Rīta zvaigzne

31. BĀLĀ KARALIENE

Esmu bēdu notrulināts. Nespēju padomāt ne par ko citu kā vien Sevro reakciju, kad viņš uzzinās, ka Ragnārs miris. To, kā mani brāļa un māsas bērni vairs nekad neiepīs nevienu lenti draudzīgā milža matos. Daļa manas dvēseles ir zudusi un nekad vairs neatgriezīsies. Viņš bija mans aizstāvis. Viņš sniedza spēku tik daudziem. Tagad bez viņa turos pie valkīras muguras, kad viņas grifs paceļas spārnos prom no asiņainā sniega. Pat tad, kad, varenā dzīvnieka spārnu nests, lidoju cauri mākoņiem un pirmoreiz ieraugu Valkīru virsotnes, nejūtu apbrīnu. Tikai bezspēku.

Virsotnes ir izliekta, reibinoša kalnu smaiļu virkne, kas tik absurdi pēkšņi paceļas virs arktiskajiem līdzenumiem, ka to varētu būt radījis tikai sazvērējies un maniakāls zelts, kura rīcībā ir Lavloka dzinēja vadība, iespēja piecdesmit gadus veikt tektoniskas manipulācijas, kā arī Saules sistēmas vērti resursi. Un tas viss droši vien tikai tādēļ, lai paskatītos, vai viņš to varēs. Dučiem akmens smaiļu savijas kopā kā spītīgi mīļākie. Tās ieskauj migla. Virsotnēs grifi vij ligzdas, bet zemāk — vārnas un ērgļi. Pie augstas klinšu sienas ķēdēs iekārti septiņi skeleti. Ledus notraipīts ar asinīm un dzīvnieku izkārnījumiem. Šo vietu par mājām sauc vienīgā rase, kas jebkad apdraudējusi Zeltu. Un mēs te ierodamies, nosmērējušies ar tās trimdā izraidītā prinča asinīm.

Sofija un viņas jātnieces pārmeklēja plaisu, kurā iekrita Aja; viņas atrada tikai pēdu nospiedumus. Līķa nebija. Asiņu nebija. Nebija nekā, ar

ko remdēt niknumu, kas kvēlo Sēfijas krūtis. Es domāju, ka tad, ja viņas nebūtu izdzirdējušas tālumā bungu rīboņu, Sēfija būtu palikusi sēžam pie brāļa mirstīgajām atliekām stundām ilgi. Ēdāji bija sapulcējuši lielākus spēkus un iecerējuši izaicināt valkīras, lai noskaidrotu, kam pieder tiesības uz kritušajiem dieviem.

Dusmas izķēmoja viņas seju, kad viņa ar cirvi rokā stāvēja pie Kasija. Viņš ir viens no pirmajiem dieviem, ko Sēfija jebkad redzējusi bez bruņām. Varbūt pirmais pēc Mustangas. Un domāju, ka, notraipījusi rokas brāļa asinīs, viņa būtu nogalinājusi Kasīju turpat sniegā. Es zinu, ka būtu viņai to ļāvis, tāpat kā Mustanga. Tomēr, savu valkīru atrunāta, Sēfija atturējās. Noklakšķinājusi mēli un devusi zīmi, vadone nolaida cirvi un lika viņām kāpt grifu mugurās. Nu Kasijs ir piesiets pie sedliem valkīrai, kura jāj pa kreisi no manis. Bulta netrāpīja jūga vēnā, bet nāve var pēc viņa atnākt pat bez Sēfijas cirvja skūpsta.

Nolaižamies augstā nišā, kas izkalta kādas spirālveida smailes augstākajā galā. Mūsu grifus aizved vergi no naidīgiem obsidiānu klaniem — viņu acis padarītas aklas. Sejas nokrāsotas dzeltenas par gļēvulību. Paslēpdamas mūs no vēja, aiz muguras dārdot aizveras dzelzs durvis. Vēl pirms nolaižamies, jātnieces nolēkušas no sedliem, lai palīdzētu ienest Ragnāru dziļāk akmens pilsētā.

Saceļas kņada, kad vairāki duči bruņotu karavīru iebrāžas grifu stallī un sāk strīdu ar Sēfiju. Viņi dedzīgi rāda uz mums. Viņu izloksne ir neskaidrāka par riagālu, ko mācījos no Mikija ierakstiem un stundām Akadēmijā, bet saprotu pietiekami daudz, lai uzzinātu, ka jaunākā karotāju grupa auro kaut ko par zaimotājiem un to, ka mums vajadzētu būt saslēgtiem važās. Sēfijas sievietes kliedz pretī, teikdamas, ka esam Rag-nāra draugi, un drudžaini rāda uz zeltu mūsu matos. Viņi nezina, ko iesākt ar mums vai Kasiju, ko vairāki karavīri aizvelk no mums kā suņi, kas plēšas par gaļas kumosu. Viņa kaklā joprojām iedūrusies bulta. Acu baltumi ieplesti milzīgi. Kad obsidiāni aizvelk viņu pa grīdu, Kasijs šausmās sniedzas pēc manis. Viņa roka mani saķer un uz mirkli notur, bet tad, pusduča milžu aiznests, viņš jau ir nozudis lāpu izgaismotā gaitenī. Pārējie ielenc mūs ar milzīgiem dzelzs ieročiem rokās — viņu kažokādu

smirdoņa uzdzen nelabumu. Tie apklust vienīgi brīdī, kad caur to rindām iznāk tukla, veca sieva ar plaukstas nospieduma tetovējumu uz pieres, lai parunātu ar Sēfiju. Viena no viņas mātes karavadonēm. Viņa ar plašiem roku vēzieniem rāda uz griestiem.

„Ko šī saka?” jautā Holideja.

„Viņas runā par Fobosu. Viņi redz kaujas gaismas. Domā, ka dievi cīnās savā starpā. Šie te domā, ka mums vajadzētu būt gūstekņiem, nevis viesiem,” paskaidro Mustanga. „Ļaujiet viņiem paņemt mūsu ieročus.”

„Ko vēl ne!” Holideja atkāpjas ar šaujamo rokā. Satveru stobru, nolaižu to un sniedzu viņiem savu slāti. „Vienkārši burvīgi!” Holideja murmina. Rūpīgi uzmanīdamies, lai nepieskartos mūsu ādai vai matiem, obsidiāni ieslēdz mūsu rokas un kājas varenos rokudzelžos un aizvelk mūs uz tuneli zem virsotņu sargu posteņa, prom no Sēfijas valkīrām. Tomēr ejot ievēroju, kā Sēfija uz mums noskatās ar savādu, pretrunīgu izteiksmi baltajā sejā.

Tiekam vilkti pa dučiem krēslaini apgaismotu kāpņu laukumu, un tad mūs iegrūž akmenī izkaltā cellē bez logiem, kur smacīgais gaiss ož pēc dūmiem. Acīs kož dzelzs ietvaros lēni kūpošas roņu tauku lāpas. Paklūpu aiz kādas izvirzītas akmens plāksnes un nokrītu uz grīdas. Nokritis situ ķēdes pret akmeni. Jūtu dusmas. Bezpalīdzību. Viss notiek tik ātri, raujot mani uz visām pusēm un neļaujot saprast, kur rodama izeja. Tomēr aizdomāties varu pietiekami ilgi, lai aptvertu, cik veltīga ir mana rīcība un nodomi. Mustanga un Holideja noskatās uz mani smagā klusumā. Mana varenā plāna pirmā diena, un Ragnārs jau ir miris.

Mustanga klusi ierunājas: „Vai ar tevi viss kārtībā?”

„Un kā tev šķiet?” rūgti noprasu. Viņa neatbild, Mustanga nav no tām trauslajām būtnēm, kas apvainosies un čīkstēs, ka tikai mēģina palīdzēt. Viņa zaudējuma sāpes pazīst pietiekami labi. „Mums vajadzīgs kāds plāns,” mehāniski saku, mēģinādams izmest no prāta Ragnāru.

„Mūsu plāns bija Ragnārs,” saka Holideja. „Viņš bija viss sasodītais plāns.”

„Mēs vēl varam to saglābt.”

„Un kā, pie velna, tu grasies to izdarīt?” viņa noprasa. „Mums vairs nav ieroču. Un tie tur neizskatās gluži sajūsmā mūs redzēt. Viņi mūs droši vien apēdīs.”

„Šie nav kanibāli,” iebilst Mustanga.

„Esi gatava likt ķīlā savu kāju, dāmīt?”

„Atslēga ir Ālija,” saku. „Joprojām varam viņu pārliecināt. Bez Ragnāra tas būs sarežģīti, bet tā ir vienīgā iespēja. Pārliecināt viņu, ka Ragnārs gāja bojā, mēģinādams atnest saviem ļaudīm patiesību.”

„Vai tu nedzirdēji, ko viņš teica? Viņš teica, ka ar vārdiem nepietiks.”

„Bet var pietikt.”

„Derov, dod sev mirkli atelpas,” saka Mustanga.

„Mirkli? Orbītā mirst mani ļaudis. Sevro ir karā, un viņa veiksme ir atkarīga no tā, vai aizvedīsim viņam armiju. Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā nolāpīts mirklis atelpas!”

„Derov...” Mustanga mēģina mani pārtraukt. Es turpinu, metodiski uzskaitīdams visas iespējas, to, kā mums jānoķer Aja un jānokļūst atpakaļ pie Arēja dēliem. Viņa uzliek man uz rokas plaukstu. „Derov. Izbeidz.” Es sastomos. Aizmirstu, cik tālu biju ticis, zaudēju ērto patvērumu loģikā un tieku iemests tieši emociju virpulī. Man zem nagiem ir Ragnāra asinis. Viss, ko viņš gribēja, bija atgriezties pie savas tautas un izvest to no tumsas, tāpat kā bija redzējis to darām mani. Uzbrūkot Ajai, es viņam laupīju iespēju to izdarīt. Es neraudu. Tam tagad nav laika, bet es apsēžos un saķeru galvu rokās. Mustanga pieskaras manam plecam.

„Beigās viņš smaidīja,” Mustanga klusi saka. „Vai zini, kāpēc? Jo viņš zināja, ka bija rīkojies pareizi. Viņš cīnījās mīlestības vārdā. Tu izveidoji no saviem draugiem ģimeni. Tu tā esi darījis vienmēr. Pazīdams tevi, Ragnārs kļuva par labāku cilvēku. Tāpēc tu nepanāci viņa nāvi. Tu palīdzēji viņam dzīvot. Bet tagad jādzīvo tev pašam.” Viņa apsēžas man blakus. „Es zinu, ka tu gribi ticēt visam labajam cilvēkos. Bet padomā, cik laika pagāja, līdz sadraudzējies ar Ragnāru. Līdz iekaroji manu vai Takta sirdi. Ko tu vari paspēt vienas dienas laikā? Nedēļā? Šī vieta... šī nav mūsu pasaule. Viņiem nerūp mūsu likumi vai morāle. Ja neizbēgsim, mēs šeit iesim bojā.”

„Tu nedomā, ka Alija ieklausīsies.”

„Kāpēc lai viņa to darītu? Obsidiāni tur vērtē tikai spēku. Kur ir mūsu spēks? Pat Ragnārs domāja, ka viņam sava māte būs jānogalina. Viņa neieklausīsies. Vai zini, kā nagālā skan vārds „padošanās”? Rjoga. „Pakļaušanās”? Rjoga. Kā skan vārds „verdzība”? Rjoga. Kā tev liekas, kas notiks, ja palaidīsi viņus pret Sabiedrību bez Ragnāra, kurš tos vadītu? Alija Sniegazvirbule ir nežēlīga tirāne. Un pārējie karavadoņi nav labāki. Iespējams, ka viņa mūs pat gaidīja. Pat tad, ja ielauzāmies zeltu novērošanas sistēmās, viņi zina, ka Ālija ir Ragnāra māte, un būtu varējuši tai paziņot par viņa ierašanos. Varbūt viņa tiem ziņo šajā pašā mirklī.”

Kad zēna gados uzlūkoju savu tēvu, es domāju, ka būt pieaugušam vīram nozīmē kontrolēt savu dzīvi. Kļūt par paša likteņa noteicēju un pavēlnieku. Kā gan zēns var zināt, ka brīdī, kad kļūsti par vīru, tu zaudē visu brīvību? Lietas iegūst svaru. Tās tevi nospiež. Lēnām, nenovēršami ierobežo, radīdamas neērtību, pienākumu, termiņu, neizdevušos nodomu un zaudētu draugu krātiņu. Esmu noguris no tā, ka cilvēki šaubās. No tā, ka viņi tic tam, ka zina, kas sagaidāms, jo ir redzējuši, kas noticis pirms tam.

Holideja ierūcas. „Aizbēgt nebūs tik vienkārši.”

„Pirmais solis,” saka Mustanga un izvelk rokas no dzelžiem. Viņa atmūķējusi slēdzeni ar sīku kaula šķembu.

„Kur tu to iemācījies?” brīnās Holideja.

„Tu domā, ka Institūts bija mana pirmā skola?” viņa pavaicā. „Tagad tava kārta.” Mustanga sniedzas pēc manām važām. „Es domāju, ka varām viņiem uzklupt, kad tie atvērs... kas vainas?”

Esmu atrāvis savas rokas no viņas. „Es neiešu prom.”

„ Derov...”

„Ragnārs bija mans draugs. Es viņam teicu, ka palīdzēšu viņa tautai. Es nebēgšu, lai glābtos pats. Es nepieļaušu, ka viņš miris velti. Vienīgais veids, kā tikt ārā, ir iet viņiem cauri.”

„Obsidiāni...”

„Ir mums vajadzīgi,” saku. „Bez viņiem es nevaru stāties pretī Zelta leģioniem. Pat ne ar tavu palīdzību.”

„Nu labi,” mani neapstrīdēdama, saka Mustanga. „Tādā gadījumā, kā tu esi iecerējis likt Alijai pārdomāt?”

„Es domāju, ka man būs vajadzīga tava palīdzība.”

Pēc vairākām stundām tiekam ievesti alai līdzīgā troņa zālē, kas būvēta milžiem. To izgaismo roņu tauku lampas, kas gar sienām izvemj melnus dūmus. Dzelzs durvis aiz mums aizcērtas, un paliekam vieni troņa priekšā; tajā sēž lielākā cilvēciskā būtne, kādu esmu redzējis. Viņa vēro mūs no telpas tālākā gala, vairāk atgādinādama statuju, nevis sievieti. Ķēdēs savažoti, neveikli tuvojamies. Zābaki slīd uz mitrās, melnās grīdas, līdz nostājamies Ālijas Sniegazvirbules, Valkīru karalienes priekšā.

Pār viņas klēpi noguldīts viņas mirušā dēla augums.

Ālija bargi noraugās mūsos. Viņa ir milzīga kā Ragnārs, bet arī sena un ļauna kā vecākais koks kādā pirmatnējā mežā. Tāds, kas izdzer augsni sausu, aizsedz sauli mazākiem kokiem un noskatās, kā tie savīst, nodzeltē un nokalst, un neko citu nedara, tikai stiepj zarus augstāk un saknes dziļāk. Vējš aprāvis viņas seju ar atmirušu ādu un tulznām. Mati cieti un gari, netīra sniega krāsā. Viņa sēž uz kažokādām, tās saliktas krūškurvī skeletam, kas piederējis, šķiet, lielākajam grifam, kāds jebkad izgrebts. Grifa galvaskauss mēmi kliedz uz mums viņai virs galvas. Spārni izplesti pār akmens sienu desmit metru platumā. Viņai galvā ir melna stikla kronis. Pie kājām teiksmainā kara lāde, kas miera laikos aizslēgta ar varenu dzelzs ierīci. Mezglainās rokas klātas ar asinīm.

Šī ir pirmatnēja pasaule, un, lai gan es zinātu, ko teikt karalienei, kas sēž tronī, man nolāpīti nav ne jausmas, ko teikt mātei, kura sēž ar savu mirušo dēlu klēpī un skatās uz mani tā, it kā es būtu no taigas tikko atlīdis tārps.

Šķiet, karalienei pārāk nerūp, ka esmu norijis mēli. Viņējā ir gana

asa.

„Mūsu zemēs izplatās lieli zaimi pret dieviem, kas valda pār tūkstoš Tukšuma zvaigznēm.” Viņas balss dārd kā vecam krokodilam. Tomēr tā neskan viņas valodā, bet gan mūsējā. Izcilo augstMēlē. Svētā mēlē, ko

šajās zemēs prot tikai retais, lielākoties tikai šamaņi, kas sazinās ar dieviem. Citiem vārdiem — spiegi. Alijas prasme iztrūcina Mustangu. Taču ne mani. Es zinu, kā zemākie kāpj par viņiem varenāku valdījumos, un tas tikai apstiprina manas senās aizdomas. Sajātie gammas šajā pasaulē nav vienīgie vergi ar priekšrocībām.

„Zaimi, ko izplata ļauni pravieši ar ļauniem nolūkiem. Tie ložņājuši starp mums vienu vasaru un vienu ziemu. Saindēdami manus, Pūķa-kaula, Asinsbūdu un Grabošo alu ļaudis. Saindēdami viņus ar meliem, kas spļauj sejā mūsu tautai.” Viņa pieliecas savā tronī, uz viņas deguna ir milzīgas, melnas poras. Grumbas kā aizas ap piķa melnajām acīm.

„Meli par to, ka aptraipītais dēls atgriezīsies kopā ar vīru, kurš aizvedīs mūs prom no šīs zemes. Rīta zvaigzni tumsā. Es uzmeklēju šos ķecerus, lai dzirdētu, ko viņi čukst, lai redzētu, vai caur viņiem runā dievi. Tā nebija. Caur tiem runāja ļaunums. Tāpēc es šos zaimotājus nomedīju. Salauzu viņu kaulus pati savām rokām. Nolobīju to miesu un pakāru klintīs, lai ledus putni noknābā tos kā maitas.” Septiņi līķi, kas ārā karājās ķēdēs. Ragnāra draugi.

„Es to darīju savas tautas dēļ. Jo es mīlu savu tautu. Jo no manām miesām nācis maz bērnu, bet manā sirdī to ir daudz. Jo es zināju, ka šie zaimi ir meli. Ragnārs — asinis no manām asinīm — nekad neatgrieztos. Atgriezties nozīmētu lauzt zvērestus, ko viņš deva man, savai tautai un dieviem, kuri mūs vēro no Asgardas augstumiem.”

Viņa palūkojas lejup uz savu mirušo dēlu.

„Un tad es pamodos šī murga vidū.” Viņa aizver acis. Dziļi ieelpo un atkal tās atver. „Kas jūs tādi, lai atvestu uz manu virsotni mana labākā dēla mirušās miesas?”

„Mans vārds ir Likosas Dcrovs,” saku. „Sī ir Virdžīnija au Augusta un Holideja ti Nakamura.” Ignorējot Holideju, Alijas šaudīgais skatiens pievēršas Mustangai. Pat būdama gandrīz divus metrus gara, Mustanga šajā milzīgajā telpā šķiet kā bērns. „Mēs kopā ar Ragnāru ieradāmies šeit diplomātiskā misijā Sacelšanās vārdā.”

„Sacelšanās.” Viņai nepatīk, kā garšo šis svešādais vārds. „Un kas tu esi manam dēlam?” Viņa lūkojas uz maniem matiem ar lielāku

nicinājumu, nekā mirstīgajai pienāktos, uzlūkojot dievu. Te jūtami kaut kādi zemūdens akmeņi. „Vai tu esi Ragnāra saimnieks?”

„Es esmu viņa brālis,” izlaboju.

„Viņa brālis?” karaliene izsmej šādu domu.

„Jūsu dēls zvērēja man kalpot, kad atņēmu viņu kādam zeltam. Viņš piedāvāja man traipu ziedojumu, bet es viņam piedāvāju viņa brīvību. Kopš tās dienas viņš ir mans brālis.”

„Viņš...” Alijas balss aizlūst. „Mira brīvs?”

Tas, kā viņa to pasaka, dod mājienu par dziļāku izpratni. To ievēro arī Mustanga. „Jā. Viņa vīri, tic, kurus pakārāt ārā pie sienas, būtu jums izstāstījuši, ka es vadu sacelšanos pret zeltiem, kas pār jums valda un atņēma jums Ragnāru, tāpat kā pārējos jūsu bērnus. Un viņi būtu jums un jūsu ļaudīm izstāstījuši, ka Ragnārs bija diženākais no maniem ģenerāļiem. Viņš bija labs cilvēks. Viņš bija—”

„Es zinu, kāds bija mans dēls,” viņa pārtrauc. „Kad viņš bija zēns, peldēju kopā ar viņu starp aisbergiem. Iemācīju viņam sniega un vētru vārdus un uz grifa uznesu viņu debesīs, lai parādītu pasaules mugurkaulu. Kad pacēlāmies virs mākoņiem, viņa rokas turējās man matos un dziedāja priekā. Mans dēls nepazina baiļu.” Viņa to dienu atceras pavisam citādu nekā Ragnārs. „Es zinu, kāds bija mans dēls. Un man nevajag, lai svešinieks man stāstītu par viņa garu.”

„Tad jums vajadzētu pajautāt sev, karaliene, kas varētu likt viņam šeit atgriezties,” ierunājas Mustanga. „Kas viņam varētu likt sūtīt šurp savus vīrus un ierasties šeit, par spīti tam, ka tas nozīmētu apzināti lauzt viņa zvērestu jums un jūsu ļaudīm?”

Ālija klusēdama nopēta Mustangu ar savām izsalkušajām acīm. „Brālis.” Atkal pievērsusies man, viņa vēlreiz izsmej šo vārdu. „Es prātoju, vai brāļus izmanto tā, kā esi izmantojis manu dēlu? Atvedis viņu šurp. Kā tādu atslēgu, kas no ledus izlaidīs milžus?” Karaliene pārlaiž skatienu pāri telpai, un es ieraugu akmens sienu ciļņos iekalto vēsturi, kas slejas virs mums piecpadsmit vīru augstumā. Nekad neesmu sastapis obsidiānu amatnieku. Mums viņi sūta tikai to karotājus. „It kā gribētu izmantot mātes mīlestību pret viņu. l ādi reiz ir cilvēki. Tavas

ambīcijas es saožu pa gabalu. Tavus plānus. Es Tukšumu nepazīstu, ak, pasaulīgais karakungs, bet es pazīstu ledu. Es pazīstu čūskas, kas lodā cilvēku sirdīs.

Es pati iztaujāju ķecerus. Es zinu, kas tu esi. Es zinu, ka esi cēlies no zemāka radījuma par mums. Sarkanā. Es esmu redzējusi sarkanos. Viņi ir kā bērni. Mazi rūķīši, kas dzīvo pasaules skeletā. Taču tu nozagi Asa, Saules bērna ķermeni. Tu sauc sevi par važu rāvēju, bet patiesībā esi to kalējs. Tu gribi piesiet mūs sev. Izmantot mūsu spēku, lai pats kļūtu varens. Kā ikviens cilvēks.”

Viņa pārliecas pār manu mirušo draugu, lai uz mani paglūnētu, un es redzu, ko šī sieviete ciena un kādēļ Ragnārs bija pārliecināts, ka viņam nāksies māti nogalināt un ieņemt viņas vietu tronī, un kādēļ Mustanga gribēja bēgt. Spēku. Un viņa brīnās, kur ir manējais.

„Par viņu jūs zināt daudz,” saka Mustanga. „Taču par mani nezināt neko, tomēr apvainojat.”

Ālija sarauc pieri. Ir skaidrs, ka viņai nav ne jausmas, kas ir Mustanga, un ka viņai nav ne mazākās vēlmes saniknot īstu zeltu, ja Mustanga tāda patiešām ir. Viņas pārliecība svārstās tikai mirkli. „Pret tevi, Saules meita, neesmu vērsusi nevienu apsūdzību.”

„Tomēr esat gan. Liekot noprast, ka viņš vēl jūsu tautai ļaunu, jūs apgalvojat arī to, ka esmu ar viņu sazvērējusies. Ka es, viņa ceļabiedre, esmu ieradusies šeit tādu pašu ļaunu nodomu vadīta.”

„Kādi tad ir tavi nodomi? Kāpēc tu esi šī radījuma ceļabiedre?”

„Lai redzētu, vai ir vērts viņam sekot,” saka Mustanga.

„Un vai ir?”

„Es vēl nezinu. Es zinu to, ka viņam gatavi sekot miljoni. Vai jūs zināt šādu skaitli? Vai maz spējat to aptvert, Alij?”

„Es zinu tādu skaitli.”

„Jūs jautājāt, kādi ir mani nodomi,” saka Mustanga. „Es nerunāšu gari. Es esmu karavadone un karaliene tāpat kā jūs. Mani valdījumi ir lielāki, nekā spējat aptvert. Man Tukšumā ir metāla kuģi, kas spēj nest vairāk vīru, nekā jebkad esat redzējusi. Kas visaugstākos kalnus spēj sašķelt uz pusēm. Un es esmu ieradusies jums pateikt, ka neesmu dievs. Viri un

sievas Asgardā nav dievi. Viņi ir no miesas un asinīm. Tāpat kā jūs. Tāpat kā es.”

Ālija lēni pieceļas, bez pūlēm nesdama savu lielo dēlu uz rokām, pieiet pie akmens altāra un nogulda viņu uz tā. No mazas urniņas viņa uzlej uz audekla eļļu un apsedz ar to Ragnāra seju. Tad viņa audeklu noskūpsta. Lūkojas uz dēlu.

Mustanga neatlaižas. „Šajā zemē nevar sēt sēklu. Te valda vējš, ledus un kaila klints. Taču jūs izdzīvojat. Kalnos klejo kanibāli. Pēc jūsu zemēm tīko ienaidnieku klani. Taču jūs izdzīvojat. Jūs pārdodat savus dēlus un meitas saviem „dieviem”, bet izdzīvojat. Pastāstiet man, Alij, kāpēc? Kāpēc dzīvot, ja dzīvojat tikai tāpēc, lai kalpotu? Lai noskatītos, kā tiek izārdīta jūsu ģimene? Es esmu redzējusi, kā sairst manējā. Katrs no viņiem man atņemts, viens pēc otra. Mana pasaule ir greiza. Tāpat kā jūsējā. Bet, ja apvienosiet savus spēkus ar maniem, ar Derova, kā gribēja Ragnārs... mēs varam radīt jaunu pasauli.”

Iedzīta stūrī, Ālija pagriežas pret mums. Viņa lēniem, pārdomātiem soļiem nostājas mūsu priekšā. „No kā tu bītos vairāk, Virdžīnija au Augusta, no dieva? Vai no mirstīgā, kuram ir dieva vara?” Jautājums karājas gaisā starp viņām, radīdams plaisu, ko vārdi nespēs salabot. „Dievs nemirst. Tāpēc dievs nebaidās. Bet mirstīgi ļaudis...” Viņa klakšķina mēli aiz pleķainajiem zobiem. „Cik ļoti viņi baidās no tumsas atnākšanas. Cik šausmīgi cīnīsies, lai paliktu gaismā.”

No viņas greizās balss man dzīslās stingst asinis.

Viņa zina.

Abi ar Mustangu aptveram to vienā un tajā pašā briesmīgajā mirklī. Ālija zina, ka viņas dievi ir mirstīgi. No manas būtnes dziļumiem iznirst jaunas bailes. Es esmu muļķis. Mēs ceļojām tik tālu, lai izgaiņātu miglu no viņas acīm, bet viņa jau ir redzējusi patiesību. Kaut kā. Kaut kādā veidā. Vai pie viņas atnāca zelti, jo viņa ir karaliene? Vai viņa to atklāja pati? Pirms pārdeva Ragnāru? Pēc? Nav svarīgi. Viņa jau ir samierinājusies ar šo pasauli. Ar meliem.

,,lr cita iespēja,” izmisis bilstu, zinādams, ka Alija pieņēmusi lēmumu pret mums, pirms ienācām šajā telpā. „Ragnārs to redzēja. Viņš

redzēja pasauli, kurā jūsu ļaudis varētu pamest ledu. Kur viņi paši varētu būt sava likteņa noteicēji. Piebiedrojieties man, un šī pasaule kļūs iespējama. Es došu jums līdzekļus, kas ļaus ceļot starp zvaigznēm, kā to darīja jūsu senči, staigāt neredzamiem un lidot starp mākoņiem zābakos. Jūs varēsiet dzīvot, kurā zemē vien vēlēsieties. Kur vējš ir silts kā miesa un zeme ir zaļa, nevis balta. Jums tikai jācīnās kopā ar mani, kā to darīja jūsu dēls.”

„Nē, mazo vīriņ. Tu nevari cīnīties pret debesīm. Tu nevari cīnīties pret upi, jūru vai kalniem. Un tu nevari cīnīties pret dieviem,” saka Ālija. „Tāpēc es pildīšu savu pienākumu. Es aizsargāšu savu tautu. Es nosūtīšu jūs uz Asgardu, iekaltus važās. Es ļaušu augstajiem dieviem izlemt jūsu likteni. Mana tauta dzīvos tālāk. Sēfija mantos manu troni. Un es apglabāšu savu dēlu ledū, no kura viņš ir dzimis.”