Rīta zvaigzne

33. DIEVI UN MIRSTĪGIE

Priesteris pavada mūs cauri tempļa mutei, kur gaidām, nometušies ceļos uz melna akmens grīdas priekškambari zem kalna. Akmens mute aiz mums lēni aizveras. Telpas vidū, uzlēkdamas uguns kolonnā līdz griestiem, dejo liesmas.

Pa alai līdzīgo templi, skaitīdami klusas lūgsnas, klaiņo akolīti melnos rupja audekla apmetņos ar kapucēm.

„Ledus bērni,” beidzot tumsā nočukst dievišķa balss. Tāds pats sintezators kā mūsu dēmonĶiverēs pārveido to tā, ka šķiet — tur savijies ducis balsu. Neredzamā zelta sieviete pat nepūlas runāt kādā izloksnē. Obsidiānu valodā runā tikpat labi kā es, tomēr nicina gan to, gan cilvēkus, kurus uzrunājusi. „Esat atnesuši ziņas.”

„Tā ir, Saulesmeita.”

„Pastāstiet mums par kuģi, ko redzējāt,” ierunājas vēl viena balss, šoreiz tā ir vīrieša. Ne tik iedomīga, drīzāk rotaļīga. „Tu drīksti ielūkoties man sejā, mazais bērns.” Palikdami uz ceļiem, nedroši paceļam acis no zemes un ieraugām divus bruņotus zeltus, kuri izslēdz savus rēgSegus. Tumšajā telpā viņi stāv tuvu mūsu priekšā. Tempļa liesmu atspīdumi dejo pār viņu metāla dievu sejām. Vīrietis uzlicis plecos apmetni. Sievietei, šķiet, pietrūcis laika apvilkt savējo — tik dedzīga bijusi viņu vēlme runāt ar mums.

Sieviete tēlo Preiļu, bet vīrietis pārģērbies par Lokiju. Viņa metāla seja atgādina vilku. Dzīvnieki spēj saost bailes. Cilvēki nespēj. Tomēr

tie, kas nogalina, iemācās izjust šī īpatnā klusuma vibrācijas. Šobrīd jūtu tās plūstam no Sēlijas. Viņa domā, ka dievi ir īsti. Ragnārs kļūdījās. Mēs kļūdījāmies. Taču viņa neko nesaka.

„Tas debesīs asiņoja uguni," noliecis galvu, murminu. „Vareni rēca un ietriecās kalna nogāzē.”

„Ko tu neteiksi,” murmina Lokijs. „Un vai tas ir vienā gabalā vai daudzos mazos gabaliņos, bērns?”

Teikt, ka redzējām kuģi, ir riskanti. Taču es nevarēju iedomāties nevienu citu viltību, kas sacelšanās vidū aizvilinātu zeltus no viņu hologrammu ekrāniem garām apsardzes sistēmām un pelēko garnizonam. Viņi ir iezīmētie, kuri iesprostoti nomalē, kamēr aiz šīm sienām mainās viņu pasaule. Reiz šis postenis varbūt tika uzskatīts par iekārojamu, bet šobrīd tas kļuvis par izsūtījuma veidu. Prātoju, kādi noziegumi vai neizdošanās atveda šos iezīmētos uz šejieni pieskatīt sniegotos tuksnešus.

„Kalns nokaisīts ar kuģu kauliem, Saules dēls,” paskaidroju, atkal nolaidis skatu uz grīdu, lai viņi neiedomājas likt noņemt jātnieka masku, kas slēpj seju. Jo vairāk zemošos, jo neinteresantāks tiem būšu. „Salauzts kā zvejas laiva, kurai pakaļgalu norāvis Lauzējs. Dzelzs skaidas, cilvēku skaidas sniegā.”

Domāju, ka obsidiāni šādu metaforu izmantotu. Tā iztur pārbaudi.

„Cilvēku skaidas?” jautā Lokijs.

„Jā. Cilvēku. Bet ar mīkstām sejām. Kā roņāda uguns gaismā.” Pārāk daudz metaforu.

„Bet acīm kā karstas ogles.” Nespēju apstāties! Kā vēl Ragnārs runāja? „Matiem kā jūsu seju zelts.” Zeltu metāla maskas klusē, viņi savā starpā sarunājas ķiveru rācijās.

„Mūsu priesteris apgalvo, ka esat atnesuši dievu ieroci,” uzvedinoši bilst Freija. Sēfija vēlreiz izvelk roņādas vīstokli, viņa ir saspringusi un brīnās, kad atmaskošu dievu burvestības, kā biju solījis. Viņai trīc rokas. Tik tikko manāmi virmojot viņu pulsLaukiem, abi dievi pienāk tuvāk. Ja tiem pieskaršos, izcepšos. Viņi nebaidās. Ne šeit, uz viņu kalna. Tuvāk! Tuvāk, jūs, stulbie suņabčrni!

„Kāpēc neaiznesāt to savas cilts vadonim?” jautā Lokijs.

„Vai savam šamanim?” aizdomīgi piebalso Freija. „Traipu ceļš ir garš un grūts. Kāpt tik augstu tikai tāpēc, lai mums to atnestu...”

„Mēs esam klejotāji,” Mustanga saka, kamēr Freija ir noliekusies, lai palūkotos uz asmeni. „Mums nav cilts. Nav Samaņa.”

„Vai tiešām, mazo cilvēk?” nostājies pie Sēfijas, jau skarbākā balsī jautā Lokijs. „Tad kādēļ uz viņas potītēm ir valkīru zilie tetovējumi?” Viņa roka aizslīd līdz slātei pie jostas.

„Viņa izdzīta no savas cilts,” es saku. „Par zvēresta laušanu.”

„Vai uz tās ir nama ģerbonis?” Lokijs jautā Freijai. Viņa manā priekšā sniedzas pēc ieroča roktura, kad, piesaistīdama tās uzmanību, drūmi iesmejas Mustanga.

„Uz roktura, manu labo lēdij,” Mustanga saka izcilo valodā; palikusi uz ceļiem, viņa noņem masku un nomet to zemē. „Tur jūs ieraudzīsiet lidojošu Pegazu. Andromeda nama ģerboni.”

„Augusta?” pazīdams Mustangas seju, nošļupst Lokijs.

Izmantoju viņu pārsteigumu un slīdu uz priekšu. Kad viņi pagriezušies pret mani, jau esmu paķēris slāti Freijai zem pirkstiem un nospiedis taustiņu, savelkot to izliektajā jautājuma zīmes formā, kas degusi pakalnēs, iegriezta pierēs un nokāvusi tik daudzus viņu kārtas ļaudis. To pašu, ko viņi redzēja holoDisplejos, kamēr teicu savu runu.

„Pļāvējs...” celdama augšā savu pulsDūri, pagūst izdvest Freija. Pie pleca nocērtu viņas roku, tad gar žokli arī galvu un metu savu slāti Loki-jam tieši krūtīs. Ietriecoties viņa pulsLaukā, asmens palēnina gaitu un, vairogam pretojoties, uz pussekundi sastingst gaisā. Galu galā asmens izslīd cauri. Tomēr tas ir palēninājis gaitu, bruņas zem vairoga iztur. Asmens ieduras pulsBruņu plāksnē. Neievainojot Lokiju. Līdz Mustanga paiet soli uz priekšu un iegriezusies sper pa slātes rokturi. Asmens izduras cauri bruņām un savaino Lokiju.

Abi dievi krīt. Freija uz muguras. Lokijs uz ceļiem.

„Masku nost!” Mustanga uzkliedz Lokijam, kurš tup zemē, saņēmis rokās asmeni, kas izdūries cauri viņa krūtīm. Viņa aizsit tā rokas nost no viedpulksteņa. „Nekādu sakaru.” Kad viņa pulsLauks izdziest, Holi-deja noāķē no vīra jostas slāti. Paņemu Freijas slāti no viņas līķa. „Aiziet!”

Sēfija un viņas valkīras platām acīm skatās uz asinīm, kas krājas peļķē zem Freijas. Noņemu Freijas galvai ķiveri, atklādams saviebtu tumšādainas, pusmūža iezīmētās seju ar mandeļveida acīm.

„Vai tā tev izskatās pēc dievietes, Sēfij?” jautāju.

Kad savu masku noņem Lokijs, Mustangai pasprūk sīki, drūmi smiekliņi. „Derov! Paskaties, kas tad tas! Proktors Merkurs!” Apaļīgais iezīmētais ar ķeruba seju, kurš grasījās uzņemt mani savā Institūta namā, pirms mani viņam no degungala nocēla Fičners. Kad pēdējoreiz tikāmies pirms pieciem gadiem, viņš mēģināja cīnīties ar mani gaudoņu apsēstajos Olimpa gaiteņos. Toreiz viņš to darīja ar smaidu. Tagad, skatoties krūtīs iedurtajā metālā, viņš nesmaida. Jūtu pakrūtē ieduramies žēlumu.

„Proktor Mcrkur,” es saku. „Tevjābūt visneveiksmīgākajam zeltam, kādu esmu sastapis. Sarkanajam zaudēti nu jau divi kalni.”

„Pļāvēj. Jūs noteikti jokojat!” Viņš nodreb sāpēs un smejas par to, cik pārsteigts ir. „Bet tu taču esi uz Fobosa.”

„Nepareizi, manu labo cilvēk. Tur ir mans mazais, nenormālais līdzzinātājs.”

„Nolādētā elle. Nolādētā elle.” Viņš skatās uz asmeni krūtīs, noelsies notupstas uz papēžiem un sēkdams velk elpu. „Kā... mēs jūs neredzējām...”

„Dzīvsudrabs ielauzies jūsu sistēmā,” paskaidroju.

„Jūs atnācāt... šurp pēc...” Paraugoties uz valkīrām, kuras pieceļas un nostājas ap mirušo dievieti, viņa balss apsīkst. Sēfija noliecas pie Freijas. Kamēr Holideja novelk tās bruņas, bālā karotāja ar pirkstiem izseko sievietes sejas kontūrām.

„Pēc viņiem,” pabeidzu. „Tev ir nolāpīta taisnība.”

„Ak, nolādētā elle. Augusta,” mūsu vecais proktors, drūmi smiedamies, pievēršas Mustangai. „Jūs nedrīkstat to darīt... tas ir neprāts. Viņi ir briesmoņi! Jūs nedrīkstat viņus izlaist! Vai jūs saprotat, kas notiks? Neatveriet Pandoras lādi!”

„Ja viņi ir briesmoņi, mums vajadzētu sev pajautāt, kurš viņus par tādiem padarīja,” Mustanga saka obsidiānu mēlē, lai Sēfija saprastu. „Kādi ir Asgardas ieroču noliktavas kodi?”

Viņš nospļaujas. „Tev nāksies pajautāt mīļāk, nodevēja.”

Mustanga ir nāvīgi salta. „Nodevības fakts ir atkarīgs no datuma, kad tā veikta, proktor. Vai man jājautā vēlreiz? Vai varbūt jāsāk apgraizīt tavas ausis?”

Notupusies pie Freijas auguma, Sēfija iemērc asinīs pirkstu un pagaršo tās.

„Tikai asinis,” saku, noliecies pie viņas. „Tas nav ihors. Nekas dievišķs. Cilvēka asinis.”

Sniedzu viņai Freijas slāti. Sēfija saraujas no tādas domas, bet piespiež sevi apvīt drebošus pirkstus ap rokturi, gaidīdama, ka to saspers zibens vai nositīs elektrība kā cilvēkus, kuri ar kailām rokām pieskārās pulsLaukiem. „Šī poga savelk pātagu. Sī veido asmens formu.”

Viņa godbijīgi saņem ieroci un paskatās uz mani, zvērojošām acīm jautādama, kādu formu tam pieņemt. Mēģinādams ar viņu satuvināties, ar zodu norādu uz savu slāti. Un man izdodas. Pat tad, ja satuvināmies tikai kā karotāji. Viņas slāte lēni pieņem sirpjAsmcns formu. Kad val-kīras sāk smieties un sarunāties, man uzmetas zosāda. Trīsēdamas priecīgās gaidās, viņas izvelk savus kara cirvjus un dunčus un palūkojas uz mani un Mustangu.

„Palikuši vēl pieci dievi,” Mustanga saka. „Kā jums, dāmas, patiktu viņus satikt?”