Rīta zvaigzne

EPILOGS

Pakss piedzima deviņus mēnešus pēc Lauvas lietus, kamēr biju iesprostots Šakāļa akmens galdā. Baidīdamās, ka mūsu ienaidnieki zēnu uzmeklēs, ja zinās par viņu, Mustanga uz Dejah Thoris savu grūtniecību līdz pat dzemdībām paturēja noslēpumā. Tad, uzticējusi bērnu sargāt Kavaksa sievai asteroīdu joslā, viņa atgriezās karā.

Miers, ko viņa grasījās slēgt ar Valdnieci, nebija iecerēts tikai viņas vai viņas ļaužu labā, bet arī viņas dēla dēļ. Mustanga gribēja, lai viņš dzīvo pasaulē, ko neplosa karš. Nespēju uz viņu par to dusmoties. Par to, ka slēpa visu no manis. Viņa baidījās. Ne tikai par to, ka nevar man uzticēties, bet arī to, ka nebiju gatavs būt tēvs, kādu mans dēls ir pelnījis. Lūk, kas visu laiku slēpās aiz viņas pārbaudījuma. Tinošā viņa man gandrīz izstāstīja, bet, parunājusi ar manu māti, izvēlējās to nedarīt. Māte zināja, ka nespēšu izdarīt to, kas jādara, ja zināšu, ka man ir dēls.

Manai tautai bija vajadzīgs zobens, nevis tēvs.

Tomēr tagad pirmo reizi mūžā varu būt gan viens, gan otrs.

Šis karš nav galā. Mūsu jauno pasauli vajās upuri, ko ziedojām, lai ieņemtu Lunu. Es to zinu. Tomēr vairs neesmu viens tumsā. Kad pirmoreiz izgāju pa Institūta vārtiem, manus plecus nospieda viss pasaules smagums. Tas mani nomāca. Tas mani salauza, bet mani draugi ir padarījuši mani atkal veselu. Tagad daļiņu Ēo sapņa sevī nes katrs no viņiem. Kopā mēs varam radīt pasauli, kurā varēs dzīvot mans dēls. Un paaudzes pēc mums.

Es varu būt celtnieks, nevis tikai iznicinātājs. Ēo un Fičners to redzēja, kad pats nespēju saskatīt. Viņi ticēja maniem spēkiem. Tāpēc nav nozīmes, vai viņi gaida mani ielejā vai nē, jo es jūtu viņus savā sirdi un dzirdu, kā viņu atbalss dun pār pasaulēm. Redzu viņus savā dēlā. Kad viņš būs paaudzies, es uzsēdināšu viņu uz ceļa, un tad kopā ar viņa māti izstāstīsim viņam par Arēja dusmām, Ragnāra spēku, Kasija godu, Sevro mīlestību, Viktras uzticību un Eo sapni — par meiteni, kura mani iedvesmoja dzīvot kaut kā vairāk dēļ.