Rīta zvaigzne

41. PAVADOŅU VALDNIEKS

Galileja pavadoņu ietekmīgākā vīra mājas ir vienkārša vieta pastaigām pa maziem dārziņiem un klusiem nostūriem. Māja uzbūvēta kāda guļoša vulkāna ēnā, un no tās paveras skats uz dzeltenu līdzenumu, kas plešas līdz pat horizontam, kur lēni kvēlo vēl viens vulkāns un uz rietumiem plūst magma. Mēs nolaižamies nelielā noslēgtā angārā kāda klinšu veidojuma sānā — viens no diviem kuģiem. Otrs ir slaiks, melns sacīkšu lidaparāts līdzās vairāku noputējušu gaisa motociklu rindai; Orions būtu gatava mirt, lai ar tādu palidotu. Kad izkāpjam un tuvojamies mājai pa baltu akmens taciņu, kas izbūvēta sacietējušā sēra, neviens nenāk apkalpot mūsu lidaparātu. Taka nozūd aiz mājas stūra. Visu nelielo īpašumu sedz diskrēts pulsBurbulis.

Mūsu pavadoņi šeit izturas brīvi. Viņi mums pa priekšu iziet pa dzelzs vārtiem, kas ved uz zālaino nama pagalmu, novelk savus noputējušos lēcējzābakus un pie ieejas noliek tos blakus pārim melnu armijas zābaku. Ar Mustangu pārmijam skatienus un novelkam arī savus apavus. Visilgāk nākas novilkt manus smagnējos gravZāba-kus. Katrs no tiem sver gandrīz deviņus kilogramus, un manas kājas tajos notur trīs paralēlas aizdares. Cik savādi mierinoši ir starp pirkstiem just zāli! Apzinos, ka manas pēdas ož. Savādi redzēt pie durvīm sarindotu duci ienaidnieku zābaku pāru. It kā es būtu izjaucis kaut ko ļoti privātu.

„Lūdzu, pagaidi šeit,” man saka Veļa. „Virdžīnij, vispirms Romuls vēlas parunāt ar tevi zem četrām acim.”

,Ja būšu briesmās, kliegšu,” pasmīnējis saku, kad Mustanga vilcinās. Viņa piemiedz man ar aci un seko Veļai, kura ievēroja neuzkrītošos žestus. Man ir tāda sajūta, ka nav daudz lietu, ko vecākā sieviete neievēro, un vēl mazāk ir tādu, ko viņa nenosoda. Palieku dārzā viens ar tuvējā kokā iekārtu vēja zvanu dziesmu. Pagalma dārzs veido kvadrātu. Varbūt trīsdesmit soļus platu. Desmit platus soļus no parādes vārtiem līdz mazajiem, baltajiem pakāpieniem, kas ved uz nama ieeju. Baltās ģipša sienas ir gludas un apaugušas ar vīteņaugiem, kas stiepj stīgas arī mājā. Vīteņi zied maziem oranžiem ziediņiem, kas pilda gaisu ar pikantu koksnes smaržu.

Nams it kā klejo, telpas un dārzi izvijas cits no cita. Tam nav jumta. Un nav jau sevišķa iemesla, lai būtu. PulsBurbulis izolē īpašumu no laikapstākļiem ārā. Viņi šeit rada paši savu lietu. Vēl pēc rīta laistīšanas no sīkiem smidzinātājiem pil ūdens; tie laistījuši mazos citrusa kokus, kuru saknes sašķēlušas baltos akmens pamatus dārza vidū. īss mirklis šādā vietā noveda manu sievu līdz karātavām.

Cik savāds viņai liktos šis ceļojums!

Bet savā ziņā arī tik brīnišķīgs.

„Ja gribi, vari apēst mandarīnu,” man aiz muguras saka sīka balstiņa. „Tēvs neiebildīs.” Pagriezies ieraugu bērnu, kurš stāv pie vēl vieniem vārtiem, kas no galvenā pagalma ved uz taku ap kreiso nama pusi. Meitenei varētu būt astoņi gadi. Viņai rokās maza lāpstiņa, bet bikšu ceļgali nosmērēti ar zemi. Mati izspūruši un apgriezti īsi, sejiņa bāla, un acis par trešdaļu lielākas nekā jebkurai Marsa meitenei. Var redzēt, cik viņas kauli ir slaiki un trausli. Kā tikko dzimušam kumeļam. Viņai piemīt mežonī-gums. Neesmu sastapis daudz zelta bērnu. Serdes iezīmēto ģimenes bieži vien slēpj viņus no svešām acīm privātos savrupnamos vai skolās, jo baidās no politiskām slepkavībām. Esmu dzirdējis, ka Novidū ir citādi. Šeit bērnus nenogalina. Lai gan visiem patīk izlikties, ka viņi bērnus nenogalina.

„Sveika,” draudzīgi saku. Runāju trauslā, neveiklā intonācijā, ko nebiju lietojis, kopš pēdējoreiz satiku savus māsas un brāļa bērnus. Man patīk bērni, bet pēdējā laikā jūtos tik atsvešināts no tiem.

„Tu esi tas marsietis, vai ne?” viņa sajūsmināta jautā.

„Mani sauc Derovs,” palocījis galvu, saku. „Kā sauc tevi?”

„Es esmu Gaja au Raa,” viņa lepni atbild. „Vai tu patiešām biji sarkanais? Dzirdēju, kā tēvs par to runā,” viņa paskaidro. „Viņi domā, ka tikai tāpēc, ka man nav šīs,” meitene saka un ar pirkstu parāda uz sejas iztēlotu rētu, „man nav arī ausu.” Viņa pamet zodu uz vīteņiem noaugušajām sienām un nebēdnīgi pasmaida. „Dažreiz es tur uzrāpjos.”

„Es joprojām esmu sarkanais,” saku. „Neesmu pārstājis par to būt.”

„Ak tā. Tu pēc tāda neizskaties.”

Ja nezina, kas es esmu, viņa noteikti neskatās hologrammas. „Varbūt galvenais nav tas, kā es izskatos,” ieminos. „Varbūt svarīgāk ir tas, ko es daru.”

Vai tas skan pārāk gudri, runājot ar sešus gadus vecu meiteni? Kā lai es to zinu. Viņa riebumā savelk seju, un baidos, ka esmu pieļāvis kļūdu.

„Vai esi satikusi daudz sarkano, Gaja?”

Meitene pakrata galvu. „Esmu viņus redzējusi tikai mācoties. Tēvs saka, ka sajaukties nav pareizi.”

„Vai kalpotāju tev nav?”

Viņa smejas, bet tad saprot, ka nejokoju. „Kalpotāji? Bet es neesmu nopelnījusi kalpotājus.” Viņa atkal piesit pirkstu pie vaiga. „Vēl ne.” Iedomājoties šo meitēnu skrienam pa Institūta mežu, lai glābtu sev dzīvību, mana oma apmācas. Vai varbūt viņa būs tā, kas dzīsies kādam pakaļ?

„Un tu tos arī nekad nenopelnīsi, ja neliksi mieru mūsu viesim,” no nama parādes durvīm saka zema, piesmakuši balss. Pret savu māju durvju aplodu atbalstījies Romuls au Raa. Viņš ir mierīgs un nežēlīgs vīrs. Mana auguma, tomēr slaidāks un ar divkārt salauztu degunu. No šauras, skarbas sejas skatās labā acs, kas ir trešdaļu lielāka par manējo. Kreiso plakstiņu šķērso rēta. Acs vietā uz mani lūkojas gluda, zili melna marmora lodīte. Pilnīgās lūpas sakniebtas, uz augšlūpas vīd vēl trīs rētas. Tumši zeltainie mati ir gari un sasieti zirgastē. Ja neņem vērā vecās rētas, āda ir ka nevainojams porcelāns. Tomēr iespaidu par šo vīru atstāj nevis tas, kā viņš izskatās, bet gan tas, kāds viņš šķiet. Jūtu viņa stabilo stāju. Vienkāršo pārliecinātību, it kā viņš pie durvīm būtu stāvējis vienmēr.

Vienmēr mani pazinis. Izbīstos no tā, cik ļoti viņš man iepatīkas, kad piemiedz ar aci meitai. Un ari no tā, cik ļoti vēlos iepatikties viņam, par spīti tam, ka zinu — šis cilvēks ir tirāns.

„Kāds tev šķiet mūsu marsietis?” viņš jautā meitai.

„Viņš ir būdīgs,” saka Gaja. „Lielāks par tevi, tēvs.”

„Bet ne tik liels kā Telemans,” saku.

Viņa sakrusto rokas uz krūtīm. „Nu, tik liels kā Telemans nav neviens.”

Iesmējos. „Ja vien tā būtu taisnība! Es pazinu kādu vīru, kurš man likās tikpat liels, kā tev liekos es.”

„Nē,” acis iepletusi, saka Gaja. „Kāds obsidiāns?”

Paloku galvu. „Viņa vārds bija Ragnārs Volārs. Viņš bija aptraipītais. Obsidiānu cilts princis no Marsa dienvidpola. Viņi dēvē sevi par valkīrām. Un pār viņiem valda sievietes, kas jāj uz grifiem.” Paskatos uz Romulu. „Man līdzi atbraukusi viņa māsa.”

„Jāj uz grifiem?” Sī doma meiteni apbūrusi. Tik tālu mācībās viņa vēl nav tikusi. „Kur viņš ir tagad?”

„Viņš nomira, un, braucot ciemos pie tava tēva, mēs viņu izšāvām saulē.”

„Ak tā. Izsaku līdzjūtību...” viņa saka aklā labestībā, kāda, šķiet, piemīt vairs tikai bērniem. „Vai tāpēc tu izskatījies tik bēdīgs?”

Saraujos, jo nezināju, ka tas ir tik acīmredzami. Romuls ievēro un aiztaupa man vajadzību atbildēt. „Gaja, tevi meklēja tēvocis. Tomāti paši neiestādīsies. Vai ne?” Meitēns nokar galvu tin, pamājusi man atvadas, dodas atpakaļ pa taciņu. Noskatos, kā viņa nozūd, un novēloti aptveru, ka mans bērns tagad būtu viņas vecumā.

„Vai jūs to noorganizējāt?” jautāju Romulam.

Viņš ienāk dārzā. „Vai tu man ticētu, ja es teiktu, ka nē?”

„Pēdējā laikā nevienam lāga neticu.”

„Tas uzturēs tevi pie dzīvības, bet ne laimīgu,” viņš nopietni saka lakoniskajā tonī, kādā runā gladiatoru akadēmijās uzauguši vīri. Tajā neskan nekāda izlikšanās, nav nekādu slēptu apvainojumu vai spēlīšu. Tiešums ir atsvaidzinošs pat tad, ja atsvešina no sarunas biedra. „Pirms

piederēja man, šis bija mana tēva patvērums, bet pirms tam — viņa tēva,” stāsta Romuls, norādīdams man, lai apsēžos uz viena no akmens soliem. „Domāju, ka šī būs piemērota vieta, kur apspriest manas ģimenes nākotni.” Viņš noplūc no koka mandarīnu un apsēžas uz pretējā sola. „Un arī tavas.”

„Šķiet savādi pielikt tik daudz pūļu,” es saku.

„Ko tu ar to gribi teikt?”

„Koki, zeme, zāle, ūdens. Nekas no tā šeit neiederas.”

„Un cilvēkam nekad nebūtu vajadzējis pieradināt uguni. Tur slēpjas tā visa skaistums,” viņš izaicinoši saka. „Šis pavadonis ir naidpilns, mazs šausmeklis. Tomēr ar savām izdomas spējām, ar savu gribu esam padarījuši to par savu mājvietu.”

„Vai varbūt esam tikai viesi uz kādu laika sprīdi?” jautāju.

Viņš pakrata pirkstu. „Tu nekad netiki slavēts kā vieds vīrs.”

„Neesmu vieds,” palaboju. „Esmu iemācījies pazemību. Un tas ļauj uz lietām paraudzīties ar skaidru galvu.”

„Kaste ir patiesība?” jautā Romuls. „Pēdējā mēneša laikā dzirdējām baumas.”

„Tā bija īsta.”

„Bezgaumīgi,” viņš nicinoši saka. „Tomēr tas liecina, uz ko spējīgs tavs ienaidnieks.”

Viņa meita atstājusi uz akmens celiņa mazus, dubļainus pēdu nospiedumus. „Viņa nezināja, kas esmu.” Romuls koncentrējies loba mandarīna mizu šaurās sloksnītēs. Viņš ir apmierināts, ka ievēroju to viņa meitā.

„Manā ģimenē neviens bērns neskatās hologrammas, līdz nav sasniedzis divpadsmit gadu vecumu. Mūs visus veido daba un audzināšana. Viņa varēs skatīties citu cilvēku viedokļus, kad pašai būs savējie, bet ne ātrāk. Mēs neesam digitāli radījumi. Mēs esam radīti no miesas un asinīm. Labāk, lai viņa to iemācās, pirms pasaule viņu atradusi.”

„Vai tāpēc šeit nav kalpotāju?”

„Kalpotāji šeit ir, bet man nevajag, lai viņi šodien tevi te ierauga. Un viņi nav Gajas kalpotāji. Kādiem jābūt vecākiem, lai viņi gribētu saviem

bērniem kalpus?” viņš jautā, riebuma pārņemts. „Mirklī, kad bērns domā, ka viņam kaut kas pienākas, viņš iedomājas, ka tam ir tiesības uz visu. Kāpēc, pēc tavām domām, Serde ir tāda Babilona? Tāpēc, ka tai nekad nav teikts nē.

Paskaties uz Institūtu, ko apmeklēji. Seksuāla verdzība, slepkavības, kanibālisms pret citiem zeltiem?” Viņš krata galvu. „Barbarisms. Ne jau tādu to bija gribējuši senči. Bet Serdes pasauļu iedzīvotāji kļuvuši tik nejūtīgi pret vardarbību, ka aizmirsuši — tā jāliek lietā ar mērķi. Vardarbība ir instruments. Tā paredzēta, lai šokētu. Mainītu. Tā vietā viņi to normalizējuši un sākuši godināt. Un radījuši izmantošanas kultūru, kur tā pieraduši pie seksa un varas, ka izvelk zobenu un izrīkojas pēc sava prāta ikreiz, kad kāds tiem pasaka nē.”

„Tāpat kā viņi izdarījuši ar jūsu ļaudīm,” saku.

„Tāpat kā viņi izdarījuši ar maniem ļaudīm,” viņš atkārto. „Tāpat kā mēs darām ar tavējiem.” Viņš ir pabeidzis mizot mandarīnu, tikai tagad tas vairāk atgādina skalpa griešanu. Viņš izšķērdīgi pārplēš augļa mīkstumu uz pusēm un pamet daļu man. „Es neromantizēšu to, kas esmu. Vai nemeklēšu attaisnojumus tavas tautas pakļaušanai. Tas, ko ar viņiem darām, ir nežēlīgi, bet nepieciešami.”

Ceļā uz šejieni Mustanga man stāstīja, ka viņš par spilvenu izmanto akmeni no paša Romas foruma. Viņš nav labestīgs cilvēks. Vismaz ne pret saviem ienaidniekiem, un es esmu viens no tiem, par spīti viņa viesmīlībai.

„Man ir grūti ar jums sarunāties, it kā jūs nebūtu tirāns,” saku. „Jūs šeit sēžat un domājat, ka esat civilizētāki par Lunu, jo ievērojat savu goda kodeksu, jo piekopjat pieticību.” Norādu uz vienkāršo namu. „Bet jūs neesat civilizētāki,” saku. „Jūs vienkārši esat disciplinētāki.”

„Vai tad tā nav civilizācija? Kārtība? Dzīvniecisko instinktu noliegšana stabilitātes vārdā?” Viņš ēd savu augli apdomīgiem kumosiem. Es savu nolieku uz akmens.

„Nē, nav gan. Bet neesmu ieradies apspriest filozofiju vai politiku.” „Paldies Jupiteram! Šaubos, vai mēs spētu atrast kopīgu valodu.” Viņš uzmanīgi mani vēro.

„Esmu ieradies runāt par karu — to, ko mēs abi pārzinām vislabāk.” „Mūsu neglīto veco draugu.” Viņš pamet skatu uz nama durvīm, lai pārliecinātos,, ka esam vieni. „Bet, pirms pievēršamies šai jomai, vai drīkstu tev uzdot personīgas dabas jautājumu?”

„Ja citādi nevarat.”

„Vai zini, ka mans tēvs un meita gāja bojā tavā Triumfā uz Marsa?” „Zinu."

„Savā ziņā tas šo visu aizsāka. Vai tu redzēji, kā tas notika?” „Redzēju.”

„Vai bija tā, kā ļaudis runā?”

„Es nevaru apgalvot, ka zinu, kas ir šie ļaudis un ko viņi teikuši.” „Runā, ka Antonija au Severa-Julii uzkāpa uz manas meitas galvaskausa, līdz tas ielūza. Es un mana sieva vēlamies zināt, vai tā ir taisnība. To mums pastāstīja viens no tiem dažiem cilvēkiem, kam izdevās izbēgt.” „Jā,” saku. „Tā ir taisnība.”

Zemē pil sula no viņa pirkstos aizmirstā mandarīna. „Vai viņa mocījās?”

Tik tikko atceros, ka tobrīd redzēju meiteni. Bet par to vakaru esmu sapņojis simtiem reižu — pietiekami, lai vēlētos, kaut man būtu vājāka atmiņa. Meitenei ar neizteiksmīgo seju mugurā bija pelēka kleita ar zibensšautras pūķa brošu. Viņa mēģināja apskriet ap strūklaku. Taču Vikss, ejot garām, pārcirta viņas paceles. Meitene raudāja un rāpoja pa zemi, līdz Antonija viņu piebeidza. „Viņa mocījās. Vairākas minūtes.” „Vai viņa raudāja?”

„Jā. Bet viņa nelūdzās.”

Romuls lūkojas ārā, kur aiz dzelzs vārtiem laukā zem viņa klusajām mājām vējš dzenā sēra putekļu virpuļus. Es pazīstu šīs sāpes, šausmīgās, nospiedošās skumjas, kad esi mīlējis kaut ko maigu tikai tāpēc, lai noskatītos, kā nežēlīgā pasaule to saplosa. Sī meitene te uzauga mīlēta un aizsargāta, bet tad devās prom piedzīvojumā un iepazina bailes.

„Patiesība var būt nežēlīga,” viņš saka. „Tomēr tā ir vienīgā vērtīgā lieta. Pateicos tev par to. Un man ir pašam sava patiesība. Nedomāju, ka tev tā patiks...”

„Jums ir vēl viens viesis,” saku. Viņš ir pārsteigts. „Pie durvīm ir zābaki. Pulēti valkāšanai kuģī, nevis uz planētas. Tad putekļi šausmīgi līp klāt. Es neesmu aizvainots. Daļēji to jau gaidīju, kad neatbraucāt tikties ar mani tuksnesī.”

„Tu saproti, kādēļ nepieņemšu lēmumu akli vai impulsīvi.”

„Saprotu.”

„Pirms diviem mēnešiem es nebiju mierā ar Virdžīnijas plānu uzsākt miera sarunas. Viņa devās to darīt uz savu roku, un viņu atbalstīja tie, kuri nobijušies no mūsu piedzīvotajiem zaudējumiem. Es esmu pārliecināts, ka karš ir nepieciešams tikai tik ilgi, kamēr tas kalpo par efektīvu instrumentu politikas īstenošanā. Es neuzskatīju, ka mūsu spēka pozīcijas būtu pietiekamas, lai no šāda kara kaut ko iegūtu, negūstot vismaz vienu vai divas uzvaras. Miers nozīmēja pakļaušanos citai pasaulei. Mana loģika bija dzelžaina, bet mūsu bruņotie spēki tādi nebija. Mēs savas uzvaras tā arī neguvām. Imperators Fabii ir... efektīvs. Un, lai cik ļoti es nicinātu tās kultūru, Serde ražo ārkārtīgi prasmīgus slepkavas ar ļoti pārdomātu loģistisko apgādi un atbalstu. Mēs cīnāmies ar milzi kalna galā. Tagad šeit esi tu. Un ar mieru es varu sasniegt ko tādu, ko ar karu nevarēju. Tādēļ man jāizvērtē savas iespējas.”

Ar to viņš grib teikt, ka vēlas izmantot manu klātbūtni, lai no Valdnieces izspiestu sev izdevīgākus nosacījumus, nekā viņa būtu piedāvājusi, ja karš turpinātos. Tas ir pārdroši un savtīgi. Es zināju, ka uzņemt šo kursu būs riskanti, bet biju cerējis, ka pēc gada, kas pavadīts karā ar šo sievieti, viņš būs karstasinīgāks un gribēs viņai atmaksāt. Acīmredzot Romula au Raa dzīslās plūst sevišķi saltas asinis.

„Ko Valdniece atsūtīja?” jautāju.

Viņš uzjautrināts atgāžas pret atzveltni. „Kā tev šķiet?”