Rīta zvaigzne

30. KLUSĒTĀJA

Ajas vairs nav. Plaisa šļūdonī ir dziļa, tās malas sašaurinās dziļi tumsā. Steidzos atpakaļ pie Ragnāra, bet Mustanga tur stopu gatavībā un skatās augšup uz pakalniem un mākoņiem. Viņai palikušas tikai trīs bultas. „Es neko neredzu,” viņa saka.

„Pļāvēj,” zemē gulēdams, nomurmina Ragnārs. Viņa krūtis cilājas. Smagi velkas elpa. No viņa uzšķērstā vēdera plūst tumšas asinis. Kad viņš jau bija pakritis, Aja ar abiem dūrieniem būtu varējusi viņu ātri piebeigt. Tā vietā viņa sadūra Ragnāra vēderu, lai viņš mirstot ciestu sāpes. Notraipījies sarkans līdz elkoņiem, mēģinu aizspiest pirmo ievainojumu, bet asiņu ir tik daudz, ka pat nezinu, ko iesākt. To, ko Aja izdarījusi, ar miesas atjaunotāju nevar vērst par labu. Tas viņu pat nevarēs saturēt kopā. Acīs kož asaras. Gandrīz neko neredzu tām cauri. No brūces garo tvaiki. Manus nosalušos pirkstus dursta asins siltums. Ragnārs bālē, skatīdamies uz asinīm, un ar kauna izteiksmi sejā čukst atvainošanās vārdus.

„Tie varētu būt kanibāli,” Mustanga prāto par to, kas novērsa Ajas uzmanību. „Vai viņš var paiet?”

„Nē,” izdvešu. Būdama stoiskāka par mani, Mustanga palūkojas uz Ragnāru.

„Mēs nedrīkstam šeit palikt,” viņa saka.

Neliekos ne zinis. Esmu redzējis mirstam pārāk daudz draugu, lai ļautu Ragnāram iet. Es aizvedu viņu cīnīties ar Aju. Es pārliecināju viņu

atgriezties mājās. Es neļaušu viņam izdzist. Esmu viņam parādā vismaz tik daudz. Vienalga, vai tas ir muļķīgi vai nē, es viņu aizsargāšu pat tad, ja tas būs pēdējais, ko darīšu. Es atradīšu kādu iespēju viņu izglābt, aizvest viņu pie dzeltenā. Pat tad, ja atnāks kanibāli. Es viņu nepametīšu pat tad, ja tas man maksās dzīvību. Tomēr to iedomāties nenozīmē izdarīt. Tas nedod man burvju spējas. Lai ko es izdomātu, šķiet, ka pasaule ir apņēmusies to nepieļaut.

„Pļāvēj...” Ragnārs izdveš vēlreiz.

„Taupi spēkus, mans draugs. Lai tiktu no šejienes prom, tev vajadzēs tos visus.”

„Viņa bija veikla. Tik veikla.”

„Viņas vairs nav,” saku, lai gan nevaru droši zināt.

„Vienmēr biju sapņojis par labu nāvi.” Atkal aptvēris, ka mirst, Ragnārs nodrebinās. ,,Sī nešķiet laba.”

Viņa teiktais man no krūtīm izvilina elsas. „Ir jau labi,” apņēmīgi saku. „Būs labi. Kad salāpīsim tevi. Mikijs tevi sašūs, būsi kā jauns. Dabūsim tevi līdz virsotnēm. Izsauksim evakuatorus.”

„Derov...” bilst Mustanga.

Ragnārs pamatīgi samirkšķina acis, mēģinādams koncentrēt skatienu. Viņš ar roku sniedzas pret debesīm. „Sēlij...”

„Nē. Tas esmu es, Ragnār. Derovs,” saku.

„Derov...” Mustanga uzstājīgi neatlaižas.

„Kas ir?” nepacietīgs atsaucos.

„Sēfija...” Ragnārs norāda. Sekoju viņa pirkstam, kas rāda debesīs. Neko neredzu. Tikai plāni mākoņi slīd pa vējam, kas pūš no jūras. Dzirdu tikai to, kā klepo Kasijs, čīkst Mustangas stops un klibodama pār sniegu pie mums nāk Holideja. Tad ieraugu, kāpēc Aja aizbēga — mākoņus šķeļ trīs tūkstošus kilogramu smags, spārnots plēsējs. Lauvas ķermenis. Spārni, priekškājas un galva kā ērglim. Baltas spalvas. Melns, izliekts knābis. Galva tik liela kā pieaudzis sarkanais. Grifs ir milzīgs, tā spārnu apakša apgleznota ar kliedzošām debeszilu dēmonu sejām. Tie plešas desmit metru platumā, kad dzīvnieks manā priekšā nolaižas sniegā. Zeme nodreb. Manī veras blāvi zilas acis, melnais knābis apgleznots ar baltiem

simboliem un aizsardzības zīmēm. Tā mugurā sēž slaida, .šausminoša sieviete, kura sērīgi pūš baltā ragā.

No mākoņiem atbalso vēl citi ragi, un kalnu grēdā smagi piezemējas vēl divpadsmit grifi — daži pieķeras pie asajām klinšu sienām virs mums, citi kārpa sniegu. Pirmā grifa jātniece, tā, kura iepūta ragā, no galvas līdz kājām ietinusies netīri baltā kažokādā un nēsā kaula ķiveri, ko izrotā viena vienīga zilu spalvu rinda, kas sniedzas līdz pat skaustam. Neviena no jātniecēm nav īsāka par diviem metriem.

„Saules bērni,” viena no tām iesaucas savā gausajā izloksnē un piesteidzas pie savas klusās vadones sāniem. Mūs uzrunājusī novelk ķiveri, atklādama mežonīgu seju, tās āda sabiezējusi no rētām un pīrsingiem, viņa nometas uz ceļa un pieskaras pierei ar cimdoto plaukstu, lai izrādītu cieņu. Uz viņas sejas uzspiests zils plaukstas nospiedums. „Mēs ieraudzījām liesmu debesīs...” pamanot manu sirpjAsmeni, viņas balss apsīkst.

Ieraudzījušas mūsu matus un acis, arī pārējās jātnieces novelk ķiveres un steidz nokāpt no grifiem. Starp jātniecēm nav neviena vīrieša. Sieviešu sejas rotā lieli debeszili plaukstu nospiedumi, kuru centrā uzzīmēta neliela acs. Pār viņu mugurām vijas garās bizēs sapīti balti mati. No smagu plakstu apakšas mūsos lūkojas melnas acis. Degunos, lūpās un ausīs izdurti dzelzs un kaula pīrsingi. Tikai viņu vadone nav noņēmusi ķiveri un nometusies ceļos. Viņa kā transā sper soli mums pretī.

„Māsa,” dveš Ragnārs. „Mana māsa.”

„Sēfija?” atkārto Mustanga, uzmezdama skatu melnajām cilvēku mēlēm, kas savērtas uz trofeju āķa pie obsidiānu sievietes kreisā gurna. Viņa nenēsā cimdus. Plaukstu virspuses izrakstītas ar tetovējumiem.

„Vai tu mani atpazīsti?” ķērkst Ragnārs. Kad jātniece nāk tuvāk, drebošās lūpas mēģina savilkties smaidā. „Tev jāpazīst.” Jātniece aiz maskas pēta viņa rētas. Tumšās acis ieplestas. „Es tevi atpazīstu,” Ragnārs turpina. „Atpazītu, ja pasaulē vairs nebūtu gaismas un mēs būtu veci un savītuši.” Viņš sāpēs nodreb. „Ja ledus būtu izkusis un vējš apstājies.” Viņa soli pa solim tuvojas. „Es tev iemācīju četrdesmit deviņus ledus vārdus... trīsdesmit četras vēja elpas.” Viņš pasmaida. „Lai gan tu vienmēr atcerējies tikai trīsdesmit divas.”

Viņa neatbild, bet pārējās jātnieces jau čukst viņa vārdu un skatās u z mums, tā kā pavadu viņu un man rokās izliekts asmens, viņas jau izskaitļojušas, kas es esmu. Ragnārs turpina, izlikdams balsī pēdējos spēkus.

„Es nesu tevi uz pleciem vērot piecus Lūzumus. Un ļāvu pīt matos tavas lentes. Un spēlējos ar lellēm, ko šuvi no roņa ādas, un apmētāju ar sniega pikām veco Vīzkāji. Es esmu tavs brālis. Un, vai atceries, ko tev teicu, kad Raudošās saules vīri aizveda mani un mūsējo pulku uz Važu zemēm?”

Par spīti ievainojumam, no šī vīra staro vara. Šī ir viņa zeme. Šīs ir viņa mājas. Un viņš šeit ir tikpat milzīgs, kā es biju, vadot savu nagUrbi. Viņa gravitācija velk Sēfiju tuvāk. Viņa nokrīt uz ceļiem un novelk savu kaula ķiveri.

Sēfija Klusētāja, Ālijas Sniegazvirbules izslavētā meita, ir nesamākslota un majestātiska. Skarbu seju. Tā atgādina kraukli. Viņas acis pārāk mazas, pārāk tuvu kopā. Lūpas plānas, aukstumā sazilējušas un vienmēr domīgi savilktas. Baltie mati kreisajā pusē izskūti, bet labajā sapīti krīt līdz pat viduklim. Bālās galvas kreisajā pusē vīd zilpelēks spārna tetovējums, ko ielenc astrālās rūnas. Tomēr starp obsidiāniem neatkārtojamu un par to apbrīnas objektu viņu padara tas, ka ādu neizraibina ne bedrītes, ne rētas. Viņas vienīgā rotaslieta ir viens stienītis deguna sieniņā. Kad viņa samirkšķina un palūkojas uz Ragnāra ievainojumu, mani caururbj zilu acu skatiens, kas uztetovēts uz viņas plakstiem.

Viņa pastiepj roku pretī brālim nevis tāpēc, lai viņam pieskartos, bet gan tāpēc, lai justu elpu, kas izgaro no deguna un mutes. Ragnāram ar to nepietiek. Viņš sagrābj viņas roku un dedzīgi piespiež to sev pie krūtīm, lai viņa justu dziestošos sirdspukstus. Viņa acīs sanesušās prieka asaras. Un, kad asaras norit pār Sofijas vaigiem, sašvīkājot zilo kaujas krāsojumu, Ragnāra balss aizlūst. „Es tev teicu, ka atgriezīšos.”

Viņas skatiens no Ragnāra izseko Ajas pēdas, kas aizved plaisā. Viņa noklakšķina mēli, un četras valkiras nostiprina ledū virves un nolaižas lejā, lai uzmeklētu Aju. Pārējās sargā savu karavadoni un vēro pakalnus, turēdamas gatavībā elegantos rekursīvos lokus. „Mums jāaizved viņš uz virsotnēm,” saku viņu valodā. „Pie jūsu samaņa.”

Sēfija uz mani neskatās. „Par vēlu.” Ragnāra baltajā bārdā ķeras sniegpārslas. „Ļauj man nomirt tepat. Uz ledus. Zem klajām debesīm.”

„Nē,” murminu. „Mēs varam tevi izglābt!”

Pasaule šķiet ļoti tāla un nesvarīga. Viņa asinis turpina plūst, bet manā draugā vairs nav skumju. Sēfija ir tās aizdzinusi.

„Nāve nav nekas īpašs,” viņš man saka, lai gan zinu, ka Ragnārs par to nav tik pārliecināts, kā gribētu. „Ne tad, ja esi dzīvojis.” Viņš smaida, mēģinādams mani mierināt pat tagad. Tomēr Ragnāra sejā redzama netaisnība, kas nodarīta viņa dzīvei un iedzinusi nāvē. „Par to varu pateikties tev. Bet... daudz kas vēl nav paveikts. Sēfij.” Smagu un sausu mēli viņš norij siekalas. „Vai mani vīri jūs atrada?” Noliekusies pie brāļa, Sēfija paloka galvu; viņas baltos matus pluina vējš. Ragnārs paskatās uz mani. „Derov, es zinu — tu domā, ka pietiks ar vārdiem,” Ragnārs saka izcilo valodā, lai Sēfija nesaprastu. „Ar tiem nepietiks. Ne pie manas mātes.” Lūk, ko viņš man nebija izstāstījis. Lūk, kāpēc Ragnārs bija tik kluss uz kuģa, kādēļ nesa uz saviem pleciem kādas šaubas. Viņš atgriezās mājās, lai nogalinātu savu māti. Un tagad viņš dod man atļauju to izdarīt. Pametu skatu uz Mustangu. Arī viņa to dzirdēja, un viņas sejā ir skaidri lasāmas sirdssāpes. Tik vien bija — mans sadragātais muļķa sapnis par labāku pasauli arī manam mirstošajam draugam. Viņš sāpēs nodreb, un, negribēdama ilgāk noskatīties viņa ciešanās, Sēfija no zābaka izvelk nazi. Ragnārs pakrata galvu un pamāj man. Viņš grib, lai to izdaru es. Kratu galvu, it kā varētu kaut kā pamosties no šī murga. Sēfija nikni skatās uz mani, izaicinādama neievērot viņas brāļa pēdējo gribu.

„Es miršu kopā ar draugiem,” saka Ragnārs.

Neko nejuzdams, ļauju slātei ieslīdēt rokā un paceļu to virs viņa krūtīm. Ragnāra miklajās acīs beidzot ir miers. Varu viņam palīdzēt, tikai būdams stiprs.

„Pasveicināšu Ēo. Uzcelšu tev namu tavu tēvu ielejā. Tas būs blakus manējam. Piebiedrojies man, kad mirsi.” Viņš pasmīn. „Bet es neesmu celtnieks. Tāpēc nesteidzies. Mēs pagaidīsim.”

Pamāju, it kā joprojām ticētu ielejai. It kā domātu, ka tā gaida mani un viņu. „Tava tauta būs brīva,” saku. „Zvēru pie savas dzīvības. Un mēs

drīz tiksimies.” Ragnārs smaidīdams veras debesis. Sēfija steidzīgi iespiež viņa plaukstā cirvja rokturi, lai viņš mirtu kā karotājs ar ieroci rokā un iegūtu sev vietu Valhallas zālēs.

„Nē, Sēfij,” viņš saka, palaidis cirvi vaļā un sagrābis kreisajā saujā sniegu, bet labajā viņas plaukstu. „Dzīvo kaut kā vairāk dēļ.” Viņš paloka galvu un dod man zīmi.

Vējš mūs šausta.

Snieg.

Ragnārs vēro debesis, kurās mirgo aukstās Fobosa gaismas, un es klusi iestumju metālu viņa sirdī. Nāve nāk kā nakts, un es nezinu, kurā brīdi gaisma viņu pamet, kad sirds vairs nepukst un acis vairs neredz. Tomēr zinu, ka viņa vairs nav. Jūtu to salā, kas ielavās sirdī. Vientuļā, izsalkušā vēja auros un draudīgajā klusumā, kas vīd Sēfijas Klusētājas melnajās acīs.

Mans draugs, mans aizstāvis Ragnārs Volārs ir pametis šo pasauli.