Rīta zvaigzne

34. DIEVU SLEPKAVAS

Aiz sevis velkam septiņus dievus, divus mirušus un piecus sagūstītus. Man mugurā Odina bruņas. Sēfijai — Tora bruņas. Mustanga uzvilkusi Freijas tērpu. Tās visas atradām Asgardas ieroču noliktavā. Gaiteņa akmens grīda nosmērēta ar asinīm. Pēdas slīd un klūp, Sēfija velk vienu no dzīvajiem dieviem aiz matiem. Viņas valkīras velk pārējos.

Atgriezāmies virsotnēs ar Asgardā nozagtu kuģi un izlavījāmies tai cauri bez kņadas, izmantojot Lokija ieroču noliktavas pieejas kodus, lai, pilnībā apbruņojušies, varētu uzmeklēt atlikušos dievus. Divus no tiem atradām Asgardas galvenajā ēkā, kur tie vadīja zaļo komandu, kas mēģināja atbrīvot savu sistēmu no Dzīvsudraba hakeriem. Sēfija ar savu jauno slāti vienam nocirta roku un otru piekāva tā, ka viņš zaudēja samaņu, līdz nāvei nobiedēdama zaļos, no kuriem divi nostājās pret mani ar gaisā paceltām dūrēm, tā mēmi paužot atbalstu. Ar viņu palīdzību ieslēdzām pārējos kādā noliktavā, un abi zaļie sazvērnieki mani savienoja tieši ar Dzīvsudraba galveno mītni.

Ar pašu Dzīvsudrabu neizdevās parunāt, bet Viktra ziņoja, ka Sevro risks ir attaisnojies. Nedaudz vairāk kā trešdaļa Marsa aizsardzības flotes nonākusi Arēja dēlu un Dzīvsudraba zilo rokās. Tūkstošiem Sabiedrības labāko karavīru ir iestrēguši uz Fobosa, bet Šakālis, uzņēmies spēcīga prettrieciena vadību, pats personīgi komandē atlikušos kuģus un aplaupītas flotes papildināšanai atsaucis papildspēkus no Koipcra joslas.

Pārējos zeltus atradām zemākajos līmeņos, izmantojot stacijas bio-metrisko sensoru karti. Viena treniņzālēs vingrinājās ar slāti. Viņa ieraudzīja manu seju un padevās, nomezdama ieroci uz grīdas. Dažkārt reputācija lieliski noder. Atlikušos divus zeltus atradām novērošanas telpās, kur tie pārslēdzās no vienas kameras uz otru. Viņi tikko bija atklājuši, ka ekrānos redz trīs gadus vecus arhīvu ierakstus.

Tagad visi mūsu zelta gūstekņi ir saslēgti magnētiskos rokudzel-žos un sasieti kopā ar virvēm no Sēlijas grifa; visiem aizbāztas mutes, visi lūkojas apkārt uz virsotnēm, it kā mēs tos būtu ievilkuši pašā elles rīklē.

Gaiteņos ap mums pulcējas virsotņu obsidiāni. Viņi steidzas šurp no zemākiem līmeņiem, lai savām acīm redzētu savādo skatu. Vairums dievus redzējuši tikai pa gabalu kā zelta zibšņus, kas virsskaņas ātrumā traucas pār pavasara sniegu. Tagad mēs ejam pie viņiem, gaisam virmojot ap mūsu pulsLaukiem, un ar kuģa pulsLielgabaliem atkausējam vaļā milzīgās dzelzs durvis, kas slēpa grifu stalli no aukstuma. Durvis kūst uz iekšpusi, tāpat kā Pakša durvis, pa kurām ienāca Ragnārs, lai piedāvātu man traipu ziedojumu.

Ne jau šādi gribēju uzņemt obsidiānus savā paspārnē. Gribēju ar viņiem runāt, pazemīgi nākt, tērpts roņĀdā, nevis bruņās, un nodot sevi viņu žēlastībā, lai Alija redzētu, ka es turu vērtē viņas tautu. Turu vērtē viņu spriedumus un esmu gatavs iet bojā viņu dēļ. Gribēju darīt, kā nodomāts. Taču pat Ragnārs zināja, ka tas būs veltīgi. Un tagad man nav laika stūrgalvībai vai māņticībai. Ja Ālija nesekos man karā, ievilkšu viņu tajā kaut ar varu, tāpat kā pirms viņas to izdarīju ar Lornu. Lai obsidiāni mani dzirdētu, jārunā vienīgajā valodā, ko viņi saprot.

Varas valodā.

Gar manu galvu Sēfija no pulsDūres izšauj uz durvīm, kas ved uz viņas mātes svētnīcu. Senā dzelzs ieliecas. Čīkst salocītas un izļodzītas eņģes. Plūstam garām satriektu milžu armijai, kas sapulcējusies alai līdzīgās zāles abās pusēs. Milzu spēks, ko māņticība padarījusi trauslu. Senāk, kad viņi bija spēcīgāki, obsidiāni mēģināja šķērsot jūru. Būvēja varenas knorras, kas nestu pētniekus pāri okeāniem meklēt jaunas zemes. Visas laivas iznīcināja izgrebtie briesmoņi, ko zelti sēja okeānos, vai arī

paši zelti tās sadedzināja no jūras. Pēdējā laiva devās ceļā vairāk nekā pirms divsimt gadiem.

Nostājamies Ālijas priekšā, kura sasaukusi padomi no saviem slavenajiem septiņiem un septiņdesmit karavadoņiem. Tagad, stāvēdami starp lieliem, kūpošiem ogļu gaismekļiem, viņi visi pagriežas pret mums. Milzīgi karotāji ar baltiem matiem līdz viduklim, kailām rokām, dzelzs jostas sprādzēm un milzīgām āvām uz muguras. Blāvajā gaismā mirdz viņu melnās acis un gredzeni ar dārgmetālu kniedēm. Neviens nerunā un nemetas ceļos, jo viņi ir pārāk satriekti, redzot, kā trīssimt gadu vecas durvis pēkšņi iekvēlojas oranžas un izkūst. Izslejos viņu priekšā, joprojām aiz sevis vilkdams zeltu līķus. Mustanga un Sēfija pagrūž savus gūstekņus, iesperdamas tiem pa pacelēm. Zelti nokrīt uz grīdas un, milzīgu mežoņu ielenkti šajā piekūpējušajā telpā, neveikli ceļas kājās, pilnīgi neloģiski mēģinādami saglabāt kaut nedaudz cieņas.

„Vai šie ir dievi?” auroju savā ķiverē.

Neviens neatbild. Cauri karavadoņu pūlim, kas viņas priekšā pašķiras, šurp lēni nāk Alija.

„Vai esmu dievs?” dusmīgi saucu, šoreiz noņēmis ķiveri. Mustanga un Sēfija noņem savējās. Ālija ierauga savu meitu dievu bruņās un saraujas kā dzelta. Viņas lūpas čukst bailēs. Viņa apstājas pie pieciem sasietajiem zeltiem ar aizsietajām mutēm, kad tie beidzot piecēlušies kājās. Viņi izslējās vairāk nekā divu metru garumā. Tomēr, pat būdama veca un salīkusi, Alija ir galvasticsu garāka par mani. Viņa pārsteigta lūkojas lejup uz vīriešiem un sievietēm, kas reiz bija viņas dievi, un tad paskatās uz savu meitu. „Bērns, ko tu esi izdarījusi?”

Sēfija neko nesaka. Tomēr slāte ieslīd viņas plaukstā, piesaistīdama visu obsidiānu uzmanību. Viena no viņu varenākajām meitām nēsā dievu ieroci.

„Valkīru karaliene,” uzrunāju Aliju, it kā mēs nekad agrāk nebūtu tikušies. „Mans vārds ir Likosas Derovs. Esmu Ragnāra Volāra asins-brālis. Esmu Sacelšanās karavadonis un vadu karu pret viltus Zelta dieviem. Jūs visi esat redzējuši ugunis, kas plosās ap mēnesi. Tur cīnās mana armija. Tukšumā virs šīs zemes norit karš starp vergiem un kungiem.

Kopā ar varenāko virsotņu dēlu ierados šurp, lai jūsu tautai atnestu patiesību.” Norādu uz zeltiem, kuri glūn uz mani ar veselas rases naidu acīs. „Tie viņu nokāva, pirms viņš paguva jums atklāt, ka esat vergi. Viņa sūtītie pravieši runāja taisnību. Jūsu dievi nav īsti.”

„Melis!” kāds iekliedzas. Kāds šamanis ar likām kājām un saliektu muguru. Viņš vāvuļo vēl kaut ko, bet Sēfija viņu apklusina.

„Melis?” iešņācās Mustanga. „Es esmu stāvējusi uz Asgardas zemes. Esmu redzējusi, kur guļ jūsu nemirstīgie. Kur jūsu nemirstīgie kopojas, ēd un dirš.” Viņa pagroza roka pulsDūri. „Šī nav nekāda burvestība.” Viņa ieslēdz gravZābakus un paceļas gaisā. Obsidiāni skatās un brīnās. „Šī nav maģija. Šie ir rīki.”

Ali ja redz, ko esmu izdarījis. Ko esmu parādījis viņas meitai un ko esmu atvedis viņas ļaudīm, vienalga, vai viņa to vēlas vai nē. Mēs abi esam vienlīdz nežēlīgi. Es teicu sev, ka tik zemu vairs nekritīšu. Man neizdevās turēt šo solījumu. Tomēr cildens paštaisnums varēs paspīdēt kādu citu dienu. Mēs esam karā. Un vienīgais cildenums ir uzvara. Man liekas, ka tieši to Mustanga šeit pie obsidiāniem meklēja. Viņa vairāk baidījās, ka pakļaušos savam ideālismam un atbrīvošu ko tādu, ko nespēšu kontrolēt. Toties tagad viņa redz, ka esmu gatavs uz kompromisu. Ka esmu ar mieru pielietot spēku. Lūk, ko viņa vēlas redzēt savā sabiedrotajā tikpat ļoti kā spēju celt jaunu pasauli. Viņa vēlas redzēt kādu, kurš ir pietiekami gudrs, lai piemērotos apstākļiem.

Un Alija? Viņa redz, kā viņas ļaudis skatās uz mani. Kā uz svētu relikviju viņi skatās arī uz manu asmeni, kas joprojām notriepts ar dievu asinīm. Un viņa zina arī to, ka es būtu varējis padarīt viņu līdzvainīgu zeltu noziegumā. Būtu varējis viņu apsūdzēt viņas ļaužu priekšā. Tā vietā es piedāvāju iespēju izlikties, ka karaliene par to uzzina reizē ar saviem pavalstniekiem.

Diemžēl mana drauga māte šo piedāvājumu noraida. Viņa sper soli pretī Sēlijai. „Es tevi iznēsāju, dzemdēju, auklēju, un tā tu man atmaksā? Ar nodevību? Ar zaimiem? Tu neesi valkīra!” Viņa paraugās uz saviem ļaudīm. „Tie ir meli. Atbrīvojiet mūsu dievus no šiem uzurpatoriem! Nogaliniet ķecerus! Nokaujiet viņus visus!”

Taču, pirms kāds no karavadoņiem pagūst izvilkt savu zobenu, Sēfija sper soli uz priekšu, paceļ manis doto slāti un nocērt savai mātei galvu. Ālijas galva ar joprojām atvērtām acīm noripo uz grīdas. Milzīgais sievietes ķermenis paliek stāvot. Tas lēni gāžas uz muguras un būkšķēdams nokrīt zemē. Sēfija nostājas pie mirušās karalienes un uzspļauj viņas līķim. Pagriezusies pret saviem ļaudīm, viņa ierunājas pirmo reizi divdesmit piecu gadu laikā.

„Viņa zināja.”

Valkīras balss ir dobja un bīstama. Tik tikko skaļāka par čukstu. Tomēr tā skan pāri telpai tikpat pārliecinoši kā kliedziens. Tad garā Sēfija novēršas no zeltiem, cauri karavadoņu pūlim aiziet līdz grifa tronim, pie kura desmit gadus neatvērta stāvējusi viņas mātes teiksmainā kara lāde. Viņa noliecas pie tās, saņem slēdzeni un, dobji kā dzīvnieks ierēkusies, rauj sarūsējušo dzelzi, līdz pirksti asiņo un tā padodas viņas rokās. Viņa nomet veco slēdzeni zemē, atrauj lādi vaļā un izvelk no tās vecu, melnu skarabĀdu, kurā tērpta viņas māte iekaroja Balto krastu. Izvelk sarkano zvīņu apmetni, kas gatavots no pūķa ādas, ko viņas māte jaunībā nogalināja. Un augstu paceļ viņas lielo, melno divasmeņu kara cirvi Trogmiru. Mirdzošajā rūdītā tērauda virsmā aizķeras liesmu atspulgs. Vilkdama cirvi pa grīdu sev aiz muguras, Sēfija soļo atpakaļ pie zeltiem.

Viņa dod zīmi Holidejai, kura izņem vīšķus no zeltu mutēm.

„Vai tu esi dievs?” Sēfija prasa, viņas tonis ir tik atšķirīgs no manieres, kādā runāja viņas brālis. Tas ir tiešs un salts kā vētra ziemā.

„Tu degsi ugunīs, mirstīgā,” vīrietis atbild. „Ja tu mūs neatbrīvosi, āsi nolaidīsies no debesīm un liks pār tavu zemi 1it ugunij. To tu iegaumē. Mēs noslaucīsim tavu sēklu no zemes virsas. Mēs izkausēsim ledu. Mums pieder vara. Mēs esam iezīmētie. Un šī tūkstošgade pieder...”

Plaši atvēzējusies, Sēfija viņu nokauj, pārcirzdama gandrīz uz pusēm. Man sejā šķīst asinis. Es nesaraujos. Es zināju, kas notiks, ja atvedīšu viņus šurp. Es zināju arī to, ka nekādi nevarēšu paturēt viņus gūstā. Zelti radīja šo mītu, bet nu tam jābeidzas. Dodama zīmi, ka pieņem notiekošo, Mustanga pienāk man tuvāk. Tomēr viņa neatrauj skatienu no

zeltiem. Šo slaktiņu viņa atcerēsies visu atlikušo mūžu. Gan viņas, gan mans pienākums ir panākt, ka tas nebūs noticis velti.

Kāda daļiņa manis sēro par šo zeltu nāvi. Pat mirdami viņi liek šiem pārējiem, lielākajiem mirstīgajiem izskatīties niecīgiem. Viņi stāv lepni izrieztām krūtīm. Viņi nedreb savos pēdējos mirkļos šajā piekvēpušajā zālē tik tālu prom no saviem namiem, kur bērnībā devās izjādēs, mācījās Kītsa dzeju un klausījās Bēthovena un Volmera burvībā. Pusmūža zelta sieviete skatās uz Mustangu. „Tu ļausi viņiem mums to nodarīt? Es cīnījos tava tēva vārdā. Es satiku tevi, kad biji maza meitene. Un es kritu viņa lietū.” Viņa palūkojas uz mani naidā kvēlojošām acīm un skaidrā, skaļā balsī norunā Aishila dzejoli, ko iezīmētie dažkārt izmanto par kaujas saucienu:

Un baismīgo dziesmu Jums skandināsim Un pastāstīsim,

Kā cilvēkiem likteņus dalām.

Mēs taisnīgi esam -Kam rokas ir tīras,

To naids mūsu neķer.^{1 2}

Viens pēc otra viņi krīt no Sēfijas cirvja. Līdz palikusi tikai šī sieviete ar augsti paceltu galvu un dzidru balsi. Viņa ieskatās man acīs tikpat pārliecināta par savu taisnību kā es par savējo. „Uzupurēšanās. Paklausība. Izaugsme.” Sēfijas cirvis nosvilpj gaisā, un Asgardas pēdējā dieviete nokrīt mirusi uz akmens grīdas. Pār viņas līķi slejas asinīm nošķīdusī valkīru princese — šausmīga un sena, spriedusi taisnu tiesu. Viņa pieliecas un ar līku nazi izgriež Zelta sievietes mēli. Mustanga man blakus neomulīgi sakustas.

Ievērojusi Mustangas nepatiku, Sēfija pasmaida un, pametusi mūs, pieiet pie savas mirušās mātes. Viņa paņem tās kroni un uzkāpj pa

kāpnēm līdz tronim, vienā rokā nesdama asiņaino cirvi, bet otrā — stikla kroni, apsēžas grifa krūškurvī un pati sevi kronē.

„Virsotņu bērni, Pļāvējs aicina mūs piebiedroties viņam karā pret viltus dieviem. Vai valkīras atsauksies?”

Par atbildi valkīras paceļ savus zilām spalvām izrotātos cirvjus augstu virs galvām un sāk skandēt obsidiānu nāves pantus. Piebiedrojas pat gāztās Alijas karavadoņi. Šķiet, pret virsotņu akmens gaiteņu sienām šķīst paša okeāna viļņi, un es jūtu dziļumos skanam kara bungas, kas liek asinīm stingt dzīslās.

„Tad jājiet, Hjelda, Tarula, Veni un Hroga! Jājiet, Faldira, Vrona un Bolga, uz Asinskrasta ciltīm, uz Kailpurvu, Dragāto kaulu un Raganas pāreju! Jājiet pie mūsējiem un naidniekiem un sakiet viņiem, ka Sēfija ir runājusi. Sakiet, ka Ragnāra pravieši teica taisnību. Asgarda ir kritusi. Dievi ir miruši. Vecie zvēresti ir lauzti. Un sakiet visiem, kas klausīsies — valkīras jāj karā.”

Kamēr pasaule ap mums virmo un gaisā ceļas kara ekstāze, mēs ar Mustangu drūmi saskatāmies un jautājam, ko gan esam atbrīvojuši.