Rīta zvaigzne

22. AREJA ĶIVERES SMAGUMS

Sevro īkšķis virs detonatora taustiņa noraustās. Pirms viņš pagūst nospiest pogu, es ar jostā iebūvēto slāpētāju iedarbinu slāplauku, kas neļauj signālam pamest telpu. „Tu, kuces dēls!” viņš rūc un steidzas pie durvīm, lai izkļūtu no slāpētāja iedarbības lauka.

Ķeru viņu. Sevro izlokās. Mans slāpētājs nav spēcīgs, tāpēc viņam nav jātiek īpaši tālu no manis. Sevro metas gaitenī, un es skrienu pakaļ.

„Sevro, apstājies!” saucu, iespraucies gaitenī. Viņš jau ir desmit metru attālumā un skrien, cik jaudas, lai šķērsotu slāplauka robežu un varētu palaist signālu. Šajos šaurajos gaiteņos viņš ir veiklāks nekā es. Viņš izbēgs! Izvelku savu pulsDūri, notēmēju to virs viņa un izšauju, tomēr esmu notēmējis neprecīzi un gandrīz norauju viņam galvu. No drauga čūkstošās grebenes ceļas dūmi. Sevro apstājas kā iemiets un ar mežonīgu sejas izteiksmi metas atpakaļ — man virsū.

„Sevro... Es negribēju...”

Niknumā iegaudojies, viņš uzbrūk. Pārsteigts nesagatavots, atkāpjos no aptrakušā vīra. Sevro brāzmaini tuvojas. Viņa pirmo sitienu nobloķēju, bet nākamais no apakšas ietriecas man žoklī, sasizdams kopā zobus. Likdams sasvērties uz aizmuguri. Iekožu mēles malā. Jūtu asins garšu un gandrīz nokrītu. Ja Mikijs nebūtu pienācīgi nostiprinājis manus kaulus, Sevro būtu sašķaidījis man žokli. Tā vietā viņš satver sāpošo dūri un nolamājas.

Pēc viņa sitiena speru ar kreiso kāju un trāpu viņam pa ribām tik spēcīgi, ka viss augums sāniski ietriecas sienā, kur metālā paliek iedobums. Situ taisni ar labo dūri. Viņš pieliekdamies izvairās, un mans sitiens trāpa rūdītajam tēraudam. Augšup pa roku aizgrab sāpes. Iestenos. Viņš ietriecas manī zem kreisā elkoņa, ko grūžu viņam sejā, un, mērķēdams uz kājstarpi, raida man vēderā sitienu virkni. Atraujos, pamanos satvert viņa roku un no visa spēka parauju viņu aiz tās. Sevro ar seju ietriecas sienā un nokrīt uz grīdas.

„Kur tas ir?” Pārmeklēju viņu, cerēdams atrast detonatoru. „Sevro...”

Viņš krusteniski iesper man pa kājām. Aizķerdams tās. Likdams man nokrist gar zemi tā, ka nu cīkstamies uz grīdas, nevis apmaināmies ar sitieniem. Viņam laušanās padodas labāk. Un tas ir viss, ko varu darīt, lai neļautu Sevro sevi žņaugt no aizmugures, kad mans kakls ir iespiests viņam starp kājām un potītes sakrustotas acu priekšā. Paceļu viņu gaisā, bet nespēju atbrīvoties no tvēriena. Viņš kājām gaisā karājas man aiz muguras, potītes joprojām sakrustojis man deguna priekšā, muguru piespiedis manējai, un mēģina caur manām kājām ar elkoni trāpīt man pa kājstarpi. Nevaru viņu aizsniegt. Nevaru paelpot. Tāpēc sagrābju viņa apakšstilbus, kas spiež manu kaklu, un sāku griezties. Viņš atsitas pret metālu. Vienreiz. Divreiz. Tad Sevro beidzot palaiž mani vaļā un rāpus atkāpjas. Zibenīgi metos viņam virsū un triecu sejā nepārtrauktu kravates sitienu virkni ar elkoni. Viņš nejauši trāpa ar pakausi man pa zodu.

„Dumjais... kuņasdēls...” atkāpdamies murminu. Viņš ir saķēris savu sāpošo galvu.

„Stulbā, kaulainā pakaļa...”

Viņš mēģina iespert man pa vēderu. Es pārtveru sitienu, noķerdams viņa kāju ar kreiso roku, un prettriecienā raidu labo āķi, kas trāpa viņam pa galvu ar visu manu svaru. Sevro spēji krīt, it kā es būtu āmurs, ar ko grīdā iedzīta nagla. Viņš mēģina celties, bet piespiežu viņu pie grīdas ar zābaku. Viņš guļ apakšā un smagi elso. Es apdullis kampju gaisu. Ķermenis neieredz mani par to, ko lieku tam darīt.

„Vai esi pabeidzis?” noprasu. Viņš paloka galvu. Noņemu no viņa kāju un sniedzu roku, lai palīdzētu piecelties. Viņš apveļas uz muguras

un sniedzas pēc tās, bet tad parauj gaisā kāju un ar kreisā zābaka papēdi sper man tieši pa cirkšņiem. Nokritu un turpat viņam blakus sāku rīstīties. No muguras lejasdaļas kājstarpē un vēderā uzjundī paralizējošs nelabums. Sevro man blakus elso kā suns. Sākumā man liekas, ka viņš smejas, bet, kad paceļu galvu, satriekts ieraugu viņa acīs asaras. Draugs guļ uz muguras. Viņa krūškurvis raustās dziļās elsās. Viņš aizgriežas, mēģina no manis paslēpties, lai apspiestu asaras, bet tas padara visu vēl ļaunāku.

„Sevro...”

Pieceļos sēdus, šis skats plosa manu sirdi. Es Sevro neapskauju, bet uzlieku roku viņam uz galvas. Viņš mani pārsteidz, nevis atraudamies, bet gan pierāpodams tuvāk, lai uzliktu galvu man uz ceļa. Otru roku uzlieku viņam uz pleca. Pēc kāda brīža šņuksti aprimst un viņš izšņauc degunu. Tomēr nekustas. Tas ir kā mirklis pēc negaisa. Gaiss ir kinētisks un vibrē. Pēc dažām minūtēm viņš nokāsējas un pieceļas, lai sakrustotām kājām apsēstos gaiteņa vidū. Viņa acis ir pietūkušas, un tajās vīd kauns. Sevro spēlējas ar savām rokām, un viņa tetovējumi un grebene liek draugam izskatīties pēc kādas nenormālas bērnu grāmatas ilustrācijas.

„Ja pateiksi kādam, ka es raudāju, es atradīšu beigtu zivi, iebāzīšu to zeķē un noslēpšu tavā istabā, lai pūst.”

„Sarunāts.”

Turpat blakus mētājas detonators. Tas ir pietiekami tuvu, lai mēs abi varētu to aizsniegt. Neviens no mums to nedara. „Man tas riebjas,” viņš vārgi bilst. „Tādi cilvēki.” Sevro uzlūko mani. „Es negribu, lai viņš ir Arēja dēls. Es negribu būt tāds kā Dzīvsudrabs.”

„Tu tāds neesi.”

Viņš tam netic. „Institūtā es no rītiem modos un domāju, ka joprojām sapņoju. Tad es sajutu aukstumu. Un lēni sāku atcerēties, kur atrodos, un aiz maniem nagiem bija asinis un dubļi. Es gribēju vienīgi ieslīgt atpakaļ miegā. Būt siltumā. Tomēr zināju, ka jāceļas un jāstājas pretī pasaulei, kurai es biju pie kājas.” Viņš saviebjas. „Tā es tagad jūtos katru rītu. Man visu laiku ir bail. Es negribu nevienu pazaudēt. Es negribu viņus pievilt.”

„Tu neesi nevienu pievīlis,” saku. „Drīzāk es esmu pievīlis tevi.” Sevro mēģina mani pārtraukt. „Tev bija taisnība. Mēs abi to zinām. Tā ir mana vaina, ka tavs tēvs ir miris. Tā ir mana vaina, ka tovakar viss notika tieši tā.”

„Tik un tā sūdīgi, ka pateicu to skaļi.” Viņš ar pirkstu kauliņiem bungo pa grīdu. „Vienmēr pasaku kaut ko sūdīgu.”

„Man prieks, ka to pateici.”

„Kāpēc?”

„Tāpēc, ka mēs abi esam aizmirsuši, ka tik tālu nenonācām tikai ar pašu spēkiem. Mums abiem vajadzētu varēt otram teikt visu, ko domājam. Tā tas darbojas. Tā mēs darbojamies. Mēs netipinām uz pirkstgaliem. Mēs runājam viens ar otru. Pat tad, ja sakām ko sūdīgu un to dzirdēt ir smagi.” Redzu, cik vientuļš viņš jūtas. Kādu smagumu nesis. Es tā jutos toreiz, kad Kasijs mani Institūtā sadūra un atstāja nomirt. Viņam vajadzīgs kāds, ar ko šajā smagumā dalīties. Es nezinu, kā vēl to pateikt. Sī ietiepība un nespēja rast kompromisu no ārpuses izskatās pēc vājprāta, bet iekšēji viņš jūtas tieši tāpat kā es toreiz, kad mani apšaubīja Roks.

„Vai zini, kāpēc Institūtā tev palīdzēju, kad abi ar Kasiju gandrīz noslīkāt tajā ezerā?” viņš jautā. „Tas bija tāpēc, ka visi uz tevi tā skatījās. Man nelikās, ka tu būtu labs Pirmais. Tu biji tikpat gudrs kā maiss slapju pirdienu. Bet es redzēju viņus. Oli. Klaunu. Kvinnu... Roku.” Pēdējo vārdu viņš gandrīz noklusē. „Es vēroju, kā sēdējāt ap saviem ugunskuriem aizās, kad pilī bija Tits. Redzēju, kā mācīji Leai pārgriezt kazas rīkli, kad viņa baidījās to darīt. Es arī gribēju. Es gribēju piebiedroties.” „Kāpēc tu to nedarīji?”

Sevro parausta plecus. „Baidījos, ka negribēsiet mani.”

„Tagad viņi tāpat skatās uz tevi,” saku. „Vai tu to neredzi?”

Viņš nošņaukājas. „Nē, neskatās gan. Visu šo laiku es centos būt tu. Centos būt paps. Tas nestrādāja. Pilnīgi jutu, kā visi vēlējās, kaut Šakālis būtu sagūstījis mani, nevis tevi.”

„Tu zini, ka tā nav taisnība.”

„Ir gan,” viņš dedzīgi iebilst, pieliecies tuvāk. „Tu esi labāks par mani. Es to redzēju. Kad skatījies lejup uz Tinošu. Redzēju tavu skatienu.

Mīlestību tajā. Vēlmi tos cilvēkus pasargāt. Es centos to just. Taču katrreiz, kad palūkojos lejup uz bēgļiem, es viņus vienkārši ienīdu. Par to, ka viņi ir tik vāji. Par to, ka dara pāri viens otram. Par to, ka ir tik stulbi un nesaprot, kam esam izgājuši cauri, lai viņiem palīdzētu.” Viņš norij siekalas un sāk knibināt savu strupo pirkstu ienadžus. „Es zinu, ka riebīgi, bet tā tas ir.”

Šeit, šajā gaiteni, Scvro liekas tik ievainojams, cīniņš mums atņēmis visu niknumu. Viņš negaida pārmetumus. Vadīšana viņu nogurdinājusi un atsvešinājusi pat no paša gaudoņiem. Šobrīd viņš grib sajust, ka nav tāds kā Dzīvsudrabs, Šakālis vai vēl kāds no zeltiem, pret kuriem cīnāmies. Draugs kļūdaini pieņēmis, ka esmu kaut kas labāks par viņu. Un daļēji tā ir mana vaina.

„Es ari viņus ienīstu,” saku.

Viņš pakrata galvu. „Nevajag...”

„Tā ir! Katrā ziņā es ienīstu, ka viņi man atgādina to, kas es biju vai kāds būtu varējis kļūt. Pie joda, es biju sīks idiots. Es tev būtu riebies. Nospiests uz ceļiem, es jutos ērti, biju iedomīgs un savtīgs. Man patika neko neredzēt, jo biju iemīlējies. Un nez kādēļ es domāju, ka dzīve mīlestības dēļ ir viscildenākā lieta uz pasaules. Pat Ēo savā galvā biju padarījis tādu, kāda viņa nebija. Romantizējis viņu un mūsu kopdzīvi — droši vien tādēļ, ka redzēju, kā mērķa dēļ iet bojā mans tēvs. Un es redzēju visu, ko viņš atstāja aiz sevis, tāpēc izmisīgi mēģināju turēties pie dzīves, ko viņš bija pametis.”

Ar pirkstu velku pa līnijām savā plaukstā.

„Iedomājoties, ka visu šo sāku darīt viņas dēļ, jūtos kā niecība. Man viņa bija viss, bet es biju tikai daļa no viņas dzīves. Tas bija viss, par ko spēju domāt, kamēr biju pie Šakāļa. Par to, ka ar mani vien nepietika. Ka ar mūsu bērnu nepietika. Daļēji ienīstu viņu par to. Viņa nezināja, kas notiks, nezināja pat to, ka pasaules jau ir terafbrmētas. Viņa varēja zināt tikai to, ka cenšas kaut ko pierādīt pāris tūkstošiem cilvēku Likosā. Un vai tādēļ bija vērts mirt? Vai tādēļ bija vērts nogalināt bērnu?”

Es norādu gaiteņa virzienā. „Tagad visi šie ļaudis domā, ka viņa bija dievišķa vai tamlīdzīgi. Nevainojama mocekle. Bet viņa bija tikai

meitene. Viņa bija drosmīga, bet arī dumja, savtīga, pašaizliedzīga un romantiska. Tomēr Eo nomira, pirms kļuva par ko vairāk. Iedomājies, ko viņa būtu varējusi savā dzīvē paveikt! Varbūt mēs būtu varējuši šo visu darīt kopā.” Rūgti iesmējos un atbalstu galvu pret sienu. „Man liekas, ka novecošanas draņķīgākā daļa ir apjausma, ka esam pietiekami gudri, lai redzētu, ka nekas nav ideāls.”

„Mums ir divdesmit trīs, muļķagalva.”

„Nu, es jūtos tā, it kā man būtu astoņdesmit.”

„Tu tā arī izskaties.” Atbildu ar nepieklājīgu žestu un nopelnu smaidu. „Kā tu...” Viņš gandrīz nepabeidz iesākto domu. „Kā tu domā, vai viņa tevi vēro? No ielejas? Vai tavs tēvs?”

Grasos atbildēt, ka nezinu, bet tad ievēroju, cik viņa skatiens ir dedzīgs. Sevro nejautā par manu ģimeni, bet drīzāk par savējo un varbūt pat Kvinnu, kuru vienmēr bija mīlējis, bet nekad nebija saņēmies viņai to pateikt. Grūti paturēt prātā, ka zem visa šī mežonīguma Sevro ir tik viegli ievainojams. Viņš ir noklīdis. Svešs gan sarkanajiem, gan Zeltam. Bez mājām. Bez ģimenes. Bez vīzijas par pasauli pēc kara. Šobrīd es teiktu jebko, lai tikai liktu viņam justies mīlētam.

„Jā. Es domāju, ka viņa mani vēro,” saku ar lielāku pārliecību, nekā jūtu. „Un mans tēvs. Un tavējais arī.”

„Tātad viņi ielejā sadzer aliņu.”

„Nezaimo!” saku, paspēris viņa kāju. „Tikai viskiju. Viskija straumes, cik tālu vien acis rāda.”

Viņa smiekli it kā salāpa mani. Maz pamazām jūtu, ka mani draugi atgriežas pie manis. Vai varbūt es atgriežos pie viņiem. Patiesībā tas ir viens un tas pats. Vienmēr esmu teicis Viktrai, lai laiž cilvēkus sev tuvāk. Pats savu padomu nevarēju ievērot, jo zināju, ka pienāks diena, kad man nāksies viņus nodot, ka pats mūsu draudzības pamats ir meli. Tagad esmu kopā ar cilvēkiem, kuri zina, kas esmu, bet es baidos pielaist viņus tuvāk, jo baidos pazaudēt, baidos pievilt. Tomēr šī saikne starp mani un Sevro padara mūs spēcīgākus nekā jebkad agrāk. Mums ir kas tāds, kā Šakālim nav.

„Vai zini, kas notiks pēc tam?” es jautāju. „Ja nogalināsim Oktāviju un Šakāli? Ja kaut kā uzvarēsim?”

„Nē,” atbild Scvro.

„Lūk, kur problēma. Man arī nav atbildes uz šo jautājumu. Es neizlikšos, ka man tā ir. Tomēr nepieļaušu, ka Augustam būs bijusi taisnība. Es neradīšu pasaulē haosu, ja nebūs vismaz plāna, kā radīt ko labāku. Tam mums vajadzīgi tādi sabiedrotie kā Dzīvsudrabs. Mums jābeidz spēlēt teroristus. Turklāt mums vajadzīga īsta armija.”

Sevro paceļ no grīdas detonatoru un pārlauž to uz pusēm. „Ko pavēlēsi, Pļāv’?”