pret mani. „Viņš bija tas, kurš nokāva papu.”