Rīta zvaigzne

64. LAI SVEICINĀTA

Marsa lauva mirst nožēlojamā nāvē, kad to no visām pusēm apšauda gan lojālisti, gan dumpinieki. Redzot, kā uz Lunas uzliesmo kodolsprādzieni, asinskāre starp abām flotēm tika noslāpēta ātrāk, nekā to būtu spējis panākt kāds pamiers vai cita vienošanās. Skatīties, kā sadeg skaistums, patiesi patīk tikai retajam. Tomēr tas deg. Pirms īmuvū aizmieg mūžīgā miegā, tiek uzspridzinātas vairāk nekā divpadsmit bumbas, kas starp tērauda un betona pilsētām izplēš jaunas uguns un pelnu pilsētas. Pavadoni sagrābis nemiers.

Tāpat kā Zelta armādu. Līdz ar ziņām par Valdnieces nāvi un kodolsprādzieniem Sabiedrība nodreb zem mūsu kājām. Turīgi prētori sapulcina savus personīgos kuģus un atšķeļas no flotes, lai dotos mājās uz Venēru, Merkuru vai Marsu. Viņi nav vienoti, jo vairs nesaprot, kas viņus vieno.

Oktāvija valdījusi sešdesmit gadus. Vairumam šobrīd dzīvojošo viņa ir vienīgā Valdniece, ko tie jebkad pazinuši. Mūsu civilizācija svārstās bezdibeņa malā. Uz visa pavadoņa nestrādā elektroapgādes tīkli. Kamēr mēs gatavojamies pamest Valdnieces patvērumu, izplatās panika un nemieri. Mums sagatavots kuģis, ar ko aizbēgt, bet no tā, ko esam izdarījuši, nav glābiņa. Esam izgriezuši Sabiedrības sirdi. Kas ieņems tās vietu, ja dosimies prom?

Mēs zinājām, ka ar ieroču spēku Lunu nekad neuzvarēsim. Tomēr tas nekad nav bijis mūsu mērķis. Tāpat kā Ragnārs nevēlējās cīnīties, 5*3

līdz visi zelti būs miruši. Viņš zināja, ka atslēga ir Mustanga. Vienmēr ir bijusi. Tāpēc viņš riskēja ar mūsu dzīvībām, atlaizdams Kavaksu. Tagad Mustanga stāv zem ievainotā pavadoņa hologrammas un dzird pilsētas klusos kliedzienus tikpat skaidri kā es. Pieeju viņai tuvāk.

„Vai esi gatava?” jautāju.

„Ko?” Viņa pakrata galvu. „Kā viņš varēja izdarīt ko šādu?” „Nezinu,” saku. „Bet mēs varam to vērst par labu.”

„Kā? Šis pavadonis būs īsta elle,” viņa saka. „Desmitiem miljonu bojāgājušo. Tāds posts...”

„Un mēs kopā varam to atjaunot.”

Vārdi pilda viņu ar cerību, it kā Mustanga tikai tagad būtu atcerējusies, kur atrodamies. Ko esam izdarījuši. Ka esam kopā un dzīvi. Viņa strauji samirkšķina skropstas un uzsmaida man. Tad Mustanga palūkojas uz manu roku, kur reiz bija labā plauksta, un pieskaras manam vēderam, kur mani sadūra Aja. „Kā tu joprojām spēj nostāvēt?”

„Tāpēc, ka viss vēl nav beidzies.”

Apskrambāti un asiņojoši pievienojamies Kasijam, Lisanderam un Sevro pie durvīm, kas ved ārā no Valdnieces patvēruma, un Kasijs ievada Olimpisko kodu, lai tās atvērtu. Viņš apstājas un paosta gaisu. „Kas tā par smaku?”

„Ož pēc kanalizācijas,” es saku.

Sevro koncentrējies lūkojas uz slātēm, ko atņēma Ajai, viena no tām piederēja Lornam. „Man liekas, ka ož pēc uzvaras.”

„Vai tu pietaisīji bikses?” Kasijs prasa, samiedzis acis. „Pietaisīji!” „Sevro...” bilst Mustanga.

„Tā ir neapzināta muskuļu reakcija uz viltus nāvi un to, ka sarijies milzīgu daudzumu hemantes eļļas!” Sevro atcērt. „Vai domājat, ka es to būtu darījis tīšām?”

Abi ar Kasiju saskatāmies.

Paraustu plecus. „Nu, varbūt.”

„Vispār jau jā.”

Viņš parāda mums rupju žestu un savelk seju, piepūtis vaigus, līdz izskatās, ka grasās eksplodēt. „Kas notiek?” jautāju. „Vai tu joprojām...”

„Nē!” Sevro iemet man ar savu ūdens pudeli. „Tu, pakaļas caurums, iedūri man krūtīs adatu, kas pilna ar adrenalīnu. Man ir sirdslēkme.” Viņš atgaiņā mūsu rokas, kad cenšamies palīdzēt. „Ir jau labi. Ir jau labi.” Sevro mirkli pasēc, bet tad saviebies izslējās.

„Vai esi drošs, ka esi prīmā?” jautā Mustanga.

„Nejūtu kreiso roku. Man droši vien vajag dzeltenā palīdzību.”

Sprauslādami smejamies. Izskatāmies pēc staigājošiem miroņiem. Man no kājām neļauj nokrist vienīgi pie prētoriešiem atrastās stimulantu šļirces. Kasijs klibo kā vecs vīrs, bet patur Lisanderu savā tuvumā, ar izvilktu slāti uzlikdams veto visiem Sevro piedāvājumiem šeit un tagad pielikt punktu Lunas dzimtai. „Zēns atrodas manā aizsardzībā,” Kasijs norūc. Un tagad viņš nāk kopā ar mums kā likumības garants.

„Es jūs visus mīlu,” saku, kad durvis vaidēdamas slīd vaļā. Ciešāk satveru bez samaņas guļošo Šakāli, kuru nesu uz pleca kā trofeju. „Lai kas arī notiktu.”

„Pat Kasiju?” jautā Sevro.

„Šodien mani it īpaši!” Kasijs saka.

„Turieties tuvumā,” saka Mustanga un sažņaudz ciešāk scepteri.

Paveras pirmās lielās durvis. Mustanga saspiež manu plaukstu. Sevro aiz bailēm vibrē. Tad iedārdas otras durvis un pavērušās atklāj skatam ar prētoriešiem pilnu gaiteni, viņu ieroči notēmēti uz bunkura ieeju. Mustanga dodas uz priekšu, katrā rokā nesdama pa vienam varas simbolam.

„Prētorieši, jūs kalpojat Valdniecei. Viņa ir mirusi. Aust jauna zvaigzne.”

Viņa turpina iet tiem pretī un nepalēnina gaitu, kad tuvojas pret sevi pavērsto ieroču sienai. Izskatās, ka jauns zelts ar niknu skatienu varētu nospiest gaili. Tomēr viņa vecais kapteinis uzliek roku uz jaunekļa pistoles un nolaiž stobru.

Un viņi Mustangas ceļā pašķiras. Viens pēc otra pašķiras un nolaiž ieročus. Atkāpjas, lai viņa paietu garām. Ķiveres ieslīd atpakaļ bruņās. Nekad neesmu redzējis tik cildenu un varenu sievieti, kāda šobrīd ir Virdžīnija. Viņa ir vētras acs viesulī, un mēs sekojam viņai pa pēdām.

Klusēdami braucam augšā ar Pūķa rīkles liftu. Mums līdzi nāk vairāk nekā četri duči prētoriešu.

Citadeli sagrābis haoss. Kalpotāji izlaupa telpas, sargi pa diviem, pa trim pamet savus posteņus, noraizējušies par ģimenes locekļiem vai draugiem. Obsidiāni, kuri pēc mūsu teiktā tuvojas, joprojām atrodas orbītā. Sēlja un viņas ļaudis ir kuģos. So viltību izspēlējām tikai tāpēc, lai izvilinātu no telpas karavīrus. Tomēr izskatās, ka ziņa ir izplatījusies. Valdniece ir mirusi. Nāk obsidiāni.

Visā šajā juceklī ir tikai viena vadone. Un, kamēr virzāmies caur Citadeles melnā marmora gaiteņiem, garām augstām zeltu skulptūrām un durvīm uz valsts departamentiem, aiz mums pulcējas karavīri; viņu zābaku soļi atbalsojas marmora gaiteņos, lai pievienotos Mustangai, vienīgajam jēgas un varas simbolam šajā ēkā. Viņa augstu gaisā pacēlusi abus savas varas simbolus, un tie, kuri sākotnēji vērš pret mums ieročus, ieraugot šos simbolus, mani, Kasiju un augošo karavīru pulku aiz mums, aptver, ka grasās cīnīties ar paisuma vilni. Viņi mums piebiedrojas vai bēg. Daži uz mums izšauj vai nelielās grupās cenšas aizšķērsot ceļu, bet viņi tiek apturēti, pirms nokļūst desmit metru attālumā no Mustangas.

Kad esam nonākuši pie milzīgajām, ziloņkaula baltajām durvīm uz Senāta telpām, kur sapulcējušos senatorus apsargā prētorieši, mums aiz muguras jau ir simtiem kareivju liela armija. Un ceļu uz Senāta palātu aizšķērso tikai niecīga prētoriešu ierinda. To veido divdesmit cilvēki.

Priekšā iznāk elegants zelta bruņinieks, palātu sargājošo vīru komandieris. Viņš pamet skatu uz simtu aiz mums un redz violetajās bruņās tērptos sekotājus, kurus Mustanga sapulcējusi, arī obsidiānus, pelēkos un mani. Un viņš pieņem lēmumu. Bruņinieks spēji salutē Mustangai.

„Manam brālim Citadelē ir trīsdesmit vīru,” Mustanga saka. „Kaulu mednieki. Atrodiet viņus un arestējiet, kapteini. Ja viņi pretojas, nogaliniet.”

„Jā, lēdija Augusta.” Viņš uzsit knipi un dodas prom ar saujiņu kareivju. Abi obsidiāni, kuri sargā durvis, atgrūž tās mūsu priekšā vaļā, un Mustanga iesoļo Senāta palātā.

Tā ir ārkārtīgi plaša telpa. Pakāpēs veidots balta marmora amfiteātris. Lejā tā centrā atrodas podijs, no kura Valdnieks vada desmit palātas līmeņus. Ieejam no ziemeļu puses un iztraucējam sanāksmi. Simtiem apaļu politiķu ačteļu pāru savu augstprātīgo uzmanību pievērš mums. Viņi būs redzējuši tiešraidi. Redzējuši mirstam Oktāviju. Redzējuši kodolsprādzienus postām viņu pavadoni. Un kaut kur šajā telpā Roka māte piecelsies no savas vietas un, kaklu staipīdama, vēros, kā mūsu asiņainā banda cauri senatoru pūlim slāj lejup pa baltajām marmora kāpnēm uz telpas centru, kliedzienu un protestu vietā ienesot telpā klusumu. Lisanders seko Kasijam.

Var dzirdēt panikā sēcošo Senāta spīkera elpu, kamēr viņa sārtie asistenti palīdz salīkušajam stāvam nokāpt no podija, kur viņš tikko bija vadījis kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Viņi bija sākuši vēlēšanas. Šeit un tagad, haosa vidū. Un tagad viņi izskatās pēc bērniem, kuri pieķerti ar cepumu traukā iebāztu roku. Protams, viņi nemūžam neiedomātos, ka viņus sargājošie prētorieši varētu atbalstīt dumpiniekus. Vai arī to, ka mēs netraucēti varētu atnākt šurp no Valdnieces bunkura. Tomēr viņi ir radījuši baiļu Sabiedrību. Tajā cilvēkiem jāpieslej as lecošai zvaigznei, lai izdzīvotu. Tas ari viss. Sī vienkāršā cilvēciskā reakcija ļauj mums īstenot apvērsumu. Vecā vara ir kritusi. Skat, kā tie pulcējas zem jauna karoga!

Mustanga nostājas uz podija, bet mēs viņai pie sāniem. Nometu Šakāli zemē, lai Senāts redz, kas ar viņu noticis. Viņš ir bezsamaņā un bāls no asins zuduma. Mustanga paskatās uz mani. Viņa šo brīdi nekad nav gribējusi. Tomēr viņa pieņem šo nastu, tāpat kā es esmu pieņēmis smago Pļāvēja lomu. Redzu, kā tas viņu nomāc. Ka būšu viņai vajadzīgs tikpat ļoti, cik viņa bija vajadzīga man. Tomēr es nekad nevarētu stāvēt tur, kur stāv viņa, vai turēt rokās to, ko tur viņa. Ne tad, ja es negrasītos iznīcināt visus šajā telpā sēdošos. Viņi to nekad nepieņemtu. Ja es esmu tilts uz zemKrāsām, viņa ir tilts uz virsKrāsām. Tikai kopā mēs varam vienot šos ļaudis. Tikai kopā varam atnest mieru.

„Sabiedrības senatori,” Mustanga viņus uzrunā, „es, Virdžīnija au Augusta, stājos jūsu priekšā. Ncro au Augusta meita no Marsa Lauvas nama. Varbūt pazīstat mani. Pirms sešdesmit gadiem jūsu priekšā stāvēja

Oktāvija au Luna ar sava tēva, tirāna, galvu rokās un pieteica tiesības uz šīs Sabiedrības Valdnieka vietu.”

Viņas dedzīgais skatiens pārslīd telpai.

„Tagad jūsu priekšā ar tirāna galvu rokā stājos es.” Viņa paceļ kreiso roku, lai parādītu Oktāvijas galvu. Vienu no diviem priekšmetiem, kas nodrošināja mūsu ceļu šurp. Zelts ciena tikai vienu. Un, lai mainītos, tas jāsavalda ar to pašu. „Vecais laikmets atnesis uz Sabiedrības sirdi kodol-katastrofu. Oktāvijas alkatības dēļ sadega miljoniem cilvēku. Tagad miljoni deg mana brāļa dēļ. Mums jāglābjas pašiem no sevis, pirms cilvēces mantojums pārvērsts pelnos. Es pasludinu šo dienu par jauna laikmeta sākumu.” Viņa palūkojas uz mani. „Ar jauniem sabiedrotajiem. Jauniem tikumiem. Mani atbalsta sacelšanās spēki. Diženu Zelta namu veidota flote, kura orbītā tur obsidiānu ordu. Jūsu priekšā ir izvēle.” Viņa nomet galvu uz akmens podija un paceļ otru roku. Tajā ir Rītausmas scepteris, kurš tā nēsātājam piešķir tiesības valdīt pār Sabiedrību. „Liecieties. Vai lūstiet.”

Palātu pārņēmis klusums. Tik dziļš, ka var aprīt mūs sevī un atsākt karu no jauna. Neviens zelts nelieks ceļus pirmais. Es varētu viņus piespiest. Bet labāk liekšos viņu vietā. Mustangas priekšā nokrītu uz ceļa. Ieskatījies viņai acīs, uzlieku uz sirds savu stumbeni un jūtu, kā mani sagrābis šī mirkļa neiespējamais prieks. „Lai sveicināta Valdniece,” es saku. Tad uz ceļa krīt Kasijs. Un Sevro. Tad Lisanders au Luna un prēto-rieši, viens pēc otra arī senatori, līdz visi, izņemot piecdesmit, ir nometušies ceļos un pārtrauc klusumu, saucot vienotā un nevaldāmā balsī: „Lai sveicināta Valdniece! Lai sveicināta Valdniece!”

Nedēļu pēc tam, kad Mustanga nāca pie varas, stāvu viņai līdzās, lai noraudzītos, kā tiek pakārts viņas brālis. Izņemot Valii-Rātu un apmēram desmit citu vīru, Šakāļa kaulu mednieki ir atrasti, un tiem piespriests nāvessods. Tagad caur pūli Lunas laukumā man garām iet viņu vadonis. Viņa gaisīgie mati rūpīgi sasukāti. Cietumnieka kombinezons laima zaļā krāsā. Zem Krāsas ap mums vēro klusējot. No plānas pelēku mākoņu segas pār mums krīt viegls sniegs. Jūtu nelabumu no radiācijas medikamentiem. Tomēr viņas dēļ atnācu, tāpat kā Mustanga manis dēļ apmeklēja Roka bēres. Viņa man blakus ir klusa un mierīga. Seja bāla kā marmors zem mūsu kājām. Viņai blakus stāv Telemani un bezkaislīgi noraugās, kā Šakālis kāpj pa metāla ešafota kāpnēm, kur viņu gaida baltā bende.

Viņa nolasa spriedumu. Pūlī atskan svilpieni. Pie Šakāļa kājām sašķīst pudele. Mests akmens nobrāž pieri. Tomēr viņš nemirkšķina un neliecas. Kamēr tie uzmet viņam kaklā cilpu, Adrijs stāv lepns un iedomīgs. Vēlos, kaut tas spētu mums atdot Pakšu. Kaut Kvinna, Roks un Ēo varētu dzīvot, bet šis vīrs ir atstājis savas pēdas pasaulē. Marsa Šakālis nekad netiks aizmirsts.

Adrija matos krājas sniegs, un baltā sniedzas pēc sviras. Mustanga norij siekalas. Lūka zem viņa atveras. Uz Marsa gravitācija nav liela, tāpēc, lai salauztu kaklu, jāpavelk pēdas. Viņi ļauj to izdarīt tuviniekiem. Uz Lunas gravitācija ir vēl mazāka. Tomēr, kad baltā aicina to darīt, no pūļa neviens neiznāk. Kamēr Šakālis spārda kājas un viņa seja kļūst violeta, pirkstu nepaceļ neviena dvēsele. Redzot šo skatu, jūtos sastindzis. It kā būtu miljoniem kilometru tālumā. Es nespēju just viņam līdzi. Ne šobrīd. Ne pēc visa, ko viņš izdarījis. Tomēr zinu, ko jūt Mustanga. Es zinu, ka tas viņu plosa. Tāpēc viegli paspiežu viņas plaukstu un pastumju uz priekšu. Viņa kā apdullusi iet pa sniegu, lai satvertu sava dvīņubrāļa pēdas. Paskatās augšup uz viņu, it kā viss būtu sapnis. Viņa kaut ko nočukst un, nokārusi galvu, pavelk, parādīdama brālim, ka mīlēja viņu līdz pašām beigām.