Rīta zvaigzne

39. SIRDS

Kamēr veicu pēdējos sagatavošanās darbus, lai kopā ar Sevro un Mustangu sēstos kuģī, kas aizvedīs mūs uz floti orbītā, mani uzmeklē Dejotājs. Tinošā valda rosība. Simtiem Dejotāja un viņa Arēja dēlu vadības sapulcinātu kuģu un transporta lidaparātu pa lielajiem tuneļiem dodas prom uz dienvidpolu, no kurienes gan jauni, gan veci obsidiāni joprojām tiek aizvesti no savām mājām un nogādāti raktuvju drošībā, bet kareivji nonāk orbītā, lai piebiedrotos manai flotei. Arēja dēlu vēstures apjomīgākajā akcijā divdesmit četru stundu laikā tiks pārvietoti astoņsimt tūkstoši cilvēku. Iedomājoties, ka Fičners būtu daudz laimīgāks, ja zinātu, ka viņa mantojuma lielākais sasniegums būs dzīvību glābšana, nevis atņemšana, lūpas savelkas smaida.

Nokārtojis evakuāciju ar floti, taisnā ceļā došos uz Jupiteru. Dejotājs un Dzīvsudrabs paliks šeit, lai turpinātu iesākto un noturētu Šakāli uz Marsa, līdz sāksies plāna nākamais posms.

„Pārdabiski, vai ne?” Dejotājs saka, vērodams zilo dzinēju liesmu jūru, kas gar mūsu stalaktītu traucas augšup uz plašo tuneli Tinosas griestos. Atvērtā angāra malā cieši blakus stāv Viktra un Sevro, divi tumši silueti, kuri vēro, kā tumsā ceļas gaisā divu tautu cerības. „Sarkanā armāda iet karā,” Dejotājs noelšas. „Nebiju domājis, ka piedzīvošu šo dienu.”

„Zēl, ka šeit nav Fičnera,” es atbildu.

„Jā, žēl gan.” Dejotājs saviebjas. „Man liekas, ka to es nožēloju visvairāk. Viņš nepieredzēja, kā viņa dēls nēsā Arēja ķiveri. Un tu kļuvi par to, ko viņš tevi saskatīja jau no paša sākuma.”

„Un kas tas būtu?” jautāju, noskatīdamies, kā sarkanais gaudonis ar saviem gravZābakiem divreiz palecas un no angāra malas aizšaujas uz garām slīdoša armijas transporta kuģa atvērto kravas lūku.

„Kāds, kurš tic cilvēkiem,” viņš klusu atbild.

Pagriezies nostājos ar Dejotāju aci pret aci un esmu priecīgs, ka pēdējos mirkļos, ko pavadu pie savējiem, viņš mani uzmeklējis. Es nezinu, vai vēl kādreiz atgriezīšos. Un, ja atgriezīšos, viņš skatīsies uz mani citādām acīm. Dejotājs redzēs viru, kurš nodevis viņu, mūsu tautu un Eo sapni. Esmu šeit ne pirmo reizi. Atvadoties uz nosēšanās platformas. Toreiz viņam blakus stāvēja Harmonija un ari Mikijs, viņi atvadījās no manis uz Jorktonas debesskrāpja jumta. Kā varu just melanholiju par tik briesmīgu pagātni? Varbūt tāda ir mūsu daba — allaž vēlamies lietas, kas bijušas un būtu varējušas būt, nevis tās, kas ir un būs.

Cerēt ir grūtāk nekā atcerēties.

„Vai tu tiešām domā, ka pavadoņu valdnieki mums palīdzēs?” viņš

jautā.

„Nē. Viltība slēpjas tajā, ka jāliek viņiem domāt, ka viņi palīdz paši sev. Un tad jāņem kājas pār pleciem, pirms viņi pavēršas pret mums.” „Tas ir riskanti, zēn, bet tev risks patīk, vai ne?”

Paraustu plecus. „Tā ir ari mūsu vienīgā iespēja.”

Uz metāla grīdas aiz manis dimd zābaku soļi. Mums garām pa rampu uziet Holideja, kura kopā ar vairākiem gaudoņiem nes aprīkojuma somu. Dzīve iet uz priekšu un nes mani sev līdzi. Kopš iepazinos ar Dejotāju, pagājuši septiņi gadi, bet izskatās, ka viņš novecojis par trīsdesmit. Cik kara desmitgades viņš izdzīvojis? No cik daudziem draugiem atvadījies? Tādiem, ko neesmu pazinis, tādiem, ko viņš nav pieminējis? Cilvēkiem, kurus viņš mīlējis tikpat ļoti, kā es mīlu Sevro un Ragnāru. Reiz viņam bija ģimene, bet tagad viņš par to ieminas reti.

Mums visiem reiz kaut kas ir piederējis. Katrs esam aplaupīts un salauzts savā veidā. Tāpēc Fičners izveidoja šo armiju. Ne tāpēc, lai

saliktu mūs atpakaļ kopā, bet gan tāpēc, lai izglābtos no bezdibeņa, ko sievas nāve viņā atvēra. Viņam bija vajadzīga gaisma. Un viņš to radīja. Viņa sauciens vējā bija mīlestība. Tāpat kā manai sievai.

„Lorns reiz man teica, ka, ja es būtu viņa dēls, viņš būtu izaudzinājis mani par krietnu vīru. „Diženiem vīriem nav miera,” viņš teica.” Pasmaidu par šīm atmiņām. „Vajadzēja pajautāt, kurš, viņaprāt, rada mieru visiem tiem krietnajiem vīriem.”

„Tu esi krietns cilvēks,” man saka Dejotājs.

Manas rokas ir rētām klātas un raupjas. Savelkot tās dūrēs, redzu, kā āda pieņem pazīstamo balto toni.

„Ja?” Es pasmīnu. „Tad kāpēc es gribu darīt sliktas lietas?” Dejotājs par to pasmejas, bet es viņu pārsteidzu, ievilkdams apskāvienā. Viņa veselā roka apskauj manus gurnus. Galva tik tikko sniedzas līdz krūtīm. „Varbūt Sevro nēsāja ķiveri, bet šejienes sirds esi tu,” saku viņam. „Vienmēr esi bijis. Tu esi pārāk pieticīgs, lai to saskatītu, bet tu esi tikpat dižens vīrs kā pats Arējs. Un nez kādā veidā joprojām esi krietns. Atšķirībā no tā neķītrā žurkasģīmja.” Atraujos un uzsitu viņam pa krūtīm. „Un es tevi mīlu. Tā lai tu zinātu.”

„Ak, nolāpīts,” viņš nomurmina, asarām saskrienot acīs. „Man likās, ka esi slepkava. Esi zaudējis ķērienu, puis’?”

„Nemūžam,” saku un piemiedzu aci.

Dejotājs mani atgrūž. „Ej, atvadies no mātes, pirms aizbrauc.”

Atstāju viņu kliedzam uz bariņu dēlu kājnieku un dodos prom caur kņadu, sasizdams dūres ar Oli, kuru Drātģīmis ratiņkrēslā stumj uz iekāpšanas rampu, salutēju pazīstamiem Arēja dēliem un atbildu uz tēvoča Nerola asprātībām, kurš iet kopā ar zemesčūsku vienību. Viņu mērķis ir doties dziļajā kosmosā un sabotēt Šakāļa komunukācijas relejus. Kad pienāku, māte un Mustanga pēkšņi pārtrauc sarunu. Abas izskatās apbēdinātas.

„Kas noticis?” jautāju.

„Tikai atvadāmies,” saka Mustanga.

Māte pienāk man klāt. „Dīo paņēma šo līdzi no Likosas.” Viņa atver mazu plastmasas kastīti un parāda man tajā iegrābto augsni. Mana

mazā māte paceļ galvu un uzsmaida man. „Tu aizlido naktī, bet, kad viss satumsīs, atceries, kas esi. Atceries, ka nekad nebūsi viens. Mūsu tautas cerības un sapņi ir ar tevi. Atceries mājas.” Viņa pievelk mani klāt, lai noskūpstītu pieri. „Atceries, ka esi mīlēts.” Cieši viņu apskauju un atliecies redzu viņas skarbajās acīs asaras.

„Būs jau labi, mamm,” saku.

„Es zinu. Zinu — tu nedomā, ka esi pelnījis laimi,” viņa saka. „Bet tu esi to pelnījis, bērns. Tu to esi pelnījis vairāk nekā jebkurš cits, ko pazīstu. Tāpēc dari, kas darāms, un pēc tam atgriezies mājās pie manis.” Viņa saņem manu un Mustangas roku. „Atgriezieties mājās abi. Tad sāciet dzīvot.”

Apjucis un emociju pārņemts, es atstāju viņu aiz muguras. „Kas tas bija?” jautāju Mustangai. Viņa paskatās uz mani tā, it kā man vajadzētu zināt.

„Viņa baidās.”

„Kāpēc?”

„Viņa ir tava māte.”

Pa sava kuģa iekāpšanas platformu uzeju kopā ar Sevro un Viktru, kura Mustangai un man piebiedrojās tās pakājē. „Ellesnirēj...” uzsauc Dejotājs, pirms esam sasnieguši virsotni. Pagriezies ieraugu, ka stūrgalvīgais vīrs pacēlis gaisā dūri. Un aiz viņa muguras mani vēro viss stalaktīta angārs — simtiem matrožu mehanizētos iekraušanas vagonos, piloti, zilie, sarkanie un zaļie, kuri ķiverēm rokās nostājušies uz savu kuģu rampām vai kāpnēm, kas ved uz pilotu kabīnēm, pelēko, sarkano un obsi-diānu grupas, kas stāv plecu pie pleca, kraudamas kaujas aprīkojumu un krājumus kuģos, kas dosies pievienoties manai flotei, sirpis iešūts viņu plecos un uzgleznots uz sejām. Marsa sievietes un vīrieši, visi. Tie, kas cīnās par kaut ko diženāku nekā paši. Par mūsu planētu, par saviem ļaudīm. Jūtu viņu mīlestības svaru. Jūtu cerību, kas strāvo no visiem nebrīvē nonākušajiem, kuri vēroja, kā Arēja dēli ieņem Fobosu. Mēs viņiem kaut ko solījām, un nu solītais jāpilda. Viens pēc otra mani kareivji paceļ dūres, līdz vesela roku jūra savilkusi dūres tāpat ka Ēo, kad turēja heman-tes ziedu un krita Augusta priekšā.

Kad Sevro, Viktra, Mustanga un pat mana māte vienoti paceļ rokas, pār muguru skrien tirpas. „Saraujiet važas!” iesaucas Dejotājs. Paceļu savu rētu sašvīkāto dūri un klusēdams iekāpju transporta kuģī, lai pievienotos Sarkanajai armādai, kas dodas karā.