Rīta zvaigzne

44. VEIKSMINIEKI

Riņķoju pa komandtiltiņu kā iesprostots vilks, kuru no maltītes šķir restes. Visa mana labestība paslēpta aiz Pļāvēja niknās sejas. „Virga, vai gau-doņi ieņēmuši pozīcijas?” prasu. Aiz un zem manis savā sterilajā bedrē rosās minimālā sastāva zilo apkalpe. Viņu sejas izgaismo holoekrāni. Savienojoties ar kuģi, pulsē zemādas implanti. Manas pavēles gaida kapteinis Pels — kārns džentlmenis, kurš dienēja uz Pakša kā leitnants, kad to ieņēmu.

„Jā, ser,” no sava posteņa atbild Virga. „Priekšējie ienaidnieka flotes elementi garās distances lielgabalu darbības laukā būs pēc četrām minūtēm.”

Kosmosa melnumā plešas zeltu augstprātīgā varenība. Nebeidzama blāvu šķembu jūra. Es atdotu visu, lai varētu pasniegties un satriekt tās putekļos. Mani kaujas kuģi ap mūsu jaudīgajiem drednautiem izvietoti trīs grupās virs Jo ziemeļpola. Mustanga un Romuls savus spēkus pulcē dienvidos. Un kopā, astoņus tūkstošus kilometru šķirti, skatāmies, kā Roka flote šķērso tukšumu starp Eiropu un Jo, lai dotos kaujā.

„Ienaidnieka kreiseri desmittūkstoš kilometru attālumā,” bez emocijām ziņo kāds zilais.

Manā flotē tradīciju nav. Mēs nesaņemam svētību un pirms kaujas neveicam rituālu kā zelti. Salīdzinot ar viņiem, šķietam tik blāvi un vienkārši. Tomēr šeit uz mana kuģa valda biedriskums. Es to redzēju mašlntelpās, lielgabalu posteņos, uz komandtilta. Sapnis mūs vieno un iedveš drosmi.

„Savienojiet mani ar Orionu,” nepagriezies saku.

Manā priekšā atdzīvojas apaļīgās, kašķīgās zilās hologramma. Viņa atrodas pussimt kilometru attālumā Persefones sauciena sirdī, vienā no četriem maniem drednautiem, kur sēž komandiera krēslā, savienojusies ar katru manas flotes kapteini, izņemot tos, kas vada triecienvienību. Šodien daudz kas būs atkarīgs no viņas un pirātu flotes, ko Orions savākusi, kopš pēdējoreiz tikāmies pirms vairākiem mēnešiem. Viņa sirojusi Serdes apgādes līnijās. Piesaistījusi savai komandai zilos. Pietiekami daudz, lai palīdzētu dēliem nokomplektēt Šakālim nozagto kuģu apkalpi tā, lai to veidotu lojāli cilvēki.

„Liela flote? Orions bijīgi saka par mūsu ienaidnieku. „Zināju, ka nevajadzēja atsaukties uz tavu aicinājumu. Man diezgan labi patika būt par pirātu.”

„To var redzēt,” saku. „Tava kajīte ir tik bezgaumīga, ka nosarktu pat sudrabs.” Fakss bijis viņas mājas pēdējo pusotru gadu. Viņa aizņēma manus vecos apartamentus un līdz malām piepildīja tos savu sirojumu guvumiem. Tepiķi no Venēras. Gleznas no privātām zeltu kolekcijām. Atradu aiz grāmatplaukta aizbāztu Ticiāna gleznu.

„Ko lai saka? Man patīk skaistas lietas."

„Nu, ja tev šodien izdosies uzvarēt, es atradīšu papagaili, ko uztupināt tev uz pleca. Ko teiksi?”

„Ak! Pels tev izstāstījis, ka meklēju papagaili. Labs cilvēks tas Pels.” Tievais kapteinis man aiz muguras manierīgi pieliec galvu. „Kad nedrīksti piestāt ne uz vienas planētas, papagaiļus atrast ir sasodīti grūti. Atradām vanagu, dūju un pūci. Neviena papagaiļa. Ja atradīsi man sarkanu putnu, es personīgi izšaušu caurumu Antonijas au Severas-Julii komandtiltā. ”

„Lai būtu sarkans,” nosaku.

„Labi! 1.abi. Pieļauju, ka tagad vajadzētu pievērsties kaujai." Viņa pie sevis pasmejas un paņem tējas tasi, ko uz komandtilta piedāvā sulainis. „Tikaigribēju pateikties, Derov. Par to, ka ticēji maniem spēkiem. Iedevi man šo dzīvi. Pēc šīs dienas zilajiem vairs nebūs saimnieka. Ar dievpalīgu, zēn!"

„Ar dievpalīgu, admirāle.”

Viņa pagaist. Pār plecu pametu skatu uz centrālo uztvērēju projekciju. Taktiskā shēma logu priekšā mērogā atainota uz Jupitera sistēmas lodes. Četri mazi iekšējie pavadoņi riņķo ap Jupiteru daudz ciešāk nekā četri milzīgie Galileja pavadoņi. Pievēršos Tēbei, kas atrodas vistālāk izplatījumā un vistuvāk Jo. Tas ir neliels pavadonis. Tikai nedaudz lielāks par Fobosu. Vērtīgo minerālu raktuves jau sen iztukšotas, un tagad uz tā atrodas armijas bāze, kas tika saspridzināta kara pirmajās dienās.

„Sešdesmit tikšķi, līdz gaudoņi atslēgs rācijas,” no posteņa ziņo Virga, bet uz komandtilta ienāk Viktra, tērpusies biezās zeltītās bruņās, uz krūtīm un muguras uzkrāsots sirpjAsmens.

„Ko, pie velna, tu te dari?” prasu.

„Te esi tu!” viņa nevainīgi atbild.

„Tev bija jābūt uz Mikosas kliedziena.”

„Šis kuģis nav MikosaV’Viņa iekož lūpā. „Šķiet, būšu apmaldījusies. Vienkārši staigāšu tev pakaļ, lai tas vairs neatkārtotos. Prīmā?”

„Tevi atsūtīja Sevro. Vai ne?”

„Viņa sirds ir maziņa un melna. Bet tā var salūst. Esmu šeit, lai parūpētos par to, lai tā nenotiek, un liktu tev justies jauki un mājīgi. Ak, un es gribu apsveicināties ar Roku.”

„Kā ar tavu māsu?” jautāju.

„Vispirms Roks. Tad viņa.” Viktra iedunkā man sānā ar elkoni. „Es ari protu spēlēt komandā.”

Smīnēdams pievēršos bedrei. „Virga, dod man ķiveres savienojumu ar gaudoņiem.”

„Klausos, ser!”

Rācija man ausī noparkšķ. Aktivizēju bruņu ķiveri. Tās caurspīdīgais informatīvais displejs ļauj sekot manas apkalpes dienesta pakāpēm, vārdiem, visam, kas ierakstīts centrālajā kuģa reģistrā. Aktivizēju rācijas hologrammas funkciju un pār skatu uz mana kuģa komandtiltiņu parādās daļēji caurspīdīga manu draugu seju kolāža. „Kā sviežas, boss?” prasa Sevro, uz kura sejas sarkans kaujas krāsojums, bet pār to līst zila informatīvā displeja gaisma. „Gribi bučiņu uz atvadām vai kā?"

„Tikai pārbaudu, vai visi esat ērti iekārtojušies.”

„Tavējie bālu varējuši izgrebt mums lielāku kaktu," Sevro murmina. „Te ir kāja pie sejas un seja pie piržamkastes. ”

„Tad jau tu saki, ka Taktam tur būtu paticis?” pajautā Viktra. Viņa pieslēgusies panelim, tāpēc dzirdu savienojumā arī viņas balsi.

Iesmējos. „Kas tad viņam nepatika?”

„Galvenokārt apģērbs,” no sava komandtilta iesaistās Mustanga. Arī viņa apvilkusi kaujas bruņojumu. Tīra zelta ar sarkanu, rēcošu lauvu uz krūtīm.

„Un būt skaidrā,” piebilst Viktra.

„Šis pavadonis smird pēc trekniem sūdiem,” no savas zvaigžņČaulas mehāniskajām bruņām murmina Klauns. „Sliktāk nekā beigts zirgs.”

„Tu esi mehāniskās bruņās un vakuumā," novelk Holideja. Fonā dzirdu klaudzienus un ļaužu sasaukšanos mana kuģa piestātnē. Viņai uz sejas milzīgs, zils plaukstas nospiedums. To piešķīris kāds no viņas obsi-diāniem. „Visdrīzāk pie vainas nav pavadonis.”

,Ak, tad tas būšu es pats," saka Klauns. Viņš paosta gaisu. „Ak nē. Tas esmu es!"

„Es taču teicu, lai ieej dušā," nopurpina Olis.

„Gaudoņu 17. likums. Pirms kaujas mazgājas tikai elfisaka Scvro. „Man patīk, ka mani kareivji ir mežonīgi, smirdīgi un seksīgi. Es ar tevi lepojos, Klaun!”

„Pateicos, ser. *

„Treka! Uzliec drošinātāju,” sauc Holideja. „Tūlīt pat! Atvainojiet. Nolāpītie obsidiāni staigā apkārt ar pirkstiem uz nolāpītajām mēlītēm. Šausmas!"

„Kāpēc mēs smejamies un pļāpājam kā bērni?” Sēlijas balss rācijā nodārd tik skaļi, ka man notrīs bungādiņas.

„Nolāpīts sūds rokassomiņā!” izsaucas Sevro. Sēlijas skaļums tiek novērtēts ar lāstu kori.

„Nogriez izvades skaļumu!” karalienei uzkliedz Klauns.

„Es nesaprotu... ”

„Savu izvades..."

„Kas ir izvade... ?”

„„Klusētāja" ir nedaudz neatbilstošs vārds, vaijums tā nešķiet?" pajautā Viktra. Mustanga iespurdzas.

„Sēfij, noliecies!" uzrej Holideja. „Nevaru aizsniegt. Noliecies!" Holideja atradusi Sēfiju angārā un palīdz iestatīt klusāku izvades skaņu. Obsi-diānu karaliene katru nakti gultā ņem līdzi savu jauno pulsDūri, bet sakaru aprīkojuma apguve nedaudz pieklibo.

„Kā lielā meiča prasīja — vai šai nelielajai tête-à-tête ir kāds iemesls?" jautā Holideja.

„Tradīcijas, Moli," atdarinādams viņas nazālo balsi, skaidro Sevro. „Pļāvs ir sentimentāls puņkutapa. Droši vien teiks runu."

„Nekādas runas nebūs,” saku.

Mana mazā, savādā ģimenīte īd un bārstās asprātībām. „Tu nemudināsi mūs sacelties, sacelties pret gaismas nāvi?" prasa Sevro. Tomēr, zinot, ka ko tādu būtu teicis Roks, joks man šķiet savāds. Krūtīs atkal smagums. Jūtu tik daudz mīlestības pret šo dumpinieku un zvērestu lauzēju bandu! Tik ļoti par viņiem baidos. Kaut es varētu viņus no šī visa pasargāt! Rast kādu iespēju aiztaupīt viņiem tuvojošos elli.

„Lai notiek kas notikdams, atcerieties, ka mēs esam laimīgie,” saku. „Šodien mēs esam tie, kas var ko mainīt. Bet jūs esat mana ģimene. Tāpēc esiet drosmīgi. Sargiet viens otru. Un atgriezieties mājās.”

„Tu arī, boss, ” saka Sevro.

„Saraujiet važas!" saka Mustanga.

„Saraujiet važas!” atbalso mani draugi.

Sevro nikni saviebj seju un nodārdina: „Gaudoņi...”

„Auuuuuuuu!” Viņi gaudo un smejas kā muļķi. Viens pēc otra draugu attēli pazūd, un palieku savā ķiverē viens. Ieelpoju un noskaitu klusu lūgšanu; varbūt kāds tajā klausās. Sargi viņus!

Ļauju ķiverei ieslīdēt atpakaļ bruņu apkaklē. Pie saviem displejiem mani vēro mani zilie. Lai pavadītu mani uz angāru, pie durvīm gaida neliels sarkano un pelēko kājnieku pulciņš. Šeit šajā mirklī ap manas dzīves pavedienu savijas tik daudz citu. Cik no tiem izirs? Cik daudzi šodien aprausies? Viktra man smaida, un šķiet, ka jau tagad man pārāk paveicies, lai šī diena beigtos priecīgi. Viņai nevajadzētu būt šeit. Viņai vajadzētu būt otrā tukšuma pusē kāda ienaidnieka bruņukuģa galvgalī. Tomēr Viktra ir šeit kopā ar mums un izpērk vainu, ko nebija cerējusi izpirkt.

„Un mēģinām atkal,” Viktra saka.

„Atkal gan,” atbildu. Uzrunāju apkalpi. „Kā jūs visi jūtaties?”

Neveikls klusums. Viņi nervozi saskatās. īsti nezina, kā atbildēt. Tad kāda jauna zilo sieviete ar kailu galvu pielec no savas pults. „Esam gatavi piebeigt dažu labu nolāpītu zeltu... ser.”

Viņi atslābinājušies smejas.

„Vēl kādam ir ko teikt?” iesaucas Viktra. Mana apkalpe atbildot auro. Ar tēraudu apkaltos zābaku papēžus pret zemi sit kājnieki, kuriem tikai astoņpadsmit, un arī tādi, kas tikpat veci kā šobrīd būtu Lorns.

„Savienojiet mani ar floti,” nokomandēju. „Pārraidiet atklātā frekvencē Dzīvsudrabam. Pārliecinieties, ka zelti mani dzird, lai viņi zina, kur mani meklēt.” Virga paloka galvu. Esmu gaisā.

„Mani draugi, šeit runā Pļāvējs.” Mana balss atskan galvenajā radiosignālā uz visiem simt divpadsmit galvenajiem manas flotes kuģiem, tūkstošos ločSpārnu, dēlesKuģos, kā arī mašīntelpās un lazaretēs, kur ārsti un svaigi pieņemtas medmāsas staigā gar tukšu gultu rindām ar mirdzoši baltiem palagiem un gaida plūdus. Pēc trīsdesmit astoņām minūtēm to dzirdēs Dzīvsudrabs un Arēja dēli uz Marsa, kas retranslēs signālu uz Serdi. Tas, vai tobrīd vēl būsim dzīvi, ir atkarīgs no manas dejas ar Roku.

„Raktuvēs, kosmosā, pilsētās un debesīs esam dzīvojuši bailēs. Bailēs no nāves. Bailēs no sāpēm. Šodien baidieties tikai no sakāves. Mēs nevaram zaudēt. Mēs stāvam uz robežas ar tumsu, turēdami pēdējo lāpu, kas cilvēkam atlikusi. Šī lāpa neizdzisīs. Kamēr es elpoju. Kamēr pukst sirdis jūsu krūtīs. Kamēr mūsu kuģos vēl ir jauda. Lai citi sapņo! Lai citi dzied! Mēs, nedaudzie izredzētie, esam savas tautas uguns.” Uzsitu sev pa krūtīm. „Mēs neesam sarkani, zili, zeltīti, pelēki vai obsidiāna. Mēs esam cilvēce. Mēs esam paisuma vilnis. Un šodien mēs paņemsim atpakaļ dzīves, kas mums nozagtas. Mēs uzcelsim nākotni, kas mums tika solīta.

Sargiet savas sirdis! Sargiet savus draugus! Nāciet man līdzi šajā ļaunajā naktī, un es jums zvēru, ka otrā pusē mūs gaida rīts. Bet līdz tam — saraujiet važas!” Noņemu no rokas slāti un ļauju tai pieņemt mana sirpjAsmcns formu. „Visiem kuģiem gatavoties kaujai!”