Rīta zvaigzne

10. KARŠ

„Mūsu Sabiedrība atrodas kara stāvoklī...” Arēja dēlu komand-telpā man saka Dejotājs. Telpa ar izliektajiem griestiem ir iekalta klintī, un to izgaismo blāvi zilas griestu lampas un datorterminālu ekrāni, kas izstaro gaismu ap galveno hologrammu displeju. Viņš stāv displeja malā, Marsa Termiskās jūras zilgmes apspīdēts. Kopā ar mums ir Ragnārs, vairāki vecāki dēli, kurus nepazīstu, un Teodora, kura sveica mani ar elegantu skūpstu uz lūpām, kas raksturīgs Lunas virsKrāsu aprindās. Izsmalcināta pat melnās strādnieku biksēs, viņa izstaro telpā autoritāti. Tāpat kā manus gaudoņus, uz banketu dārzā pēc Triumfa Augusts Teodoru neielūdza. Paldies Jupiteram, viņa netika uzskatīta par pietiekami svarīgu. Kolīdz viss sākās, Sevro nosūtīja Oli aizvest viņu no citadeles. Kopš tā laika viņa bijusi kopā ar Arēja dēliem un palīdzējusi Dejotāja propagandas un izlūkošanas daļām.

„... Karo ne tikai Sacelšanās pret Zelta spēkiem šeit un mūsu diasporā visā sistēmā. Zelts karo arī savā starpā. Pēc tam, kad tie tavā Triumfā nogalināja Arku un Augustu, kā arī viņu lojālākos sekotājus, Roks un Šakālis īstenoja labi saskaņotu plānu, lai sagrābtu orbītā esošo floti. Viņi baidījās, ka Virdžīnija vai Telemani sasauks dārzā noslepkavoto zeltu kuģus zem sava spārna. Virdžīnija tā izdarīja, tikai ne ar sava tēva kuģiem, bet gan Arka floti, ko komandēja trīs viņa vedeklas.

Tas noveda pie Deimosa kaujas. Un Roka flote, kaut ari bija mazākumā, tomēr sakāva Mustangu un lika viņām bēgt.”

„Tātad viņa ir dzīva,” saku, zinādams, ka visi uztraucas par to, kā reaģēšu uz šo informāciju.

„Njā,” saka Sevro, cieši mani vērodams gluži tāpat kā pārējie. „Ciktāl zināms mums, viņa ir dzīva.” Izskatās, ka Ragnārs grib kaut ko piebilst, bet Sevro viņu pārtrauc. „Dejotāj, parādi viņam Jupiteru!”

Mans skatiens kavējas pie Ragnāra, bet Dejotājs novēcina roku, un hologrammas displejs pagriežas, lai atklātu skatam milzīgo marmora gāzes milzi Jupiteru. Ap to riņķo sešdesmit trīs mazāki asteroīdiem līdzīgi pavadoņi un četri lielie Jupitera pavadoņi — Eiropa, Jo, Ganimēds un Kallisto.

„Šakāļa un Valdnieces īstenotā tīrīšana bija iespaidīga operācija, kurā iekļauti ne tikai trīsdesmit atentāti dārzā, bet arī vairāk nekā trīssimt politisko slepkavību visā Saules sistēmā. Vairumu veica olimpiskie bruņinieki un prētorieši. Šo ideju ieteica un īstenoja Šakālis ar mērķi iznīcināt Valdnieces galvenos ienaidniekus ne tikai uz Marsa, bet arī uz Lunas un pārējā Sabiedrības teritorijā. Tas nostrādāja labi, ļoti labi. Tomēr tika pieļauta viena milzīga kļūda. Dārzā tika nogalināts Revs au Raa un viņa deviņus gadus vecā mazmeita.”

„Pavadoņa Jo arhiGubernators,” es saku. „Ziņa pavadoņu valdniekiem?"

„Jā, tomēr tā pavērsās pret pašiem uzbrucējiem. Nedēļu pēc Triumfa aizbēga pavadoņu valdnieku bērni, kurus Valdniece turēja uz Lunas kā viņu vecāku uzticamības ķīlu. Pēc divām dienām Raa mantinieki nozaga visu Classis Saturnus. Ar Ganimēda Kordovanu palīdzību viņi pārņēma visu Astoto floti, kas bija izvietota Kallisto dokos.

Raa dzimta pasludināja Jo neatkarību no Jupitera pavadoņiem un paziņoja par savu savienību ar Virdžīniju au Augustu un Arka mantiniekiem karā pret Valdnieci.”

„Otrais pavadoņu dumpis. Sešdesmit gadus pēc Rejas sadedzināšanas,” lēni pasmaidījis, saku, domādams par Mustangu kā veselas planētu sistēmas galvu. Pat tad, ja viņa mani pameta, pat tad, ja, domājot

par viņu, jūtu krūtis tukšumu, šī mums ir laba ziņa. Mēs neesam Valdnieces vienīgie ienaidnieki. „Vai piebiedrojās Urāns un Saturns? Ncptūns noteikti piebiedrojās.”

„Piedalās visi.”

„Visi?Tad mums ir cerība...” es saku.

„Njā, tā varētu padomāt. Vai ne?” nomurmina Sevro.

Dejotājs paskaidro. „Kļūdu pieļāva ari pavadoņu valdnieki. Viņi cerēja, ka Valdniece aizķersies uz Marsa un būs aizņemta ar zemKrāsu sacelšanos Serdē. Tāpēc tie pieņēma, ka vēl vismaz trīs gadus viņa nevarēs nosūtīt pietiekami lielu floti, lai apspiestu viņu sacelšanos pie sešsimt miljonus kilometru attālā Jupitera.”

„Un viņi briesmīgi kļūdījās,” murmina Sevro. „Idioti. Tika pieķerti ar nolaistām bikšelēm.”

„Cik laika pagāja, līdz viņa nosūtīja floti?” jautāju. „Seši mēneši?”

„Sešdesmit trīs dienas.”

„Tas nav iespējams! Jau degvielas loģistika vien...” Mana balss apsīkst, kad atceros, ka, pirms ieņēmām Marsu, Pelnu valdnieks bija ceļā, lai sniegtu papildspēkus Bellonas namam orbītā ap planētu. Tobrīd viņš bija dažu nedēļu attālumā. Viņš droši vien turpinājis ceļu uz Novidu, sekojot Mustangai.

„Tev labāk par mums visiem vajadzētu zināt, cik efektīva ir Sabiedrības flote. Tā ir kara mašīna,” saka Dejotājs. „Loģistika un operāciju sistēmas izstrādātas līdz pēdējam sīkumam, jo vairāk laika Novidum, lai sagatavotos, jo grūtāk Valdniecei būtu uzsākt kampaņu. Viņa to zināja. Tādēļ visa Zobena armāda devās taisnā ceļā uz Jupitera orbītu, kur šobrīd atrodas nu jau gandrīz desmit mēnešus.”

„Roks izspēlēja riebīgu jociņu,” turpina Sevro. „Aizlavījās pa priekšu savai galvenajai flotei un aizdzina to mēnesLauzēju, ko pagājušogad mēģināja nozagt vecais Nero.”

„Viņš nozaga mēnesLauzēju.”

„Njā. Vai ne? Viņš nosaucis to par Kolosu un izvēlējies par savu flagmani. Švīts. Tas ir viens riebīgs dzelzis. Salīdzinot ar to, Pakss izskatās sīciņš.”

Hologramma virs mūsu galvām attēlo Roka floti, kas tuvojas Jupiteram, kur viņus sagaida mēnesLauzējs. Kara dienas, nedēļas un mēneši pagājuši tik ātri.

„Tās mērogi... ir milzīgi,” stāsta Sevro. „Tūkstošiem kravas kuģu, simtiem karakuģu. Katra flote divtik liela kā koalīcija, ko tu nodibināji, lai sadotu Bcllonām...” Viņš turpina, bet manas domas aizklīst, noskatoties, kā aizsteigušies karadarbības mēneši, un aptverot, kā pasaules turpinājušas griezties bez manis tajās.

„Oktāvija nebūtu izmantojusi Pelnu valdnieku,” domīgi saku. „Ja viņš kaut vai tikai šķērsotu asteroīdu joslu, atpakaļceļa vairs nebūtu. Novidus nekad nepadotos. Kurš tādā gadījumā viņus komandē? Aja?”

„Roks au Dibenlaiža Fabii,” nosmīkņā Sevro.

„Viņš komandē visu floti?” pārsteigts pārvaicāju.

„Neticami, vai ne? Pēc Marsa aplenkuma un Deimosa kaujas viņš Serdes acīs kļuvis par nolāpītu brīnumbērnu. īstu Dzelzs zeltu, kas izkāpis no vēstures annālēm. Tas nekas, ka tu iefiltrējies tieši viņa degungalā. Vai ka Institūtā viņš bija izsmiekla vērts. Viņam labi padodas trīs lietas, īdēšana, nodevība un flotu iznīcināšana.”

„Tie viņu dēvē par Deimosa dzejnieku,” saka Ragnārs. „Viņš nav sakauts ne reizi. Pat ne pret Mustangu un viņas titāniem. Viņš ir ļoti bīstams.”

„Flotu kaujas nav viņas stiprā puse,” es saku. Mustanga prot cīnīties. Tomēr viņa allaž bijusi politiska būtne. Viņa saved kopā cilvēkus. Tomēr tīra taktika? Tas ir Roka lauciņš.

Karavadonis manī sēro, ka tik ilgi bijis no tā visa atrauts. Par to, ka palaidis garām tādu grandiozu izrādi kā Otrā pavadoņu sacelšanās. Sešdesmit septiņi pavadoņi, vairums ar saviem bruņotajiem spēkiem, četros iedzīvotāju skaits pārsniedz simts miljonus. Flotu sadursmes. Bombardēšana no orbītas. Mehāniskiem tērpiem bruņotu armiju kaujas manevri no viena asteroīda uz otru. Lūk, tas būtu bijis mans lauciņš. Tomēr es apzinos, ka daudzu no šeit sēdošajiem nebūtu starp dzīvajiem, ja es nebūtu pavadījis deviņus mēnešus kastē.

Attopos, ka esmu pārāk iegrimis sevī. Piespiežu sevi sarunāties ar pārējiem.

„Mums sāk trūkt laika. Vai ne?”

Dejotājs paloka galvu. „Pagājušonedēļ Roks ieņēma Kallisto. Spēcīgi turas tikai Ganimēds un Jo. Ja pavadoņu valdnieki kapitulēs, flote un leģioni atgriezīsies šeit, lai palīdzētu Šakālim karā pret mums. Mēs būsim vienīgais Sabiedrības apvienoto bruņoto spēku mērķis, un tie mūs noslaucīs no zemes virsas.”

Tāpēc Fičners neieredzēja spridzekļus. Tie piesaista skatienus un pamodina milzi.

„Kā tad ir ar Marsu? Kā ar mūsu karu? Pie velna, kas vispār ir mūsu karš?”

„Tas ir nolāpīts juceklis. Lūk, kas tas ir,” saka Sevro. „Apmēram pirms astoņiem mēnešiem tas pārgāja atklātā karadarbībā. Dēli ir turējušies braši. Nezinām, kur ir Orions. Pieņemam, ka mirusi. Pakss un tavi kuģi ir prom. Un tagad ziemeļos sacēlušies ar dēliem nesaistīti paramilitāri kaujinieki, kas slepkavo civiliedzīvotājus un iet bojā leģionu gaisa vienību uzlidojumos. Tad vēl dučos pilsētu notiek masveida streiki un protesti. Cietumi pārpildīti ar politieslodzītajiem, tāpēc viņi tiek pārvietoti uz pagaidu nometnēm, kurās, kā mēs skaidri zinām, notiek masveida iznīcināšana.”

Dejotājs atver dažas no hologrammām, kuru neskaidrajos attēlos redzu lielus, mežos un tuksnešos izvietotus cietumus. Tuvplānā tiek parādītas no transporta izkāpjošas zemKrāsas, kas sargu uzraudzībā, kuri gatavi šaut, plūst pa betona ēku durvīm. Aina pārslēdzas uz piedrazotām ielām. Maskoti vīri ar sarkano rokas apsējiem šauj pāri kūpošām pilsētas tramvaju atliekām. Pie viņiem nolaižas kāds zelts. Attēls satumst.

„Esam devuši viņiem tik lielu triecienu, cik spējām,” saka Sevro. „Esam padarījuši labu darbiņu. Nozaguši duci kuģu, divus iznīcinātājus. Sagrāvuši Siltumapgādes komandcentru...”

„Un tagad viņi to atjauno,” saka Dejotājs.

„Tad mēs to atkal nojauksim!” aizsvilstas Sevro.

„Kamēr nespējam noturēt pat vienu pilsētu?”

„Šie sarkanie nav karotāji.” Abus pārtrauc Ragnārs. „Viņi var vadīt kuģus. Šaut. Izlikt spridzekļus. Cīnīties ar pelēkajiem. Bet, kolīdz ierodas kāds zelts, viņi atkāpjas.”

Viņa vārdiem seko dziļš klusums. Arēja dēli ir partizāni. Sabotieri. Spiegi. Tomēr šajā karā mani nepamet Lorna teiktais. „Kā aitas nogalē lauvu? Noslīcinot viņu asinīs.”

„Vaina par katru bojāgājušo civiliedzīvotāju uz Marsa tiek novelta uz mums,” galu galā saka Teodora. „Ja, uzspridzinot ieroču rūpnīcu, mēs nogalinām divus, viņi saka, ka esam nogalinājuši tūkstoti. Katrā streikā vai demonstrācijā iefiltrējas Sabiedrības aģenti, kas izliekas par protestētājiem un šauj uz pelēkajiem policistiem vai uzspridzinās. Plašsaziņas līdzekļi šo informāciju izplata tālāk. Un, kad kameras izslēgtas, pelēkie ielaužas cilvēku mājās un aizved mūsu atbalstītājus. VidKrāsas. Zem-Krāsas. Vienalga. Viņi kontrolē neapmierinātos. Kā teica Sevro, ziemeļos sākusies atklāta sacelšanās.”

„Grupējums, ko dēvē par Sarkano leģionu, noslepkavo katru virs-Krāsu, ko var atrast,” drūmi turpina Dejotājs. „Viņu vadībai piebiedrojies kāds sens mūsu draugs. Harmonija.”

„Nemaz nebrīnos.”

„Viņa noskaņojusi tos pret mums. Viņi neklausa mūsu pavēlēm, un mēs esam pārstājuši sūtīt tiem ieročus. Tiek grauta mūsu morālā stāja.”

„Pasauli kontrolē tas, kam pieder vara un balss,” nomurminu.

„Arks?” jautā Teodora. „Kaut viņš būtu šeit.”

„Neesmu pārliecināts, ka viņš mums palīdzētu.”

„Par nožēlu jāsaka, ka bez varas balss nemaz nepastāv,” turpina sārtā. Viņa sakrusto kājas vienu pār otru. „Jebkuras sacelšanās varenākais ierocis ir tās spiritus. Pārmaiņu gars. Tā sīkā sēkliņa, kas iesēj prātā cerību, plaukst un izplatās. Tomēr spēja šo ideju sēt un pati ideja ir mums atņemta. Mūsu vēstījums ir nozagts. Šakālis izgriež mums mēles. Mēs esam palikuši bez balss.”

Kad viņa runā, pārējie klausās. Ne lai viņai izdabātu, kā to darītu zelti, bet gan tā, it kā viņas stāvoklis būtu gandrīz tikpat augsts kā Dejotāja.

„Es neko nesaprotu,” saku. „Kas izraisīja atklātu karu? Šakālis nepublicēja Fičnera slepkavību. Veicot tīrīšanu pret dēliem, viņš būtu gribējis paturēt to noslēpumā. Kas kalpoja par katalizatoru? Turklāt tu saki, ka esam palikuši bez balss. Bet Fičneram taču bija sakaru tīkls, kas spēja pārraidīt visur, līdz pat raktuvēm. Viņš parādīja laužu masām Eo nāvi. Padarīja viņu par Sacelšanās seju. Vai Šakālis to iznīcināja?” Raugos viņu raižpilnajās sejās. „Ko jūs man nestāstāt?”

„Jūs viņam vēl neizstāstījāt?” prasa Sevro. „Ko, ellē, jūs darījāt, kamēr biju prom? Kasījāt pakaļas?”

„Derovs vēlējās pavadīt laiku kopā ar savu ģimeni,” atcērt Dejotājs. Tad nopūties pagriežas pret mani. „Tajā mēnesī pēc Arēja nāves un tavas sagūstīšanas Šakāļa tīrīšanu laikā tika iznīcināta liela daļa mūsu digitālā tīkla. Sevro paguva mūs brīdināt, pirms viņa vīri uzbruka mūsu bāzei Agejā. Nogājām pazemē, izglābām materiālus, bet zaudējām ārkārtīgi daudz cilvēku. Tūkstošiem dēlu. Trenētus operatorus. Nākamos trīs mēnešus pavadījām mēģinājumos atrast tevi. Nolaupījām uz Lunu izbraukušu transporta kuģi, bet tevis uz tā nebija. Pārmeklējām cietumus. Piedāvājām kukuļus. Bet tu biji pazudis, it kā nekad nebūtu pastāvējis. Tad uz Agejas citadeles kāpnēm Šakālis izpildīja tev nāvessodu.”

„To visu es zinu.”

„Nu, tu nezini, ko Sevro izdarīja pēc tam.”

Palūkojos uz savu draugu. „Ko tu izdarīji?”

„To, ko vajadzēja.” Viņš pārņem hologrammas vadību un aizslauka prom Jupiteru, tā vietā parādīdams mani. Sešpadsmit gadu vecumā. Stiegrainu, bālu un kailu uz galda, kamēr pār mani ar kaulu zāģi rokā noliecies Mikijs. Pār muguru pārskrien tirpas. Bet tā pat nav mana mugura. Ne gluži. Tā pieder šiem cilvēkiem. Šai revolūcijai. Sapratis, ko viņi izdarījuši, jūtos... izmantots.

„Tu to palaidi atklātībā.”

„Tieši tā,” ļaunā balsī atbild Sevro, un es jūtu viņu skatienus; tagad saprotu, kāpēc mans asmens uzkrāsots uzTinosas bēgļu apsēstajiem jumtiem. Viņi visi zina, ka reiz biju sarkanais. Viņi zina, ka viens no savējiem ir iekarojis Marsu Dzelzs lietū.

Karu sāku es.

„Es parādīju tavu grebšanu katrās raktuvēs. Katrā holoVietnē. Katram šīs nolāpītās Sabiedrības milimetram. Zelti iedomājās, ka var tevi

piebeigt. Ka var tevi sakaut un atņemt tavai nāvei jebkādu nozīmi. Lai esmu nolādēts, ja kādreiz ļaušu tam notikt!” Viņš uzsit ar dūri pa galdu. „Lai es nolādēts, ja ļaušu tev šajā mašīnā pazust bez vārda, kā pazuda mana māte. Uz Marsa nav tāda sarkanā, kas nezinātu tavu vārdu, Pļāv’. Digitālajā pasaulē nav neviena paša cilvēka, kas nezinātu, ka sarkanais sacēlās, lai kļūtu par zeltu princi, lai iekarotu Marsu. Es padarīju tevi par mītu. Un tagad, kad esi atgriezies no mirušajiem, tu vairs neesi tikai moceklis. Tu esi nolāpīts mesija, ko sarkanie gaidījuši visu savu mūžu.”