Rīta zvaigzne

60. PŪĶA RĪKLĒ

Auklēdams apsvilušo labās rokas stumbeni, domāju par savu tēvoci un drebu sāpēs. Vai viņš tagad ir kopā ar manu tēvu? Vai sēž blakus Eo pie ugunskura un klausās putnu dziesmās? Vai viņi mani vēro? Caur nomelnējušo plaukstas locītavas miesu sūcas asinis. Sāpes dara aklu. Pārņēmušas visu manu ķermeni. Starp trīsdesmit kaulu medniekiem esmu piesprādzēts blakus Mustangai sēdeklī, kas atrodas vienā no divām paralēlām rindām armijas iznīcinātājkuģa pakaļgalā. Mums virs galvas pulsē svešādi zaļa gaisma. Kuģis kratās turbulencē. Uz Lunas plosās negaiss. Pilsētas ietītas milzīgos negaisa mākoņos. To dūmaku caurdur melni torņi. Uz namu jumtiem dejo gaismas punkti no oranžo un virsSarkano pieres lukturiem, maniem brāļiem, kuri vergo armijas jūgā, gatavodami ieročus, kas nīdēs viņu biedrus no Marsa. Militāras ainas izgaismo spožāki starmeši. Starp torņiem zib un lido melni, ar sarkanām bākugunīm nokaisīti apveidi — tur debesīs patrulē ločSpārnu eskadriļas un grav-Zābakus apvilkuši zelti mēro kilometriem lielo attālumu starp torņiem, kur pārbauda aizsargpozīcijas, gatavojas vētrai un saka pēdējos atvadu vārdus draugiem, skolasbiedriem un mīļākajiem.

Lidojot gar Eloriešu Operas namu, redzu, kā uz tā mūru augstākā robojuma rindā sastājušies zelti lūkojas debesīs; viņu krāšņās bruņu ķiveres rotātas ar ragiem, un zibens uzliesmojuma gaismā silueti izskatās pēc garguju trupas, kas gaida, kad no debesīm sāks līt elle.

Lidojam pretī mākoņu katlam, kas virpuļo ap visaugstākajiem debesskrāpjiem. Zem mākoņiem bloķētajās pilsētas ielās valda miers. Gaidot orbitālo uzlidojumu, viss ir tumšs, izņemot liesmu vēnas, kas asiņo no nemieriem Zudušajā pilsētā. Ugunsgrēku virzienā aiztraucas avārijas dienestu bākugunis. Stundām un dienām pilsēta ir aizturējusi elpu, un, jūtot, ka pēc dažiem mirkļiem varēs izelpot, tās vīles nospriegojas, plaušas izplešas, lai eksplodētu.

Nolaižamies uz apaļas nosēšanās platformas Valdnieces torņa virsotnē. Tur mūs sagaida Aja un prētoriešu grupa. Pirms nosēžamies, kaulu mednieki izlec no lidaparāta ar gravZābakiem, lai piesegtu tā nosēšanos. Vilkdams mani līdzi, no tā izkāpj Kasijs. Otrā rokā kā nomedītu briedi viņš velk Sevro. Aiz viņa Antonija grūž uz priekšu Mustangu. Pār Ajas tumšo seju rit pavadoņpilsētas ziemas lietus lāses. No viņas apkaklītes ceļas tvaiks, un nakti pāršķeļ žilbinošs smaids.

„Laipni lūgts mājās, Rīta bruņiniek. Valdniece jau gaida.”

Kilometru zem pavadoņa virsmas apstājas varenais, par armijas mītu kļuvušais gravLifts, kas pazīstams kā Pūķa rīkle; šņākdamas atveras tā durvis, kas pa blāvi apgaismotu betona gaiteni ved līdz vēl vienām ar Sabiedrības piramīdu izgreznotām durvīm. Tur zila gaisma noskenē Ajas acu zīlītes. Mehānismam un milzīgiem virzuļiem dūcot, piramīda sadalās uz pusēm. Tehnika šeit ir vecāka par Citadeli virs mums — sena, no laikiem, kad vienīgais Lunas ienaidnieks bija Zeme un Amerikas varenie elektromagnētiskie lielgabali iedvesa bailes visos Lunas iedzīvotājos. Tas, ka milzīgais Valdnieka bunkurs nav bijis būtiski jāmaina vairāk nekā septiņsimt gadus, tikai pierāda, cik prasmīgi arhitekti un disciplinēti karotāji bijuši prētorieši.

Prātoju, vai Fičners zināja, kā šeit izskatās. Diez vai. Šķiet, ka šo noslēpumu Aja paturētu pie sevis. Tomēr nezinu, vai pat viņa pārzina visus šīs vietas noslēpumus. Tuneļi, kas pa kreisi un pa labi atzarojas no šaurā gaiteņa, ir sen iebrukuši, un neviļus jādomā, kas reiz pa tiem staigājis un kas un kāpēc aizbēris.

Ejam garām pamatīgi apsargātām, ar hologrammām izgaismotām telpām. Tur speciālās gultās guļ savienoti zilie un zaļie, viņu ķermeņi pieslēgti intravenozās barošanas sistēmām, un pa galvaskausos iestrādātiem augšupsaites mezgliem caur smadzenēm plūst dati, bet skatieni pagaisuši kādā digitālā plānā. Šī ir Sabiedrības centrālā nervu sistēma. Oktāvija var vadīt karu no šejienes pat tad, ja pavadonis ap viņu tiktu sagrauts drupās.

Šejienes obsidiāni nēsā melnas drakonu galvaskausu ķiveres un tumši violetas bruņas. Gar īsajiem zobeniem viņiem pie jostām aizvijas vārdi cohon nihil. Nulles leģions. Nekad par viņiem nebiju dzirdējis, bet tagad redzu, ko viņi sargā — pēdējās blīva, neizrotāta metāla durvis, Sabiedrības slēptāko patvērumu. Tās novaidēdamās atveras, un tikai tad ieraugu Valdnieces apveidu pirmo reizi pēc pusotra gada, kad izlēcu pa viņas kaujas transporta kuģa pakaļgalu.

Gaitenī aizskan viņas patricietes balss. .. Jan, kuram gan rūp civilie zaudējumi? Vai jūrā jebkad izbeidzas sāls? Ja viņiem izdodas uzsākt Dzelzs lietu, notriec viņus, neraugoties uz postījumiem. Pēdējais, kas mums vajadzīgs, ir tas, lai šeit nokrīt obsidiānu orda, kas apvienosies ar nemierniekiem Zudušajā pilsētā...”

Sieviete, kura valda pār visu, pret ko jebkad esmu cīnījies, stāv apļveida pazeminājumā milzīgas, pelēki melnas telpas centrā, prētoru loka un Pelnu valdnieka hologrammu zilgmes izgaismota. Pusaplī ir vairāk nekā četrdesmit prētoru, viņas vadīto karu veterānu. Ar pašapmierinātām katedrāles statuju sejas izteiksmēm nežēlīgie radījumi noraugās, kā ienāku telpā, it kā vienmēr būtu zinājuši, ka šis brīdis pienāks. It kā manu galu būtu pelnījuši, nevis piedzīvojuši to nejaušības pēc, tāpat kā savu dzimšanu.

Viņi zina, ko nozīmē mans gūsts. Viņi nepārtraukti pārraidījuši šo ziņu manā flotē. Mēģinājuši ar hakeru uzbrukumiem pārņemt mūsu frekvences, lai izplatītu to manos kuģos. Izplatītu to uz Zemes ar mērķi apspiest sacelšanos tur, kā arī nosūtījuši signālu visā Serdē, lai novērstu tālākus civiliedzīvotāju nemierus. To pašu viņi izdarīs ar mana nāvessoda ierakstu. Tāpat arī Sevro līķi. Un varbūt arī Mustangas, par spīti garantijai, ko Kasijs uzskata, ka ir saņēmis. Paskatieties, kas notiek ar tiem, kas saceļas pret mums, viņi teiks. Paskatieties, kā Zelta priekšā krīt pat šie varenie nezvēri. Kurš vēl var stāties pretī Zeltam? Neviens!

Viņu tvēriens kļūs ciešāks.

Viņu vara nostiprināsies.

Ja šodien zaudēsim, ar neredzētu sparu dzims jauna zeltu paaudze, kāda nebūs redzēta kopš Zemes krišanas. Viņi būs redzējuši, kas apdraud viņu tautu, un tādus radījumus kā Aja un Šakālis audzinās tūkstošiem. Viņi cels jaunus institūtus, spēcinās savu armiju un apspiedīs manu tautu. Tāda ir iespējamā nākotne. Tā, no kuras Fičners baidījās visvairāk. Tā, kuras tuvošanos jūtu tagad, kad redzu, kā man garām paiet Šakālis un ieiet telpā.

„Viņa obsidiāni nav apmācīti starpplanētu karadarbībā,” saka viens no prētoriem.

„Vai vēlaties to pastāstīt Fabii?” vaicā Valdniece. „Vai varbūt viņa mātei? Viņa ir kopā ar pārējiem senatoriem, ko man vajadzēja sasaukt palātā, pirms tie varēja laisties kā mazas mušiņas un ņemt līdzi arī savus kuģus.”

„Gļēvulīgie politiķi...” kāds nomurmina.

Līdz ar mirdzošajām hologrammām telpā atrodas arī neliela Zelta karavīru grupa. Viņu ir vairāk, nekā biju gaidījis. Divi olimpiskie bruņinieki, desmit prētorieši un Lisanders. Nu jau desmit gadus vecs, un, kopš pēdējo reizi viņu redzēju, zēns izaudzis gandrīz par puspēdu garāks. Viņam rokās viedpulkstenis, kurā veikt detalizētas piezīmes par vecāsmātes sarunu; kad ienākam, viņš uzsmaida Kasijam un vēro mani ar tramīgu interesi, ar kādu varētu pētīt aiz rūdītā stikla iesprostotu tīģeri. Viņa kristāldzidrās, zeltītās acis ievēro manas važas, Aju un to, ka man nocirsta plauksta. Viņš prātā pieklauvē pie stikla, lai redzētu, cik biezs tas īsti ir.

Kad ienākam, abi olimpiskie bruņinieki klusi sasveicinās ar Kasiju, lai netraucētu Valdnieces sanāksmi, lai gan viņa manu klātbūtni jau ievērojusi ar bezkaislīgu skatienu. Abi bruņinieki ir pamatīgi bruņoti un gatavi aizsargāt savu Valdnieci.

Lielāko daļu velvēto griestu virs Valdnieces galvas sedz lodveida hologramma, kurā redzams smalki izstrādāts pavadoņa attēls. Pelnu valdnieka flote kā tīkls sedz Lunas tumšo pusi, kur atrodas Citadele.

4X9

Kauja rit pilnā sparā. Tomēr maniem spēkiem nav ne jausmas, ka Šakālis to vien gaida, kad varēs mesties tiem virsū no flanga un sadauzīt pret Pelnu valdnieka kalēja laktu. Ja vien es varētu sazināties ar Orionu, viņa varētu rast kādu veidu, kā to novērst.

Šakālis klusi apsēžas malā un pacietīgi skatās, kā Pelnu valdnieks sniedz norādījumus kādai dedzesKuģu grupai.

„Kasij, tu nolādētais asinssuns!” dobjā baritonā izsaucas Patiesības bruņinieks. Viņa acis ir šauras un aziātiskas. Viņš ir no Zemes, daudz kompaktāks par mums, marsiešiem. „Vai tas patiešām ir viņš?”

„Miesa un asinis. Nolaupīju viņu no paša flagmaņa,” stāsta Kasijs, iesperdams man, lai metos ceļos, un pavilkdams aiz matiem galvu, lai viņi var labāk saskatīt manu seju. Viņš nomet zemē Sevro, un bruņinieki nopēta medījumu. Prieka bruņinieks šūpo galvu. Viņš ir tievāks par Kasiju un divtik aristokrātisks, cēlies no senas vcnčricšu ģimenes. Reiz satiku viņu duelī uz Marsa.

„Arī Augusta? Vai tik tev nesmaida visa pasaules veiksme! Un Aja nomedīja to obsidiānu. Bailes un Mīla noķers Viktru un to balto raganu...”

„Es būtu gatavs nogalināt, lai tiktu pie Viktras,” ap mani riņķodams, saka Patiesības bruņinieks. „Tā tik būtu deja. Saki, Kasij, vai neesi ar viņu gulējis?”

„Es nestāstu, ko esmu skūpstījis.” Kasijs pamet zodu kaujas virzienā. „Kā mums sokas?”

„Labāk nekā Eabii. Viņi ir sīksti. Grūti iespiest tos stūrī, nepārtraukti mēģina tuvoties, lai var likt lietā savus obsidiānus, bet Pelnu valdnieks tur tos pa gabalu. ArhiGubernatora flote būs veseris, kas pieliks šai kaujai punktu. Tā jau tuvojas no flanga, vai redzi?” Bruņinieks ar ilgam lūkojas hologrammā. Kasijs to ievēro.

„Tu vēl vienmēr vari piebiedroties,” Kasijs piedāvā. „Pasūti kuģi!”

„Tas prasītu stundas,” atbild Patiesības bruņinieks. „Kaujā jau piedalās četri bruņinieki. Kādam jāsargā Oktāvija. Un mani kuģi tiek turēti rezervē, lai apsargātu dienas pusi. Ja viņi uzsāks Dzelzs lietu, kas šobrīd jau maz ticams, mums būs vajadzīgi vīri uz zemes. Jānomazgā viņa seja.”

„Ko?”

„Barkas seja. Tā ir pārāk asiņaina. Ja atkal neiejauksies hakeri, drīz sāksim tiešraidi. Sabotieri traucēja operācijas. Vēl citi Dzīvsudraba zēni. Visādi datorgalvas un demokrāciskas padibenes, maldīgi iztēlojušies, ka ir nenotverami. Pagājušajā naktī ar dzinēju vienību uzgājām vienu no viņu midzeņiem.”

„Labākais veids, kā apturēt hakeri? Karsts metāls,” piebilst Prieks.

„Ienaidnieks ir drosmīgs, to nevar noliegt,” telpas centrā saka Pelnu valdnieks, kura hologramma divtik plata kā viņa adjunktu attēli. „Esam nogriezuši atkāpšanās ceļu, bet viņi joprojām stāv ar mums aci pret aci." Viņš atrodas uz korvetes savas flotes aizmugurē, un viņa signāls tiek retranslēts caur dučiem citu kuģu. Pelnu valdnieka flote pārvietojas ar skaistu precizitāti, ne mirkli neļaujot mūsu kuģiem tuvoties vairāk par piecdesmit kilometriem.

Roks raizējās par kritušajiem. Viņš nevēlējās iznīcināt skaistos, trīssimt gadus vecos kuģus, ko biju sagrābis. Pelnu valdnieku šādas rūpes neierobežo. Viņš kā mežonis aiztriec kuģus aizmirstībā. Pie velna viņu mantojumu, pie velna dzīvības, pie velna izdevumus — viņš ir iznīcinātājs. Šeit, kad viņa mugura piespiesta pie sienas, viņš uzvarēs par katru cenu. Skatoties, kā cieš mana flote, sāp sirds.

„Ziņojiet par tālāku attīstību,” saka Valdniece. „Ja iespējams, vēlos, lai Dakšo au Telemanu saņemat dzīvu. Pārējie nav svarīgi, tostarp arī viņa tēvs un Julii.”

„Jā, mana kundze." Vecais slepkava militāri sveicina un pazūd. Ar sagurušu nopūtu Valdniece pagriežas, lai uzlūkotu savu Rīta bruņinieku, un izstiepj rokas, it kā sveiktu sen neredzētu bērnu. „Kasij.” Kad viņš paklanījies, Valdniece viņu apskauj un noskūpsta pieri ar to pašu familiaritāti, ar kādu reiz izturējās pret Mustangu. „Kad dzirdēju, kas notika uz ledus, mana sirds lūza. Es domāju, ka esi nogalināts!”

„Ajai bija visas tiesības tā domāt. Bet es atvainojos, ka atgriešanās no miroņiem man prasīja tik daudz laika, mana kundze. Man bija jāpabeidz iesāktas darīšanas.”

„Skaidrs,” Valdniece saka, Īpaši nelikdamās nc zinis par mani. Tā vietā viņa koncentrējas uz Mustangu. „Esmu droša, ka tu esi uzvarējis šajā karā, Kasij. Jūs abi.” Viņa bez smaida paloka galvu Šakāļa virzienā. „Pateicoties taviem kuģiem, šī būs īsa kauja.”

„Mums prieks kalpot,” ar zinošu smaidu atbild Šakālis.

„Jā,” Valdniece saka savādā, gandrīz nostalģiskā intonācijā. Viņas pirksti slīd pār rētām uz Kasīja platā kakla. „Vai viņi tevi kāra?”

„O, viņi mēģināja. Ar to īsti nepietika.” Viņš pasmīn.

„Tu man atgādini Lornu jaunībā.” Zinu, ka Virdžīnijai Valdniece reiz teica, ka viņa tai atgādina viņu pašu bērnībā. Pieķeršanās ir patiesāka nekā Šakālim pret viņa vīriem, bet viņa tik un tā ir cilvēku kolekcionāre. Tik un tā izmanto mīlestību un lojalitāti par vairogiem pašas aizsardzībai. Saraukusi degunu par metāla uzpurni, kas sedz manu seju, Valdniece norāda uz mani.

„Vai zini, kas viņam padomā? Jebkas, kas var iztraucēt mūsu uzvaru...”

„Cik zinu, viņš plāno uzbrukumu Citadelei.”

„Kasij, apklusti...” aizsvilstas Mustanga. „Tu viņai esi vienaldzīgs!” „Un tev?" jautā Valdniece. „Mēs zinām, kas tev nav vienaldzīgs, Virdžīnij. Un uz ko esi gatava, lai to iegūtu.”

„No gaisa vai zemes?” vaicā Šakālis. „Uzbrukums.”

„No zemes, ja nemaldos.”

„Kāpēc nepieminēji to, kad bijām kosmosā?”

„Tev vairāk interesēja nocirst Derova roku.”

Šakālis ignorē dzēlienu. „Cik nagUrbju ir uz Lunas?”

„Neviena, kas darbotos. Pat ne pamestajās raktuvēs,” atbild Valdniece. „Par to mēs parūpējāmies.”

„Ja kāda komanda uzbruks, tās būs Volāra un Julii,” saka Šakālis. „Viņas ir tā labākie ieroči un palīdzēja ieņemt mēnesLauzēju.”

„Volāra ir obsidiāna?” Valdniece vaicā. „Jā?”

„Obsidiānu karaliene,” saka Mustanga. „Jums vajadzētu viņu satikt. Jūs Sofijai atgādinātu viņas māti.”

„Obsidiānu karaliene... viņi ir apvienojušies?” Valdniece noraizējusies jautā Kasijam. „Vai tā ir taisnība? Mani politiķi teica, ka vienota cilšu vadība nav iespējama.”

„Un viņi kļūdījās,” atbild Kasijs.

Antonija izmanto mirkli, lai paspīdētu Valdnieces acis. „Tie ir tikai obsidiāni Derova paspārnē, mana kundze. Dienvidu cilšu apvienība.”

Valdniece izliekas, ka viņu nedzird. „Man tas nepatīk. Jau Citadelē vien mums ir simtiem obsidiānu...”

„Viņi ir uzticami,” saka Aja.

„Kā tu zini?” jautā Kasijs. „Vai ir kādi no Marsa?”

Oktāvija apstiprinoši palūkojas uz Aju. „Lielākā daļa,” Aja atzīst. „Pat Nulles leģions. Marsa obsidiāni ir vislabākie.”

„Es gribu, lai bunkurā viņu nebūtu,” saka Oktāvija. „Tūlīt pat!” Viens no prētoriešiem dodas izpildīt viņas pavēli.

„Vai viņa ir tikpat briesmīga kā viņas brālis?” Aja jautā Kasijam. „Vēl ļaunāka,” iesmējusies saka Mustanga, atrazdamās uz ceļiem. „Daudz ļaunāka un apķērīgāka. Viņa cīnās kopā ar sieviešu karotāju baru. Viņa ir zvērējusi asinszvērestu, ka atradis tevi, Aja. Dzers tavas asinis un Valhallā izmantos tavu galvaskausu par biķeri. Sēfija nāk. Un tu nevari viņu apturēt.”

Aja un Oktāvija noraizējušās saskatās. „Lai uzbruktu Citadelei, viņiem vispirms būtu jānolaižas uz Lunas,” saka Aja. „Tas nav iespējams.” „Kā viņi nāks?” man prasa Kasijs. Pakratu galvu un savā uzpurnī smejos par viņu. Aja iesper pa manas labās rokas stumbeni. Sāpēs saliekdamies ap roku, gandrīz zaudēju samaņu. „Kā viņi nāks?” Kasijs atkārto. Neatbildu. Viņš paaicina Prieka bruņinieku. „Pieturi viņa otru roku.” Prieks sagrābj manu kreiso roku un izstiepj to sānis. „Kā viņi nāks?” viņš prasa nevis man, bet Mustangai. „Ja nepateiksi, es nocirtīšu arī viņa otru plaukstu. Un pēc tam arī pēdas, degunu un acis. Kā Volāra šeit nonāks?” „Tu viņu nogalināsi tik un tā,” Mustanga nikni atcērt. „Tāpēc ej ellē!” „No tevis ir atkarīgs, cik lēni viņš mirs,” saka Kasijs.

„Kurš ir teicis, ka viņi jau nav piezemējušies?” jautā Mustanga. „Ko?”

„Pateicoties Dzīvsudrabam, viņi ieradās labības kuģos no Zemes. Nosēdās pirms vairākām stundām. Un šobrīd tuvojas Citadelei. Desmit tūkstoši vīru. Vai tad nezinājāt?”

„Desmit tūkstoši?” Lisanders nomurmina, sēdēdams krēslā holobed-res malā. Uz galda viņa priekšā stāv vecāsmātes Rītausmas scepteris. Metru garš zelta un dzelzs izstrādājums ar Sabiedrības trijstūri galā un sažuvušo tā obsidiāna karavadoņa sirdi, kurš gandrīz pirms piecsimt gadiem vadīja Tumšo sacelšanos. „Leģioni ir izvietoti, lai apturētu iebrukumu no kosmosa. Obsidiāni pārraus mūsu aizsardzību, pirms tie pagūs atgriezties.”

„Es likšu prētoriešiem gatavoties un atsaukšu divus leģionus,” soļodama uz durvīm, saka Aja.

„Nē.” Oktāvija nekustīgi stāv un apdomājas. „Nē, Aja, tu paliec pie manis.” Viņa pagriežas pret prētoriešu kapteini. „Legāt, ejiet, izvietojiet virszemē papildu aizsardzību. Ņemiet savu vadu. Šeit viņi nav nepieciešami. Man ir mani bruņinieki. Katrs kuģis, kas tuvojas Citadelei, jānotriec. Man vienalga pat tad, ja tas apgalvo, ka uz klāja ir pats Pelnu valdnieks. Vai sapratāt?”

„Tiks izdarīts.” Legāts un atlikušie prētorieši aizsteidzas, atstādami telpu tukšu, ja neskaita Kasiju, trīs olimpiskos bruņiniekus, Antoniju, Šakāli, Valdnieci, trīs prētoriešu sargus un mūs, gūstekņus. Aja iespiež plaukstu vadības panelī pie durvīm. Slēptuve aiz prētoriešiem tiek aizslēgta. No sienām rotēdamas izslīd vēl vienas biezākas durvis, kas lēni izolē mūs no ārpasaules.

„Piedod, Aja,” saka Oktāvija, kad sieviete atgriežas pie viņas. „Es zinu, ka tu vēlies būt kopā ar saviem vīriem, bet mēs jau zaudējām Moiru. Es nevaru riskēt un pazaudēt arī tevi.”

„Zinu,” atbild Aja, tomēr viņas vilšanās ir acīmredzama. „Prētorieši parūpēsies par ordu. Vai pievērsīsimies otrai problēmai?”

Oktāvija pamet skatu uz Šakāli, un viņš tikko manāmi paloka galvu. „Severa-Julii, nāc priekšā!” saka Oktāvija.

Pārsteigta, ka tiek izsaukta, Antonija paklausa. Viņas sejā iezogas cerību pilns smaidiņš. Bez šaubām, viņa saņems atzinību par šodien paveikto. Antonija saņem rokas aiz muguras un gaida savas Valdnieces priekšā.

„Saki man, prētore Julii, vai biji iesaukta piebiedroties Zobena armādai, kad tā šī gada jūnijā devās pakļaut pavadoņu valdniekus?”

Antonija sarauc pieri. „Mana kundze, es nesaprotu...”

„Tas ir diezgan vienkāršs jautājums. Atbildi, cik labi vien spēj.” „Biju iesaukta. Es komandēju savas ģimenes kuģus, kā ari Piekto un Sesto leģionu.”

„Roka au Fabii vadībā?”

,Jā, mana kundze.”

„Tad saki man, kā tas nākas, ka tu joprojām esi dzīva, bet tavs imperators nē?”

„Es tik tikko pamanījos aizbēgt no kaujas,” saka Antonija, ievērojusi, ka iztaujāšana ieņēmusi bīstamu virzienu. Atbilstoši mainās viņas balss intonācija. „Tā bija... briesmīga katastrofa, mana kundze. Tā kā Tēbē bija noslēpušies gaudoņi, Roks... imperators Fabii iekrita dubultā slazdā, lai gan tā nebija viņa vaina. Ikviens būtu rīkojies tāpat. Es centos izglābt viņa pavēlniecību, sapulcināt mūsu kuģus pretuzbrukumam. Taču Derovs jau bija sasniedzis viņa komandtiltiņu. Un mums visapkārt dega dedzesKuģi. Neatšķīrām draugu no ienaidnieka. Troksnis, ar kādu obsi-diānu orda gāzās viņu kuģos, joprojām mani vajā sapņos...”

„Mele.” Mustanga nicinoši nosprauslājas.

„Un tā jūs atkāpāties.”

„Par šausmīgu cenu, jā, mana kundze. Es izglābu tik daudz Sabiedrības kuģu, cik spēju. Es izglābu savus vīrus, zinādama, ka viņi būs nepieciešami nākamajā kaujā. Tas bija viss, ko varēju darīt.”

„Izglābjot tik daudzus, tu rīkojies cildeni,” saka Valdniece.

„Pald—”

„Katrā ziņā tā būtu, ja tu runātu patiesību.”

„Kā lūdzu?”

„Neliekas, ka es jebkad būtu stostījusies, meitēn. Toties domāju, ka tu aizbēgi no kaujas, pamezdama savu posteni un savu imperatoru ienaidniekam.”

„Vai jūs saucat mani par meli, mana kundze?”

„Acīmredzot,” saka Mustanga.

„Es necietīšu, ka tiek nomelnots mans gods!” Antonija aizsvilusies saka Mustangai un izriež krūtis. „Tas ir zem...”

„Ak, liecies mierā, bērns,” viņu pārtrauc Valdniece. ,,Tc tu esi dziļos ūdeņos ar lielākām zivīm nekā pati. Redzi, no kaujas izbēga vēl citi, kuri pārraidīja mums savus kaujas analīzes datus, lai mēs zinātu, kas notika. Lai varētu izvērtēt zaudējumus un redzēt, kā Antonija no Severu-Julii nama apkaunoja savu vārdu un zaudēja mums kauju, pamezdama savu prētoru, kad viņš lūdza palīdzību, un glābdama savu ādu, aizbēga uz joslu, kur pēc tam pazaudēja savus kuģus.”

„Kauju zaudēja Fabii,” viņa indīgi saka. „Nevis es.”

„Jo viņa sabiedrotie viņu pameta,” murrā Aja. „Viņš būtu varējis izglābt savu pavēlniecību, ja tu nebūtu pametusi viņa ierindu haosā.”

„Fabii pieļāva kļūdas,” saka Valdniece. „Bet viņš bija cildens cilvēks un uzticams savas krāsas kalps. Viņš bija pat pietiekami cildens, lai pats atņemtu sev dzīvību, pieņemtu un samaksātu par to, ka ir zaudējis, un novērstu to, ka tiek pratināts vai izmantots kā ķīlnieks. Viņa pēdējais manevrs, iznīcinot dumpinieku piestātnes, bija varoņdarbs. Viņš bija Dzelzs zelts. Bet tu... tu, piedauzīgā gļēvule, aizbēgi kā maza meitene, kas pieslapinājusi savu Iesvētību kleitu. Tu pameti viņu, lai izglābtos pati. Tagad visu priekšā nomelno viņa vārdu. Viņa drauga priekšā.” Viņa sargājoši norāda uz Kasiju. „Tavi vīri redzēja reptili, kas tevī slēpjas, tāpēc vērsās pret tevi. Tāpēc zaudēji savus kuģus māsai, kura ir par tevi labāka.” „Ikvienam, kurš par mani izsaka šādus apgalvojumus, ar prieku stāšos pretī Asinsaplī,” dusmās drebēdama, paziņo Antonija. „Bezsejas skauģi manu godu neaptraipīs! Cik skumji, ka viņi safabricējuši pierādījumus, lai nomelnotu manu labo vārdu. Bez šaubām, viņiem ir slēpti motīvi. Iespējams, nodomi attiecībā uz manu kompāniju vai ieguldījumiem, vai ari viņi mēģina nomelnot Zeltu kā tādu. Adrij, pasaki Valdniecei, cik tas viss ir smieklīgi!”

Tomēr Adrijs klusē. „Adrij?”

„Es labāk baudītu suņa, nevis gļēvuļa uzticību,” viņš saka. „Lailatai bija taisnība. Tu esi vāja. Un tas ir bīstami.”

Antonija lūkojas visapkārt kā slīkstoša sieviete, kura jūt, kā ūdens smeļas pāri galvai un atvars velk viņu dziļāk, un nav nekā, kur pieķerties, nekā, kas viņu glābtu. Aja izslējās viņai aiz muguras ka tumšs vilnis, bet Oktāvija nolasa formālu spriedumu. „Antonija au Severa-Julii, Julii nama matrona, Piektā un Sestā leģiona Pirmās klases prētore, ar Sabiedrības Nolīgumā man piešķirto varu pasludinu tevi par vainīgu nodevībā un pienākuma nepildīšanā kara apstākļos un piespriežu tev nāvessodu.”

„Tu, kuce!” Antonija viņai uzšņāc un tad pagriežas pret Šakāli. „Tu nevari atļauties mani nogalināt! Adrij... Lūdzu!” Bet viņai vairs nav kuģu. Nav sejas. No pietūkušajām acīm rit asaras, viņa meklē šajā situācijā cerību, kādu izeju. Viņa to nesagaidīs, un, sastapusi manu skatienu, Antonija zina, par ko domāju. Ko sēsi, to pļausi. Tas par Viktru, Leu, Dadzi un visiem pārējiem, ko viņa upurējusi, lai varētu dzīvot. „Lūdzu...” viņa ieraudas.

Tomēr žēlastību nesagaidīt.

Aja no mugurpuses sagrābj Antonijas kaklu. Viņa nodreb šausmās un saļimst uz ceļiem, pat nemēģinādama cīnīties, kad milzīgā sieviete lēni spiež plaukstas kopā un sāk viņu žņaugt. Antonija sprauslā, noraustās un nomirst minūtes laikā. Kad viņa ir mirusi, Aja pabeidz nāvessoda izpildi, ar nežēlīgu pagriezienu salaužot sprandu un uzmetot viņu uz Sevro līķa.

„Kāds pretīgs radījums!” saka Valdniece un novēršas no Antonijas līķa. „Vismaz viņas mātei bija mugurkauls. Kasij, tavi apavi ir netīri.” Viņa cietumnieka čības klātas ar sakaltušām asinīm, kas nošķiedušas ari zaļā kombinezona bikšu staras. „Šeit ir kazarmu komplekss, virtuve, dušas. Sakopies! Mans sulainis jau stundām ilgi mēģina uzspiest man maltīti. Likšu viņam to šeit pasniegt tev. Tu nepalaidīsi garām kauju. Pelnu valdnieks solīja, ka tā ilgs vēl vismaz vairākas stundas. Lisander, vai parādīsi viņam ceļu?”

„Es jūs nepametīšu, mana kundze,” Kasijs ļoti cēli atraida piedāvājumu. „Ne tik ilgi, kamēr viss būs galā un šie briesmoņi tiks iznīcināti.” Patiesības bruņinieks nogroza acis par šādu izrādīšanos.

„Tu esi labs zēns,” Valdniece saka un pagriežas pret mani. „Tagad pienācis laiks tikt galā ar sarkano.”