Rīta zvaigzne

57. LUNA

Rubikonas bākas ir sfēriski izvietotu retranslatoru virkne. Katrs no tiem ir tik liels kā divi obsidiāni, un tie atrodas kosmosā miljons kilometru attālumā no Zemes kodola, kur ieskauj Valdnieces karaļvalsts tuvāko daļu. Četrsimt gadus to robežu nav šķērsojusi neviena sveša flote. Tagad, divus mēnešus un trīs nedēļas pēc Serdē nonākušās ziņas, ka satriekta neuzveicamā Zobena armāda, astoņas nedēļas pēc tam, kad paziņoju, ka kuģojam uz Marsu, un septiņpadsmit dienas pēc Valdnieces paziņojuma par kara stāvokļa izsludināšanu Sabiedrības pilsētās, Sarkanā armāda tuvojas Lunai un, neizšāvusi ne šāviena, paslīd garām Rubikonas bākām.

Avangarda priekšgalā traucas Telemanu dedzesKuģi, lai iznīcinātu mīnas un izlūkotu, vai Sabiedrības spēki nav atstājuši lamatas. Apgleznoti ar visu redzošajām ledus garu acīm, tiem seko Oriona smagie iznīcinātāji, kas pilni ar obsidiāniem, pēc tam Julii flote un tās drednauts Pa rīdām, izrotāts ar Viktras raudošo sauli, kā arī reformatoru spēki — Loma au Arka vedeklas nāk pieprasīt taisnu tiesu, un viņām seko zeltīti un melni kuģi ar Augusta lauvu uz sāniem kaujā rūdītā Dejah Ihoris vadībā. Un galu galā arī mani kuģi, ko vada varenākais lidaparāts, kas jebkad uzbūvēts un nozagts, — nesatricināmā baltā Rīta zvaigzne, uz kuras bortiem uzkrāsota septiņus kilometrus gara sarkana izkapts. Caurumi, ko tajā izgriezām ar nagUrbjiem, nav aizlāpīti visā kuģī. Toties bruņas ap ārējo korpusu atjaunotas. Pakša gāja bojā, lai mēs varētu to iegūt. Un kas gan tā ir par balvu! Apakšējai izkaptij mums pietrūka krāsas, tāpēc tā palikusi nekārtīga mēness sirpja veidolā — tas ir Lunas nama simbols. Vīri domā, ka tā ir laba zīme. Nejaušs solījums Oktāvijai au Lunai, ka esam uz viņu notēmējuši.

Serdē ieradies karš.

To, ka tuvojos, viņi zinājuši trīs dienas. Visu ceļu no viņu uztvērējiem nevarējām noslēpties, tomēr ap planētu valdošais haoss liecina, cik viņi ir nesagatavoti. Nemiers pārņēmis visu Lunas civilizāciju. Pelnu valdnieks aizsardzības ierindā ap Lunu izvietojis Serdes lepnumu — Sceptera armādu. Apija ceļu virs Lunas ziemeļu puslodes pilda tirdzniecības kuģu karavānas no Novidus, bet civilo lidaparātu rindas gausi virzās pa Flamīnija ceļu, kur gaida, kad varēs iziet pārbaudi milzīgajā Flamīnija astroDokā, lai tālāk nolaistos Zemes atmosfērā. Tomēr, kad šķērsojam Rubikonas bākas un ielaužamies dziļāk Lunas kosmiskajā teritorijā, kuģu sastrēgumu pārņem haoss. Daudzi izlaužas no norādītajām rindām, lai bēgtu uz Venēru, bet citi mēģina pilnībā apiet dokus un traucas uz Zemi. Tie uzliesmo, kad to dzinējus un korpusus sašķaida sudraboti un balti Sabiedrības iznīcinātāji un ātrgaitas lielgabalfregates. Lai saglabātu kārtību, tiek iznīcināti vairāki duči kuģu.

Esam mazākumā, mums joprojām ir mazāk lielgabalu, tomēr mūsu pusē ir iniciatīva, kā arī bailes, ko jūt ikviena civilizācija, kad pie tās vārtiem dauzās barbaru iebrucēji.

Sācies pirmais Lunas kaujas cēliens.

„Uzmanību, neidentificētā flote..!' atvērtā frekvencē atskan nervoza vara balss. „Šeit runā Lunas Aizsardzības komandpunkts: jūsu rīcībā ir zagts īpašums, un jūs pārkāpjat Sabiedrības kosmosa robežu reglamentu. Steidzami identificējiet sevi un savus nolūkus!”

„Izšauj garas distances raķeti uz Citadeli,” saku.

„Tā ir miljons kilometru attālumā...” minstinās lielgabalZilais. „Tā tiks notriekta.”

“Viņš to nolāpīti labi zina,” saka Sevro. „Izpildi pavēli!”

Lai mēs šeit nonāktu neviena nemanīti, bija nepieciešama pretizlūkošanas operācija, kas skāra ne tikai mūsu pārraides dēlu šūniņām Serdē, bet arī mūsu kuģus un komandierus. Šakālis nespēs Valdniecei palīdzēt, tāpat kā C/assis Venetum, ceturtā Venēras flote. Vai Classis Liberlas, iekšējās joslas piektā flote, ko Valdniece aizsūtīja uz Marsu atbalstīt Šakāli. Šī brīža orbītā šie kuģi, traukdamies pilnā ātrumā, sasniegtu mūs trīs nedēļu laikā. Meli nostrādāja. Kā biju cerējis, spiegi uz mana kuģa izplatījuši nepatiesu informāciju par mūsu plāniem.

Tāds ir Saules sistēmas impērijas lāsts — visvarenākā armija visās pasaulēs neko nenozīmē, ja tā atrodas nepareizā vietā.

Pēc divdesmit minūtēm manu raķeti notriec orbitālās aizsardzības platformas.

„Pienācis jauns tiešsavienojuma pieprasījums,” aiz manis saka sakaruZilais. „Tam ir prētoriešu birkas.”

„Galveno hologrammu,” saku.

Manā priekšā materializējas zelta prētorietis ar ērgļa seju un īsi apgrieztiem matiem, kas deniņos sākuši sirmot. Šis attēls parādīsies visos flotes komandtiltos un holoekrānos. „Likosas Derov,” viņš jautā nevainojami izkoptā Lunas izloksnē. „Vai imperium pār šo kara floti pieder tev?”

„Kam man jūsu tradīcijas?” es jautāju.

„Lai būtu,” zelts saka, saglabādams stāju pat tagad. „Es esmu arhi-Legāts Lūcijs au Sejans no Prētoriešu gvardes pirmās kohortas.” Esmu dzirdējis par Sejanu. Viņš ir drūms un efektīvs vīrs. „Es ieradīšos jūsu koordinātās kopā ar Lunas diplomātisko pārstāvi,” viņš sausi paziņo. „Lūdzu apturēt turpmāku agresiju un sniegt manam transporta kuģim pieeju jūsu flagmanim, lai varam informēt par Valdnieces un Senāta nolūkiem attiecībā uz...”

„Atbilde ir noraidoša,” pārtraucu viņu.

„Kā lūdzu?”

„Ja kāds Sabiedrības kuģis tuvosies manai flotei, uz to tiks atklāta uguns. Ja Valdniece vēlas ar mani runāt, lai dara to pati. Ne caur kādu sulaini. Pasakiet tai raganai, ka esam ieradušies karot. Nevis dzesēt mutes.”

Uz mana kuģa valda rosība. Tikai pirms trim dienām uzzinājuši mūsu patieso galamērķi, vīri ir pilni pārgalvīga prieka. Uzbrukumam

Lunai piemīt kaut kas nemirstīgs. Vienalga, vai mēs uzvarēsim vai zaudēsim, būsim uz visiem laikiem ierakstīti Zelta vēsturē. Un manu vīru prātos un ziņojumos, ko uztveram no Serdes planētām un pavadoņiem, gaisā valda patiesas bailes. Pirmo reizi pēc vairākiem gadsimtiem Zelts ir izrādījis vājumu. Zobena armādas sakāve ir izplatījusi sacelšanos ātrāk, nekā jebkad spētu manas runas.

Gaiteņos, ejot garām, mani sveicina kareivji, kuri dodas uz saviem transporta kuģiem un dēlesKuģiem. Lielākoties vienības veido sarkanie un dezertējuši pelēkie, bet katrā kapsulā redzu arī zaļo kaujas tehniķus, sarkano mašīnistus, obsidiānu izlūkus un smagos kājniekus. Ar savu autorizācijas kodu vēlreiz nosūtu transporta kuģa izlidošanas atļaujas pavēli Rita zvaigznes lidojumu kontrolierim. Tā tiek saņemta, un atļauja tiek dota. Parasti es pieņemtu, ka pietiks ar pavēli, bet šodien gribu būt pilnīgi drošs, tāpēc dodos uz komandtiltiņu, lai pārliecinātos personīgi. Kad ienāku, par drošību uz komandtilta atbildīgais sarkanais kājnieku kapteinis uzsauc, lai vīri ieņem miera stāju. Mani militāri sveic vairāk nekā piecdesmit bruņotu kareivju. Zilie boksos turpina darbu. Orions ir priekšējā novērošanas postenī, kur kādreiz stāvēja Roks. Gaļīgās rokas saņemtas aiz muguras. Āda gandrīz tikpat tumša kā melnais formastērps. Viņa pagriežas pret mani ar savām blāvajām acīm un nerātno balto smaidu.

„Pļāvēj, flote ir tikpat kā gatava.”

Sirsnīgi sasveicinos un, nostājies līdzās, lūkojos caur stikla skatu logiem. „Kā izskatās?”

„Pelnu valdnieks ieņēmis aizsargpozīcijas. Izskatās, ka, viņaprāt, esam iecerējuši Dzelzs lietu un tikai tad izvilināsim viņu no pavadoņa. Viltīgs pieņēmums. Viņam nav nekāda iemesla nākt mums pretī. Pārējie kuģi tuvojas no visas Serdes. Kad tie būs klāt, mēs kļūsim par prusaku, kas iespiests starp zemi un āmuru. Viņš ir pareizi pieņēmis, ka steidzināsim sadursmi.”

„Pelnu valdnieks zina, kā jākaro,” es saku.

„Tieši tā.” Viņa ielūkojas viedpulkstenī. „Kas tā par izlidošanas atļauju sarpedon klases transporta kuģim no Ī1B Delta?”

Es zināju, ka viņa to pamanīs. Un šobrīd negribu skaidroties. Pat par spīti tam, ka Sevro par viņu apžēlojās, ne visi Kasijam jūt līdzi tik ļoti kā es.

„Sūtu emisāru tikties ar senatoru grupu,” meloju.

„Mēs abi zinām, ka nesūti vis,” viņa saka. „Kas notiek?”

Pieeju tuvāk, lai neviens nevar mūs noklausīties. „Ja Kasijs paliks flotē, kamēr karojam, kāds mēģinās aizlavīties garām sargiem un pārgriezt viņam rīkli. Bellonu te ienīst tik ļoti, ka viņš nevar palikt.”

„Tad paslēp viņu citā kamerā! Nelaid viņu vaļā!” Orions saka. „Viņš vienkārši atgriezīsies pie tiem. Atkal iesaistīsies karā.”

„Viņš to nedarīs.”

Viņa palūkojas man pār plecu, lai pārliecinātos, ka neviens cits mūs nedzird. „Ja to uzzinās obsidiāni...”

„Tieši tāpēc es nevienam neteicu,” paskaidroju. „Es viņu atbrīvoju. Tu dod tam kuģim atļauju. Laid to prom. Man vajag, lai apsoli, ka tā izdarīsi.” Viņa savelk lūpas plānā, taisnā līnijā. „Apsoli man!” Orions paloka galvu un pār plecu paskatās uz Lunu. Kā vienmēr man liekas, ka viņa zina vairāk, nekā liek noprast.

„Es apsolu. Bet esi piesardzīgs, zēn. Neaizmirsti, ka joprojām esi man parādā papagaili.”

Satieku Sevro gaitenī pie paaugstinātas drošības cietumnieku izolatora. Viņš sēž uz oranžas kravas kastes un tās gravPaletes un dzer no blašķes, labo roku turēdams uz svilinātajā, kas ievietots kājai piestiprinātajā makstī. Ņemot vērā, kas sēž aiz izolatora durvīm, gaitenī ir klusāks, nekā biju domājis, tomēr rosība uz mana kuģa valda galvenajos angāros, artilēristu pozīcijās, mašīntelpās un ieroču noliktavās. Ne jau šeit, cietuma klājā. „Kur tik ilgi?” prasa Sevro. Viņš ari ģērbies melnajās karavīru drēbēs un neērti staipās savā jaunajā bruņu vestē. Šūpojot kājas, kopā sitas zābaku zoles.

„Orions uz tilta uzdeva jautājumus par lidojuma atļauju.”

„Sūdu būšana. Viņa izštukoja, ka ļaujam ērglim lidot?”

„Viņa apsolīja to palaist.”

„Labāk, lai palaiž gan. Un lai turciet muti. Ja uzzinās Sēfija...”

„Zinu,” saku. „Un Orions ari zina. Viņa neatklās Sēfijai.”

„Kā teiksi.” Sevro saviebjas un, izdzēris blašķi tukšu, palūkojas gaitenī. Nāk Mustanga.

„Sargi mainījuši posteņus,” viņa saka. „Kājnieku patruļas novirzītas no gaiteņa 13-c. Kasijam ir brīvs ceļš uz angāru.”

„Labi. Vai esi droša, ka gribi to darīt?” jautāju, saņēmis viņas roku. Mustanga paloka galvu.

„Ne līdz galam, bet tāda ir dzīve.”

„Sevro? Tu joprojām prīmā?”

Sevro nolec no kastes. „Acīmredzot. Es taču esmu šeit, vai ne?”

Viņš palīdz izstumt gravPalcti caur izolatora durvīm. Sargu postenis ir tukšs. No Arēja dēlu komandas, kas apsargāja cietumniekus, palikuši tikai ēdienu iesaiņojuma papīri un kafijas krūzes ar apdzēstiem izsmēķiem. No ieejas Sevro seko man desmitstūra formas telpā, kas ved uz rūdītā stikla kamerām, un svilpo melodiju, ko sacerēja Plīnijam.

“Un kaut kas silts tek gar kāju..'' viņš dungo, kad apstājamies pie Kasija kameras durvīm. Antonijas kamera atrodas pretējā pusē. Viņa neizkustas no lāvas, uz kuras guļ, un no piekaušanas uztūkusī seja naidīgi glūn uz mums. Sevro pieklauvē pie rūdītā stikla, kas mūs šķir no Kasija.

„Celies un velies, Bellonas kungs!”

Kasijs izslauka no acīm miegu un pieceļas gultā sēdus, uzlūko Sevro un mani, bet uzrunā Mustangu. „Kas noticis?”

„Esam atbraukuši uz Lunu,” es saku.

„Nevis Marsu?” pārsteigts jautā Kasijs. Mums aiz muguras Antonija sagrozās gultā, būdama tikpat pārsteigta kā Kasijs.

„Nevis Marsu.”

„Jūs tiešām uzbruksiet Lunai?” Kasijs murmina. „Jūs esat jukuši. Jums nepietiks kuģu. Kā jūs vispār plānojat tikt garām vairogiem?”

„Par to neraizējies, saldumiņ,” attrauc Sevro. „Mums ir savas metodes. Bet drīz cauri šim kuģim šausies karsts metāls. Un kāds visdrīzāk ienāks te un iebliezīs tev lodi pierē. Lūk, par to domādams, Derovs ir noskumis. Un man nepatīk skumjš Derovs.” Kasijs vienkārši raugās mūsos, it kā mēs būtu traki. „Viņam joprojām nepielec.”

„Kad teici, ka vairs negribi piedalīties šajā karā, tu runāji taisnību?” jautāju.

„Es nesaprotu...”

„Tas ir diezgan nolādēti vienkāršs jautājums, Kasij,” dusmojas Mustanga. „Jā vai nē?”

„Jā,” uz lāvas sēdēdams, atbild Kasijs. Antonija pieceļas sēdus un skatās. „Negribu. Kā gan citādi? Tas ir atņēmis man visu. Tādu cilvēku dēļ, kuriem rūp tikai viņi paši.”

„Nu?” jautāju Sevro.

„Tikai nevajag.” Sevro nošņaukājas. „Tu domā, ka šāda atbilde mani apmierinās?”

„Kādu spēli jūs te spēlējat?” prasa Kasijs.

„Tā nav nekāda spēle, puis’. Derovs grib, lai izlaižu tevi.” Kasijs iepleš acis. „Bet man jāzina, ka tu nenāksi atpakaļ un nemēģināsi mūs nobendēt. Tu allaž muldi par godu un asinsnaidu, tāpēc gribu dzirdēt tavu zvērestu, lai varu mierīgi gulēt.”

„Es nogalināju tavu tēvu...”

„Tev patiešām vajadzētu izbeigt man to atgādināt.”

„Ja paliksi te, mēs nevarēsim tevi aizsargāt,” saku. „Es ticu, ka pasaulēm Kasijs au Bellona vēl ir vajadzīgs. Tomēr šeit tev nav vietas. Tāpat kā pie Valdnieces. Ja zvērēsi man pie sava goda, ka atstāsi šo karu aiz muguras, es dāvāšu tev brīvību.”

Antonija mums aiz muguras izplūst smieklos. „Tas ir satriecoši! Viņi ar tevi spēlējas, Kasij. Vienkārši trinkšķina tevi kā arfu!”

„Klusē, tu, sīkā, indīgā riebekle!” uzsauc Mustanga.

Apsvērdams mūsu piedāvājumu, Kasijs palūkojas uz Mustangu. „Tu piekriti kam šādam?”

„tā bija man ideja,” viņa atbild. „Nekas no notikušā nav tava vaina, Kasij. Es biju nežēlīga pret tevi un to nožēloju. Es zinu, ka gribēji atriebties Dcrovam. Man...”

„Ne tev. Tev nekad.”

Mustanga saraujas. „... bet es zinu, ka esi redzējis, ko atriebība nes sev līdzi. Es zinu, ka esi redzējis, kāda patiesībā ir Oktāvija. Kāds ir mans brālis. Tevi var apsūdzēt tikai tajā, ka mēģināji pasargāt savu ģimeni. Tu neesi pelnījis šeit mirt.”

„Tu tiešām gribi, lai eju?” viņš jautā.

„Es gribu, lai tu dzīvo,” viņa saka. „Un, jā, gribu, lai dodies prom un nekad neatgriezies.”

„Bet... kurp lai eju?” viņš jautā.

„Vienalga, tikai prom no šejienes.”

Kasijs norij siekalas un meklē sevī atbildes. Ne tikai to, ko ir parādā godam un pienākumam, bet arī mēģina iztēloties pasauli bez Mustan-gas. Es zinu, cik ārkārtīgi vientuļš viņš jūtas pat šobrīd, kad piedāvājam viņam brīvību. Dzīve bez mīlestības ir visbriesmīgākais cietums. Tomēr viņš aplaiza lūpas un paloka galvu, skatīdamies uz Mustangu, nevis mani. „Pie sava tēva un Džuliana piemiņas zvēru nepacelt roku ne pret vienu no jums. Ja atbrīvosiet mani, došos prom. Un nekad neatgriezīšos.”

„Tu, gļēvuli!” Antonija triec dūri pret savas kameras stiklu. „Tu, nolādētais, puņķainais, nopērtais, sīkais tārps...”

Iebakstu Sevro ar elkoni. „Tik un tā jāizlemj tev.”

Viņš plūkā savu mazo ķīļbārdiņu. „Ai, pie velna, pielūkojiet, lai jums būtu taisnība, jūs, daiktlaižas!” Iebāzis roku kabatā, viņš izvelk magnētiskās atslēgas karti un ar smagu būkšķi atver Kasija kameras durvis.

„Tad šī līmeņa palīgangārā tevi gaida transporta kuģis,” mierīgi saka Mustanga. „Tam ir dota atļauja izlidot. Bet tev jāiet tūlīt.”

„Tas nozīmē tūlīt, sūdugalva!” piebilst Sevro.

„Viņi iešaus tev pakausī!” klaigā Antonija. „Tu nodevējs!”

Kasijs nedroši uzliek roku uz kameras durvīm, it kā baidītos, ka pastums tās un atklās, ka tās ir slēgtas, un mēs par viņu smiesimies, un visas cerības, ko viņam devām, tiks atņemtas. Tomēr viņš tic mūsu vārdiem un ar nopietnu seju pagrūž kameras durvis. Tās atveras uz āru. Kasijs iznāk laukā un pievienojas mums. Viņš izstiepj rokas, gaidīdams rokudzelžus.

„Tu esi brīvs, vecīt,” nošļupst Sevro, ar pirkstu kauliņiem smagi pasizdams pa oranžo kasti, „bet tev jākāpj kastē, lai varam tevi neviena nemanītu izstumt laukā.”

„Protams.” Viņš saminstinās, bet tad pagriežas pret mani un sniedz roku. Paspiežu to un sirds dziļumos jūtu savādu radniecību ar šo cilvēku. „Ardievu, Derov.”

„Lai veicas, Kasij.”

Pie Mustangas viņš vilcinās, gribēdams pasniegties un viņu apskaut, bet viņa tikai sniedz viņam roku, salta pret Kasiju pat tagad. Viņš paskatās uz Mustangu un pakrata galvu, nepieņemdams žestu. „Mums vienmēr būs Luna,” viņš saka.

„Ardievu, Kasij.”

„Ardievu.”

Viņš pieiet pie Sevro atvērtās kastes un ielūkojas iekšā. Vilcinās pie tās, grib Sevro kaut ko teikt, varbūt vēl pēdējo reizi pateikties. „Es nezinu, vai tavam tēvam bija taisnība, bet viņš bija drošsirdīgs.” Viņš sniedz Sevro roku tāpat kā man. „Piedod, ka viņa šeit vairs nav.”

Sevro mirkšķinādams lūkojas uz roku, gribēdams to ienīst. Šis viņam nav viegls bridis. Viņš nekad nav bijis maiga dvēsele. Tomēr mans draugs dara, ko var, un paspiež sniegto roku. Tad kaut kas šķiet aplami. Kasijs nelaiž vaļā. Viņa seja ir salta, acīs neredz piedošanu. Viņš pagriežas. Tik ātri, ka nepagūstu reaģēt, un viņš parauj Sevro roku, pavilkdams mana drauga sīko augumu tuvāk sev, pagriezdams gurnu, pavilkdams Sevro zem savas labās paduses kā dejā, un izrauj Sevro pistoli no maksts. Sevro klūp un ķer pēc ieroča, bet tas jau ir Kasija rokās. Viņš pagrūž Sevro un nostājas aiz viņa, iespiedis svilinātajā stobru mugurā. Sevro izbijies raugās manī ar milzīgām acīm. „Derov...”

„Kasij, nē!” iesaucos.

„Šis ir mans pienākums.”

„Kasij...” Mustanga sper soli uz priekšu. Pastiepusi trīsošu roku. „Viņš izglāba tavu dzīvību... Lūdzu!”

„Uz ceļiem!” Kasijs mums pavēl. „Uz nolādētajiem ceļiem!” Jūtu, kā zūd līdzsvars kraujas malā, zem manis plešas tumsa. Tā čukst, ka dabūs mani atpakaļ. Nevaru sniegties pēc slātes. Kasijs mani vienkārši nošaus, pirms pagūšu to izvilkt. Mustanga nometas uz ceļiem un pavelk lejup arī mani. Neko nejuzdams, sekoju viņas piemēram.

„Nogalini viņu!” kliedz Antonija. „Nošauj to suņabērnu!”

„Kasij, paklausies...” es lūdzos.

„Es teicu uz ceļiem!” Kasijs atkārto Sevro.

„Ceļiem?” Sevro neganti pasmīn. Viņa acīs ir mežonīgs spīdums. „Stulbais zelts! Tu aizmirsi gaudoņu pirmo likumu. Nekad neklanī-ties.” Viņš no labās plaukstas locītavas paķer slāti un mēģina apgriezties. Tomēr ir pārāk lēns. Kasijs iešauj Sevro plecā, trieciens pasit viņu sānis. Bruņu veste ieplaisā. Uz metāla sienas uzšķīst asinis. Sevro ar mežonīgu skatienu metas uz priekšu.

„Par Zeltu,” Kasijs nočukst un tiešā tēmējumā iešauj Sevro krūtīs vēl sešas reizes.