Rīta zvaigzne

62. OMNIS VIR LUPUS

Pielecis sēdus no komas, kuru izraisīja hemantes eļļa blašķē, ko viņš izdzēra, pirms atbrīvojām Kasiju, viņš pašaujas man garām, pieceļas kājās un vibrējošām rokām lūkojas visapkārt ar drudžainu, mežonīgu skatienu. Saķēris sirdi, elsdams aiz sāpēm tāpat kā es, kad Trigs un Holidcja izveda mani no cietuma. Pēdējais, ko viņš redzēja, bija mana seja izolatorā, bet nu Sevro pamodies šeit, iegrūsts kaujas vidū, kur grīdu visapkārt klāj asinis un līķi. Viņš paskatās uz mani ar aptrakušām, asinīm pieplūdušām acīm un norāda uz manu vēderu. „Tu asiņo! Derov! Tu asiņo!”

„Es zinu.”

„Kur tava roka? Tev nav nolāpītās rokas!”

„Es zinu!”

„Nolāpīts!” Viņa skatiens šaudās pār telpu, fiksē pie grīdas pienagloto Šakāli un asiņojošo Oktāviju, Aju, kura Kasiju un Mustangu spiež atkāpties. „Nostrādāja! Velns un elle, nostrādāja! Mums jāpalīdz zelt-vaidžiem, tu, sūdugalva! Celies! Celies augšā!" Sevro pierauj mani kājās un, iegrūdis rokā slāti, traucas uz holobedri, gaudodams atbaidošo kaujas saucienu, ko zem apsnigušām priedēm izgudrojām vēl kā bērni. „Es tevi nogalināšu, Aja! Es sadošu tev pa seju!”

„Tas ir Barka!” uz grīdas klaigā Šakālis. „Barka ir dzīvs!”

Sevro skrējienā paķer no miruša prētorieša pulsDūri un sabradā Šakāļa seju, neapstājies izraudams slāti, kas turēja jauno arhiGubernatoru

piespiestu pie zemes. Šaudams ar pulsDūri, viņš lido virsū Ajai. Aptracis no narkotikām un uzvaras, ko jau spēj saost.

Pulsa trieciens aizņirb pār Ajas vairogu, spilgti sarkani uzviļņo-dams pār visu viņas stāvu, tā viņu pietiekami apžilbinot, lai Kasijs beidzot varētu izdurt slāti cauri viņas aizsardzībai. Tik un tā viņa pagriežas, lai izvairītos no cirtiena, un tas viņu ķer tikai plecā, bet tad jau ir klāt Sevro, kurš divreiz iedur viņas muguras lejasdaļā. Aja sāpēs iestenas un atkāpjas. Pievienojos cīniņam, kamēr viņa atkāpjoties palielina attālumu starp mums. Tomēr uz grīdas aiz viņas paliek kas tāds, ko redzējis tikai retais — tieva asins strēlīte. Tās klāj Sevro slāti. Viņš noslauka tās no asmens gala un paberzē starp pirkstiem.

„Hahaha! Paskat tik uz šo! Tu tomēr asiņo! Paskatīsimies, cik daudz vēl tevī ir!” Viņš sakņūp kā dzīvnieks, kas pielavās upurim, kamēr Mustanga, Kasijs un es iespiežam viņu starp mums, izveidodami ap varenāko olimpisko bruņinieci četrstūri kā vilku bars, kas apsēdis lielu meža panteru. Atkāpjamies tās priekšā, kad tā uzbrūk, cērtam pa tās pakaļgalu, ievainojam sānus. Liekam noasiņot. Mēs esam četru cilvēku cietums. Sevro vēzē slāti, gaudodams kā traks.

„Aizveries!” Aja sauc, mezdamās viņam pretī. Taču Sevro palec atpakaļ, savukārt mēs ar Kasiju lecam uz priekšu un duram viņai. Aja bloķē Kasija cirtienu pa viņas kaklu un abus nākamos manevrus, tomēr nepagūst atvairīt manu uzbrukumu. Māņu kustībā grūžu slāti viņas vēderā, bet tad cērtu apakšstilbā, izgrūzdams asmeni cauri metālam. Tas dzirksteļo, tomēr manu asmeni nu klāj asinis. Mustanga iedur augšstilbā. Kad viņa man uzbrūk, es atraujos, likdams Ajai pasniegties uz priekšu, lai Sevro var atkal cirst. Viņš to dara un nikni pārcērt viņas labās kājas Ahileja cīpslu. Aja iestenas un paklūp, bet atbild cirtienam. Sevro veikli palec atpakaļ.

„Tu mirsi,” viņš ļauni šņāc. „Tu mirsi!”

„Aizveries!”

„Tas tev par Kvinnu,” viņš šņāc, kad Kasijs pārcērt viņas kreisā ceļa cīpslas. „Tas par Ragnāru.” Ar zemu cirtienu caurduru viņas labo augšstilbu. “Tas tev par Marsu!” Mustanga nocērt viņas roku pie elkoņa. Aja lūkojas lejup uz grīdu, it kā brīnītos, vai šis loceklis pieder viņai.

Tomēr viņai netiek dota atelpa. Sevro pamet malā savu pulsDūri, paceļ no zemes Patiesības bruņinieka slāti un palecies triec viņai krūtīs abus zobenus, tā palikdams iekāries rokturos pēdu virs zemes. Starp viņu sejām ir dažas collas, deguni gandrīz saskaras, kad Aja noslīd uz ceļiem, nolaizdama Sevro atpakaļ uz kājām.

„Omnis vir lupus.”

Sevro noskūpsta Ajas degunu un izvelk slātes no viņas krūtīm, ļaudams tām savīties pātagās ap viņa apakšdelmiem. Rokas iepletis, viņš atkāpjas no mirstošās Veidmaiņas bruņinieces, sava laikmeta dižākās cīnītājas, kamēr viņas pēdējās asinis pulsēdamas līst uz aukstās grīdas. Atrodoties joprojām uz ceļiem, Ajas skatiens bezpalīdzīgi aizslīd līdz Valdniecei, sievietei, kura bija kā māte viņas māsām, kura viņu uzaudzināja un mīlēja tik patiesi, cik nu spēj kāds, kurš valda pār Saules sistēmu, un nu mirst kopā ar viņu.

„Piedodiet, mana kundze...” Aja ievelk slapjus elpas vilcienus. „Neatvainojies,” Oktāvija dveš, gulēdama uz grīdas. „Tu degi spilgti, mana fūrija. Pats laiks... tevi atcerēsies.”

„Nēa, visdrīzāk nē,” Sevro nežēlīgi saka. „Saldus sapnīšus, Grimma!” Viņš nocērt Ajai galvu un iesper pa krūtīm. Viņas ķermenis sagāžas atmuguriski un nokrīt uz grīdas, kur Sevro uzlec uz tā un, nometies četrrāpus, iegaudojas. Redzot briesmīgo skatu, no Valdnieces lūpām izlaužas dobjš vaids. Valdniece aizver acis, un, kamēr tuvojamies viņai un Lisan-deram, pār vaigiem rit asaras. Abi ar Kasiju klibojam kopā — viņa roka man ap pleciem, lai atvieglotu spiedienu uz kāju, ko viņš velk nopakaļ. Mustanga mums seko. Sevro neitralizē Šakāli, uzsēzdamies viņam uz krūtīm un pār galvu vēzēdams slāti.

Izmircis vecāsmātes asinīs, Lisandcrs paķer no zemes Oktāvijas slāti un aizšķērso mums ceļu. „Es neļaušu jums viņu nogalināt!” „Lisander... nevajag,” dveš Oktāvija. „Ir jau par vēlu.”

Zēna acis pietūkušas no raudāšanas. Slāte trīc viņa rokās. Kasijs paiet viņam pretī un sniedz roku. „Nomet ieroci, Lisander. Es negribu darīt tev pāri.” Abi ar Mustangu saskatāmies. Oktāvija to ievēro, un tas noteikti liek viņas dvēselei nodrebēt. Lisanders zina, ka nevar ar mums cīnīties. Zēns ir prātīgs pat bēdās, nomet slāti un atkāpies truli nolūkojas mūsos.

Oktāvijas skatiens ir tāls un tumšs, jau pusceļā uz to otru pasauli, kur nevalda pat viņa. Es domāju, ka beigās no viņas sagaidīsim spītu vai lūgšanos kā no Viksa vai Antonijas. Tomēr viņa nav vāja pat šobrīd. Beigās no Valdnieces plūst skumjas par zaudētiem mīļajiem. Viņa neradīja hierarhiju, tomēr savu laiku bija tās sargātāja. Un tāpēc mums no viņas jāprasa atbildība.

„Kāpēc?” drebēdama bēdās, Oktāvija jautā Kasijam. „Kāpēc?”

„Jo jūs melojāt,” viņš atbild.

Kasijs klusēdams no munīcijas jostas izvelk mazu holokubu — īkšķa izmēra trijstūrveida prizmu — un ieliek to viņas asiņainajās rokās. Pa tās plaknēm dejo attēli, kas parādās gaisā virs Valdnieces rokām. Lejot pār viņu zilu gaismu, tiek atskaņota Kasija ģimenes nāves aina. Pa gaiteni kustas ēnas, kas kļūst par vīriem skarabĀdās. Viņi gaitenī nodur Kasija tanti un dodas tālāk, pēc brīža vilkdami bērnus, kurus noslepkavo ar slā-tēm un zābakiem. Tiek atvilkti un kaudzē samesti vēl citi līķi, kas tiek aizdedzināti, lai nebūtu izdzīvotāju. Tonakt mira vairāk nekā četrdesmit bērnu un ģimenes locekļu bez rētām. Viņi domāja, ka šo grēku varēs uzkraut krituša vīra pleciem. Tomēr to izdarīja Šakālis. Viņš izbeidza karu starp Bellonām un Augustiem, un maksa, ko viņš prasīja par manu Triumfu, bija Valdnieces sadarbība un klusēšana.

„Jūs jautājat man, kāpēc?” Kasija balss ir tik tikko skaļāka par čukstu. „Tāpēc, ka jums nav goda. Es kā olimpiskais bruņinieks devu zvērestu godāt Nolīgumu, nest taisnīgumu cilvēces Sabiedrībā. Jūs zvērējāt to pašu, Oktāvij. Tomēr aizmirsāt, ko tas nozīmē. Aizmirsuši ir visi. Tāpēc šī pasaule ir greiza. Varbūt nākamā būs labāka.”

„Šī pasaule ir labākais, ko varam atļauties,” čukst Oktāvija.

„Vai jūs tiešām tam ticat?” jautā Mustanga.

„No visas sirds.”

„Tādā gadījumā man jūsu žēl,” saka Mustanga.

Tāpat arī Kasijs. „Mana sirds piederēja manam brālim. Un es vairs neticu pasaulei, kas saka, ka viņš bija pārāk vājš, lai būtu pelnījis dzīvot.

Viņš būtu tam ticējis. Cerībai par kaut ko jaunu.” Kasijs paskatās uz mani. „Džuliana dēļ es arī varu tam noticēt.”

Kasijs sniedz no savas kabatas man vēl divus holokubus. Pirmajā redzama manu draugu noslepkavošana Triumfā. Otrs domāts Novidum; ieraudzījuši šo pārraidi, viņi zinās, ka esmu devis triecienu ari viņu vārdā. Politika nekad neguļ. Ielieku abus holokubus Valdnieces rokās blakus pirmajam. Viņas priekšā iemirdzas Rēja. Zili balts pavadonis, skaists blakus tā brāļiem Japetam un Titānam, kas riņķo ap milzi Saturnu. Tad virs pavadoņa ziemeļpola nevainīgi nozib vairāki tikko manāmi uzplaiksnījumi, zili baltās planētas virsmu aprij uguns sēnes.

Kad Valdnieces acīs liesmo kodoluguns, Mustanga paiet malā, lai varu notupties pie mirstošās sievietes un klusi viņu uzrunāt, lai viņa zina, ka beigās viņu uzmeklējis taisnīgums, nevis atriebība.

„Manai tautai ir leģenda par būtni, kas stāv pie ceļa, kurš ved uz aizsauli. Viņš ir tiesnesis pār labo un ļauno. Viņa vārds ir Pļāvējs. Es neesmu viņš. Es esmu tikai cilvēks. Bet drīz jūs viņu satiksiet. Drīz viņš jūs tiesās par visiem jūsu grēkiem.”

„Grēkiem?" Oktāvija nošūpo galvu un palūkojas uz trim hologrammām, kas dejo viņas plaukstās, šiem trim pilieniem viņas grēku jūrā. „Tie ir upuri. Tie tiek prasīti no Valdnieka,” viņa saka, sakļaudama ap kubiem plaukstas. „Tie ir mani tāpat kā mani triumfi. Tu redzēsi. Tu būsi tāds pats, iekarotāj.”

„Nē. Nebūšu.”

„Ja nav saules, visapkārt var būt tikai tumsa.” Valdniece nodrebinās, viņai salst. Apspiežu vēlmi viņai kaut ko uzsegt. Oktāvija zina, ko aiz sevis atstāj. Pēc viņas nāves sāksies cīņa par troni. Tā saplosīs Zeltu. „Kādam... kādam ir jāvalda, citādi pēc tūkstoš gadiem bērni jautās: „Kurš iznīcināja pasaules? Kurš apdzēsa visu gaismu?” Viņu vecāki atbildēs, ka tas biji tu.” Tomēr es to jau zinu. Es to zināju, kad jautāju Sevro, vai viņš zina, kā viss beigsies. Es neaizstāšu tirāniju ar haosu. Kārtībai jābūt pat tad, ja tā balstīta uz kompromisu. Tomēr viņai to nesaku. Valdniece sāpīgi norij siekalas, viņai grūti pat elpot. „Paklausies manī. Tev viņš jāaptur. Tev... jāaptur... Adrijs...”

Tie ir pēdējie Oktāvijas au Lunas vārdi. Tiem izskanot, Rejas uguns viņas acīs apdziest, paverot durvis uz nebeidzamu tumsu, auksto, zelta ieskauto zīlīti pamet dzīvība. Aizveru viņas plakstus. Viņas aiziešanas, vārdu un baiļu nomākts.

Sešdesmit gadus valdījusī Sabiedrības Valdniece ir mirusi.

Un es jūtu tikai bailes, jo Šakālis sācis smieties.